1
Ak, kaut Tu pāršķeltu debesis un nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā!
2
Kā uguns aizdedzina žagarus un kā ūdens no uguns vārās, tā Tavs Vārds lai kļūtu pazīstams Taviem pretiniekiem, tā lai tautas drebētu Tavā priekšā,
3
kad Tu dari lielus brīnumus, kas pārsniedz mūsu cerības! Kaut Tu nonāktu zemē, ka kalni sakustētos Tava vaiga priekšā!
4
Kopš mūžīgiem laikiem nav dzirdēts un piedzīvots, neviena acs to nav redzējusi, ka bez Tevis būtu vēl kāds cits Dievs, kas tā palīdz tiem, kas paļaujas uz viņu.
5
Tu labprāt nāc pie tā, kas taisnību dara ar prieku, pie tiem, kas Tavos ceļos piemin Tevi. Bet tomēr? Ir iedegušās Tavas dusmas, jo mēs esam grēkojuši, būdami Tev vienmēr neuzticīgi un no Tevis atkrītot.
6
Tā mēs visi esam palikuši kā nešķīsti, un visa mūsu taisnība ir kā sārņains tērps. Mēs novīstam kā lapas, un mūsu grēki mūs aizrauj kā vējš.
7
Un nav neviena, kas piesauc Tavu Vārdu, kas uzmostas un tveras pie Tevis, jo Tu apslēp mums Savu vaigu un atstāj mūs, ka mēs nonīkstam savos grēkos.
8
Bet, ak, Kungs, Tu taču esi mūsu Tēvs! Mēs esam māls, bet Tu mūsu veidotājs, mēs visi esam Tavu roku darbs.
9
Nedusmo, Kungs, tik ļoti un nepiemini mūžīgi mūsu noziegumu! Uzlūko jel mūs, mēs visi esam Tava tauta!
10
Tavas svētās pilsētas ir kļuvušas par tuksnesi, Ciāna ir tuksnesis, un Jeruzāleme ir drupu kaudze!
11
Mūsu skaistais un svētais nams, kur mūsu tēvi Tevi slavēja, ir kritis ugunij par laupījumu, un viss, kas mums dārgs, ir drupās!
12
Vai Tu, Kungs, to visu redzēdams, cietīsi klusu un mūs tik ļoti apbēdināsi?