1
Kaut jūs mani mazliet panestu manā neprātā. Bet jūs jau mani panesat.
2
Jo es esmu iededzies par jums ar dievišķu karstumu; es jūs esmu saderinājis, lai jūs pievestu vienam vīram, Kristum, kā šķīstu jaunavu.
3
Bet es baidos, ka čūska, kas ar savu viltību piekrāpa Ievu, tāpat nesamaitā arī jūsu domas un nenovērš no vienkāršības un skaidrības, kas ir Kristū.
4
Bet, ja kāds nāk un sludina citu Jēzu, ne to, ko mēs esam sludinājuši, jeb ja jūs dabūjat citu garu, ne to, ko jūs esat saņēmuši, jeb citu evaņģēliju, ne to, ko esat pieņēmuši, tad jūs to labprāt ciešat.
5
Es domāju, ka es nekādā ziņā neesmu mazāks par dižapustuļiem.
6
Lai arī esmu nepraša runā, tomēr ne atziņā, to esam jums visiem visās lietās pierādījuši.
7
Vai tad esmu grēkojis, pats sevi pazemodams, lai jūs augsti celtu, ka sludināju jums evaņģēliju bez atlīdzības?
8
Citas draudzes es aplaupīju, no tām algu ņemdams par jūsu apkalpošanu; un kad, pie jums būdams, atrados trūkumā, tomēr nevienu neesmu apgrūtinājis.
9
Manu trūkumu novērsa tie brāļi, kas atnāca no Maķedonijas; visās lietās es tā turējos, ka jūs neapgrūtinātu, un arī turpmāk neapgrūtināšu.
10
Tik tiešām, ka Kristus patiesība ir manī, šī slava man nevar tikt liegta Ahajas robežās.
11
Kādēļ? Vai tad es jūs nemīlu? To Dievs zina.
12
Bet, ko es daru, to arī turpmāk vēl darīšu, lai atņemtu iespēju lielīties tiem, kas to meklē, lai tanīs lietās, ar kurām tie lielās, tie izrādītos tādi paši kā mēs.
13
Jo tie ir viltus apustuļi un viltīgi strādnieki, izlikdamies par Kristus apustuļiem.
14
Nav arī brīnums; jo pats sātans izliekas par gaismas eņģeli.
15
Tad arī nav nekas sevišķs, ka viņa kalpi izliekas par taisnības kalpiem; to gals būs tāds kā viņu darbi.
16
Atkal es jums saku: lai neviens netur mani par bezprāti. Bet, ja jau, tad pieņemiet mani arī kā bezprāti, lai arī es varētu mazliet lielīties.
17
Ko te saku, to nesaku pēc Tā Kunga prāta, bet it kā neprātā, jo esmu pārliecināts, ka varu lielīties.
18
Ja tad jau daudzi lielās pasaules lietās, tad arī es gribu lielīties.
19
Jūs, prātīgie, taču labprāt panesat neprātīgos.
20
Jo jūs panesat, ja kāds jūs kalpina, ja kāds jūs izsūc, ja kāds aplaupa, ja kāds nicina, ja kāds jums sit vaigā.
21
Par apkaunošanu sev es to saku, mēs uz to nebijām spējīgi. Bet, ja kas lepojas ar kaut ko - es runāju neprātā -, tad es arī.
22
Tie ir ebreji? Es arī. Tie ir israēlieši? Es arī. Tie ir Ābrahāma dzimums? Es arī.
23
Tie ir Kristus kalpi? Es runāju neprātā - es vēl vairāk: daudz vairāk darbā, daudz vairāk cietumos, bez mēra sitienus ciezdams, bieži nāves briesmās.
24
No jūdiem es esmu dabūjis piecas reizes četrdesmit sitienu bez viena.
25
Trīs reizes dabūju rīkstes, vienreiz mani mētāja akmeņiem, trīs reizes biju ūdens briesmās, visu dienu un nakti biju jūras viļņu varā.
26
Bieži biju ceļojumos, ūdens briesmās upēs, laupītāju briesmās, briesmās savu ļaužu vidū, briesmās pagānu vidū, briesmās pilsētā, briesmās tuksnesī, briesmās uz jūras, briesmās viltus brāļu starpā,
27
darbā un pūlēs, daudzās bezmiega naktīs, izsalkumā un slāpēs, daudzreiz badā, salā un kailumā.
28
Bez tam vēl viss pārējais, ļaužu pieplūdums ik dienas, rūpes par visām draudzēm.
29
Kur ir kāds nespēcīgs, un es nebūtu nespēcīgs? Kur kāds krīt grēkā, un mana sirds nedegtu?
30
Ja jau jālielās, tad lielīšos ar savu nespēku.
31
Mūsu Kunga Jēzus Dievs un Tēvs, kas ir augsti teicams mūžīgi, zina, ka es nemeloju.
32
Damaskā ķēniņa Aretas zemes pārvaldnieks lika Damaskas pilsētu apsargāt, lai mani sagūstītu,
33
pa logu kurvī mani nolaida pār mūri, tā es izglābos no viņa rokas.