1
Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite.
2
Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.
3
Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.
4
Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot."
5
Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.
6
Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.
7
Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu.
8
Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja.
9
Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.
10
Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo.
11
Pēc trim mēnešiem mēs aizbraucām Aleksandrijas kuģī, kas salā bija pārziemojis un kas brauca ar dioskūru zīmi.
12
Nonākuši Sirakūzās, mēs tur palikām trīs dienas.
13
No turienes, gar piekrasti braukdami, mēs nonācām Rēgijā. Un, kad pēc vienas dienas sacēlās dienvidu vējš, mēs otrā dienā nonācām Puteolos.
14
Tur mēs sastapām brāļus, kas mūs lūdza septiņas dienas palikt pie viņiem. Tā beidzot mēs nonācām Romā.
15
Turienes brāļi, par mums dzirdējuši, nāca mums pretī līdz Apija Forumam un Tri-Tabernām. Tos redzēdams, Pāvils pateicās Dievam, un viņam radās drosme.
16
Kad mēs nonācām Romā, Pāvilam atļāva dzīvot savrup ar kareivi, kas viņu apsargāja.
17
Pēc trim dienām viņš saaicināja jūdu priekšniekus. Kad tie bija sanākuši, viņš tiem sacīja: "Brāļi, es neko neesmu darījis ne pret mūsu tautu, ne pret tēvu paražām un tomēr esmu Jeruzālemē saistīts un nodots romiešu rokās.
18
Tie, mani nopratinājuši, gribēja atbrīvot, jo man nevarēja pierādīt nekādu ar nāvi sodāmu vainu.
19
Bet, tā kā jūdi pretojās, es biju spiests piesaukt ķeizaru, bet ne ar nodomu apsūdzēt savu tautu.
20
Šī iemesla dēļ es jūs esmu lūdzis, lai jūs redzētu un ar jums runātu, jo es esmu saistīts ar šīm važām Israēla cerības dēļ."
21
Bet tie viņam sacīja: "Mēs neesam nedz vēstules no Jūdejas saņēmuši par tevi, nedz arī kāds no brāļiem ir ieradies par tevi ko ļaunu vēstīt un runāt.
22
Tomēr mēs labprāt gribam no tevis dzirdēt, ko tu domā, jo par šo sektu mums ir zināms, ka tai visur pretojas."
23
Noteikuši viņam dienu, daudzi nāca uz viņa mājokli. Viņš tiem izskaidroja, apliecinādams Dieva valstību un pārliecinādams tos par Jēzu, sākot ar Mozus bauslību un praviešiem, no agra rīta līdz vakaram.
24
Citus gan viņa vārdi pārliecināja, bet citi neticēja.
25
Bet viņu starpā nebija vienprātības, un viņi aizgāja, kad Pāvils teica šo vienu vārdu: "Svētais Gars pareizi runājis caur pravieti Jesaju mūsu tēviem,
26
sacīdams: ej pie šiem ļaudīm un saki: dzirdēdami jūs dzirdēsit un nesapratīsit un skatīdamies jūs skatīsities un neredzēsit.
27
Jo šo ļaužu sirds kļuvusi nejūtīga, ar ausīm tie grūti dzirdējuši un savas acis tie aizvēruši, lai ar acīm neredzētu, ar ausīm nedzirdētu, ar sirdi nesaprastu un neatgrieztos un Es tos nedziedinātu.-
28
Tad zinait, ka Dievs pestīšanu sūtījis pagāniem, un tie to dzirdēs."
29
[]
30
Viņš palika pilnus divi gadus savā īrētajā mājoklī un pieņēma visus, kas pie viņa nāca,
31
sludinādams Dieva valstību un, neviena nekavēts, ar lielu drosmi mācīdams par Kungu Jēzu Kristu.