• Par cilvēka niecību

  • 1 Dziedātāju vadonim Jedutunam. Dāvida dziesma.
  • 2 Es biju apņēmies:"Es uzmanīšu savus ceļus, ka negrēkoju ar savu mēli. Es uzlikšu iemauktus savai mutei, kamēr bezdievīgais vēl manā priekšā."
  • 3 Es apklusu un nerunāju, es kļuvu pilnīgi kā mēms, tālu no laimes, bet manas sāpes auga augumā.
  • 4 Mana sirds smeldza manās krūtīs, manas pārdomas lika iedegties ugunij manā dvēselē, un man bija jārunā ar savu mēli:
  • 5 "Dari man zināmu, Kungs, manu galu un kāds ir manu dienu mērs, lai es saprotu, cik nīcīgs es esmu!
  • 6 Redzi, Tu manas dienas esi licis sprīža garumā, un mans mūža ilgums nav it nekas Tavā priekšā. Tikai vēja pūsma ir cilvēks savās mūža gaitās! (Sela.)
  • 7 Cilvēks staigā kā ēna. Un nieka dēļ viņš raizējas. Viņš krāj mantu kaudzēm, bet nezina, kam tā būs.
  • 8 Nu uz ko tad, Kungs, lai es ceru? Mana cerība ir vienīgi uz Tevi.
  • 9 Izglāb mani no visiem maniem pārkāpumiem un neliec man bezprāšiem kļūt par apsmieklu!
  • 10 Es esmu apklusis, savu muti es neatveru, jo Tu esi to tā nolicis.
  • 11 Atlaid man Tevis uzlikto sodu, jo Tavas rokas smagums mani iznīcina.
  • 12 Kad Tu cilvēku pārmāci par viņa noziegumiem, tad viņa godība iznīkst kā drāna, ko saēd kodes. Tiešām, tikai vēja pūsma ir cilvēks! (Sela.)
  • 13 Uzklausi manu lūgšanu, Kungs, sadzirdi manu saukšanu, neciet klusu, kad leju asaras, jo es esmu Tavā priekšā tikai svešinieks un piedzīvotājs kā visi mani tēvi.
  • 14 Novērs manas mokas, ka es atspirgstu un gaišāks kļūst mans skats, pirms es aizeimu un vairs neesmu!"