Jaunā derība (JD) māca par Kristus draudzes ganu kalpošanu, kas pavisam noteikti ir lokālas draudzes būtiska iezīme: proti, katrai draudzei ir gani. Lai labāk saprastu to, kā uzlūkot JD mācību par ganiem, tad sākumā dažas vispārēja lietas.
1) Kalpošanas draudzē tiek atklātas dinamikā un zināmā mainībā. Tāpēc svarīgi ievērot kontekstus. Piem., Ap.d. 4:34-37 par palīdzību draudzei, kuras sadali veic apustuļi; tad Ap.d. 6.nod. par diakonu izraudzīšanu, lai tie pārņemtu praktisku kalpošanu no apustuļiem; tad Ap.d. 11:30 par to, ka palīdzība tikai aiznesta un nodota Jeruzālemes vecajiem.
2) Daudzas lietas nav aprakstītas koncentrēti vienā JD grāmatā, bet vairākās. Tas nozīmē arī to, ka dažādas auditorijas sākotnēji saņēma viena no otras nedaudz atšķirīgas, bet noteikti ne pretrunīgas mācības. Piem., Svētā Gara dāvanu uzskaitījumi kalpošanai atšķiras Rom. 12.nod. no 1.Kor. 12.nod.
3) Tas, savukārt, nozīmē, ka daļa no JD atrodamās mācības ir reprezentatīva. Piem., redzot atšķirīgus uzskaitījumus par to, kam jāraksturo draudzes ganus 1.Tim. 3.nod. un Titam 1.nod., mēs gan varam secināt, ka tiem ir jābūt cilvēkiem ar priekšzīmīgu stāju, tomēr pieļaut, ka mums viņu dzīvēs vajadzētu novērot vēl citas labas īpašības, kas tur nav uzskaitītas. Tās mēs iegūstam no citām Bībeles rakstvietām.
4) Lai saprastu to, cik daudz 1.gs. aprakstītie notikumi un mācība attiecas uz šodienu, jāņem vērā gan tā laika vēsturiskā situācija, gan arī Bībeles mācība kopumā. Piem., vai Lk. 10:42 Jēzus vārdi: “Marija sev izraudzījusies labo daļu, tā viņai netaps atņemta,” nozīmē, ka sievietes ne tikai var mācīties pie Jēzus kājām, bet viņām ir iespējams kļūt arī par draudzes ganiem?
5) Jāņem vērā arī tas, ka akcenti, kurus Jaunā Derība liek uz šiem jautājumiem, atšķiras no tā, kā šodien tiek vadītas dažādas draudzes. Piem., draudzes sapulcēs kārtību nav jānosaka vienam cilvēkam. Runa ir par to, kā katram indivīdam ar atbildību iesaistīties kalpošanā un bagātināt vienam otru (1.Kor. 14). Dievkalpojuma kārtība nāk no Svētā Gara darbības un draudzes locekļu atsaucības tam, kā Svētais Gars vada viņus kalpot. Dievkalpojuma kārtību neviens iepriekš nenosaka un neuzraksta. Līdz ar to dievkalpojums ir ļoti dinamisks, iesaistošs, tāds, kas nodrošina to, kas draudzes locekļiem vajadzīgs.
Protams, varētu teikt, ka 1.gs. mazās draudzes sapulce varēja notikt bez vadītāja un spontāni cilvēkiem iesaistoties, jo viņi bija skaitliski maz: tās bija mājas draudzes. Šodien tas ir iespējams mazās draudzēs vai grupās, bet simtu cilvēku sapulces prasa citu, proti, vadītu pieeju. Un sava patiesība tajā ir, jo lielās sapulcēs gans nefunkcionē vairs tikai kā gans, bet arī kā vadītājs. Lielo sapulču dinamika un saturs ir atšķirīgs no mazas sapulces dinamikas un satura.
Tāpat arī vārds autoritāte nedrīkst tikt ļaunprātīgi izmantots, jo viens lietojums šim vārdam ir sekulārā sabiedrībā un biznesā, bet pavisam citādiem ir jābūt ganiem Kristus draudzē, proti, ganiem ir jākalpo ar Jēzus atstāto piemēru.
Draudzes vadības raksturošanai ir izmantoti dažādi vārdi. Tomēr ir svarīgi saprast ne tikai šos vārdus, bet draudzes dinamiku, kurā šiem vadītājiem jākalpo. Piem., Ef. 4:11.12:
11 Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem,
12 lai svētos sagatavotu kalpošanas darbam, Kristus miesai par stiprinājumu …
Kontekstā ir Ef. 4:7, kur teikts: “Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība tādā mērā, kādā to Kristus mums ir dāvinājis.” Jautājums: kā “bet ikvienam no mums” (ἑνὶ δὲ ἑκάστῳ ἡμῶν) attiecas uz Ef. 4:11.12?
Draudzes vadītāju kalpošana nav saistīta tikai ar svētdienas dievkalpojumiem, nedēļas Bībeles studijām, lūgšanu svētbrīžiem vai citiem pasākumiem. Draudzes vadītāji ir Kristus aicināti kalpot draudzei netakarīgi no laika un telpas. Tai pašā laikā viņi ir viens vesels ar visu draudzi un viņu kalpošana viņus nepadara par mīļākiem Dievam. Viņi kalpo, lai visu citu kalpošana un pieaugšana Jēzus līdzībā tiktu sekmēta, Ef. 4:13: “līdz kamēr mēs visi sasniegsim vienību Dieva Dēla ticībā un atziņā, īsto vīra briedumu, Kristus diženuma pilnības mēru.”
Šajā apskatā lielāka uzmanība pievērsta tieši draudzes ganiem.
I. Kristus ir draudzes galva un vadība draudzē ir Viņa dota vadība.
Ef. 5:23: „… Kristus ir draudzes galva, būdams Savas miesas Pestītājs.”
Kol. 1:18: „Viņš ir Savas miesas, proti, draudzes, galva, sākums, pirmdzimtais starp mirušiem, lai starp mirušiem būtu pats pirmais.”
Ef. 4:15.16: „Bet patiesi būdami mīlestībā, visās lietās pieaugsim Viņā, kas ir mūsu galva, proti, Kristus. Viņā visa miesa, kopā saturēta un visādām palīgsaitēm vienota, pastāvīgi aug pēc tām spējām, kas katrai viņas daļai dotas, kļūdama aizvien pilnīgāka mīlestībā.”
Draudze ir kā miesa, kas savu vadību saņem no galvas, Jēzus Kristus. Kaut arī draudze sastāv no cilvēkiem, tā ir dievišķa, jo tās Galva ir Dievs. Tādēļ tā nedrīkst savā vadības pieejā kopēt cilvēcīgas organizācijas, bet tā jāvada tā, lai ļautu Jēzum to vadīt.
1) Lai cik labs būtu viens gans vai vairāki gani, Jēzus ir Augstais Gans, 1.Pēt. 5:4.
a) Jēzus ir vislabākais un vispārākais Gans. Viņš ir Labais Gans, Jņ. 10. Viņš vienīgais ir atdevis savu dzīvību par savu draudzi un draudze pieder Viņam, nevienam no cilvēkiem ganiem.
b) Visa draudze ir unikālā veidā saistīta ar Jēzu kā draudzes galvu, Ef. 4:15.16. Lai kādas būtu cilvēcīgās attiecības un savstarpējās kalpošanas, katrs draudzes loceklis ir saistīts ar Jēzu pats.
c) Jēzus ir vienīgais starpnieks starp Dievu un cilvēkiem un neviens cilvēks gans, 1.Tim. 2:5.
d) Lai kā jebkurš gans censtos apmierināt kāda cilvēka vajadzības, tās patiesi spēj apmierināt tikai Jēzus, kurš ir draudzes Galva.
e) Jēzus kā draudzes Galva ir vispilnīgākais un drošākais garants pret maldiem (Viņš runāja uz draudzēm atklāsmes grāmatā 2.-3.nod. un Viņš to turpina darīt arī šodien).
2) Jēzus vadība ir kalpa vadība, kas jāatspoguļo ikvienam lokālās draudzes ganam. Mr. 10:43-45. Šādai vadībai:
a) saprašana, gudrība, spēks un vadība kalpa dzīvesveidam jāņem no Jēzus parauga;
b) jārunā un jāmāca par Jēzus kalpošanas paraugu;
c) jāved cilvēki pie Dieva un nevis pie sevis, tā atspoguļojot Jēzus dzīvi.
3) Šāda kalpošana prasa nodošanos Kristum. Cilvēks nevar būt gans, ja viņš nav nodevies Jēzum. Viņam ar visu savu dzīvi, vārdiem, darbiem, mērķiem, domām ir jāgodina Jēzus. Pāvils par sevi saka, ka viņš dara visu, lai nenotiek tā, ka, citiem sludinādams, pats nekļūst atmetams, 1.Kor. 9:27.
Jau daudzus gadus atpakaļ (1938.g.) vācu mācītājs Dītrihs Bonhēfers rakstīja: „Dievs ienīst vīzijas veida sapņošanu; tā padara sapņotāju lepnu un pieprasošu. Tas cilvēks, kas vīzijā veido draudzes ideālu, pieprasa, lai to realizētu Dievs, citi un pats. Viņš ieiet kristiešu draudzē ar savām prasībām, izveido pats savu likumu un tiesā brāļus un pašu Dievu. Attiecīgi, viņš stāv nelokāms, dzīvs apkaunojums visiem citiem brāļu lokā. Viņš uzvedas tā, it kā viņš būtu kristīgās draudzes radītājs, tā it kā viņa sapnis saturētu cilvēkus kopā. Kad lietas nenotiek pēc viņa prāta, tad viņš tādu cenšanos nosauc par izgāšanos. Kad viņa ideālais priekšstats ir iznīcināts, tad viņš uzskata, ka draudze iznīks. Tā viņš kļūst vispirms par savu brāļu apsūdzētāju, tad par Dieva apsūdzētāju un visbeidzot par izmisīgu sevis apsūdzētāju.” (Sk. grāmatu Dzīve kopībā, 19.lpp., angl. Life Together.)
Kādā veidā pēc Dieva gribas un nodoma Kristus draudze ir unikāla, tai skaitā ar savu vadības veidu, protu, vairāku ganu vadīšanu, kas visi saistīti ar vienu Augsto Ganu Jēzu?
1. Atkarība no Jēzus padara draudzi par visdinamiskāko, jaudīgāko, lieliskāko, neapturamāko, aizraujošako un visgudrāko veidojumu pasaulē. Atkarība no Jēzus nodrošina visu nepieciešamo un izslēdz visu lieko.
Kristus griba, kuru meklē, saprot un kurai paklausa katras lokālās draudzes vadītāji un draudze, dara draudzi Dieva svētītu.
Tas nozīmē, ka lokālai draudzei nav jākopē citu draudžu metodes, nav jābūt atkarīgiem no „5” soļiem, kurus tā dzirdēja kārtējā konferencē vai izlasīja kādā grāmatā. Tik un tā parasti tas, kas tiek tā mācīts, nāk no konkrēta un unikāla konteksta, kurā tas ir no Dieva saprasts un izvests – acīmredzot ar sekmēm. Katrai draudzei ar tās vadītājiem ir savs konteksts, situācija, vajadzības utt., kurās pāri visam ir svarīgi meklēt un saprast Jēzus vadību. Nenoliedzami, garīgie principi, kas atrodami Dieva vārdā Bībelē, uz visām draudzēm attiecas vienādi. Tam labs piemērs ir Atkl. gr. 2. un 3.nod., kur vēstījums katrai individuālai draudzei noslēdzas ar skubinājumu dzirdēto ņemt vērā visām draudzēm.
2. Atkarība no Jēzus kā Augstā Gana padara iespējamu katrai lokālai draudzei būt atšķirīgai no citām draudzēm, bet reizē arī būt vienotai un daļai no universālās kristīgās draudzes. Katras lokālās draudzes vadība ir Jēzus aicināta un iecelta lokāli vadīt: to darīt pēc vienotiem principiem, kas atklāti Dieva vārdā Bībelē. Lai cik detalizēta un konkrēta būtu Dieva vārda mācība katrā unikālajā situācijā, tā vienmēr būs jābalsta Bībelē, Kristus nopelnā pie krusta ar skatu uz Dieva noteikto vēstures kulmināciju, kur visi Kristū taisnotie saņems mūžīgu godību kopā ar Dievu un Jēzu, bet netaisnie tiks tiesāti un sodīti ar mūžīgu pazušanu prom no Dieva.
3. Atkarība no Jēzus draudzes vadītājus un draudzi padara spējīgus pieņemt un savā vidū iekļaut vispārsteidzošāko sastāvu:
- lielākos grēciniekus, kas saņēmuši Dieva piedošanu un aug Jēzus līdzībā - kā zīdaiņi attīstās un sasniedz savu briedumu;
- gudrākos prātus, kuri tikai ar mīlestību spēj celt citus;
- fiziski un mentāli nepilnīgos, kuri, uzticoties Jēzum, uzrāda tādu Svētā Gara augli, kas iedzen kaunā veselīgos un spēcīgos;
- vājos kristiešus, kuri joprojām tiek pieņemti un ar kuriem tiek strādāts, lai viņos veidotos Kristus raksturs un stāja;
- sekmīgos biznesa cilvēkus, kas savas spējas un sasniegto pazemīgi noliek pie Jēzus kājām, lai dotu Viņam godu.
II. JD lietotie vārdi par draudzes vadītājiem ir:
- ποιμήν - gans, Ef. 4:11; kā darbības vārds: ποιμαίνω - ganīt, rūpēties kā ganam, Jņ. 21:16; 1.Pēt. 5:2; Ap.d. 20:28;
- ἐπίσκοπος - pārraugs, bīskaps, Ap.d. 20:28;
- πρεσβύτερος - vecajs, 1.Pēt. 5:1.
Vecajs ir tas pats bīskaps (salīdz. Titam 1:5.7; Ap. d. 20:17.28) vai gans (Ef. 4:11; salīdz. Ap. d. 20:28; 1. Pēt. 5:1.2, kur abās rakstvietās sacīts, ka vecajiem ir ganīšanas funkcija).
Gans kā draudzes vadītājs ir cieši saistīts ar Kristu kā Augsto Ganu (1.Pēt. 5:4 ἀρχιποίμην - galvenais gans), kas uztic kalpošanu cilvēkiem ganiem (Jņ. 21:16; Ef. 4:11). Ganam ir jārūpējas par draudzes locekļiem, kas iekļauj daudzas lietas, tai skaitā arī pamācīšanu, Dieva vārda mācīšanu un skaidrošanu, dvēseļu aprūpi.
Pārraugi jeb bīskapi, saskaņā ar JD, ir lokālo draudžu gani, kas pārraudzīja viņiem Kristus uzticēto draudzi.
Vecaji VD laikā un senajā pasaulē bija pamats tam, ka draudze kā dabīgu uzlūkoja vecaju kā vadītāju kalpošanu pirmajā kristīgajā draudzē. Kristietis vecajs nes savā kalpošanā Kristus dotas atbildības nevis darbojas savā gudrībā vai autoritātē.
Vecaji jūdaismā
Gandrīz visas sabiedrības un reliģiskās kopienas senajā pasaulē vadīja vecaji, t. i., veci, pieredzējuši, gudri vīri. Arī Ēģiptē bija vecaji, Gen. 50:7: „Un Jāzeps aizgāja, lai apglabātu savu tēvu, un ar viņu kopā gāja visi faraona kalpi, viņa nama vecākie un visi Ēģiptes zemes vecākie.” Arī moābiešiem un midiāniešiem bija vecaji, Num. 22:7: „Tad moābiešu vecaji un midiāniešu vecaji gāja, un zīlnieku alga jau tiem bija rokā, un tie nogāja pie Bileāma un sacīja viņam Balaka vārdus.”
Israēla vecaji ir minēti jau Ex. 3:16: “Ej un sapulcini Israēla vecajus un saki viņiem: Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, ir man parādījies, Ābrahāma, Īzāka un Jēkaba Dievs, sacīdams: vērodams Es vēroju jūs un to, ko viņi jums darījuši Ēģiptē.” Tie minēti arī citās rakstvietās, kas apliecina to klātbūtni Israēla tautā visu laiku. Piem., Ezras 6:7, kas ir laiks pēc trimdas Bābelē: „Atļaujiet šī Dieva nama celšanas darbiem ritēt netraucēti, lai Jūdas pārvaldnieks un jūdu vecaji uzceļ šo Dieva namu no jauna tā vecajā vietā.” Sk. arī citas rakstvietas: Ecēh. 7:26; Lev. 4:15; 19:32; Num. 11:16.
Arī Jēzus dzīves laikā Israēla tautā bija vecaji un tiem bija liela vara. Bieži šie vecaji minēti kā Jēzus pretinieki, Mt. 21:23; 26:3.4.47; 27:1. Iespējams, ka vecaju vidū bija arī rakstu mācītāji, kā arī farizeji un saduķeji, sk. Mt. 15:1-6.
Pirmā kristīgā draudze veidojās jūdaisma kontekstā, tās pirmie dalībnieki un vadītāji bija jūdi, draudzes Kungs bija jūds. Draudze redzēja sevi kā piepildījumu tiem pravietojumiem, kas par viņiem sacīti VD, viņi redzēja sevi kā īsto Dieva tautu. Tādēļ nav jābrīnās, ka draudze kādās lietās veidoja savu dzīvi līdzīgi kā izraēlieši VD rakstos. Jūdaismā, no kura nāca pirmie kristīgās draudzes locekļi, vecaji spēlēja nozīmīgu lomu. No viņiem arī draudze ņēma šo nosaukumu – vecajs. Tomēr to, kāds bija un ko darīja kristiešu vecajs, var noteikt tikai studējot JD tekstus. Piem., priestera loma netika pārņemta kristīgajā draudzē, jo VD priesteri bija starpnieki starp Israēla tautu un Dievu, bet ar Jēzus nāvi tas beidzās (sk. Mt. 27:51). Pie tam, kristiešiem visi ir priesteri (Atkl. 1:6) un nav vajadzīgs neviens, kas pildītu starpnieka lomu starp Dievu un cilvēkiem, jo to dara Jēzus (sk. Ebr. 4:14-16; 1.Tim. 2:5.6).
Kristiešu vecaji
Pirmā reize, kad kristiešu draudzē sastopam vecajus, ir Ap.d. 11:30, kur runāts par pabalsta sūtīšanu brāļiem Jūdejā: „To viņi arī darīja un sūtīja to vecajiem ar Barnabas un Saula roku.” Neko nezinām par to, kā šie vecaji tika izraudzīti.
Jeruzālemes vecaji minēti arī Ap.d. 15:2.4.6.22.23, kur runāts par Jeruzālemes koncilu. Ap.d. 16:4 ir atsauce uz šo koncilu un papildus skaidrojums, ka apustuļi un vecaji bija bijuši galvenie, kas Svētā Gara vadīti (Ap.d. 15:28) bija pieņēmuši lēmumu par to, ka apgraizīšana vairs nav nepieciešama. Ap.d. 15:22 varētu nozīmēt, ka draudzei arī tika izstāstīta situācija un tie deva savu piekrišanu apustuļu un vecaju lēmumam.
Daudzās citās draudzēs pa visu Romas impēriju nebija apustuļi kā Jēzus augšāmcelšanās aculiecinieki, tādēļ arī draudzes vadību veidoja tikai vecaji.
III. Viss, kas sacīts par JD vadību, nav laikmetīgs, bet balstīts Dieva nolūkos jau no pasaules radīšanas.
1.Tim. 3:4 – draudzes gani var būt vīri, kas vada savu namu. Pēc Ef. 5:21-33 saprotam, ka vīrs ir sievas galva. Secinām, ka:
- ģimenes vadīšana ir vīra ziņā;
- draudzi kā gans var vadīt vīrietis;
- priekšnosacījums tam, lai vīrietis varētu būt draudzes gans, ir pierādījums savā ģimenē, proti, viņš valda bērnus; tas arī nozīmē, ka draudzes gans var būt tikai tas, kam ir bērni.
Tā kā abas Pāvila vēstules rakstītas 1.gs., bet šodien situācija pasaulē ir mainījusies, tad: vai šodien 1.Tim. 3:4 un Ef. 5:21-33 nebūtu vairs vērā ņemamas mācības visos gadījumos?
(1) Ef. 5:21-33 rāda, ka vīra un sievas attiecības ir balstītas uz Kristus un draudzes attiecībam. Un (2) Ef. 5:31.32 rāda, ka vīra kā sievas galvas loma ir balsta uz Gen. 2:24. Tur ir runa par visām laulībām visos laikos. Tas nozīmē, ka Dievs radīja laulību tādu, kādu viņš to radīja – vīrs ir galva, sieva kā tāda, kas pakļaujas – tāpēc, ka Viņam padomā bija Kristus un draudzes attiecības un to reprezentācija (sk. 32.p.: „Šis noslēpums ir liels: es to attiecinu uz Kristu un draudzi.”) Laulībā vīra kā galvas loma nav maināma, jo viņš reprezentē Kristu; sieva reprezentē draudzi. Un Jēzus savā kā Glābēja lomā jau bija pirms pasaules radīšanas (Atkl. 13:8). Tas nozīmē, ka Kristus un draudzes attiecības netika modelētas uz vīra un sievas attiecībām. Bet: vīra un sievas attiecības tika modelētas uz Kristus un draudzes attiecībām. Tas nozīmē, ka vīrs un sieva jau tika radīti ar šīm īpašajām spējām, skatījumu, „iestatījumiem”, kas katram tik īpašā veidā šajā pasaulē dotu spējas izpildīt viņu lielo reprezentācijas aicinājumu. Un: tā kā tas ielikts pirmajos cilvēkos, kad vēl nebija ne Israēls kā tauta, ne draudze, tad saprotam, ka šī īpašā reprezentācija ielikta katrā laulībā pa visu pasauli, kaut arī cilvēki to neapzinās.
Bībele nesaka, ka kalpotāji draudzē nevar būt sievietes vai neprecēti vīrieši, vai precēti cilvēki bez bērniem, jo bez draudzes gana kalpošanas var būt evaņģēlisti, misionāri, padomdevēji u. c., kuri nav precēti. 1.Tim. saka, ka ganam ir jābūt precētam un ar bērniem. Tas nozīmē, ka Bībele piešķir nozīmi fiziskiem aspektiem, tai skaitā vecumam, dzimumam, laulībai (piem., bērniem nav tā gudrība, zināšanas un pieredze, kas vecākiem; bērniem jāklausa vecāki utt.).
IV. Kvalifikācija draudzes ganiem.
Apskatīsim dažus aprakstus par draudzes ganiem Jaunajā derībā. Jau no paša sākuma jāsaka, ka tik tālu, cik šie apraksti runā par rakstura iezīmēm un uzvedību, tiem vajadzētu raksturot katru kristieti. Jo: vai tad citi draudzē drīkst būt dzērāji, kaušļi un ķildīgi, bet tikai draudzes gans nē?! - Protams, ka nē! Bet ja citi vēl krīt šeit uzskaitītajās jomās, tad draudzes ganam nevajadzētu tajās krist. Varētu teikt: visi draudzē ir Kristus atpestīti, bet ne visi staigā jeb dzīvo ticībā saskaņā ar savu jauno stāvokli, ne visi ir pieteikuši karu un cīnās ar savu veco dabu. Bet ne tikai.
Ja skatās 1.Tim. 3.nod. un Titam 1.nod., tad ir tikai viena lieta, kas tā īsti draudzes ganu atšķir no jebkura cita kalpotāja draudzē, un tā ir atbildība par mācību: viņam jābūt “izveicīgam mācīšanā” (1.Tim. 3:2) un viņam “jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai” (Titam 1:9). Varam domāt, ka uz to norāda arī Ef. 4:11, kur rakstīts, ka Jēzus draudzē devis “citus par ganiem un mācītājiem”, kur uz abiem kalpošanu apzīmējošiem vārdiem grieķu valodā ir tikai viens artikuls (τοὺς δὲ ποιμένας καὶ διδασκάλους), tā apzīmējot vienu un to pašu cilvēku grupu. Un tas arī ir saprotams, jo būtu neiespējami kādam būt draudzes ganam, ja viņš nevarētu draudzi mācīt. Un draudzes ganam mācīšanai būtu jābūt kā vienam no veidiem, kā mīlēt draudzi, līdzīgi kā to redzam Jēzus dzīvē, sk. Mr. 6:34: “Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.”
1. Tim. 3,1-7:
1 Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.
2 Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā;
3 ne dzērājam, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam;
4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā;
5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)
6 ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā.
7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.
“ja kas tiecas pēc bīskapa amata” - εἴ τις ἐπισκοπῆς ὀρέγεται. Vārds ἐπισκοπῆς no ἐπισκοπή - apmeklējums; pārraudzība. Tātad runa nav par amatu, bet darbību. Tiekšanās pēc pārraudzīšanas jeb bīskapēšanas būtu tiekšanas darīt draudzes gana kalpošanu.
“tas iekāro teicamu darbu” - runa tiešām ir par darbu - ἔργου no ἔργον. Vairāk par to, par ko šo kalpotāju sauc, ir tas, ko viņš dara. Un gana darbā vienmēr ir ko darīt.
“Bīskapam” no ἐπίσκοπος, kas nozīmē “pārraugs”.
“būt nepeļamam” - ἀνεπίλημπτον εἶναι - būt tādam, ka nav kur pieķerties. Iespējams, ka šis vārds ir kā kvalitātes virsraksts visiem pārējiem vārdiem, kas seko.
“vienas sievas vīram” - μιᾶς γυναικὸς ἄνδρα
Iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez “mīļākajām”. Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir dažadi uzskati par šiem vārdiem “vienas sievas vīram”:
1) Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2) Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3) Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.
Un vēl no vārdiem: “vienas sievas vīram” izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt gans, un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 4. un 5.p., ganam ir jābūt precētam, lai parādītu, ka viņš spēj valdīt pār mazu ganāmo pulciņu, lai viņam uzticētu lielāku.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
- “sātīgam” - νηφάλιον - modrs, skaidrā. Tā kā norādījums par to, ka viņš nedrīkst būt dzērājs (3.p.), ir atsevišķi, tad šeit tas drīzāk nozīmē modru kristieti ar skaidru, apdomīgu stāju.
- “prātīgam” - σώφρονα no σώφρων - prātīgs, paškontrolēts.
- “godīgam” - κόσμιον - kārtīgs, pieklājīgs.
- “viesmīlīgam” - φιλόξενον; saliktenis no φίλος - draudzīgs un ξένος - nebijis, svešs. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
- “izveicīgam mācīšanā” - grieķu val. viens vārds: διδακτικόν no διδακτικός - spējīgs mācīt, piemērots mācīt; tas nozīmē arī to, ka tie ir cilvēki, kam pašiem ir jāmācās (sk. 2.Pēt. 3:16 par nemācīšanās bīstamību); tie ir cilvēki, kas neatkarīgi no situācijas, iestāsies un stāvēs par Dieva vārda patiesību un to mācīs; šī ir vienīgā kvalifikācija, kas draudzes ganu atšķir no citiem vīriem draudzē (sk. arī 1.Tim. 5:17: “kas pūlas vārdā un mācīšanā” - οἱ κοπιῶντες ἐν λόγῳ καὶ διδασκαλίᾳ).
- “ne dzērājam” - μὴ πάροινον - noliegums ar salikteni no παρά - klātbūtnē, tuvu un οἶνος - vīns. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
- “ne kauslim” - μὴ πλήκτην, burtiski: “ne sitējs”.
- “bet lēnīgam” - ἀλλὰ ἐπιεικῆ - pienācīgs, taisnīgs, maigs, kas visi ļoti labi ir summēti vārdā “lēnīgs”. Šī uzvedība likta pretī kauslim.
- “ne ķildīgam” - ἄμαχον - noliegums α kopā ar μάχη, kas nozīmē “ne strīdīgs”.
- “ne mantkārīgam” - ἀφιλάργυρον; saliktenis no nolieguma α kopā ar φίλος - draudzīgs; draugs (kā lietv.) un ἄργυρος - sudrabs. Tātad: ne sudraba (jeb naudas) mīlētājs. Tas nenozīmē, ka draudzes gans nevarētu tikt atbalstīts finansiāli, sk. 1.Tim. 5:17.18.
- 4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā;
- 5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)
4 τοῦ ἰδίου οἴκου καλῶς προϊστάμενον, τέκνα ἔχοντα ἐν ὑποταγῇ μετὰ πάσης σεμνότητος·
5 (εἰ δέ τις τοῦ ἰδίου οἴκου προστῆναι οὐκ οἶδεν, πῶς ἐκκλησίας θεοῦ ἐπιμελήσεται;)
Ar vārdu οἶκος apzīmēta saime, kas senajā pasaulē ietvēra vairāk par sievu un saviem bērniem, bet tur varēja būt arī šī cilvēka vecāki, neprecēti brāļi, māsas u.c. Šeit gan koncentrēšanās uz šī cilvēk pēcnācējiem, proti bērniem.
Gan 4., gan 5.p. ir lietots vārds “valdīt”: 4.p. kā divdabis no darbības vārda προΐστημι, kas ir saliktenis: πρό - priekšā un ἵστημι - stāvēt. Tāpēc: valdīt, stāvot priekšā. To var redzēt un tā piemēram un vadībai sekot. 5.p. tas ir tas pats darbības vārds, tikai nenoteiksmē.
Kam bērni ir “paklausībā” - ὑποταγή, burtiski: pakļautība, no darbības vārda ὑποτάσσω, kas ir saliktenis no ὑπό - zem un τάσσω - nolikt. Tātad runa ir par bērniem, kas respektē un pakļaujas tēva vadībai. Un vēl: kam bērni ir, burtiski, “ar katru cieņu” jeb godu (μετὰ πάσης σεμνότητος). Tas ir tas, kā sevi uzrāda šī tēva audzinātie bērni un nevis, ka viņi ir spiesti sevi tā uzrādīt. Titam 1:6 par presbiteriem jeb bīskapiem vēl sacīts: “kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi”.
5.p. “neprot” no οὐκ οἶδεν, var tulkot arī “nezin”: nezināšana un neprasme izaudzināt bērnus tā, ka tie atspoguļotu 4.p. sacīto, liedz būt par draudzes ganu. Tikai tad, ja vīrietis ir precējies un viņam ir bērni, un viņš ir pierādījis, ka zin un prot tos valdīt (stāvot priekšā), tikai tad viņam var uzticēt lielāku atbildību: rūpēties (ἐπιμελέομαι) par Dieva draudzi. Nevis spējas, kas pierādītas kādas organizācijas vadīšanā, pasākumu vadīšanā vai firmas vadīšanā; bet spējas, kas pierādītas savas saimes vadīšanā dod noteicošo pierādījumu, ka vīrietim var uzticēt rūpēties par draudzi. Kaut kas tieši savas saimes valdīšanā ir daudz pārāks par biznesa valdīšanu, kas ir nepieciešams Dieva draudzei. Tāpēc tā ir Dieva dota kvalifikācija.
- “ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā” - μὴ νεόφυτον, ἵνα μὴ τυφωθεὶς εἰς κρίμα ἐμπέσῃ τοῦ διαβόλου. “Jaunatgriezts” no νεόφυτος, saliktenis, kas sastāv no νέος - jauns un φύω - augt (salīdz. φυτεύω - stādīt, kas atvasināts no φύω - augt). Tāpēc νεόφυτος tulko jauniestādīts, jaunatgriezts. Tātad draudzes gans nedrīkst būt tikko nācis pie ticības uz Jēzu, jo viņš var uzpūsties jeb kļūt augstprātīgs, kas to var novest pie tā paša soda, ko saņēma sātans, proti, tas tika gāzts (sk. 2.Pēt. 2:4 un Jūdas 6). Ir nepieciešams briedums ticības dzīvē, kas nāk ar pieredzi arī par savām vājībām un Jēzus spēcīgo pārveidojošo darbu.
- 7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.
δεῖ δὲ καὶ μαρτυρίαν καλὴν ἔχειν ἀπὸ τῶν ἔξωθεν, ἵνα μὴ εἰς ὀνειδισμὸν ἐμπέσῃ καὶ παγίδατοῦ διαβόλου.
“viņam vajag arī būt labā slavā” vietā grieķu val. ir δεῖ … μαρτυρίαν καλὴν ἔχειν - viņam jābūt arī ar labu liecību. Draudzes ganam jādzīvo tā, ka “no” (ἀπὸ) tiem, kas ir ārpus draudzes, tiek dota laba liecība par šo draudzes ganu. Nolūks tam ir: “lai viņš neiekristu neslavā” (ὀνειδισμός var tulkot arī kā kauns, negods), jo tas dod iespēju velnam kā ar valgu (παγίς - slazds, lamatas, cilpa) padarīt draudzes gana nesto kalpošanu un vēsti neuzticamu, un tā apturēt viņa kalpošanu.
Titam 1,5-9:
5 Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.
6 Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi.
7 Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam,
8 bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam.
9 Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.
“ieceltu presbiterus” - καταστήσῃς … πρεσβυτέρους, kur καθίστημι - nolikt, nozīmēt. Titam tā bija liela atbildība, jo bija jāsaprot Svētā Gara vadība šajā lietā, sk. Ap.d. 20:28. πρεσβύτερος - vecajs, mēdz saukt arī grieķu val. vārdā par presbiteri. Šajā kontekstā vecajs ir tas pats bīskaps, sk. 7.p.
Varam domāt, ka Pāvils pēc evaņģēlija pasludināšanas un cilvēku uzticēšanās Kristum, nesteidzās starp viņiem izraudzīt vadītājus. Tikai pēc tam, kad jau kāds laiciņš bija pagājis un viņi jau bija sludinājuši arī citur, notika vietējo vadītāju izraudzīšana. Līdzīgi to redzam Pāvila misijas darba sākumā Ap.d. 14:21-23:
21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā [t.i., Derbē] un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,
22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.
23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.
Krētā Pāvils šo presbiteru izraudzīšanu uzticēja Titam.
Draudzei šodien ir pieejamas tādas rakstvietas kā Titam 1:5-9, 1.Tim. 3:1-7 u.c., kurās dotas norādes par to, kādiem jābūt draudzes ganiem, bet par viņiem pašos pamatos nebalso draudze un to nozīmēšanu neveic draudze, bet to dara citi vadītāji, kas ar Svētā Gara un Dieva vārda palīdzību sapratuši, kuri ir jāliek jeb jānozīmē šajā kalpošanā.
6.p. grieķu val. par vecaju runāts vienskaitlī.
“nevainojamiem” - ἀνέγκλητος, noliegums α kopā ar ἐγκαλέω - apsūdzēt, tāpēc kopā neapsūdzēts, no kā arī tulkojums: nevainojams.
“vienas sievas vīriem” - μιᾶς γυναικὸς ἀνήρ. Iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez “mīļākajām”. Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir dažadi uzskati par to, ko nozīmē būt vienas sievas vīram:
1) Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2) Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē daudzsievība vairs nebija norma.
3) Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.
Un vēl no šiem vārdiem izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt vecajs jeb gans, un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 6.p., presbiterim ir jābūt precētam un ar bērniem, lai parādītu, ka viņš spēj rūpēties par savu bērnu audzināšanu ticībā Jēzum.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
“kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi” - τέκνα ἔχων πιστά, μὴ ἐν κατηγορίᾳ ἀσωτίας ἢ ἀνυπότακτα. Bērniem jābūt tajā pašā ticībā un uzticībā Jēzum, kurā ir viņu tēvs. Kā rāda nākošie vārdi, šī ticēšana Jēzum nedrīkst būt formāla, bet tai ir jātiek uzrādītai ar bērna dzīvi.
Bērni nedrīkst būt “palaidņi”, burtiski: “neglābjamības apsūdzībā”, kur κατηγορία - apsūdzība un ἀσωτία - neglābjamība (kas ir noliegums α kopā ar σώζω - glābt), tāpēc mēdz tulkot neprātīgums, izlaidība. Bērni nedrīkst būt arī “nepaklausīgi” no ἀνυπότακτος - nevaldāms, nepakļauts (noliegums α kopā ar ὑποτάσσω - nolikt zem, pakļaut). Tik tālu, cik bērnus skata attiecībās esošus tikai ar savu tēvu, šādas prasības attiecībā uz bērniem šodienas pasaulē kādiem var izklausīties nepieņemamas. Bet mums jāatceras, kas runa ir par to, ka bērni ir ticīgi. Un, ja Jēzus ir cilvēka dzīvē, tad viņš vai viņa saprot, ka tā ir glābšana no posta un vēl nepiedzīvotas grēka dzīves - neglābjamības, nevaldāmības, no kuras viņus pasargā Jēzus, Kurš lieto arī vecākus.
“Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim” - δεῖ γὰρ τὸν ἐπίσκοπον ἀνέγκλητον εἶναι ὡς θεοῦ οἰκονόμον. Vārds ἐπίσκοπος nozīmē pārraugs. Sk. arī 5.p., kas parāda, ka bīskapi bija tie paši presbiteri.
“Jo” ievada paskaidrojumu iepriekš izteiktajam norādījumam par bīskapa sievu un bērniem. Arī vārda ἀνέγκλητος - nevainojams atkārtota lietošana rāda, ka tikko izteiktajam par sievu un bērniem ir ciešs sakars ar 7.p. sākuma skaidrojumu. Tas nozīmē, ka bīskapa spēja būt nevainojamam kā Dieva draudzes vadītājam ir cieši saistīta ar to, kāda ir viņa ģimenes situācija, jo tā ir Dieva draudze minimumā. Un, ņemot vērā, ka 1.gadsimtā daudzas draudzes pulcējās mājās, kurā dzīvoja saime (kas ir lielāka par ģimeni), tad bīskapa spēja vadīt savu ģimeni saimes ietvaros dod pamatu tam, lai viņš spētu vadīt plašāko saimi.
“Dieva namturim” - θεοῦ οἰκονόμον, kur vārds οἰκονόμος ir saliktenis no οἶκος - nams, saime, un νόμος - likums. Namturi senajā pasaulē darbojās kā mājsaimniecības pārraugi, kuriem saimes galva bija uzticējis dažādus pārraudzīšanas un lietu kārtošanas darbus. Draudze pieder Dievam, tāpēc katram tās vadītājam ir jābūt “nevainojamam” jeb “neapsūdzētam”, jo viņu kvalitātes prasības nosaka Dievs.
“ne iedomīgam” - μὴ αὐθάδη - noliegums ar salikteni αὐθάδης - kas ir sev patīkošs jeb kas dara sev patīkamas lietas, kur αὐτός ir 3.personas vietniekvārds, kas šoreiz tulkojas kā sev, un ἡδονή - bauda, iekāre, spēcīgas alkas. Bīskapu jeb draudzes ganu nedrīkst raksturot tas, ka viņš dzīvo sev un savai patikšanai, savu alku piepildīšanai.
“ne dusmīgam” - μὴ ὀργίλον - noliegums un ὀργίλος - ar noslieci uz dusmām, aizkaitināms.
“ne dzērājam” - μὴ πάροινον - noliegums ar salikteni no παρά - klātbūtnē, tuvu un οἶνος - vīns. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
“ne kauslim” - μὴ πλήκτην - burtiski: “ne sitējs”.
“ne ierāvējam” - μὴ αἰσχροκερδῆ - noliegums ar αἰσχροκερδής - mantkārīgs, kārs. Tas ir saliktenis no αἰσχρός - zemisks, apkaunojošs un κέρδος - ieguvums. 1.Tim. 3:8 Pāvils raksta, ka diakoni tādi nedrīkst būt. Pēteris māca, ka presbiteri nedrīkst ganīt Dieva ganāmo pulku “negodīgas peļņas dēļ”, lietojot šo vārdu kā apstākļa vārdu αἰσχροκερδῶς, 1.Pēt. 5:2.
“bet viesmīlīgam” - ἀλλὰ φιλόξενον - saliktenis no φίλος - draudzīgs un ξένος - nebijis, svešs. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes bīskapam jeb ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
“laba mīļotājam” - φιλάγαθον - ļoti burtiski iztulkots saliktenis no φίλος - draudzīgs un ἀγαθός - labs. Īpašības vārdam φίλος atbilstošais darbības vārds ir φιλέω - mīlēt ar drauga mīlestību. Tas nozīmē, ka bīskaps novērtē un mīl to, kas ir labs.
“prātīgam” - σώφρονα - no σώφρων - prātīgs, paškontrolēts.
“taisnam” - δίκαιον - taisns, taisnīgs.
“svētbijīgam” - ὅσιον - svēts, dievbijīgs.
“savaldīgam” - ἐγκρατῆ - saliktenis no ἐν - iekš un κράτος - vara, spēks. Tāpēc savaldīgs, paškontrolēts būtu iespējamie tulkojumi.
9.p.:“Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.”
ἀντεχόμενον τοῦ κατὰ τὴν διδαχὴν πιστοῦ λόγου, ἵνα δυνατὸς ᾖ καὶ παρακαλεῖν ἐν τῇ διδασκαλίᾳ τῇ ὑγιαινούσῃ καὶ τοὺς ἀντιλέγοντας ἐλέγχειν.
ἀντεχόμενον - prezenta mēdija divdabis no ἀντέχω - cieši turēties pie. Draudzes ganam jābūt tādam, “kas cieši turas pie uzticamā vārda (λόγος), kas ir saskaņā ar mācību (διδαχή)”. Tas parāda, ka vietējo draudžu ganiem ir jāzina mācība, kuru Jēzus mācīja (sk. Mt. 28:20a) un kas caur apustuļiem tika dota draudzei (Ef. 2:20). Tam visam ir nolūks: lai viņš būtu spējīgs darīt divas lietas: “paskubināt veselīgā mācībā” (mācība - διδασκαλία) un “atspēkot tos, kas runā pretim” (atspēkot no ἐλέγχω - pierādīt vainu, aizrādīt, atspēkot, atmaskot). Kā redzam šīs vēstules kontekstā, tas bija ļoti svarīgi. Sk. arī vārda ἐλέγχω lietošanu tālāk 1:13 un par veselīgo mācību 2:1.
Ap.d. 20:28: “Tāpēc sargait paši sevi un visu ganāmo pulku, kurā Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi, ko Viņš pats ar Savām asinīm ieguvis par īpašumu.”
Šeit lietotie vārdi norāda uz draudzes gana lomu:
“sargiem” - ἐπισκόπους no ἐπίσκοπος - pārraugs. (Darbības vārda forma ἐπισκοπέω - pārraudzīt, rūpēties par.)
“ganīt” - ποιμαίνειν, prezents, aktīvā, nenoteiksmē no ποιμαίνω - ganīt, kopt, rūpēties. (Lietvārda forma ποιμήν - gans.)
V. Draudzi jāvada vairākiem ganiem.
JD rakstvietas par vairākiem ganiem:
Jeruzālemē, Ap.d. 15:22: „Tad apustuļi un vecaji līdz ar visu draudzi nolēma sūtīt no sava vidus izvēlētus vīrus kopā ar Pāvilu un Barnabu uz Antiohiju ...”
Visās draudzēs, kuras dibināja Pāvils sava 1.misijas ceļojuma laikā (un iespējams, arī citos misijas ceļojumos), Ap.d. 14:23: „Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.” (Ikvienā draudzē tika iecelti vairāki vecaji.)
Efezā, Ap.d. 20:17: „No Milētas viņš sūtīja uz Efezu un ataicināja draudzes vecajus.”
Visās draudzēs, kurām rakstīja Jēkabs (1:1), Jēk. 5:14: „Ja kāds starp jums ir nevesels, lai viņš ataicina draudzes vecajus, un tie lai lūdz Dievu par viņu, to svaidīdami ar eļļu Tā Kunga Vārdā.” Jēkabs taču nedomāja, ka tad, kad vienā draudzē kāds ir slims, tad jāaicina apkārtējo draudžu vecajus. Viņš to pieņēma kā pašsaprotamu, ka aicināti tiktu konkrētas draudzes vairāki vecaji pie šīs draudzes slimnieka.
Katrā Krētas pilsētā, Titam 1:5: „Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.”
Visās draudzēs, kurām rakstīja Pēteris Pontā, Galatijā, Kapadoķijā, Āzijā un Bitinijā, 1.Pēt. 5:1: „Vecākos jūsu starpā tad nu pamācu es, arī būdams vecākais un Kristus ciešanu liecinieks un nākamās godības dalībnieks.” Protams, šeit var saprast, ka tiek uzrunāti vairāku draudžu vecaji, neminot, ka katrā draudzē bija vairāki. Tomēr tālāk 2. un 3.p. runā par vairākiem ganiem un viņu vienu ganāmo pulku.
Vecaju daudzums kļūst vēl uzskatāmāks, kad saprotam, ka vecajs ir tas pats bīskaps (salīdz. Titam 1:5.7; Ap.d. 20:17.28) vai gans (Ef. 4:11; salīdz. Ap.d. 20:28; 1.Pēt. 5:1.2, kur abās rakstvietās sacīts, ka vecajiem ir ganīšanas funkcija).
Kāpēc vairāki gani ir tik svarīgi?
Tā ir JD mācība, kas nozīmē, ka tam ir nozīme un Dieva svētība. Šodien daudzi pieturās pie tā, ka misijā jāsūta vairāki cilvēki kopā. Jēzus savus mācekļus sūtīja kalpošanā pa diviem (Mr. 6:7; Lk. 10:1), arī ap. Pāvils misijā gāja kopā ar citu vai citiem (piem., Ap.d. 13:1-3). Bet tad, kad izveidojas draudze, tad tikai vienu ievada kalpošanā kā draudzes ganu, kas ir pretēji tam, ko darīja Pāvils un Barnaba, sk. Ap.d. 14:23. Kādi tad ir praktiski iemeseli tam, ka draudzē ir vajadzīgi vairāki vecaji?
1) Mācības nešanas dēļ. Tā kā tieši mācīšanas kalpošana bija galvenā, kas atšķīra draudzes ganu no pārējiem draudzē, tad saistībā ar mācīšanu un mācību arī ir vajadzīgi vairāki gani. Proti, kad ceļas maldi un maldu sludinātāji, tad ir daudz vieglāk, ja pretī var stāvēt vairāki vecaji. Sk., piem., Pāvila vēstuli Titam. Kā arī tad, ja viens ir paguris vai viņam dzīvē ir kādi izaicinājumi vai praktiski jautājumi jārisina, tad mācīšanu draudzē varēs turpināt darīt citi gani.
2) Vairāki gani spēj atbalstīt viens otru, kad kādam no viņiem ir grūti, vai arī kad kādu no viņiem nonievā vai diskreditē kādi draudzes locekļi. Viņi ir „vienās kurpēs” un labāk spēj viens otru saprast.
3) Vairāki gani spēj labāk viens otru turēt atbildīgu par savu kristīgo dzīvesveidu. Bieži gani ir spiesti pātraukt kalpošanu nevis tāpēc, ka viņi nespēja veikt kalpošanu, bet tāpēc, ka viņi krita grēkā. Par nožēlu, ne vienmēr draudzes ganu par savu kristīgo dzīvi tur atbildīgu draudze vai arī ne vienmēr gans ļaujas būt uzrunāts un izaicināts ar to, ko un kā viņš dara. Dievbijīgu ganu jeb vecaju kopība vienā draudzē var palīdzēt sekmīgāk un laicīgāk izvairīties no šādām problēmām.
Ja draudzē ir vairāki gani, tad:
1. Visa draudze tiek apkopta.
1) Mazākā draudzē var iztikt ar vienu ganu, taču tikko draudze ir lielāka, tad vajadzīgi vairāki. Interesanti: 1.gs. daudzas draudzes bija 15-30 cilvēku lielas (bija arī lielākas) un JD rāda, ka tā bija norma, ka arī tāda izmēra draudzēs bija vairāki vecaji jeb gani.
2) Draudzes locekļiem uzmanību vajag ne tikai reizi pusgadā. Ir labi, ja to var dot katru nedēļu. Viens cilvēks to nespēj izdarīt, ja draudzes locekļu skaits ir liels vai arī ja pats mācītājs vēl strādā arī algotu darbu ārpus draudzes darba.
2. Cilvēki tiek apkopti ar dažādu ganu atšķirīgajām dāvanām.
Visi gani nav vienādi: kāds vairāk ir skolotājs, kāds padomdevējs un mierinātājs, kāds evaņģēlists utt. Ja draudze saņem vairāku ganu kalpošanu, tad tā bagātīgāk tiek „ēdināta” un izaug veselīgi (Ef. 4:16).
3. Atšķirīgā katra vecaja kalpošana sekmē labu vidi draudzes locekļu atšķirīgajām kalpošanām. Dažkārt, kad cilvēku iesaistīšanās kalpošanā ir atkarīga tikai no viena gana, kurš spējis ieraudzīt, aicināt, atbalstīt viņa kalpošanu, daudzi citi ar atšķirīgu redzējumu nav pamanīti un vienādi atbalstīti.
Būt par ganu ir aicinājums: neviens pats nevar šo kalpošanu sev paņemt, Ap. d. 20,28. Tas nozīmē, ka arī draudze nelemj, kurš būs vai nebūs gans. Draudze paklausa Dievam pēc tam, kad tā pārbaudījusi kandidātus (sk. 1.Tim. 3:10) un sapratusi, kuri ir aicinātie (spēj mācīt) un uzrāda prasīto raksturu (piem., 1.Tim. 3).
VI. Ganu/vecaju ievadīšana kalpošā.
Tā nav hierarhiska, bet tāda, kur brāļi nostājas līdzās brāļiem.
Nav runa par amatiem. Ir runa tika un vienīgi par kalpošanu, kas ir līdzvērtīga jebkurai kalpošanai draudzē, kurā Dievs ir aicinājis jebkuru draudzes locekli (1.Kor. 12), bet tai pašā laikā vecaja kalpošana ir gana, aprūpes un sargāšanas kalpošana, kas iekļauj tādu atbildību, kas citiem nav, proti, viņu kalpošana citiem ir Dieva vārda skaidrošana un mācīšana, un vadība izejot no jeb balstoties uz Dieva vārda norādījumiem. Dieva vārds, savukārt, ir pirmā, galvenā un vienīgā autoritāte Kristus draudzei, uz kuru tā balsta visu, kas tā ir: savu ticību un ticības dzīves praksi. Tāpēc arī viņu atbildība ir atšķirīga no citiem.
- Visi ir aicināti un visiem jālasa Bībele.
- Visiem jācenšas to saprast.
- Visiem jākalpo saskaņā ar Bībeli.
- Taču vadību draudzē veic tie, kas ir acināti mācīties Bībeli un mācīt to citiem. (Sk. 1.Tim. 3:2; 5:17; Titam 1:9; 2.Tim. 2:2; 2.Pēt. 3:16.)
Tas nozīmē, ka gans par vadītāju kļūst nevis to īpašo zināšanu, spēju vai aktivitāšu dēļ, kuras tas grib un arī pienes draudzē, bet Dieva aicinājuma dēļ. Draudzē gans nevada citus tāpēc, ka citiem ir vajadzīga vizionāra, strukturāla, motivējoša vadība, bet viņš vada citus Dieva vārda sapratnē. Jebkurš cits Dieva aicināts vadītājs var vadīt draudzi jebkurā citā lietā, bet gana primārais aicinājums ir vadīt Dieva vārda sapratnē. (Protams, Dievs var ganam dot arī tādas dāvanas, kuras izsakās vadībā u.c. ar vadīšanu saistītās kalpošanās.)
Par ganu/vecaju izraudzīšanu
Vecaji JD netika izvēlēti ar balsojumu. Vecaji tika nozīmēti. Piem., Ap.d. 14:23: „Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus ...” Arī vairākus gadus vēlāk tas nebija mainījies, Titam 1:5: „Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.” Ap.d. 20:28 saka: „... Svētais Gars jūs iecēlis par sargiem ganīt Dieva draudzi ...” Tas nozīmē, ka tie, kas ievada kalpošanā vecajus, saprot, ka tāda ir Svētā Gara griba. Tai pašā laikā apraksti 1.Tim. un Titam par to, kādam jābūt vecajam, ir daļa no JD visai kristīgajai draudzei, un tie norāda, ka cilvēku iesaistīšanās novērtēšanas procesā arī ir nepieciešama.
Vecaji, iespējams, sākumā bija jauni kristieši, jo draudzes tikko bija dibinātas (Ap.d. 14:23). Kad draudzes kādu laiku jau eksistēja, tas mainījās, sk. 1.Tim. 3:6.
Praktiski tas nozīmē:
1) draudze ievēro savā vidū cilvēkus, kuri uzrāda spējas mācīties un mācīt citus, sk. 1.Tim. 3:2 saka, ka viņiem jābūt izveicīgiem mācīšanā, bet 3:10: „Arī šie papriekš jāpārbauda” – runājot par diakoniem, kas nozīmē, ka viņi jāpārbauda tāpāt, kā jāpārbauda pirms tam aprakstītie bīskapi; tas notiek zināmā laika periodā, kurā draudze šos cilvēkus ievēro, novērtē, pārbauda;
2) 1.Tim. 3:10 kopā ar Ap.d. 14:23 un 20:28 liek saprast, ka caur draudzi ir darbojies Svētais Gars, kas ieceļ jeb ieliek (viens un tas pats vārds grieķu val. gan Ap.d. 20:28, gan 1.Kor. 12:28) cilvēkus kalpošanā; tātad Svētais Gars strādā potenciālo ganu sirdīs un Svētais Gars strādā draudzes locekļu sirdīs;
3) ganu izraudzīšanas procesā svarīgu lomu ieņem jau esošie kalpotāji: JD laikā apustuļi, šodien gani/vecaji; citiem vārdiem: kāds, kas pats ir bijis vai ir šajā kalpošanā, ir iesaistīts izraudzīšanas un kalpošanā ievadīšanas procesā; tai pašā laikā jāatceras, ka Kristus draudze visi kalpo visiem jeb kalpošana ir viens otram kalpošana; tātad noteicošā nav hierahija, bet aicinājums;
4) šī iecelšana kalpošanā JD aprakstīta sekojoši: laiks lūgšanām un gavēšanai, Ap.d. 14:23; roku uzlikšana, 2.Tim. 1:6 un 1.Tim. 4:14; pravietiski vārdi no vecajiem pār to, kam uzliek rokas, 1.Tim. 4:14.
VII. Kalpošana ganiem.
Draudzes gans nav profesionālis. Viņš veic savu kalpošanu draudzes labā saskaņā ar tām dāvanām, kuras Kristus viņam ir devis. Citiem jāveic sava kalpošana saskaņā ar tām dāvanām, kuras Jēzus ir devis viņiem. Tādā veidā draudze – gan tās gani, gan visi pārējie draudzē – ir aicināti kalpot viens otram, 1.Kor. 12:7; Ef. 4:16.
Dažkārt vēsturisku ieradumu dēļ draudze vēlas, lai gani jeb mācītāji kalpotu viņiem, bet nedomā par savu kalpošanu mācītājiem. Bet mācītājs ir tikai viens no Kristus miesas locekļiem. Viņš nav visa miesa un viņam nav visas tās spējas un Svētā Gara dāvanas, kas ir citiem Kristus miesas locekļiem. Tādēļ, ja draudze nedos savu iedrošināšanas, žēlsirdības, palīdzības, vadības, došanas, savstarpēja atbalsta un citu kalpošanu mācītājam, tad viņš paliks neapkalpots. Tā arī mācītājs var zaudēt ļoti daudz spēka un atbalsta, kas nepieciešams viņa specifiskajā kalpošanā.