1
Redzi, tas ir Mans kalps, ko Es neatlaižu; Mans izredzētais, pie viņa Manai dvēselei ir labpatika. Es liku Savu Garu uz viņu, lai viņš nes tautām taisnību.
2
Viņš nebrēks un netrokšņos, un viņa balsi nedzirdēs uz ielas.
3
Ielūzušu niedri viņš nenolauzīs, un kvēlojošu degli viņš neizdzēsīs; uzticīgi viņš darīs zināmu tiesu pēc patiesības.
4
Viņš nepagurs un nekritīs, kamēr viņš nenodibinās taisnību virs zemes. Jūras salas jau cer uz viņa norādījumiem.
5
Tā saka Dievs Tas Kungs, kas radījis debesis un tās izplājis, kas cēlis zemi ar visiem tās augļiem, kas iedvesis dvašu cilvēkiem, kuri tur dzīvo, un garu tiem, kas tur mīt visās vietās.
6
"Es, Tas Kungs, tevi aicināju taisnībā, ņēmu tevi pie rokas un pasargāju un tevi iecēlu par derību tautai un par gaismu citām tautām,
7
lai atvērtu acis akliem un atsvabinātu apcietinātos no cietuma, tos, kas sēd tumsībā.
8
Es esmu Tas Kungs, tas ir Mans Vārds, Savu godu Es citam nedošu, nedz Savu slavu elkiem.
9
Redzi, agrākie pavēstījumi ir piepildīti, Es jums dodu jaunus, un, pirms tie piepildās, Es jums tos pasludinu."
10
Dziediet Tam Kungam jaunu dziesmu, daudziniet Viņa slavu līdz pat zemes galiem, jūs jūras braucēji, baudīdami tās pilnību, jūs jūras salas un to iedzīvotāji!
11
Lai paceļ savu balsi stepju klajumi un to pilsētas un ciemi, kur Kedars dzīvo. Lai gavilē klintskalnu iedzīvotāji, lai tie sauc no kalnu galiem!
12
Tam Kungam lai dod godu un lai pauž Viņa slavu jūras salās!
13
Tas Kungs nāk kā varonis, kā karavīrs Viņš uzsāk kara gaitu, Viņš liek atskanēt kara saucienam, Viņš nostājas kā varonis pret Saviem ienaidniekiem.
14
Ilgi jo ilgi Es klusēju un valdījos, bet tagad Es kliegšu kā dzemdētāja, elsdams un pūzdams reizē.
15
Es nopostīšu kalnus un pakalnus, viss to zaļums nokaltīs, to upes paliks par sausu zemi, un to ezeri izžūs.
16
Es vadīšu aklus pa ceļiem, ko tie agrāk nepazina, pa tekām, kas tiem bija svešas; Es darīšu tumsību viņu acīm par gaismu un nelīdzenumu par līdzenu ceļu. To visu Es darīšu un no tā neatkāpšos.
17
Bet jāatkāpjas un jāpaliek kaunā visiem, kas paļaujas uz elkiem, kas saka uz elka tēliem: jūs esat mūsu dievi!
18
Kurlie, klausaities! Aklie, skataities un ieraugait!
19
Kas ir tik akls kā Mans kalps un tik kurls kā Mans vēstnesis, ko Es sūtu? Kas ir tik akls kā Mans uzticamais, tik akls kā Tā Kunga kalps!
20
Tu esi daudz redzējis, bet neesi to ievērojis; ar vaļējām ausīm tu neesi dzirdējis.
21
Tas Kungs gan gribēja Savas taisnības dēļ viņiem bauslību pārveidot par lielu un diženu,
22
bet viņi tomēr ir nospiesta, noplicināta un izlaupīta tauta, kas sagūstīta novietota alās un ieslodzīta cietumos; tie ir kļuvuši citiem par laupījumu, un nav neviena, kas teiktu: atsvabini tos!
23
Kas jūsu starpā tam vēl piegriež vērību, kas to ievēro un mācās no tā nākotnei?
24
Kas nodeva Jēkabu postam un Israēlu izlaupīšanai? Vai ne Tas Kungs, pret kuru esam grēkojuši? Tie negribēja staigāt Viņa ceļus un neklausīja Viņa baušļiem.
25
Tāpēc Viņš izlēja pār tiem Savas bargās dusmas un sūtīja tiem kara briesmas, kas tos apdraudēja no visām pusēm. Bet tie nepiegrieza tam vērību, un, kaut jau tā smagi arī pārbaudīti, tie neņēma to pie sirds.