Komentāri

5.-6.p.:

5 Ar savu apcietināto un neatgriezīgo sirdi tu sev pašam krāj sodu, kas nāks pār tevi dienā, kad parādīsies Dieva dusmība un Viņa taisnā tiesa.

6 Jo Viņš ikvienam atmaksās pēc viņa darbiem.

5 κατὰ δὲ τὴν σκληρότητά σου καὶ ἀμετανόητον καρδίαν θησαυρίζεις σεαυτῷ ὀργὴν ἐν ἡμέρᾳ ὀργῆς καὶ ἀποκαλύψεως δικαιοκρισίας τοῦ θεοῦ,

6 ὃς ἀποδώσει ἑκάστῳ κατὰ τὰ ἔργα αὐτοῦ·

Grieķu valodā 5.p. burtiski nav pateikts, ka sods “nāks par tevi dienā …”, kaut arī doma tāda ir. Burtiski grieķu valodā ir rakstīts: “tu krāj sev dusmas” (θησαυρίζεις σεαυτῷ ὀργὴν), pēc tam norādot vietu, kur tās tiek krātas, proti, “iekš dienas” (ἐν ἡμέρᾳ) un tad ar ģenitīviem paskaidrojot, iekš kuras dienas: “dusmu un Dieva taisnās tiesas atklāšanās” dienā.

Pāvils par šo dienu runā tā, ka tā jau ir un ka tajā tiek uzkrātas dusmas. Tās cilvēks uzkrāj, burtiski, “saskaņā ar tavu sirdscietību un neatgriezīgo sirdi”. Lietvārds “cietsirdība” - σκληρότης nāk no īpašības vārda σκληρός – ciets, skarbs, stingrs. Un vārds “neagriezīgs” - ἀμετανόητος ir īpašības vārds, kas sastāv no α, kas darbojas kā noliegums, un atvasinājuma no darbības vārda μετανοέω – nožēlot grēkus, mainīt prātu. Tātad šis cilvēks nedzīvo grēku nožēlā.

“tu krāj” ir tagadnes laikā, kas nozīmē, ka tas notiek turpinoši.

Pāvils to nerakstītu Romas draudzei, ja viņš ar to negribētu uzrunāt klausītājus un cerēt panākt atgriešanos no grēkiem. Šai mācībai par dusmu uzkrāšanu tagadnē vajadzētu uzrunāt un mainīt cilvēku skatījumu uz to, ko viņi dara jau esošajā “dusmu un Dieva taisnās tiesas atklāšanās dienā”.

Būs taisnīga tiesa, sk. turpinājumu 6.p. Burtiski no grieķu val.: “kas (proti Dievs) atdos atpakaļ katram saskaņā ar viņa darbiem.”

Grieķu val. 6. p. sākas ar attieksmes vietniekvārdu „kas”, domājot Dievu, jo vārds “Dievs” ir pēdējais, kas rakstīts 5.p. Vārds „jo” nav oriģinālā.

“atdos atpakaļ” no ἀποδίδωμι nozīmē atdot atpakaļ, atgriezt. 5.p. runā par to, kas tiek krāts tagad un 6.p. saka, ka nākotnē Dievs to “atgriezīs katram saskaņā ar viņa darbiem”. Tātad “saskaņā ar” savu grēcīgo sirds stāvokli cilvēks krāj un “saskaņā ar” cilvēka darbiem Dievs viņam atdos atpakaļ.

3.-5.p.:

3 Redzēdams, ka tas jūdiem patika, viņš lika saņemt arī Pēteri. Bet bija Neraudzētās maizes dienas.

4 Viņš pavēlēja to saņemt un ielikt cietumā, nodevis sešpadsmit kareivjiem, kas pa četriem to sargāja, gribēdams viņu pēc Pashā svētkiem vest ļaužu priekšā.

5 Pēteri cietumā apsargāja; bet draudze bez mitēšanās par viņu lūdza Dievu.

Sākotnējā Hēroda rīcība, šķiet, bija personīga nepatika pret kristiešiem. Bet, kad cilvēkiem patika tas, ka Hērods nogalināja Jēkabu, tad viņš to turpināja darīt cilvēkiem par patiku, kā arī, iespējams, lai nopelnītu cilvēku patikšanu (sk. 4.p. beigas: “vest ļaužu priekšā”).

Apsardze Pēterim bija ļoti spēcīga: 16 kareivji, kas uz maiņām viņu sargāja. Pētera rokas bija pieķēdētas (sk. 7.p. beigas) diviem no sargiem (sk. 6.p. beigas).

5.p. grieķu val. rāda pretnostatījumu, lietojot μέν … δέ konstrukciju: “no vienas puses” (μέν) Pēteris tika turēts cietumā, “bet no otras puses” (δέ) draudze par Pēteri lūdza Dievu.

Pāridarījums Pēterim bija tikai viena puse no visa, kas notika. Draudzes lūgšanas bija otrā puse. Lūgšanas ir tik svarīgas!

2.p.: “Viņš lika nogalināt ar zobenu Jēkabu, Jāņa brāli.”

Jēkabs bija viens no Jēzus 12 apustuļiem. Tas varēja būt ap 44.gadu. Sk. komentāru pie Ap.d. 12:1.

Tas ir ļoti īss apraksts par notikušo. Taču Ps. 116:15 saka: “Viņa svēto nāve ir dārga Tā Kunga acīs.”

1.p.: “Ap to pašu laiku ķēniņš Hērods apcietināja dažus draudzes locekļus, gribēdams tiem darīt ļaunu.”

Atkal vajāšanas. Ap.d. grāmatā gandrīz katrā nodaļā ir vai nu par ārējiem ienaidniekiem draudzei (vajāšanas) vai iekšējiem (maldi, šķelšanās). Līdz ar to jautājums nav par to, kā to uztvert, - jo pēc JD mācības, vajāšanas ir tas, ar ko kristiešiem jārēķinās; jautājums ir: ko Dievs ar to grib panākt attiecībā uz vajāto, vajātāju, kristīgo draudzi un pasauli?

Bībelē ir minēti vairāki Hērodi. Par kuru no viņiem šeit ir runa?

·      Hērods Lielais (Mt. 2; dzīvoja 73.g.p.m.ē. – 4.g.p.m.ē.; valdīja 37.g.p.m.ē. – 4.g.p.m.ē.)

·      Hērods Arhelavs (minēts Mt. 2; dzīvoja 23.g.p.m.ē. – 18.g.m.ē.; pēc sava tēva Hēroda lielā nāves pārvaldīja Jūdeju un Samariju; valdīja 4.g.p.m.ē. – 6.g.m.ē.);

·      Hērods Antipa (dzīvoja 20.g.p.m.ē. – 39.g.m.ē.; pēc tēva Hēroda Lielā nāves pārvaldīja Galileju un Pereju no 4.g.p.m.ē. – 39.g.m.ē.; nogalināja Jāni Kristītāju, Jēzus tika vests viņa priekšā, sk. Mt. 14; Lk. 23);

·      Hērods Filips Tetrarhs (pēc tēva Hēroda Lielā nāves pārvaldīja teritorijas uz Z un A no Galilejas, pārsvarā sīriešus un grieķus, no 4.g.p.m.ē. – 34.g.m.ē.; minēts Mt. 14:3);

·      Hērods Agripa I (dzīvoja 12.g.p.m.ē. – 44.g.m.ē.; Hēroda Lielā mazdēls, Arhelava dēls; valdīja no 37.-44.g., Jūdejā valdīja no 41.-44.g.; viņa pārvaldībā bija apmēram tikpat daudz teritorijas, kā viņa vectēvam Hērodam Lielam, par viņu ir runa šajā Ap.d. 12.nodaļā: gan par viņa rīcību pret kristiešiem, gan par viņa nāvi);

·      Hērods Agripa II (dzīvoja 12.g. – 100.g.; Hēroda Agripas I dēls, pārvaldīja no tēva mantotās teritorijas sākot apm. ar 50-jiem gadiem; Pāvils tika vests viņa priekšā, Ap.d. 26.nod.)

(no: https://reasonabletheology.org/many-herods-new-testament/

https://www.biola.edu/blogs/good-book-blog/2014/how-many-herods-are-there-in-the-bible)

Par Ap.d. 12.nod. interneta vietnē https://www.bibleversestudy.com/acts/acts12-herod-edomite.htm rakstīts:

“... šis ir Karalis Hērods Agripa I ("Agripa"). Ķēniņu Hērodu, kurš divus gadus vecus un jaunākus nogalināja Jūdejas Bētlemē pēc Jēzus dzimšanas ..., sauca par "Hērodu Lielo" dēļ viņa uzceltajām lielajām ēkām, ieskaitot Jeruzalemes otro templi. Pēc viņa nāves viņa teritorija tika sadalīta trīs daļās, un tās pārvaldīja viņa dēli Arhelavs, Antipas un Filips ... Agripa ir Hēroda Lielā mazdēls un Aristobula IV dēls, kuru nogalināja viņa paša tēvs (Hērods Lielais). Agripa uzauga Romā un ieguva vairāku Romas imperatoru labvēlību. Imperators Kaligula 37. gadā pēc mūsu ēras iecēla Agripu par ķēniņu pār viņa tēvoča Filipa teritoriju, pēc tam 39. gadā iedeva viņam viņa tēvoča Antipa teritoriju. Mūsu ēras 41. gadā imperators Klaudijs viņam atdeva Jūdeju un Samariju, un tad Agripa kļuva par valdnieku, kaut arī vēl zem Romas īkšķa, vairāk vai mazāk pār sava vectēva teritoriju. Agripa nomira 44. gadā ..., un viņa pēctecis bija viņa dēls Agripa II ..., tāpēc šīs nodaļas notikumi notika laikā no 41. līdz 44. gadam.”

17.p.: “Jo tajā atklājas Dieva taisnība no ticības uz ticību, kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.”

17 δικαιοσύνη γὰρ θεοῦ ἐν αὐτῷ ἀποκαλύπτεται ἐκ πίστεως εἰς πίστιν, καθὼς γέγραπται· Ὁ δὲ δίκαιος ἐκ πίστεως ζήσεται.

Šī panta sākums burtiski: “Jo Dieva taisnība tajā tiek atklāta …”

“Jo Dieva taisnība”

Evaņģēlijs atklāj arī Dieva mīlestību un žēlastību, bet šeit Pāvils saka, ka evaņģēlijs atklāj Dieva taisnību.

Dieva taisnība ir perfekta taisnība, un tā perfekti tiek atklāta Viņa pestīšanas darbā. Dievs ir taisns, cilvēks ir grēcinieks. Cilvēka grēks un samaitātība ir tik liela, ka, lai glābtu cilvēkus, Viņa Dēlam Jēzum, svētam un perfektam Dieva Dēlam, vajadzēja atdot savu dzīvību par cilvēkiem. Tiem, kas tic Jēzum un Dieva darbam caur Jēzu, Dievs dāvina savu taisnību (2.Kor. 5:21).

Dieva taisnību nevar nopelnīt vai sasniegt ar saviem darbiem. Tā ir pielīdzināta taisnība. Tās dēļ Dievs netur pret mums mūsu grēkus un vainas. Sk. Rom. 3:21-26; Rom. 5:1.

Sakot, ka evaņģēlijā tiek atklāta Dieva taisnība, Pāvils mums parāda, kā Dieva perfektā taisnība tika izvesta pār pasauli, proti, Dievs pats caur Kristus nāvi to izveda pār pasauli – grēks tika sodīts (Rom. 8:3). Tam, kas tic Jēzum, šī Dieva taisnība kļūst par glābjošu taisnību.

“tajā tiek atklāta”

Evaņģēlijā atklājas jeb burtiski: “tiek atklāta” Dieva taisnība. Cilvēka ticēšana (16.p., prezenta divdabis) un Dieva taisnības atklāšana (17.p., darbības vārds prezentā pasīvā indikatīvā) notiek vienlaicīgi. Vēl vairāk: evaņģēlijs ir Dieva spēks pestīšanai katram, kas tic (16b.p.) tieši tāpēc, ka evaņģēlijā tiek atklāta Dieva taisnība (17.p. sākums). Tā nekas cits cilvēkā pašā vai ārpus viņa neiegūst uzslavu šī cilvēka pestīšanā, kā vien Dievs un Viņa spēcīgais evaņģēlijs.

Atklājot evaņģēlijā Savu taisnību, Dievs atklāj kaut ko īpašu par Sevi, Savu dabu un Savu rīcību.

“no ticības” (ἐκ πίστεως)

Dieva taisnība tiek saņemta tikai caur ticību uz Jēzu Kristu (sk. Rom. 5:1; Ef. 2:8.9; Gal. 2:16).

“uz ticību” (εἰς πίστιν)

Atpestīta cilvēka dzīve ir dzīve ticībā: tā iesākas ticībā un līdz mūža galam tiek dzīvota ticībā (Gal. 3:2.5; Ebr. 12:2; 2.Kor. 5:7).

Mēs tiekam taisnoti caur ticību vienreiz par visām reizēm, sk. Rom. 5:9: “Jo vairāk tagad, taisnoti (aor. pas. divd.) ar Viņa asinīm, caur Viņu tiksim izglābti no dusmības.” Bet dzīve notiek turpinošā ticībā uz Jēzu.

“kā rakstīts: no ticības taisnais dzīvos.”

Pāvils balsta savu mācību Hab. 2:4: “Lūk, uzpūtīgs un pārgalvīgs savā sirdī ir iekarotājs. Bet taisnais dzīvos savas paļāvīgās ticības dēļ.”

Habakuka grāmatā tas rakstīts soda kontekstā. Taisns cilvēks tic Dievam un pateicoties šai ticībai tas dzīvos cauri visām bēdām. Tā arī šodien: no ticības mēs tiekam taisnoti un uz ticību jeb dzīvojot ticībā mēs turpinām dzīvot: “no ticības taisnais dzīvos”.

Ticēšanai ir jāraksturo kristieti visu mūžu.

14.p.: “Jo es esmu parādnieks grieķiem un barbariem, gudriem un nezinošiem.”

14 Ἕλλησίν τε καὶ βαρβάροις, σοφοῖς τε καὶ ἀνοήτοις ὀφειλέτης εἰμί·

Vārdi “es esmu parādnieks” grieķu val. ir šī panta pašās beigās, tā parādot autora liktos uzsvarus. Tas nozīmē, ka Pāvils, vispirms uzskaitīdams cilvēkus, akcentu liek uz cilvēkiem, kuru priekšā viņš ir parādnieks. Viņa domāšanā vispirms bija citi, tad viņš, pat domājot par parādu, kā redzam no 15.p. – sludināt evaņģēliju.

1.p.: “Pāvils, Kristus Jēzus kalps, aicināts apustulis, izredzēts sludināt Dieva evaņģēliju …”

Tā kā šī Bībeles grāmata ir sarakstīta vēstules formātā, tad tā, saskaņā ar senatnē lietoto vēstuļu rakstīšanas tradīciju, sākas ar autora vārdu.

Pāvilam bija divi vārdi: Sauls un Pāvils, sk. Ap.d. 13:9. Viņš bija izraēliešu izcelsmes, no Benjamina cilts. Israēla tautas pirmais ķēniņš Sauls arī bija no Benjamīna cilts. Viņa dzimšanas vieta bija Romas impērijas Kilikijas provincē pilsētā Tarsa (šodien Turcijas teritorija). Pilsēta bija helēnisma ietekmēta. Tai pat laikā viņam bija Romas pilsonība. Savukārt izglītību viņš bija ieguvis Jeruzālemē pie bauslības mācītāja, farizeja Gamaliēla.

Pirms Jēzus Saulu izglāba, viņš bija ļoti dedzīgs kristiešu vajātājs. Pēc glābšanas viņš bija dedzīgs kristietis.

No Bībeles zinām, ka Pāvils bija ļoti strādīgs, gādādams gan par savām, gan misijas biedru vajadzībām. Viņam bija stingras prasībās gan pret sevi, gan citiem. Tā kā viņš bija piedzīvojis daudz grūtības un vajāšanas, iespējams, ka viņam bija daudz rētu. Viņš bija cilvēks, kas bija mācījies dzīvot pārticībā un nabadzībā. Viņš atzina savas vājības, un pilnīgi paļāvās uz Jēzu un Viņa spēku savā nespēkā.

Saulu jeb Pāvilu sākumā iepazīstam, kad Stefanu nomētāja ar akmeņiem, sk. Ap.d. 7:58. Sauls tur bija klāt. Viņš kļuva par kristiešu vajātāju. Vairākas rakstvietas Ap.d. grāmatā rāda Saula nežēlību pret kristiešiem, sk. Ap.d. 8:1.3; 22:3-5; 26:4.5.9-11; sk. arī Gal. 1:13.14.

Fil. 3:5-8 viņš uzskaita savu iepriekšējo dzīvi, ko viņš pēc tam, salīdzinājumā ar Kristu, uzskatīja par mesliem.

Rom. 1:1 ir 3 vārdi, kurus Pāvils ar paskaidrojumiem attiecina uz sevi: vergs, aicināts un nodalīts jeb nošķirts: “Kristus Jēzus vergs, aicināts apustulis, nodalīts uz Dieva evaņģēliju”.

Vergs. Verdzība ir bijusi daudzās sabiedrībās dažādos vēstures periodos. Romas impērijā tā varēja būt saistīta gan ar smagu darbu un nežēlību, gan arī, ja vergs bija izglītots, tas varēja būt arī skolotājs sava vergtura bērniem. Tiek lēsts, ka Romā ¼ daļa varēja būt vergi. Būt vergam nozīmēja, ka cilvēks nebija brīvs, ka viņš bija pakļauts savam kungam.

Saucot sevi par vergu, Pāvils uzrādīja, kādās attiecībās viņš redzēja sevi ar Jēzu. Pāvils apzinājās, ka viņš ir Jēzus atpirkts, ka viņš pilnīgi piederēja Jēzum un ka Jēzus, būdams viņa Kungs, noteica viņa dzīvi. Iespējams, ka tieši tā dēļ, kādu Dievu viņš bija iepazinis caur Kristu, proti, žēlastības un mīlestības Dievu, kas caur ticību uz Jēzu Kristu taisno grēciniekus, tieši tādēļ viņš visu sevi nodeva kalpošanai Jēzum kā vergs savam kungam.

Ir zīmīgi, ka gan Fil. 3:8, gan Rom. 1:1 vārdu Kristus Pāvils min pirmo, proti, Kristus Jēzus. Kristus grieķu valodā nozīmē svaidītais (ebreju valodā Mesija). Pēc visa, kāds Pāvils bija bijis, Viņš akcentēti ar to pasaka, ka viņš tic Jēzum kā Mesijam, Kristum, kas bija svaidīts Dieva dotajam uzdevumam būt par pasaules Glābēju.

Aicināts apustulis. Vārds “aicināts” (κλητός) ir nevis ar nozīmi kā “maigi uzaicināts”, bet ar nozīmi “saukts” (tam ir tā pati sakne, kas darbības vārdam καλέω – saukt, aicināt, nosaukt).

Būt par apustuli nebija Pāvila paša izvēle, bet tā bija Jēzus griba priekš Pāvila, sk. Ap.d. 9:15; 22:21. Pāvils bija Dieva izredzēts, Ap.d. 22:14.15.

Par apustuļiem sauca Jēzus izvēlētos 12 mācekļus. Tas ir grieķu val. vārds ἀπόστολος, kas nozīmē sūtītais. Tas apzīmē cilvēku, kas sūtīts konkrēta uzdevuma izpildīšanai. Šāds cilvēks negāja savā vārdā un ar savu plānu, bet pārstāvēja to, kas viņu sūtīja. Sk. Lk. 6:13-16.

Mr. 3:14.15 par apustuļu izraudzīšanas nolūku:

14 Un Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie Viņa un Viņš tos izsūtītu sludināt,

15 un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.

Ap.d. 1:21.22 dod aprakstu tam, kas varēja būt par apustuli:

21 Tāpēc vienam no tiem vīriem, kas ar mums kopā gājuši visu to laiku, kad Kungs Jēzus pie mums nācis un gājis,

22 sākot ar Jāņa kristību līdz tai dienai, kad Viņš no mums tika uzņemts debesīs, vienam no tiem līdz ar mums jākļūst par Viņa augšāmcelšanās liecinieku.

Jēzus bija atklājis Sevi Pāvilam, tāpēc arī Pāvils bija redzējis Jēzu un kvalificējās par apustuli (1.Kor. 9:1; Ap.d. 26:16). 

Par Pāvila aicināšanu apustuļa kalpošanā lasām Ap.d. 9.nod., 13.nod. sākums.

Nodalīts uz Dieva evaņģēliju. ἀφωρισμένος εἰς εὐαγγέλιον θεοῦ

Nodalīts. ἀφωρισμένος, perf. pas. divd. no ἀφορίζω - norobežot, ierobežot, nodalīt, nozīmēt.

Tā ir brīnišķīga apzināšanās, ja evaņģēlija sludinātājs zina, ka viņš ir nodalīts jeb nozīmēts “uz” (εἰς) jeb priekš Dieva evaņģēlija, lai to sludinātu. Kādreiz ir grūti periodi, kad sludinātājs sāk apšaubīt savu aicinājumu. Tad ir tik svarīgi zināt, ka esi nozīmēts evaņģēlija sludināšanai (sk. par Jeremiju, Jer. 20:7-9).

Ap.d. 13:2: “Kad tie kalpoja Tam Kungam un gavēja, Svētais Gars sacīja: “Nošķiriet Man Barnabu un Saulu darbam, kādam Es viņus esmu aicinājis!””

Vārds “nošķiriet” (ἀφορίσατε) ir tieši tas pats darb. vārds, kas Rom. 1:1. Pāvils bija nodalīts no visa cita, lai būtu evaņģēlija sludinātājs (sk. arī Gal. 1:15.16a). Nekas cits un neviens cits mērķis viņa dzīvē vairs nedrīkstēja būt tāds, kas paņemtu viņa uzmanību prom no tā, kam viņš bija nodalīts.

Dieva evaņģēlijs. Vārds “evaņģēlijs” (εὐαγγέλιον – laba vēsts) senajā pasaulē tika lietots, lai apzīmētu kāda nozīmīga notikuma pasludināšanu. Evaņģēlijs par Jēzu ir Dieva evaņģēlijs, Dieva labā vēsts. Dievs ir tā autors.

Sk. 2.p. un tālāk, kur ir vairāk rakstīts par Dieva evaņģēliju.

19.p.: “Jo, kā ar viena cilvēka nepaklausību neskaitāmi kļuvuši grēcinieki, tāpat ar viena cilvēka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.”

Šajā pantā, līdzīgi kā 15.p., vārdu “neskaitāmi” vietā grieķu val. ir vārds πολλός, kas nozīmē “daudzi”. Šo pantu ir jāskata kontekstā ar 18.p., kur lietots vārds πᾶς – “visi”: “Tātad, kā viena cilvēka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi pazudināšana, gluži tāpat viena cilvēka taisnības darbs visiem nes taisnošanu uz dzīvību.”

19.p. ar vārdiem “neskaitāmi kļuvuši grēcinieki” noteikti ir domāti visi cilvēki (kaut arī grieķu val. ir πολλός), jo Bībele nekur nesaka, ka kāda daļa cilvēku Ādama grēkā krišanas dēļ nebūtu kļuvuši grēcinieki. Vārdi “neskaitāmi kļūs taisnoti”, likti Bībeles kontekstā, nozīmē, ka tas notiek caur ticību Jēzum Kristum, sk. Rom. 3:21-26.

15.p.: “Bet žēlastības dāvana neatbilst pārkāpumam: viena cilvēka pārkāpuma dēļ neskaitāmi ir miruši, bet Dieva žēlastība un viena cilvēka - Jēzus Kristus - nepelnītā žēlastības dāvana daudz vairāk nākusi pār šiem neskaitāmajiem.”

Šajā pantā, līdzīgi kā 19.p., vārdu “neskaitāmi” un “neskaitāmajiem” vietā grieķu val. ir vārds πολλός, kas nozīmē “daudzi”. Saprotam, ka runa ir par visu cilvēci. Iespējams vārds “daudzi” lietots apzīmējot visus pārējos cilvēkus klāt pie tā “viena cilvēka”, ar ko ir domāts Ādams. Jebkurā gadījumā, visi cilvēki nonāca zem grēka sekām, kas šajā kontekstā nozīmē nāvi (15.p.) un sodu (18.p., kur skaidri lietots vārds “visi”).

7.-10.p.:

7 Šinī apvidū salas augstākajam ierēdnim, vārdā Publijam, bija zemes īpašumi. Tas mūs uzņēma un trīs dienas laipni deva mums mājas vietu.

8 Publija tēvs gulēja drudzī, slims ar asinssērgu. Pāvils iegāja pie viņa, pielūdza Dievu un, rokas uzlicis, to dziedināja.

9 Kad tas bija noticis, arī pārējie salas iedzīvotāji, kas bija slimi, atnāca un tika dziedināti.

10 Tie mūs godināja ar lielu godu un, kad mēs aizbraucām, deva mums līdzi visu vajadzīgo.

Zemes īpašnieka Publija pieminēšana un viņa laipnība pret 276 svešiniekiem turpina jau tikko doto laipno iezemiešu uzņemšanas aprakstu. 3 dienas visiem cilvēkiem “laipni deva ... mājas vietu”: φιλοφρόνως ἐξένισεν. Burtiski φιλοφρόνως – laipni, draudzīgā veidā. ξενίζω – 1) uzņemt viesi, uzņemt laipni; uzturēties kā viesim; dot pajumti; 2) pārsteigt ar kādas lietas dīvainību un jaunumu. Tātad Publijs parādīja laipnību svešinieku uzņemšanā.

Publija tēvam bija drudzis, grieķu val. πυρετοῖς no πυρετός – ugunīgs karstums, draudzis (πῦρ, πυρός, τό – uguns).

Asinssērga, grieķu val. δυσεντερία, ας, ἡ - dizentērija (akūta zarnu infekcijas slimība) jeb asins plūsma.

Dziedināšanas brīnums atvēra durvis plašākai kalpošanai cilvēku labā. Pāvila rīcība nav samaksa vai pateicība par uzņemšanu, jo tas būtu pretrunā ar Dieva žēlastības piedzīvošanu, ko nevar nopelnīt. Tas, kas notika, drīzāk līdzinās Ap.d. 3.nod. notikumam, kur, uzzinot par situāciju, tika dots labākais, ko varēja iedot. Šeit Pāvils uzticēja slimo Dieva darbam.

Dieva darbs neapstājas tāpēc, ka kristieši šajā situācijā palika bez līdzekļiem. Gluži pretēji: Dievs lietoja nonākšanu vajadzībā, lai caur to nonāktu pie cilvēka, kam bija vajadzība, caur ko tad Dieva darbs varēja iet vēl tālāk pie citiem. Pat tad, ja lielākā daļa no kuģa nebija kristieši, Dievs uzsūtīja vētru viņiem visiem, lai Pāvilu un dažus kristiešus dabūtu uz Maltu kalpošanas darbam! Maltā bija daudzi, kuriem bija jādzird evaņģēlijs. Tādā veidā Dieva darbu piedzīvoja gan visi, kas bija uz kuģa (Pāvils viņiem stāstīja par Dieva darbu, sk. Ap.d. 27:23-25.35.36), gan tālāk cilvēki Maltā.

10.p. akcentēti pateikts, ka maltieši ļoti godināja Pāvilu un citus atbraucējus, - varbūt domāti pamatā kristieši, - tā dēļ, ko Dievs caur Pāvilu bija darījis maltiešu labā.

3.-6.p.:

3 Kad Pāvils bija salasījis kādu žagaru nastiņu un nolicis pie uguns, odze, aiz karstuma izlīdusi, aptinās ap viņa roku.

4 Iezemieši, redzēdami dzīvnieku pie viņa rokas karājamies, sacīja viens otram: "Tiešām šis cilvēks ir slepkava, no jūras viņš izglābies, bet atriebējs liktenis viņam neļauj dzīvot."

5 Bet viņš rāpuli nokratīja ugunī, necietis nekāda ļaunuma.

6 Viņi gaidīja, ka viņš uztūks vai piepeši pakritīs un nomirs. Bet, ilgi gaidījuši un redzēdami, ka viņam nekas ļauns nenotika, viņi mainīja savas domas un sacīja, ka viņš esot dievs.

Pāvils piedalījās uguns uzturēšanā. Tur bija daudz cilvēku, - vietējie iedzīvotāji, kas bija sakūruši ugunskuru, un 276 izglābtie (kopā ar Pāvilu, sk. Ap.d. 27:37). Tas parāda Pāvila kalpojošo sirdi. Tas parāda arī to, ka viņam vēl pēc izglābšanās bija spēka kalpot. Viņš runāja par vajadzību ēst, Ap.d. 27:33.34 (34.p.: “Tas jums nāks par labu...”), to arī pats darīja (Ap.d. 27:35), kas, acīmredzot, palīdzēja fiziskajam ķermenim gan izglābjoties, gan arī pēc tam vēl dodot spēku kustēties un kalpot.

Kaut arī Pāvils bija Dieva kalps, tas nenozīmē, ka bīstamas čūskas no viņa turētos pa gabalu. Arī mums dzīvē var būt jāsaskaras ar bīstamām situācijām ļoti tuvu. Tas ir Dieva ziņā, ko Dievs ar to visu dara.

Šajā notikumā nav rakstīts, ka odze Pāvilam būtu iekodusi. 3.p. beigās, kur aprakstīts veids, kā odze sevi piesaistīja Pāvilam, nav teikts, ka tā iekoda, bet piesaistījās, piesējās, satvēra (aorists no καθάπτω). 5.p. sacīts, ka Pāvils necieta “nekāda ļaunuma”. Līdz ar to ir iespējams, ka pats fakts, ka čūska Pāvilam neiekoda, ir brīnums, kas parasti nenotika.

Iezemiešu spriešana 4.p. un 6.p. rāda neticīgu cilvēku atmaksas un atriebības domāšanas veidu: vai nu cilvēks ir ļoti ļauns, vai arī viņš ir kāds dievs. Tas, ka cilvēks vienkārši varētu būt Dieva nepelnītas žēlastības saņēmējs, nav cilvēka prātā iedomājams.

Bez tam: Dievs jau bija izvedis Savu taisnīgo spriedumu par Pāvila grēkiem, proti, pie krusta, Jēzum nomirstot par Pāvila grēkiem. Katram, kas netic Jēzum, ir joprojām jābaidās no Dieva soda personīgi, bet tam, kas tic Jēzum, šis Dieva sods jau ir nācis pār Jēzu pie krusta.

2.p.: “Iezemieši mums parādīja neparastu laipnību. Tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis, jo bija sācis līt lietus un bija auksts.”

Vārds “iezemieši” oriģinālā ir βάρβαρος (barbaros), kas nozīmē: 1) kāds, kura valoda ir rupja; 2) kāds, kurš runā svešā, nesaprotamā valodā; 3) grieķi tā sauca jebkuru svešzemnieku, kas neprata grieķu val. Šeit šis vārds noteikti nav lietots nicinoši.

Vārds “laipnība” ir φιλανθρωπία (filantropia), kas nozīmē “cilvēces mīlestība; labvēlība, labsirdība”

Frāzē “neparastu laipnību” ir lietots divdabis ar noliegumu: οὐ τὴν τυχοῦσαν φιλανθρωπίαν; tas ir aor., akt., divd. no τυγχάνω – trāpīt mērķī, sasniegt, notikt. Tas nozīmē, ka iezemieši parādīja, Lūkasa vārdiem, nesasniegta jeb nepārspēta mēroga laipnību. Tā bija tik pārsteidzoša, ka Lūkass to tādiem vārdiem ir uzrakstījis.

Otrais teikums 2.p. (oriģinālā – otrā teikuma daļa) ir pamatojums pirmajam teikumam (jeb pirmajai daļai), jo tas sākas ar γὰρ (gar) – jo: “jo tie, uzkūruši uguni, mūs visus uzņēma pie sevis”. Iemesli uzņemšanai pamatoti ar diviem διὰ (dia) – dēļ: dēļ lietus un dēļ aukstuma.

No vienas puses, iezemieši parādīja laipnību dabīgu iemeslu dēļ: lietus un aukstums. Bet varam domāt, ka ugunskurs un uzņemšana tomēr priekš tā laika pieredzes bija neparasta laipnība, vismaz tā Lūkass par to stāsta.

1.p.: “Izglābušies mēs uzzinājām, ka sala saucas Melite.”

Iepriekšējā nodaļa bija apraksts par ceļu uz Romu kuģī, kas vētrā tika dzīts nezināmā virzienā. Cilvēkiem zuda cerība izglābties, bet Dievs Pāvilam caur Savu eņģeli atklāja, ka neviens neies bojā, bet ka visi izglābsies. Pie tam tika atklāts, ka viņi tiks izmesti kādā salā (Ap.d. 27:26). Dievs tikai neatklāja salas nosaukumu. To tagad viņi uzzināja, kā varam domāt, no vietējiem iedzīvotājiem. Melite šodien saucas Malta.

28.p.: “Un otrā krastā, gadariešu tiesā pienākot, Viņam nāca pretim no kapiem izgājuši divi ļaunu garu apsēsti; tie bija tik briesmīgi, ka neviens nedrīkstēja pa to ceļu staigāt.”

Gadariešu tiesa. Vārdu “tiesa” (χώρα) var tulkot arī reģions, zeme, lauki. Gadara bija pilsēta uz A no Jordānas.

“ļaunu garu apsēsti” ir prezenta medija divdabis no darbības vārda δαιμονίζομαι, kas nozīmē būt dēmona apsēstam. Dēmonu apsēstība šeit raksturota ļoti īsi, bet Mr. 5:1-20, kur aprakstīts šis pats gadījums, pieminot tikai vienu no šiem apsēstajiem, dod lielāku aprakstu tam, cik ļauna, no cilvēkiem atsvešinoša, iznīcinoša, spēcīga, pazemojoša, prātu atņemoša daba bija šiem dēmoniem.

1.p.: “Mēs zinām: kad mūsu laicīgais telts mājoklis būs nojaukts, tad mums ir ēka no Dieva, mājoklis, kas nav rokām taisīts, bet mūžīgs debesīs.”

Οἴδαμεν γὰρ ὅτι ἐὰν ἡ ἐπίγειος ἡμῶν οἰκία τοῦ σκήνους καταλυθῇ, οἰκοδομὴν ἐκ θεοῦ ἔχομεν οἰκίαν ἀχειροποίητον αἰώνιον ἐν τοῖς οὐρανοῖς.

Grieķu val. šis pants sākas ar “jo”, kas parāda, ka tiek turpināta doma no 4.nod. Un tur Pāvils runāja par to, kāpēc mēs nepiekūstam sludināt evaņģēliju (4:1.16). Īpaši no 7.-18.p. Pāvils rādīja, kā tas iekļauj savas grēcīgās dabas miršanu, lai tās vietā nāktu Jēzus dzīvība. Savukārt grēcīgās dabas miršana notiek fiziskajam cilvēkam ejot cauri ciešanām, sk. 4:8-10, tad 11.p. un 16.p. Tad 17. un 18.p.

Tātad iepriekšējais konteksts runā par grūtībām, ciešanām un vajāšanām, sludinot par Jēzu. Bet Pāvils vienalga ir pozitīvs (sk. 16.p.). Un 5:1 tiešā veidā turpina 4:17.18:

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,

18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

1.   “Jo mēs zinām” (5:1) – Pāvils runā ar lielu pārliecību. Arī 6.p. Pāvils lieto vārdu “zinām”.

-       Attiecībā uz ticības dzīves jautājumiem: zināšanas var nākt tikai no Dieva vārda, par kuru mūs pārliecina Dieva Svētais Gars.

-       Un šai ziņā visiem kristiešiem ir vienāda iespēja zināt. Nav runa par galvas zināšanām, kas cilvēkiem var būt atšķirīgas; ir runa par zināšanām, kuras pamatotas Dieva vārdā un kuras mūsu sirdīs apstiprina Svētais Gars.

-       Tātad, lai mēs zinātu, ir jālasa Bībeli un ticībā jāatsaucas tam, ko Dievs tajā saka.

2.   Četras reizes 1. un 2.p. lietots vārds māja, būve vai mājoklis. 1.p.: mūsu laicīgais (burtiski ἐπίγειος – uz zemes esošais) telts mājoklis. Vēl Pāvils lieto vārdu telts (1. un 4.p.) Ar to Pāvils apzīmē mūsu fizisko miesu (σῶμα 6.,8.,10.p.). Arī 6.,8.,9.p. lietotie vārdi par klāt būšanu (ἐνδημέω) un prom būšanu (ἐκδημέω) dod sapratni par šīs miesas dzīves beigšanos un atrašanos mūžībā pie Jēzus.

3.   “būs nojaukts”, burtiski: “tiktu nojaukts” (καταλυθῇ aor., pasīvs, konj.). Mūsu fiziskā miesa tiks iznīcināta. Tas nenozīmē, ka šī brīža fiziskā miesa būtu ļaunums. Nē! Tā bija Dieva nodomāta, Dieva radīta, tā mums ir dota, un arī Jēzus nāca pasaulē šādā fiziskā miesā. Bet grēka dēļ mūsu fiziskā miesa iet uz iznīcību un mums visiem ir jāmirst. Tā ir Dieva noteikta kārtība mūsu un visas pasaules grēku dēļ.

4.   “Jo mēs zinām, ka ja (ὅτι ἐὰν) ...” Nevis “kad”, bet “ka ja vien” mūsu mājoklis tiktu nojaukts. Tas nozīmē, ka ja vien tas notiktu, nezinot kad, bet ja gadījumā tas notiktu, jebkurā brīdī, kad vien tas notiktu.

5.   Un tad, ja tas notiktu, mēs zinām, ka mums ir (ἔχομεν) mājoklis no Dieva. Tā tiek apliecināta drošība par to, ka mums ir! Pāvils saka, ka mēs zinām, ka mums ir!

Daudzi cilvēki baidās no nāves. Šī un citas rakstvietas Bībelē rāda, ka tam, kas tic Jēzum, nav jābaidās no nāves. Viss, kas sekos pēc šīs dzīves, būs vēl grandiozāks un paliekošāks nekā tas, kas bija šeit, sk. gan šeit 1.p., gan arī 4:17-18.

6.   “ēka no Dieva”. Pāvils lieto vārdu, kas grieķu val. apzīmē iz (ἐκ) Dieva. Tas nozīmē, ka šis mājoklis pēc savas būtības un satura būs no Dieva.

7.   Māja ne rokām taisīta, mūžīga debesīs (οἰκίαν ἀχειροποίητον αἰώνιον ἐν τοῖς οὐρανοῖς). Divi vārdi ir pilnīgi vienādi apzīmētāji: “ne rokām taisīta” un “mūžīga”. Mūsu pieredzē tas, kas ir rokām taisīts, ir tas, kam var pieskarties. Bet mūsu miesa būs īsta, kaut arī ne rokām taisīta, un tā būs mūžīga. Rokām taisītās lietas nav mūžīgas. Bet tas, ko Dievs taisīs un kur mājosim mēs pēc šīs dzīves, būs mūžīgs. 1.Kor. 15:42-44.50-53:

42 Tāpat būs arī ar mirušo augšāmcelšanos. Sēts top iznīcībā un uzmodināts neiznīcībā.

43 Sēts top negodā un uzmodināts godībā; sēts top nespēkā, uzmodināts spēkā.

44 Sēta top dabīga miesa, uzmodināta garīga miesa. Kā ir dabīga miesa, tā ir arī garīga miesa. ...

50 Bet to es saku, brāļi: miesa un asinis nevar iemantot Dieva valstību, nedz arī iznīcība var iemantot neiznīcību.

51 Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti,

52 piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.

53 Jo tam, kas šeit iznīcīgs, jātērpjas neiznīcībā, un tam, kas šeit mirstīgs, jātērpjas nemirstībā.

Dievs rūpējas par to, kas mēs būsim pēc šīs dzīves.

8.   Debesīs (ἐν τοῖς οὐρανοῖς). Tas nebūs šeit uz zemes un tāpēc šeit mēs šo pieredzi neiegūsim. Šis aspekts ieliek pamatu tam, ko mēs piedzīvojam un pārdzīvojam tagad, par ko Pāvils runā 2.-4.p.

Ņemot vērā iepriekšējo kontekstu par to, ka evaņģēliju nesot jāpiedzīvo grūtības, tai skaitā, iekšēji jāmirst, lai Jēzus dzīvība atklātos mūsos, ņemot vērā šīs dzīves trauslumu, Pāvils nesaka: “Tad, kad mirsim, mums viss būs labi.” Pāvils it kā saka: “Ja tas notiktu, notiktu jebkurā brīdī, tad jau tagad mēs zinām, ka mums ir mūžīgā dzīvība.”

Vai tu dzīvo ar šo pārliecību, ka, ja tava miesas jeb fiziskā dzīve beigtos, tev ir mājoklis no Dieva?

Protams, dzīve ar šīm zināšanām nav bez saviem iekšējiem jautājumiem, ilgām, drošības meklējumiem. Pa to Pāvils raksta nākošajos pantos.

9.-10.p.:

9 Jēzus sacīja viņam: "Šodien šim namam pestīšana notikusi, tāpēc ka arī šis ir Ābrahāma dēls.

10 Jo Cilvēka Dēls ir nācis meklēt un glābt pazudušo."

Šajā notikumā apzīmējot Caķeju par Ābrahāma dēlu, Jēzus norāda uz svētību, kas turpināja pavadīt Ābrahāma pēcnācējus, bet ļoti īpašā veidā: ar Jēzus atnākšanu Ābrahāma svētības saņemšana tiešā veidā ir saistīta ar ticības likšanu uz Jēzu. Iepriekšējās derības laiks bija novecojis un vietā nākusi jauna derība (sk. Ebr. 8:6-13).

Jēzus bija meklējis Caķeju un izglābis viņu, jo Jēzus ir Dievs. Saskaņā ar 10.p., Jēzus nākšanas nolūks bija meklēt un glābt pazudušos.

Caķeja rīcība rādīja liecību pestīšanai: viņš bija mainījies.

Jēzus sevi sauca par Cilvēka Dēlu. Varam domāt, ka to jāsaprot ar Dan. 7:13.14:

13 Kamēr es vēroju nakts parādības, redzi, kā debesu padebešos nāca kāds kā Cilvēka Dēls savā izskatā; tas pienāca pie cienījamā sirmgalvja, un to nostatīja sirmgalvja priekšā.

14 Viņam tad tika piešķirta vara, godība un valdīšana, tā ka viņam pakļāvās visas tautas, tautības un valodas; viņa vara ir mūžīga, viņa ķēniņa valsti neviens nekad nevar iznīcināt.

Cilvēka paša grēcīgā daba ir tik ļauna, ka tas pats Dievu nemeklē, Rom. 3:11. Bet Dievs meklē pazudušos, sk. Gen. 3:9; Ecēh. 34:15.16.

8.p.: “Bet Caķejs piegāja pie Jēzus un sacīja: “Kungs, pusi no savas mantas es gribu dot nabagiem, un, ko es citiem esmu izspiedis, es četrkārtīgi gribu atdot.””

Caķeja cietā un grēcīgā sirds bija izmainīta. Viņš vairs nedomāja tikai par sevi. Salīdz. ar ap. Pāvila rakstīto kristiešiem Filipos, sk. Fil. 2:3.4 lasām: “... pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi, neraudzīdamies katrs uz savām, bet arī uz citu vajadzībām.”

VD māca, ka zagļiem zagtais bija jāatdod divkārtīgi, sk. 2.Moz. 22:3.6. Caķejs savu netaisno rīcību gribēja mainīt ar četrkārtīgu atdošanu.

Šī rakstvieta labi parāda to, kā rīkojas cilvēks, kura dzīvē ienāk Jēzus:

- Caķejs paklausīja Jēzum: “steigšus” (tas ir tas, kā Jēzus lika viņam rīkoties un viņš burtiski paklausīja);

- Caķejs bija priecīgs;

- Caķejs kļuva žēlsirdīgs un devīgs;

- Caķejs kļuva godīgs, - viņš gribēja atdod to, ko viņš citiem bija izspiedis.

6.-7.p.:

6 Un tas steigšus nokāpa zemē un Viņu uzņēma pie sevis ar prieku.

7 To redzot, visi kurnēja un sacīja: "Pie grēcīga cilvēka Viņš ir apmeties!"

Kā viens grēcīgs cilvēks spēj parādīt šādu reakciju uz Jēzus uzrunu? Varam domāt, ka tas bija saistīts ar to, ka Caķejs piedzīvoja to, ko viņš no citiem nebija piedzīvojis, proti, Jēzus, kas bija taisns, gribēja būt pie viņa, kas bija grēcinieks. Arī tālākā Caķeja rīcība rāda, ka Jēzus ienākšana Caķeja dzīvē bija pārveidojoša.

Atkal un atkal varam lasīt, ka Jēzus mīlestību uz grēciniekiem cilvēki nesaprata.

4.-5.p.:

4 Tad viņš, aizskrējis priekšā kādu gabalu, uzkāpa vīģes kokā, lai Jēzu varētu redzēt, jo Viņam tur bija jāiet garām.

5 Bet Jēzus, tai vietā nācis, paskatījās uz augšu un uzrunāja viņu: "Caķej, kāp steigšus zemē, jo Man šodien jāiegriežas tavā namā."

Lai ko darīja Caķejs (4.p.), Jēzus persona un rīcība bija izšķiroša sekojošai izmaiņai Caķeja dzīvē. Tas, ka Jēzus nonāca tieši pie šī koka, ka Jēzus paskatījās uz augšu, ka Jēzus zināja Caķeja vārdu, tas viss parāda, ka Jēzus zināja Caķeja dzīvi, kā arī vietu un laiku, kur tas atradās.

Vārds “jāiegriežas” grieķu val. ir divi vārdi, ko labāk tulkot kā “jāpaliek”. Jēzus gribēja būt šī grēku sagrauztā cilvēka namā, kas nozīmē arī dzīvē (sk. 7.p.).

3.p.: “Viņš gribēja Jēzu redzēt, kāds Viņš esot, bet nevarēja ļaužu dēļ, jo viņš bija mazs no auguma.”

Jēzus bija ceļā uz Jeruzālemi. Viņš nebija kāds nenozīmīgs un nespēcīgs cilvēks starp daudziem citiem cilvēkiem; Viņš bija un ir Dievs, kas pārveido cilvēku dzīves. Varam domāt, ka Caķejam un daudziem citiem Jērikā jau bija kaut kas zināms par Jēzu, varbūt pat diezgan daudz. Tas izskaidro to, kāpēc Jēzus tuvumā bija daudz cilvēku. Tā nu Caķejam, kas augumā bija mazs, bija grūtības Jēzu redzēt.

Caķeja pirmā interese par Jēzu bija tikai ziņkāre. Taču Jēzus zināja Caķeju un viņa dzīvi, arī viņa ziņkāri un sliktos darbus.

2.p.: “Un, lūk, tur bija kāds cilvēks, vārdā Caķejs, tas bija virsmuitnieks, bagāts vīrs.”

Vārds Caķejs ir ebreju valodas izcelsmes, kas nozīmē šķīsts, nevainīgs. Pēc tikšanās ar Jēzu viņa vārds apzīmēja jaunas kvalitātes cilvēku.

Nodokļu ievācējiem Jērika bija viena no 3 lielākajiem reģionālajiem centriem. Vēl bija Kapernauma Ziemeļos un piekrastē - Cēzareja. Iespējams, ka Jērikā bija daudzi nodokļu ievācēji jeb muitnieki. Ceķejs bija virsmuitnieks.

Šī jau ir 6.reize Lk. ev., kad pieminēts muitnieks saistībā vai kopā ar Jēzu, sk. 5:27 (Levija aicināšana); 5:29 (Levija namā liels mielasts, kurā ir arī “liels pulks” citu muitnieku); 7:29 (par muitniekiem, kas likās kristīties ar Jāņa kristību); 7:34 (Jēzus tiek saukts par muitnieku un grēcinieku draugu); 15:1 (muitnieki un grēcinieki pulcējās ap Jēzu, lai Viņu klausītos); 18:9-14 (līdzība par farizeju un muitnieku templī, kur viņi lūdza Dievu).

Muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licences nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) gadus veci; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem (1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda. Viņi sinagogās arī nedrīkstēja iet. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Tāpēc vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija tie, kurus uzlūkoja par grēciniekiem.

1.p.: “Nonācis Jērikā, Jēzus gāja pilsētai cauri.”

Jērika bija sena pilsēta. Tā atradās uz Austrumiem no Jeruzālemes. Tā vairākkārt pieminēta arī VD (sk. Joz. 6.nod. u.c.). Tā bija arī lielceļu krustojuma vieta: uz Ziemeļiem aizgāja ceļš uz Damasku, Tiru un Sidonu. Uz Rietumiem – uz Jeruzālemi, no tās tālāk uz ostas pilsētām Cēzareju un Jopu. Uz Dienvidiem – uz Ēģipti. Uz Austrumiem – uz Moābu un vēl tālāk uz Austrumiem.

1:12.13:

12 Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī.

13 Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.

Jēzus ir gājis to ceļu kārdināšanās un pārbaudījumos, ko ejam mēs katrs, un Viņš uzvarēja. Kārdināšanas un pārbaudījumi mūsu dzīvē nav nekas neparasts, jo tāda ir cilvēku pieredze šajā pasaulē. Un arī Jēzus piedzīvoja to pašu, ko piedzīvo katrs cilvēks. Ebr. 2:17.18:

17 Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus.

18 Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.

Tas pats Svētais Gars, kas tikko bija nācis pār Jēzu, aizveda Jēzu tuksnesī. Tas nozīmē, ka tā bija Dieva vadība, Kas tikko bija pasludinājis par Savu Dēlu: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.” (11.p.) Kaut arī Jēzus bija Dieva mīļais Dēls, tai pat laikā notikumi tuksnesī 40 dienas rāda, ka Viņa misija nebija piepacelts un izpušķots brīnums. Jēzus misija bija ļoti smaga, jo Viņš bija paša Dieva Dēls, kas, būdams šķīsts un nevainīgs, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, piedzīvoja sātana kārdināšanas, lai Viņu novērstu no Viņa misijas un padarītu nederīgu šķīsta upura nāvei pie krusta Golgātā par cilvēces grēkiem.

Jēzus tikko kristībā Sevi bija identificējis ar grēciniekiem. Un tā kā Jēzus sevi pielīdzināja grēciniekiem, tad šeit īsumā pateikts tas, ar ko Viņam bija jāsastopas.

13.p. Marks īsi un konkrēti apraksta to, kas notika:

1) sātans Jēzu kārdināja tuksnesī. Grieķu val. parāda, ka sātana kārdināšanas tiešā veidā ir saistītas ar to, ka Jēzus bija tuksnesī. 40 dienu nošķirtība no visa un visiem nepadarīja Jēzus uzturēšanos tuksnesī par aiziešanu no visa. Gluži pretēji: Matejs un Lūka savos evaņģēlijos, detalizētāk atstāstot to, kā Jēzus tika kārdināts tuksnesī (sk. 4.nod. katrā no minētajiem evaņģēlijiem), parāda Jēzus uzticību Dievam. Kad cilvēki ņem laiku prom no citiem, tad dažkārt tā ir sevis likšana pirmajā vietā, savu vēlmju piepildīšana. Bet Jēzus meklēja piepildīt Dieva gribu.

2) Jēzus bija pie zvēriem. Šī norāde varētu nozīmēt to, ka Jēzus bija tur, kur nebija cilvēki, jo zvēru piepildīta zeme VD ir tā, kur nedzīvo cilvēki. Bet VD rāda arī to, ka zvēri bija tur, kur Dieva soda dēļ vairs nedzīvoja cilvēki. Tādā gadījumā ar šiem vārdiem varētu būt norādīta Jēzus uzturēšanās vietās, kas liecināja par Dieva sodu (2.Moz. 23:29; Jer. 10:22; sk. arī Cef. 2:13-15).

3) Eņģeļi Jēzum kalpoja. Eņģeļu saistība ar Jēzus dzīvi pieminēta dažās vietās. Piem., saistībā ar Jēzus dzimšanu un agro bērnību (Mt. 1. un 2.nod.; Lk. 1. un 2.nod.). Tad šeit Mr. 1:13. Arī Ģetzemanes dārzā Lk. 22:43. Tādā veidā mums tiek dots ieskatīties tajā, kā Dievs ir visā klātesošs un visu kontrolē un vada.

1.-12.p.

Farizeji kārdinādami Jēzu, Viņam jautāja savu jautājumu, kas nozīmē, ka viņi meklēja Jēzu pieķert kādā izteikumā, kas būtu pret bauslību, 2.p. Šodien šis jautājums ir tikpat aktuāls, arī šodien cilvēki viena vai cita iemesla dēļ jautā šo jautājumu. Tiem, kas to atbild, ir jāpaliek uzticīgiem Bībeles mācībai.

Jēzus pirmā atbilde, izteikta jautājumā, ir: skaties Svētajos rakstos (sk. 3.p.). Farizeji noteikti zināja Svētos rakstus jeb to Bībeles daļu, ko šodien saucam par Veco derību. Varbūt farizeji domāja, ka Jēzus dos kādu savu mācību, kas būs pretrunā ar VD. Bet Jēzus tā nedarīja.

Jēzus otrā atbilde ir: cietsirdības dēļ Mozus laikā tika atļauta šķiršanās. 5.p. Un Jēzus atgādināja farizejiem to, kas Svētajos rakstos bija rakstīts (6.-8.p.). Jēzus arguments ir balstīts Dieva radīšanā, tātad, Dieva nolūkos, un nevis cilvēku grēcīgajā nevarībā.

Jēzus trešā atbilde: „Tāpēc ko Dievs savienojis, to cilvēks lai nešķir.” (9.p.) Jēzus skaidrojumā: tā kā Dievs ir savienojis divus cilvēkus laulībā, tad neviens cilvēks tos nedrīkst šķirt. Citiem vārdiem: to, ko ir darījis un dara Dievs, tur nevienam cilvēkam nav teikšanas iejaukties: nevienai no iesaistītajām personām, ne arī kādi trešajai personai.

Jēzus ceturtā atbilde par šķiršanos ir skaidrojums tikai Viņa mācekļiem, jo tie Viņu par to jautāja: jebkura šķiršanās un sekojoša atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Dieva darbi nav uzlabojami ne arī darāmi citādi, tādēļ Dieva acīs jebkura laulības šķiršana ir tik cilvēcīga, ka tā pat neizšķir šo laulību Dieva acīs. Tas ir iemesls, kāpēc atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana pret pirmo dzīvesdraugu, jo Dieva acīs tā joprojām ir laulība.

Celsim sev pilsētu... Sagādāsim sev vārdu...Celsim torni...netapsim izkaisīti pa visu zemi

Bābele ir kā bilde visai cilvēces neatkarībai no Dieva. Viņi domāja, ka viņiem Dievs nav vajadzīgs. Viņi domāja, ka spēs palikt vienviet, un nepaklausot Dieva pavēlei (Augļojieties un vairojieties un piepildiet zemi - 1. Moz. 9:1)uzcels pilsētu savai drošībai un torni savam godam un slavai. Tā bija atklāta nepaklausība Dievam un Viņa pavēlei, kas perfekti izgaismoja cilvēka grēcīgo dabu pretoties Dievam.

21.22.p.:

21 Tad Pēteris, piegājis pie Viņa, sacīja: "Kungs, cikkārt man būs piedot savam brālim, kas pret mani grēko? Vai ir diezgan septiņas reizes?"

22 Jēzus saka uz to: "Es tev nesaku septiņas reizes, bet septiņdesmit reiz septiņas.

Tajā laikā rabīni esot mācījuši, kas esot jāpiedod brālim par atkārtotu grēku līdz 3 reizēm. Varam domāt, ka Pētera uzskatā 7 būtu bijis daudz. Pētera jautājums iekļauj domu, ka piedošanai ir robeža.

Sakot “septiņdesmit reiz septiņas”, Jēzus mācīja pilnīgi pretēju rīcību tam, cik savā laikā Lamehs gribēja atriebties, sk. 1.Moz. 4:15.23.24. Jēzus vārdi neapzīmē to, ka būtu jāskaita, cik reizes tiek piedots; tie pasaka, ka jāpiedod ir vienmēr.

Tā kā 23.p. sākas ar “tāpēc”, kam seko līdzība, tad ar sekojošo līdzību Jēzus ilustrēja tikko doto mācību.

15.-17.p.:

15 Bet, ja tavs brālis grēko, tad noej un pamāci viņu zem četrām acīm; kad viņš tev klausa, tad tu savu brāli esi mantojis. 

16 Un, ja viņš neklausa, tad pieaicini vēl vienu vai divus, lai no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts. 

17 Bet, ja viņš tiem neklausa, tad saki to draudzei; bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku.

Šo rakstvietu un tās kontekstu caurstrāvo restaurācija jeb atjaunošana. Sk. Mt. 18:11-14 un pēc tam 18:18-20, tad 21.un 22.p., un tad vēl Jēzus līdzība! (Sk. arī Pāvila mācību 1.Kor. 5.nod., īpaši 5.p. baigas.)

15.p. rāda, ka ir dabīgi būt ieinteresētam brāļa (vai māsas) dzīves problēmās. Tā ir mīlestība. Un cilvēka grēks ir jārisina visšaurākajā iespējamākajā lokā: tikai starp to, kurš ir grēkojis, un to, kas par to zina. Nav jāpiesaista pat neviens zinošāks vai pieredzējušāks draudzes loceklis. Mērķis ir cilvēka atgriešanās no grēka.

16.pantā “no divu vai triju liecinieku mutes katrs vārds tiek apstiprināts” ir citāts no 5.Moz. 19:15. Dažu pieaicināto palīdzība joprojām ir pietiekoši maz cilvēku, kas uzzina par grēku. Viņi var ienest cita veida perspektīvu vai atbalstu problēmas risināšanā, jo katram Svētais Gars draudzē ir devis savas īpašas dāvanas kalpošanai, sk. 1.Kor. 12.nod.

Sakot, lai uz neklausīgo skatās kā uz pagānu un muitnieku, Jēzus klausītāji, kas bija israēlieši, saprata, ka runa ir par grēciniekiem, kas nebaudīja tās Dieva apsolījumu priekštiesības, ko baudīja israēlieši. Kristīgās draudzes kontekstā tas nozīmētu, ka šie cilvēki ir nonākuši ārpus izglābto pulka un viņiem ir jāsludina evaņģēlijs par Jēzu un atgriešanās no grēkiem, lai viņi varētu saņemt Dieva piedošanu un žēlastību.

Paklausība Jēzum ir pietiekošs mērs. Nekas vairāk par to nav jādara. Draudzes disciplīnas lielais mērķis nav iznīcība, bet dzīvība. Ja kāds neseko šiem Jēzus norādījumiem, tad tas ir pretrunā ar Viņa mācību un rada šķēršļus šim cilvēkam tikt restaurētam. Sk. arī skaidrojumu pie 18.p.: draudze nedarbojas pēc savas saprašanas, bet pēc tā, ko tā saprot no Dieva.

1.p.: “Jēkabs, Dieva un Kunga Jēzus Kristus kalps, sūta sveicienu divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas.”

Ἰάκωβος θεοῦ καὶ κυρίου Ἰησοῦ Χριστοῦ δοῦλος ταῖς δώδεκα φυλαῖς ταῖς ἐν τῇ διασπορᾷ χαίρειν.

Par Jēkabu un īsu apskatu par vēstuli sk. Ievads. Jēkaba vēstule.

Tā kā Jēkabs varētu būt Jēzus brālis (sk. Mt. 13:55), tad ir zīmīga Jēkaba pazemība gan saucot sevi par kalpu jeb vergu (δοῦλος, kas ir šī vārda primārā nozīme), gan arī nepieminot savu izcelsmes fizisko ģimeni, bet runājot par savu garīgo piederību Dievam un Jēzum.

Sakot, ka viņš ir “Dieva un Kunga Jēzus Kristus” vergs, Jēkabs parāda pilnīgu sevis atkarību no Dieva un Jēzus. Tas tad arī ir cieši saistīts ar to, ko viņš saka šajā vēstulē, proti, viņš nerunā savā autoritātē, bet uzrādot Dieva un Jēzus gribu. No vienas puses, mums ir draugu attiecības ar Jēzu, nevis verga un vergtura attiecības, sk. Jņ. 15:15: “Es jūs vairs nesaucu par kalpiem (δούλους), jo kalps (δοῦλος) nesaprot, ko viņa kungs dara; bet Es jūs esmu saucis par draugiem (φίλους), tāpēc ka visu, ko Es esmu dzirdējis no Sava Tēva, Es jums esmu darījis zināmu.”

Bet no otras puse, visi kristieši ir Jēzus Kristus asinīs dārgi atpirkti un nepieder vairs sev (1.Kor. 6:19.20). 1.Pēt. 2:15.16 sacīts:

15 Jo tāda ir Dieva griba, ka jūs, labu darot, apklusinātu neprātīgu cilvēku nezināšanu

16 kā svabadi, nevis tādi, kam svabadība būtu kā ļaunuma apsegs, bet kā Dieva kalpi (δοῦλοι).

“divpadsmit ciltīm, kas dzīvo izkaisītas”. Bībeles kontekstā ar 12 ciltīm parasti tiek saprastas Israēla tautas 12 ciltis. Taču Jēkaba vēstules saturs rāda, ka runa ir par kristiešiem, sk. piem., 2:1; 5:7.8. Tie varētu būt visi kristieši, bet, ja vēstule sarakstīta pirms 49.gada, tad tie ir pārsvarā jūdu kristieši (Jeruzālemes koncils tiek datēts ap 49.gadu, sk. Ap.d. 15.nod.; tas bija laiks, kad kristiešu draudzēs arvien vairāk ienāca cittautieši). JD rāda, ka arī cittautieši tika uzlūkoti kā Dieva tauta. Piem., 1.Pēt. vēstule tika rakstīta cittautiešiem, sk. 1:1. Un 2:9.10 pamīšus lieto ἔθνος (tauta, cittautieši) un λαός (tauta, vārds, ar ko parasti apzīmēja Israēla tautu), runājot par cittautiešiem kā Dieva tautu.

Kāpēc viņi saukti par izkaisītiem kristiešiem (oriģināltekstā: “kas ir diasporā”)? Kāds bija izkaisīšanas iemesls? Varētu būt divi iemesli: 1) Saula vajāšanas ap 34.gadu (Ap.d. 7.–8.nod.), 2) Hēroda Agripas vajāšanas ap 44.gadu (Ap.d. 12.nod.). Saula vajāšanas pārsniedza Israēla tautas vēsturisko dzīves vietu, Agripas vajāšanas bija lokālākas. Tādēļ varētu būt, ka Jūdu kristiešu draudzes citur nodibinājās pirmo vajāšanu dēļ, un viņu skaits, iespējams, pieauga otro vajāšanu dēļ. Lai arī sākotnēji šie kristieši bija izkaisīti vajāšanu dēļ, iespējams, ka tad, kad tika rakstīta šī vēstule, šajās draudzēs jau bija ienākuši arī vēl citi, lokāli dzīvojoši jūdi.

22.-25.p.:

22 Bet esiet vārda darītāji un ne tikai klausītāji, paši sevi maldinādami. 

23 Jo, ja kāds ir vārda klausītājs un ne darītājs, tas līdzinās vīram, kas savu miesīgo seju aplūko spogulī:

24 Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija. 

25 Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā. 

Šīs rakstvietas iepriekšējos pantos lasām par Dieva vārda lomu cilvēka dzīvē. Pirmkārt, jaunpiedzimšanā, sk. Jēk. 1:18: “No brīvas gribas Viņš mūs ir dzemdinājis ar patiesības vārdu, lai mēs būtu Viņa radījumu pirmaji.” Pēc tam 21.p. lasām par Dieva vārda turpinošo iespaidu uz cilvēku: “Tāpēc, nolikdami visu netīrību un lielo ļaunprātību, lēnprātībā saņemiet iedēstīto vārdu, kas var izglābt jūsu dvēseles.”

Ir tik svarīgi ne tikai zināt Dieva vārdu, bet arī darīt to, ko tas māca.

22.p. grieķu val. “esiet” ir prezentā pavēles izteiksmē, γίνεσθε no γίνομαι. Tāpēc to var tulkot kā “esiet” vai “kļūstiet”.

Nevar teikt: “Es par tādu esmu kļuvis!” Vai: “Es tāds esmu!” Šīs vēstules konteksts rāda, ka joprojām kristietim ir vajadzība pieaugt. Kļūšanai ir jānotiek visu laiku (uz to norāda prezenta pavēles izteiksme), jo visu laiku ir jāmācās Dieva vārdu un visu laiku tas ir jāliek darbībā.

Jēkabs nedarīšanu salīdzina ar vīrieti, kas sevi aplūko spogulī un aiziet, un aizmirst, kāds viņš izskatījās. Tā cilvēki mēdz lasīt Bībeli: izlasa, aizver tās vākus un nedomā par to, kā izlasītais vārds attiecas uz viņu dzīvi.

Kā minimums, izlasīto Dieva vārdu var pārvērst lūgšanā, lai Dievs palīdz to darīt; vai šķīstī no grēkiem, ko Dieva vārds uzrādīja; vai aizlūgt par to, kā praktiski ar Dieva vārda doto norādi kalpot tiem cilvēkiem, kurus tu tajā dienā satiksi.

Ja izlasītais Dieva vārds tevi biedē, jo tu saproti, ka jāmaina kādas lietas un tu nezini, kā tava dzīve pēc tam izskatīsies, tad uztici to Dievam lūgšanā (sk. arī 25.p. par palikšanu “pilnīgajā svabadības likumā”). Un turpini par to lūgt, domāt un meklēt Dieva vadību.

Seko 25.p., kurā ir viens darbības vārds (ἔσται – “viņš būs”) un 3 aorista divdabji. Šie divdabji norāda uz vairākām veicamām darbībām, pirms var piepildīties šī panta beigas “tas būs svētīgs savā darbībā”.

Pasvītrotie vārdi ir tie, kas ir divdabji grieķu val.:

ὁ δὲ παρακύψας εἰς νόμον τέλειον τὸν τῆς ἐλευθερίας καὶ παραμείνας, οὐκ ἀκροατὴς ἐπιλησμονῆς γενόμενος ἀλλὰ ποιητὴς ἔργου, οὗτος μακάριος ἐν τῇ ποιήσει αὐτοῦ ἔσται.

Latviešu val. tie tulkoti sekojoši (sk. pasvītrojumus):“Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā, nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs, tas būs svētīgs savā darbībā.”

1. Uzmanīgi jāskatās uz Dieva vārdu. 25.p. lietotais divdabis παρακύψας (no παρακύπτω) apzīmē pieliekšanos, lai paskatītos uz kaut ko, skatīšanos ar galvu noliektu uz priekšu, skatīšanos ar saliektu ķermeni.

Paturot prātā Jēkaba tikko pievesto līdzību par skatīšanos spogulī, šķiet, Jēkabs grib teikt, ka tieši tāpat, kā sevi sakopjošam cilvēkam nepietiek ar sevis uzlūkošanu spogulī, tā arī vienīgā iespēja, kā Dieva vārds sāk darīt savu darbu kristiešos, ir, kad šis vārds tiek rūpīgi apskatīts un pētīts (piem., meklējot vārdu nozīmes, sakarības starp vārdiem vienā vai vairākos teikumos utt.).

Taču kristietim jāskatās uz Dieva vārdu kā tādu, kas atbrīvo un uzlabo dzīvi, nevis padara to par katorgu. 25.p.: „ Bet, kas ieskatīsies … pilnīgajā svabadības likumā ...”

Daudzi kristieši baidās saņemt no Bībeles kārtējo norādi, ko viņi negribēs vai nespēs pildīt. Ir kristieši, kas baidās sadzirdēt kārtējo bausli, ko viņi jau ir pārkāpuši. Bet: kur tad ir Jēzus upura nopelns?

Jēkabs runā par svabadības jeb brīvības likumu un nevis par paverdzinošu likumu. Šis pats vārds lietots arī 2:12: „Tā runājiet un tā dariet kā tādi, ko tiesās svabadības likums ...” (jeb “brīvības” likums)

Šis pats vārds „brīvība” lietots vēl arī citās vietās JD. Piemēram, runājot par stāvokli, kādu bauda kristietis iepretī bauslībai, kuru viņš nespēj izpildīt, lai nokļūtu debesīs, Pāvils jauno kristieša stāvokli Gal. 2:4 sauc par „brīvību, kas mums dota Kristū Jēzū”. Un Gal. 2:16 Pāvils saka: „Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.” Tātad brīvība ir nevis bauslības pildīšanā, jo mēs to nespējam, bet Jēzū Kristū, kas nomira par mūsu nespēju izpildīt bauslību.

Tātad: kā mēs skatāmies uz Dieva vārdu? Ja jau mēs varam līksmoties par Jēzus atnesto pestīšanu no grēka varas, no sātana varas un no nāves, kā arī mēs varam līksmoties par to, ka Dievs mūs atpestī Jēzus dēļ un nevis izpildītās bauslības dēļ, tad: vai nebūtu ar prieku jālasa Dieva vārds? Vai nebūtu dabīgi līksmoties tajā, salīdzinot sevi ar to, meklējot patikt Dievam, saņemot paša Dieva mudinājumus, iedrošinājumus, pamācības, aizrādījumus un gudrību?

Tātad: kristietim jāskatās uz Dieva vārdu kā tādu, kas atbrīvo, nevis padara dzīvi par katorgu. Mēs esam Jēzus atbrīvoti ar prieku pildīt Dieva vārdu, it īpaši to, kas attiecas uz tuvākā mīlēšanu, - pēc šīs vēstules konteksta.

2. Jāpaliek Dieva vārdā. 25.p.: „Bet, kas ieskatīsies un paliks pilnīgajā svabadības likumā ...” Grieķu val. “paliks” ir divdabis. Kā palikt Dieva vārdā?

Šis pants beigās lieto vārdu „svētīgs” (μακάριος): „… tas būs svētīgs savā darbībā.” Tas ir tieši tas pats vārds, ar kuru sākas 1.psalms, kas arī dod atbildi uz to, kā palikt Dieva vārdā, proti, tā ir Dieva vārda pārdomāšana un paklausība tam.

Cilvēks var palikt Dieva vārdā jeb tam paklausīt tad, ja tas tic Dievam un uzlūko Dievu kā Valdnieku pār savu dzīvi. Pirmā divdabja izpildīšanai, proti, Dieva vārda nopietnai apskatei un pētīšanai, vajadzētu vest cilvēku pie atziņas, ka Dievs ir valdnieks pār pasauli un katra cilvēka dzīvi. Arī: ka cilvēks ir grēcinieks un nespējīgs pats sevi izglābt; ka Dievs sūtīja Jēzu, kas nomira par mūsu grēkiem, lai mums varētu būt sadraudzība ar Dievu. Tad palikšana šajā Dieva vārdā, proti, paklausība tam, katram būtu daudz saprotamāka un vieglāka, jeb varētu arī teikt: cilvēks to labprāt gribēs, jo viņš redzēs Dieva valdīšanu un mīlestību pār grēciniekiem un šo pasauli.

3. Nedrīkst aizmirst Dieva vārdu.

Divdabis ir vārds “nebūdams”: „nebūdams aizmāršīgs klausītājs, bet darba darītājs”. Šeit vārds „aizmāršīgs” ir viens no atslēgas vārdiem. Sk. arī 24.p.: „Jo viņš sevi aplūko un aiziet un tūlīt aizmirst, kāds viņš bija.”

Kā atsaukt atmiņā Dieva vārdu? Kā būt cilvēkam, kas neaizmirst un neatstāj bezrūpībā Dieva vārdu savā dzīvē? - Ir jālūdz par to, lai tas nenotiktu. Ir jāvelta laiks, lai to pārdomātu un lūgtu Dievam to attiecināt uz savu sirdi, dzīves lietām un paklausīt tam, ko Dieva vārds māca. Ir jātrenē sevi ikdienā katru lietu, morālas dabas jautājumus, savus darbus un aktivitātes pārbaudīt ar Dieva vārda palīdzību, proti: ko Dievs par to saka? Uz ko Viņš mani skubina? Ko Viņš man liek darīt? No kā Viņš mani attur? Ko es noteikti nedrīkstu darīt? utt.

Rezultāts: “tas būs svētīgs savā darbībā”.

22.-33.p.

Šī sadaļa ir cieši saistīta ar iepriekšējo, jo tā sākas ar divdabi (ὑποτασσόμενοι, prez. pasīva divd. – tiekot pakļauti, sk. 21.p.), kas ir daļa no Pāvila skaidrojuma par to, kā notiek piepildīšana ar Svēto Garu (sk. Ef. 5:18 darbības vārdu tagadnē pavēles izteiksmē “tieciet piepildīti”, ar kuru saistīti visi nākošie divdabji 19.-21.p.). Vispirms Pāvils māca sievas pakļauties saviem vīriem (22.-24.p.; grieķu val. 22.p. pat nav atkārtots vārds “pakļauties”, jo 22. p. saistīts ar 21.p.), kaut arī tikko viņš bija mācījis, ka visiem jāpakļaujas viens otram Kristus bijībā (21.p.). Kā saprotam no 31. un 32.p., vīra un sievas attiecības šajā pasaulē ir ar uzdevumu atspoguļot Kristus un draudzes attiecības, tāpēc arī šī pakļaušanās notiek reprezentācijas ietvaros. Šo pašu vārdu par pakļaušanos (ὑποτάσσω) Pāvils lieto arī 24.p., kur viņš runā par draudzes pakļaušanos Kristum, tā dodot neatceļamu pamatojumu tam, kāpēc sievām jāpakļaujas saviem vīriem: “kā draudze ir paklausīga Kristum, tāpat arī sievas saviem vīriem visās lietās” (1965.g. revid. tekstā latv. val. gan lietots vārds “paklausīga”, kas nav precīzs tulkojums).

25.-33.p. Pāvils turpina mācību par vīru un sievu attiecībām, īpaši veltot uzmanību vīriem. Kaut arī šī sadaļa sākas ar darbības vārdu (ἀγαπᾶτε, prez. aktīvs, imperatīvs – jūs mīliet) un nevis ar divdabi, tā tomēr saturiski iet atpakaļ uz 18.p. par piepildīšanu ar Svēto Garu. To redzam gan no tā, ka (1) tiek turpināts aprakstīt vīru un sievu attiecības, par ko tikko tika runāts 22.-24.p., gan arī no tā, (2) ka lietota tā pati spēcīgā argumentācija vīriem par to, kā viņiem jāmīl savas sievas, proti: “tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā” (sk. 26.p.). Un vēl: (3) 5:22-6:9 tiek uzrunāts 1.gs draudzes sastāvs, proti, vīri un sievas (5:22.-33), bērni un tēvi (6:1-4) un vergi jeb kalpi un kungi (6:5-9), ko tajā laikā sauca par saimi (οἶκος). Un tā kā draudzes 1.gs bieži bija veidotas uz saimes bāzes, tad arī ir saprotama šāda ļoti praktiska ap. Pāvila uzruna jeb mācība šīs vēstules saņēmējiem, draudzei, kurā daudzi kopā veidoja vienu saimi. Līdz ar to ne tikai 22.-33.p. ir saistīti ar 18.p., bet kaut kādā veidā arī 6:1-9.

Kā redzam tālāk, Ef. 6:1 un 6:5, Pāvils lieto darbības vārdu “paklausīt” pavēles izteiksmē (abās vietās ὑπακούετε – prez. aktīvs imperatīvs – jūs paklausiet). Tas, šķiet, vājāks nekā mācība sievām pakļauties saviem vīriem. Tas nav ar nolūku pazemot sievas, bet mācīt, kāda veida attiecības godina Dievu un izpilda to uzdevumu, kas apliecina Kristus valdīšanu šajās attiecībās. Tā izdzīvotas, tās dod godu Dievam un svētību cilvēkiem.

Visiem cilvēkiem ir vienāda vērtība Dieva priekšā, bet visi cilvēki nav vienādi un visiem nav vienāds uzdevums. Vienādošana vērtībā ir svarīga, bet vienādošana uzdevumos un spējās nes katastrofu, jo tā uzliek, piem., nevajadzīgu spriedzi sievietei piepildīt to atbildību, kas vīrietim jānes ģimenē, kas tās padara par vīriešu lomas izpildītājām, plus vēl papildus nezaudējot to, kas viņām pašām ir tik svarīgs kā arī to, ko viņas ir aicinātas darīt kā sievietes.

21.p.: „Un tie piespieda kādu, kas, no lauka nākdams, garām gāja, Sīmani no Kirēnas, Aleksandra un Rufa tēvu, lai tas nestu Viņa krustu.”

Par šo vīru Sīmani mēs vairāk nekā nezinām kā tikai to, kas rakstīts šajā pantā. Arī Mt. 27:32 un Lk. 23:26 viņš minēts kā Sīmanis no Kirēnas, neko nepasakot par viņa dēliem.

Tomēr varam veidot dažus secinājumus:

Marka evaņģēlijā Sīmaņa vārds lasītājiem tiek paskaidrots ar viņa dēlu palīdzību – „Aleksandra un Rufa” tēvs, kas nozīmē, ka viņa dēli evaņģēlija pirmajai auditorijai bija labi pazīstami.

Tā kā mums ir zināms, ka Marks šo evaņģēliju pierakstīja no tā, ko Pēteris sludināja Romā, tad varam domāt, ka Pētera klausītāji bija šī pirmā evaņģēlija auditorija, kas pazina Aleksandru un Rufu, bet, visticamāk, nepazina viņu tēvu Sīmani.

No evaņģēlijiem ir arī skaidrs, ka Dievs dažādos veidos uzrunāja un līdz ar to atpestīja cilvēkus, kas bija saistīti ar Jēzus krustā piesišanu.

Piem.;

- virsnieks pie krusta, Mr. 15:39;

- noziedznieks pie krusta, kas atgriezās, Lk. 23:40-43;

- daudzi, kas bija līdzdalīgi pie Jēzus krustā piesišanas, Ap.d. 2:36-41.

Tā kā Sīmanis no Kirēnas ir minēts vārdā, arī tajos evaņģēlijos, kuros nav minēti viņa dēli, un tā kā viņa dēli, acīmredzot, bija zināmi Romas kristiešiem, tad varam domāt, ka kaut kad pēc Jēzus krustā sišanas viņš kļuva par kristieti, pie tam ļoti iespējams, ka sava loma tajā bija tam, ka viņam bija jānes Jēzus krusts.

Dievs izmantoja toreiz Sīmaņa no Kirēnas pieredzi, virsnieka, noziedznieka pie krusta un daudzu Jēzus krustā piesišanas līdzdalībnieku pieredzi, lai viņus vestu pie ticības Jēzum. Tā Dievs izmanto dažādas situācijas arī mūsu dzīvē, kas tai brīdī var nebūt patīkamas, lai mūs vestu pie Sevis.

11.p.: “Viņš arī devis citus par apustuļiem, citus par praviešiem, citus par evaņģēlistiem, citus par ganiem un mācītājiem…”

11 καὶ αὐτὸς ἔδωκεν τοὺς μὲν ἀποστόλους, τοὺς δὲ προφήτας, τοὺς δὲ εὐαγγελιστάς, τοὺς δὲ ποιμένας καὶ διδασκάλους

11.p. ir μὲν … δὲ konstrukcija, kas parasti norāda uz kontrastu (μὲν - no vienas puses, δὲ - no otras puses). Šī panta doma ir: “Un Viņš iedeva (no vienas puses) apustuļus, (bet no otras puses) praviešus …” Iemesls, kāpēc šī konstrukcija lietota 11.p. varētu būt sekojošs:

1) tas parāda, ka Kristus ir aicinājis dažādus kalpotājus draudzes sagatavošanai, sk. tālāk 12.p.; tādēļ arī šī konstrukcija, lai atdalītu vienus kalpotājus no otriem, jo katrs no viņiem pienes kaut ko īpašu;

2) tai pat laikā šoreiz tas norāda uz pavisam nelielu kontrastu. Tas, ka kontrasts šoreiz ir neliels, izsecināms no tā, ka saskaņā ar 12.p. viņi visi nodarbojas ar draudzes sagatavošanu, kur netiek vairs uzrādīts vienas grupas pārākums pār citu. Bet vienlaikus apustuļu klātbūtne pirmajās draudzēs bija īpaša ar to, ka viņi bija Kristus augšāmcelšanās liecinieki (sk. prasības apustulim Ap.d. 1:21.22) un tie, caur kuriem tika dota autoritatīva Dieva vārda atklāsme (visas JD grāmatas ir saistītas ar Jēzu: vai nu tieši (Jēkabs, Jūda – Jēzus brāļi), vai caur apustuli (Matejs, Jānis, Pēteris, Pāvils) vai cilvēku, kas saistīts ar apustuli (Marks, Lūkas)).

Vēstules efeziešiem kontekstā nav maznozīmīgi pieminēt no vienas puses Ef. 2:20, kur īpašā lomā pieminēti apustuļi un pravieši, bet no otras puses paša apustuļa Pāvila liecību par sevi, kad viņš skaidro aicinājumu par sevi un vienlaikus ieliek to kontekstā, kur arī citi ir aicināti, katrs savai kalpošanai. Sk. Ef. 3:8 Pāvils par sevi (“dota šī žēlastība pagāniem pasludināt” - ἐδόθη ἡ χάρις αὕτη τοῖς ἔθνεσιν εὐαγγελίσασθαι), tad Ef. 4:7 par ikvienu kristieti (“Bet ikvienam no mums piešķirta žēlastība” - ἑνὶ δὲ ἑκάστῳ ἡμῶν ἐδόθη ἡ χάρις), un tad Ef. 4:11 Pāvils kontekstā turpina runāt par to, kas jau tika pieminēts 7.p. Visos pieminētajos pantos grieķu val. ir minēts vārds δίδωμι – “es dodu”; Ef. 3:8 un 4:7 arī vārds ἡ χάρις - “žēlastība”, bet 4:11 nav minēts vārds “žēlastība”, bet, kontekstā ar 7.p., tā tur ir klātesoša.

Tāpēc arī secinājums: 11.p. kontrasts μὲν … δὲ konstrukcijai ir neliels.

8.p.: “To es nesaku pavēlēdams, bet ar centību, kas redzama pie citiem, gribēdams pārbaudīt jūsu mīlestību, vai tā ir īsta.”

Pāvils nepavēl ziedot. Tas nozīmē, ka kristīgā draudzē ziedošanu nevar padarīt par likumu vai to pavēlēt, īpaši ņemot vērā to, ka iepriekšējos pantos Pāvils to sauc par žēlastību: palīdzība kristiešiem nabagiem, par ko ir runa iepriekšējā kontekstā 1.-7.p., ir žēlastība (grieķu val. vārds “žēlastība” - χάρις, ir 8:1.4.6.7; 1965.g. revidētajā tekstā vārds “žēlastība” ir tikai 1.p.; 2012.g. tulkojumā vārds “žēlastība” ir iztulkots 3x: 8:1.6.7; par to, ka runa ir par kristiešiem, sk. 4.p. “svētajiem”, sk. kontekstu arī no 15.p. uz priekšu).

Tieši pretēji pavēlēšanai: Pāvila aicinājuma nolūks korintiešiem iesaistīties žēlastības došanā ir: centības dēļ, kas ir citos, domājams maķedoniešos (sk. šīs nodaļas sākumu); un viņa vēlmē pārbaudīt korintiešu mīlestības īstumu. (Šādu divējādu nolūku uzrāda šis 8.p. grieķu valodā: οὐ κατ’ ἐπιταγὴν λέγω, ἀλλὰ διὰ τῆς ἑτέρων σπουδῆς, καὶ τὸ τῆς ὑμετέρας ἀγάπης γνήσιον δοκιμάζων.)

1) Labi piemēri palīdz. Nav nepareizi tikt uzrunātam ar labiem piemēriem, bet tas nedrīkst būt viss. Ir vajadzīgs pārāks iemesls žēlastības parādīšanai citiem.

2) Mīlestībā uz Dievu balstīta žēlastības parādīšana citiem. Sk. tālāk 9.p.

15.p.: „Bet Kristus miers lai valda jūsu sirdīs, jo tam jūs esat aicināti kā viena miesa; esiet pateicīgi!”

καὶ ἡ εἰρήνη τοῦ Χριστοῦ βραβευέτω ἐν ταῖς καρδίαις ὑμῶν, εἰς ἣν καὶ ἐκλήθητε ἐν ἑνὶ σώματι· καὶ εὐχάριστοι γίνεσθε.

Par Kristus miera valdīšanu.

No kurienes šis miers nāk un kas tas ir par mieru?

Tas ir „Kristus miers”, kam jāvalda. Jēzus ir sacījis: „Mieru Es jums atstāju, Savu mieru Es jums dodu; ne kā pasaule dod, Es jums dodu. Jūsu sirdis lai neiztrūkstas un neizbīstas.” (Jņ. 14:27) Caur ticību uz Jēzu un grēku nožēlu mēs saņemam šo mieru.

Tie, kas netic Jēzum, arī piedzīvo kaut kāda veida mieru, vai pamieru, vai ārēju mierīgu vidi, kas nesatrauc arī viņu dvēseles. Bet tas miers, kuru dod Jēzus, ir atšķirīgs no tāda miera. Jēzus saka, ka sirdīs vairs nav jāsatraucas un jāizbīstas, kas nozīmē, ka runa ir par tīrām sirdīm, kas ir Dieva šķīstītas un kuras pazīst Dievu. Rom. 5:1 sacīts: „Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

Kristus dāvinātais miers dod mums miera attiecības ar Dievu. Grēku dēļ mēs bijām zem Dieva dusmām, bet ticībā uz Jēzu mēs saņemam piedošanu, taisnošanu un vairs neesam Dieva ienaidnieki, bet Dieva bērni.

Plašāki skatoties: miers, ko saņemam no Jēzus un caur Jēzu, nav kāds nomierināšanās rezultāts, ko cilvēki saņem no pašdarbības meditācijām vai vēl kā. Tas nav arī mākslīgas atšķirtības miers, kad esam tālu prom no ikdienas trokšņiem un steigas. Miers, ko dod Jēzus, ir miers, kas nāk caur Kristus ciešanām, mūsu grēka, pasaules un sātana izmocītai dvēselei, arī ārēju cīņu, karu un nemiera vidē.

Mēs dzīvojam grēku pilnā pasaulē, kura valda nemiers un dzīvo nemiera pilni cilvēki. Jes. 48:22: „Bezdievjiem turpretī nav miera!”

Mih. 5:4, vairākus gadsimtus pirms Jēzus nākšanas pasaulē jau tika pravietots: „Un Viņš būs miers.” Ja tev ir Dievs, ja tev ir Jēzus, tad tev ir miers. Ja tev nav Jēzus, tev nav miera. Dievs ir radījis šo pasauli un mieru nevar atrast citā veidā, kā šīs pasaules Radītājs to ir paredzējis. Tātad, mieru var saņemt tikai pie Dieva.

Kristus mieram ir jāvalda mūsos.

Grieķu val. oriģinālā šeit lietotais vārds “valda” ir βραβεύω, kas nozīmē: izšķirt kā arbitram, kā tiesnesim sporta spēlēs. Tas nozīmē, ka Kristus mieram ir jāizšķir kādas lietas, ar kurām nākam saskarē jeb kas mums sevi piedāvā un par kurām mums ir jāpieņem kādi lēmumi. Tā vietā, lai mēs tos pieņemtu kaut kā, Kristus mieram ir jāpieņem šie lēmumi. Kas tās ir par lietām?

Skatoties tiešajā kontekstā, tās ir lietas, par kurām ir runa Kol. 3:12-15.

1) Saskaņā ar šo rakstvietu, vajadzība pēc līdzjūtības, laipnības, pazemības, lēnības, pacietības, kas nāk caur to, ka cits citu panesam un cits citam piedodam (12.,13.p.), un vajadzība mīlēt izsauc nepieciešamību lietot izšķiršanos: kā tad es rīkošos? Būšu tāds vai nē?

2) Tad tā vietā, lai ļautu emocijām un grēcīgajam prātam noteikt pareizo rīcību, mēs tiekam aicināti, lai Kristus miers arbitrē jeb izšķir kā rīkoties, t. i., balstoties uz Kristū saņemto pestīšanu un tam sekojošo mieru ar Dievu un mieru sirdī, mēs pieņemam lēmumus. Tā miers valda.

31.,32.p.:

31 Ir arī sacīts: kas no savas sievas šķiras, tas lai tai dod šķiršanās rakstu. 

32 Bet Es jums saku: ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt; un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību. 

Par šķiršanās rakstu tiek runāts 5.Moz. 24:1-4.

Šeit 32.p. ir līdzīgs ar Mt. 19:9: “Bet Es jums saku: kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību; un, kas atšķirtu prec, tas pārkāpj laulību.”

Secinājumi, kurus varam izdarīt no šīm rakstvietām:

“ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt” - sieva, kas ir nevainīga un no kuras vīrs šķirās, tiek spiesta pārkāpt laulību caur to, ka viņa, acīmredzot, toreiz vecāku, sabiedrības vai savu vēlmju dēļ dosies citā laulībā. Vienīgais, pret kuru viņa tādā veidā pārkāps laulību, ir viņas pirmais vīrs. Tas nozīmē, ka Dieva acīs viņa ar savu vīru joprojām ir viena miesa. Cilvēku šķiršanās nešķir to, ko savienojis Dievs.

“un, ja kas atšķirtu precē, tas pārkāpj laulību” - atšķirtā precēšana Jēzus acīs ir laulības pārkāpšana (arī Mt. 19:9). Pret ko? Pret atšķirtās sievietes pirmo dzīvesdraugu, jo Dieva acīs atšķirtā joprojām ir laulībā ar savu pirmo dzīvesdraugu.

Un tad vēl par Mt. 19:9: “kas no savas sievas šķiras, ja ne netiklības dēļ, un prec citu, tas pārkāpj laulību”. Laulība tiek pārkāpta pret savu sievu, ar kuru viņš joprojām ir laulībā.

Jautājums: vai pieminētie izņēmumi Mt. 5:32 “izņemot netiklības gadījumu” un 19:9 “ja ne netiklības dēļ”, tomēr neattaisno vīru, kas šķirās?

Šo izņēmumu piemin tikai Matejs savā evaņģēlijā. Marks to nepiemin (Mr. 10:2-9) un Lūka to arī nepiemin (Lk. 16:18). Šis izņēmums kādiem ir licis saprast, ka nevainīgā puse var doties atkārtotā laulībā. Tomēr kā jau tikko apskatījām, ieejot atkārtotā laulībā pat nevainīgā puse kļūst vainīga (Mt. 5:32: “ikviens, kas no savas sievas šķiras, izņemot netiklības gadījumu, tas viņu spiež laulību pārkāpt”). To pašu saka Mozus, kaut arī cilvēku cieto siržu dēļ (Mr. 10:5; Mt. 19:8) viņš atļāva šķirties (sk. 5.Moz. 24:4 “pēc tam, kad tā kļuvusi nešķīsta”, acīmredzot pēc tam, kad viņa, atšķirta no pirmā vīra, iegāja otrā laulībā).

Gan Mt. 5:32, gan 19:9, Matejs, runājot par netiklību, lieto vārdu πορνεία. JD parāda, ka netiklība un laulības pārkāpšana var būt tas pats (sk. Ebr. 13:4, kur sekojošie vārdi daudzsk.: πόρνος – netiklis; μοιχός – laulības pārkāpējs). Bet ir rakstvietas, kas rāda, ka netiklība nav tas pats, kas pārkāpt laulību (sk. Mt. 15:19, Mr. 7:21). Kopā ar πορνεία Mt. 5:32 lieto gan darbības vārdu μοιχεύω, gan μοιχάω, kas abi nozīmē pārkāpt laulību; Mt. 19:9 divas reizes lieto μοιχάω. Tomēr īpaši Mateja ev. kontekstā Jēzus pieminēto izņēmumu mēdz skaidrot kā tādu, kas noticis pirms laulībām, - atsaucoties uz Mt. 1:19 par Jāzepa plānoto rīcību, kur Marija bija nevainīga, bet Jāzeps to nezināja. Tādā gadījumā atstāšana Mt. 5:32 un 19:9 attiecas uz laiku pirms laulībām jeb pirms pašas laulības dzīves sākuma, pašā laulībā neparedzot šķiršanos pat neuzticības dēļ.

Tātad secinājums: ikviena no pusēm – vainīgā vai nevainīgā, kas pēc šķiršanās dodas atkārtotā laulībā, kļūst par laulības pārkāpēju Dieva priekšā. Un tas tāpēc, ka Dieva acīs viņi joprojām ir viena miesa ar pirmo dzīvesdraugu.

Tāpēc ar Dieva žēlastību un palīdzību ir jāpiedod un jāmeklē laulības dziedināšana. Jēzus nomira par mūsu grēkiem, kuru ir tik daudz. Arī mums ir jāpiedod. Laulība reprezentē Kristus un draudzes attiecības (Ef. 5:31.32), tāpēc uzticība laulībā ir tik svarīga.

Protams, vardarbības situācijās ir svarīgi sievietei tikt nošķirtai no varmākas, kad tiek meklēta palīdzība. Arī tad, kad vīrs vai sieva ir pametusi savu otro pusi, ir svarīgi meklēt un saņemt palīdzību. Katrai tādai situācijai ir svarīgi pieiet nopietni, atbildīgi un mīlestībā sniegt palīdzību.

1.-2.p.:

1 Kad Viņš ļaužu pulku redzēja, Viņš uzkāpa kalnā un nosēdās, un Viņa mācekļi sapulcējās pie Viņa.

2 Savu muti atdarījis, Viņš tos mācīja, sacīdams:

Mateja ev. saturs veidots ap 5 lielām runām (sk. Ievads. Mateja evaņģēlijs). Mt. 5.-7.nod. ir pirmā no šīm runām, kas tiek saukta par Kalna svētrunu, jo Jēzus to sacīja kalnā.

Tā kā galvenā lieta, uz ko Jēzus aicināja cilvēkus, bija grēku nožēla un atgriešanās pie Dieva (sk. Jēzus kalpošanas sākumu Mt. 4:17), tad saskaņā ar to arī redzam Jēzus aprakstīto reakciju uz “ļaužu pulku” (grieķu val. daudzskaitlī - “ļaužu pulkus”) šeit: Jēzus tos mācīja (sk. Mt. 7:28, kur pēc Kalna svētrunas noslēguma arī ļaužu pulki ir daudzskaitlī). Arī Mr. 6:34 rāda, ka Jēzus iežēlošanās par cilvēkiem rezultējās nevis pirmākārt ar viņu fizisko vajadzību apmierināšanu, bet to mācīšanu: “Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” Jēzus mācekļi bija īpašā Jēzus uzmanības lokā. Lasot evaņģēlijus atkal un atkal redzam, ka tieši mācekļi saņēma tādas Jēzus mācības un skaidrojumus, ko nesaņēma citi.

Uzkāpšana kalnā ir līdzīga ar to, ka Mozus Sinaja kalnā no Dieva saņēma bauslību Israēla tautai (sk. Ievads. Mateja evaņģēlijs arī citas paralēles, kas tiek vilktas starp Jēzu un Mozu, kā tās var pamanīt Mateja evaņģēlijā). Šeit kalnā Jēzus skaidro, kas raksturo un kam jāraksturo Viņa sekotājus.

18.p.:

“Bet mēs visi, atsegtām sejām, Kunga godību redzēdami kā spogulī, topam pārvērsti Viņa paša līdzībā no spožuma uz spožumu. To dara Tā Kunga Gars.”

“Bet mēs visi” nozīmē, ka visi, kas uzlūko Jēzu. Nav starpība starp vecu un jaunu cilvēku vai vecu un jaunu kristieti, vai mācītāju un draudzes locekli.

“atsegtām sejām”; iepriekšējie panti 2.Kor. 3.nod. dod saprast, ko nozīmē iegūt atsegtas sejas: tā ir atgriešanās pie Jēzus, sk. 2.Kor. 3:16. Uzticēšanās Jēzum izmaina to, ko mēs redzam Jēzū, sk. 2.Kor. 5:16.17:

16 Tad no šī brīža mēs neviena nepazīstam pēc miesas; un, ja arī mēs Kristu esam pazinuši pēc miesas, tomēr tagad vairs nepazīstam.

17 Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns.

“Kunga godību”, proti, Jēzus godību - grieķu val. τὴν δόξαν κυρίου.

Dieva godība mājoja Jēzū, kad Viņš bija uz zemes. Lai cik cilvēcīgi Bībelē ir atklāts Jēzus, Viņā ir dievišķa godība. Jņ. 1:14: “Un Vārds tapa miesa un mājoja mūsu vidū, un mēs skatījām Viņa godību, tādu godību kā Tēva vienpiedzimušā Dēla, pilnu žēlastības un patiesības.”

Kol. 1:19.20:

19 Jo visai Dieva pilnībai labpatika iemājot Viņā, 

20 lai caur Viņu un uz Viņu salīdzinātu visu, nodibinot ar Viņa krusta asinīm visu starpā mieru - gan debesīs, gan virs zemes. 

“redzēdami kā spogulī” - κατοπτριζόμενοι, prez., medijs, divd. no κατοπτρίζω - atspoguļot, reflektēt. Lielākā priekštiesība lasot Dieva vārdu, kurā mēs iepazīstam Jēzu, nav ieraudzīt sevi, bet ieraudzīt Jēzu. Ticībā uz Jēzu lasot Dieva vārdu, tas gan rāda mums visu patiesību arī par mums, bet tieši Viņa uzlūkošana dod pamatu mūsu pārvēršanai Jēzus līdzībā.

“topam pārvērsti” - μεταμορφούμεθα, prez., pasīvs, indikatīvs, 1.pers. daudzsk. no μεταμορφόω - mainīt formu, pārmainīt. Tagadnes forma norāda, ka tas notiek turpinoši. Savukārt tagadnes divdabis “redzēdami kā spogulī” norāda, ka mūsu pārvēršana Jēzus līdzībā notiek Jēzus uzlūkošanas laikā.

Pēc kļūšanas par kristieti mēs nekļūstam skaisti bez turpinošas Jēzus uzlūkošanas. Par tik, par cik un cik daudz mēs skatāmies uz Jēzu, par tik mēs tiekam pārvērsti Viņa līdzībā.

Mums nav jāizdomā, kādiem mums jābūt. Mēs arī nespējam zināt to labāko, kādiem mums jābūt. Viss, kas mums jādara, ir jāskatās uz Jēzu. To mēs varam darīt caur Dieva vārda, proti, Bībeles, lasīšanu. Jēzus līdzība ir paša Dieva īpašības, kurās mums jātērpjas.

“no spožuma uz spožumu”, grieķu val.: “no godības uz godību” - ἀπὸ δόξης εἰς δόξαν. Tas nozīmē no viena godības jeb jau pārvērsta stāvokļa uz nākošo.

Viss, ko Dievs mūsos veido, ir ar dievišķu raksturu. Tas vairs nav zemišķs un grēcīgs. Piem., mīlestība, kuru Svētais Gars mūsos veido, ir ar godības spožuma īpašībām; tāpat arī pacietība, lēnprātība u.c.

Šo pārvēršanu veic Svētais Gars. Katram kristietim Dievs ir devis Savu Svēto Garu. Kad uzlūkojam Jēzu, tad papildus vairs nav jāmeklē Svētais Gars, jo Viņš jau tur darbojas. Jēzus par Svēto Garu teica, sk. Jņ. 16:14: “Tas Mani cels godā, jo Viņš ņems no tā, kas ir Mans, un jums to darīs zināmu.”

Pārvēršanu Jēzus līdzībā mēs paši nevaram izdarīt ne pat par 1%; to dara Svētais Gars visas kristieša dzīves garumā. Kad vien mēs uzlūkojam Jēzu, tad Svētais Gars veic pārvēršanu.

Kādu dienu pārvēršana Jēzus līdzība būs galēja.

1.Kor. 15:51.52:

51 Redzi, es jums saku noslēpumu: ne visi mēs mirsim, bet visi tiksim pārvērsti,

52 piepeši, acumirklī, pēdējai bazūnei atskanot. Jo atskanēs bazūne, un mirušie tiks uzmodināti neiznīcībā, un mēs tapsim pārvērsti.

1.Jņ. 3:2: “Mīļie, tagad mēs esam Dieva bērni, un vēl nav atklājies, kas mēs būsim. Mēs zinām, ka, kad tas atklāsies, mēs būsim Viņam līdzīgi, jo mēs redzēsim Viņu, kāds Viņš ir.” (Frāzi “kad tas atklāsies” šajā vietā vajadzētu tulkot “kad Viņš atklāsies”. Sk. piem., angļu tulkojumu NASB. Sk. arī 1.Jņ. 2:28.)

36.-41.p.:

36 Pēc dažām dienām Pāvils sacīja Barnabam: "Iesim atkal un visās pilsētās, kur Tā Kunga vārdu esam sludinājuši, apraudzīsim brāļus, kā tiem klājas!"

37 Barnaba gribēja ņemt līdzi Jāni, sauktu Marks;

38 bet Pāvils negribēja ņemt līdzi tādu, kas Pamfīlijā bija no viņiem nošķīries un nebija viņiem gājis darbā līdzi.

39 Tad radās sarūgtinājums, tā ka viņi viens no otra šķīrās, un Barnaba ņēma līdzi Marku un pārcēlās uz Kipru.

40 Bet Pāvils, izvēlējis Sīlu, devās ceļā, un brāļi to novēlēja Tā Kunga žēlastībai.

41 Viņš pārstaigāja Sīriju un Kilikiju, stiprinādams draudzes.

Par šo Marka neiešanu līdz misijā lasām Ap.d. 13:5 – Jānis ir palīgs Pāvilam un Barnabam. Ap.d 13:13 – Pamfīlijas Pergā Jānis nošķīrās no Pāvila un Barnabas un devās atpakaļ uz Jeruzālemi.

Jānis Marks (Ap.d. 12:25), Barnabas brāļadēls (Kol. 4:10), bija sākotnējā misijas grupā kā palīgs (Ap.d. 13:5). Kāpēc Marks atgriezās Jeruzālemē (13:13), nezinām. Ap.d. 15:37.38 arī nesaka. Varbūt grūtības misijā. Varbūt tas, ka Barnaba, kurš Pāvilu ieveda kalpošanā (Ap.d. 9. un 11.nod.) vairs nebija pirmais. Nezinām.

Barnaba, būdams iedrošinātajs (sk. Ap.d. 4:36.37), gribēja dot Markam iespēju atkal kalpot. Pāvila nevēlēšanās tiek nopamatota ar pagātnes pieredzi. Kā redzam 16.nod. sākumā, šķiet, ka tas, kādas vājības Pāvils bija saskatījis pirms tam Markā, lai ar to kopā nekalpotu, attiecībā uz Timoteju vairs nebija tik noteicoši. Jo, ja arī Pāvils Timotejā sākotnēji nebija redzējis daudz trūkumu, tomēr pēc tam viņš Timotejā turpinoši ieguldīja neskatoties uz izaicinājumiem, ar kuriem Timotejs sastapās (1.Tim. 4:14-16; 2.Tim. 1:6-8; 2:3 un kontekstu). Varam domāt, ka Pāvils bija mainījis savu attieksmi pret tiem, kas bija uzrādījuši vājības. Vēlāk, mums zināmajā ap. Pāvila pēdējā vēstulē, proti, 2.Tim., viņš rakstīja, 4:11b: “Marku ņem un atved sev līdzi, jo viņš ir man ļoti noderīgs kalpošanai.”

1.p.: “Pēc tam Tas Kungs nozīmēja vēl septiņdesmit citus un izsūtīja tos pa divi un divi Savā priekšā uz ikkatru pilsētu un vietu, kurp Viņš gribēja iet.”

70 mācekļi Lk. 10.nod. ir citi, ne 12 mācekļi, kas bija arī Jēzus apustuļi, par kuru izsūtīšanu kalpošanā lasām 9.nod.

Neko daudz par viņiem nezinām. Interesanti, ka no Jēzus skatu punkta nebija svarīgi pat tas, ka viņiem bija dota vara pār ļauniem gariem. Svarīgāk bija tas, ka viņu vārdi bija rakstīti debesīs, Lk. 10:20: “Tomēr nepriecājieties par to, ka gari jums paklausa, bet priecājieties par to, ka jūsu vārdi ir ierakstīti debesīs.”

Un tā: kāpēc 70 jeb kā citi manuskripti norāda - 72 mācekļi?

Bībelē vairākkārt parādās skaitlis 70.

1) Pēc ūdens plūdiem Bībele uzskaita 72 dažādas tautas, sk. 1.Moz. 10.nod. Pēc ūdens plūdiem no Noas 3 dēliem un sievām nāk pēcnācēji. Uzskaitīti 72 vārdi, kuri tiek uzlūkoti kā 72 jaunas tautas. 1.Moz. 10:32: “Un šīs ir Noas dēlu ciltis pēc savām dzimtām savās tautās, un no tiem pēc plūdiem izplatījās šīs tautas zemes virsū.” Iespējams, tā kā šie pēcnācēji ir tikai uzskaitīti un nevis nosaukts to kopējais skaits, šis uzskaitījums sākotnēji bija tikai reāls pēcnācēju atspoguļojums, bez numeriskas nozīmības.

Kad un kā viņi sāka runāt katrs savā valodā? Par to runā Gen. 11.nod., kur Bābeles torņa būvniecības dēļ Dievs sajauca valodas un izkaisīja šos cilvēkus pa visu zemes virsu.

2) 1.Moz. 46:26.27 un 2.Moz. 1:5 – Jēkaba pēcnācēju skaits – 70.

3) 70 vecaji, 2.Moz. 24:1.9. Tik pat daudz tika izraudzīti palīdzēt Mozum pārvaldīšanā, Num. 11:16.24.25.

Vēl no vēstures: Ēģiptes valdnieka Ptolemaja II Filadelfa laikā (valdīja 285.–247.g.p.m.ē.) no Jeruzālemes uzaicināti 70 vai 72 jūdu tulki iztulkoja VD likumu grāmatas 72 dienās uz grieķu val. (iespējams, ka pārējā VD tulkota nedaudz vēlāk). Šodien šo VD tulkojumu pazīstam ar vārdu Septuaginta (latīņu vārds, kas apzīmē 70; Septuagintu mēdz apzīmēt ar romiešu cipariem: LXX).

Jūdu Sanhedrins (grieķiski Sinedrijs), kas bija jūdu valdība Jēzus zemes dzīves laikā, sastāvēja no 70 locekļiem + augstais priesteris. Iespējams, ka tas saistīts ar 2.Moz. 24.nod. vecaju skaitu.

Kā Bībeles konteksts palīdz saprast Lk. 10.nod. Jēzus izvēli nozīmēt vēl 70 vai 72 citus mācekļus, kurus Viņš izsūtīja kalpošanā?

1) Tieši tāpat, kā 12 apustuļu izvēle varēja būt saistīta ar jaunā Israēla pirmsākumu, - šiem 12 apustuļiem reprezentējot 12 Israēla ciltis, - tā 70 mācekļu izraudzīšana varēja norādīt uz 70 Israēla tautas vecajiem. Ecēh. gr. 8.nod. (sk. 11.p., kur nosaukts skaits 70 vecaji) rāda, ka Israēla tautas vecaji bija neuzticīgi Dievam. Varbūt Jēzus, kura dzīves laikā bija 70 vecaju sanhedrins+augstais priesteris, izraudzīja 70 mācekļus, lai viņi it kā nostātos šo 70 neuzticīgo vietā. Sanhedrins kā viens vesels, kaut arī bija izņēmumi, piem., Jāzeps no Arimatijas (Mt. 27:57; Mr. 15:43), pieņēma lēmumu Jēzu nogalināt. Tā vietā vajadzēja pieņemt lēmumu Dieva sūtīto Gaismu pasaulē pasludināt pa visu pasauli. (Interesanti, ka līdzīgi kā 70 mācekļiem nevajadzēja priecāties par viņiem doto varu pār ļaunajiem gariem, bet par Dieva dāvanu viņiem, proti, ka viņu vārdi ir ierakstīti debesīs, tā arī jūdu sanhedrinam vajadzēja nevis izmantot viņiem doto varu, bet redzēt to kā Dieva dāvanu viņiem.)

2) Vēl varam domāt, ka varbūt Lk. 10.nod. 70 mācekļi varētu būt saistīti ar 1.Moz. 10.nod. 72 tautu uzskaitījumu. Īpaši vēl ņemot vērā, ka kādi manuskripti runā par 72 mācekļiem. Vai tā varētu būt norāde tam, ka Dievs ar evaņģēliju par Jēzu grib aizsniegt visas tautas?

Protams, Dievs grib aizsniegt visas tautas. Mācekļu jeb apustuļu skaits, proti, 12, nebija nejaušība, jo ļoti iespējams, ka tas bija saistīts ar 12 Israēla cilšu skaitu un apzīmēja jauno Israēlu. Tad varam domāt, ka arī 70 vai 72 mācekļu skaits, kas tika izsūtīts pēc 12, nebija nejaušība. Jēzus dzīves laikā šie 70 jeb 72 visticamāk būtu saistāmi ar Israēla tautas vēsturē minētajiem 70 vecajiem, kuru vietā nāk šie 70 mācekļi. Taču interesanti ir tas, ka Lūkas ir sarakstījis arī Ap.d. grāmatu, kas rāda evaņģēlija par Jēzu aiznešanu citām tautām pasaulē. Un Ap.d. 1:1 Lūkas skaidri norāda, ka tā ir turpinājums viņa pirmajai grāmatai. Vai varētu būt, ka šis skaitlis 70 vai 72 ir kāds mājiens tautu virzienā?

34.p.: “Bet Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt? Jo es vīra neapzinos.””

Marijas jautājumu burtiski varētu tulkot: “Kādā veidā tas būs …?” (Πῶς ἔσται τοῦτο …) Marija rādīja neizpratni, nevis neticību (sk. Elizabetes vārdus par Mariju 45.p.: “Labi tai, kas ir ticējusi, ka tas, ko Dievs licis viņai sacīt, piepildīsies.”)

18.-20.p.:

18 Caharija sacīja eņģelim: "Kā es to zināšu? Jo es pats esmu vecs, un mana sieva arī ir jau labi gados."

19 Eņģelis viņam atbildēja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts runāt ar tevi un tev pasludināt šo prieka vēsti.

20 Zini, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, bet savā laikā tie piepildīsies."

Caharijas jautājumu burtiski var tulkot: “Saskaņā ar ko es to zināšanu?” Jeb: “Pēc kā es to zināšu?” (Κατὰ τί γνώσομαι τοῦτο;) Un Caharija pamatoja savu jautājumu ar savu un sievas vecumu. Tādā veidā viņš uzrādīja savu neticību Dievam.

Taču neticība nebija šķērslis Dievam piepildīt savus nodomus. Dievs joprojām paturēja Caharijas tēva lomu un aicinājumu, bet uz laiku bija jāsadzīvo ar ierobežojumu.

1.p.: “Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums?”

Kalpošanu citu labā var nesaprast vai arī pārprast. To var uzlūkot kā pretenciozitāti uz kādu personīgu pārākumu pār citiem. Šajā 3.nod. ap. Pāvils labi atbild jautājumu par to, kas toreiz viņu (un mūs šodien) kvalificē kalpošanai citu kristiešu labā.

Ap. Pāvils savas dzīves laikā kalpoja daudziem un ne vienmēr viņa kalpošanu pieņēma ar atvērtām rokām. 2.nod. beigās rakstītie vārdi varēja izklausīties kā sevis slavināšana un cenšanās pāliecināt korintiešus viņos (vēstules autoros) klausīties, 2.Kor. 2:14-17:

14 Paldies Dievam, kas mūs visur vada Kristus uzvaras gājienā un caur mums izplata Viņa atziņas labo smaržu visās malās.

15 Jo mēs esam Kristus saldā smarža Dievam tiem, kas top izglābti, un tiem, kas pazūd.

16 Vieniem nāves smarža uz nāvi, bet otriem dzīvības smarža uz dzīvību. Un kas šim darbam ir derīgs?

17 Jo mēs neesam tādi kā daudzi, kas lieto Dieva vārdu veikalam, bet mēs runājam no skaidras sirds kā Dieva uzdevumā un Dieva priekšā Kristus spēkā.

Apzinādamies, ka šie vārdi varēja izklausīties pretenciozi, kā sevis celšana un uzmanības un paklausīšanas pieprasīšana, Pāvils turpina ar 3:1 jautājumiem: “Vai tad mēs atkal sākam sevi slavināt? Jeb vai mums kā dažiem citiem vajadzīgas ieteikšanas vēstules pie jums vai no jums?”

“slavināt”, συνιστάνειν, prez., akt., inf. no συνιστάνω - likt kopā, stāvēt tuvu, ieteikt, pierādīt, uzrādīt. JD šis vārds lietots 16x, no tām 9x šajā vēstulē: 3:1; 4:2; 5:12; 6:4; 7:11; 10:12.18 (2x); 12:11.

Pirms darb. v. χρῄζομεν – vajadzēt, lietots noliegums μὴ, kas nozīmē, ka Pāvila paša atbilde ir “nē”.

Pāvilu vadīja vislabākie nodomi kalpot korintiešiem. Un šajā vēstulē ir ļoti atklāts par sava paša nespēku un vājībām. Tomēr kādu korintiešu attieksme pret viņu bija tāda, it kā viņš nebūtu nekas īpašs viņu acīs. Nākamajos pantos ap. Pāvils dod pamatojkumu savai un Timoteja (2.Kor. 1:1) kalpošanai korintiešiem.

12.,13.p.:

12 Bet, kad es nonācu Troadā sludināt Kristus evaņģēliju un durvis man atvērās Tā Kunga darbā, man sirdī nebija miera, tamdēļ ka brāli Titu neatradu;

13 bet, no tiem atvadījies, aizgāju uz Maķedoniju.

Troada atradās tā sauktajā Mazāzijā, Egejas jūras A krastā. Troada bija tā vieta, kur Pāvils bija saņēmis no Dieva vīziju, caur kuru viņš un viņa biedri saprata, ka Dievs viņus aicināja sludināt evaņģēliju Maķedonijā, sk. Ap.d. 16:6-10.

1.Kor. ap Pāvils rakstīja no Efezas, pavasarī (sk. 1.Kor. 16:5-8). Tad vai nu šīs vai, kā daļa Bībeles pētnieku domā, citas, sauktās smagās vēstules, iespaidā (sk. 2.Kor. 2:3.4), Pāvils bija neziņā par to, kā korintieši ir viņu sapratuši un vai viņi ir viņam paklausījuši. Varam domāt, ka Troadā Pāvils gaidīja ziņas no Tita par situāciju Korintas draudzē, bet viņš Titu tur neatrada. Tad Pāvils devās uz Maķedoniju (13.p.), kur tad viņš satika Titu. Sk. 2.Kor. 7:5-7.15:

5 Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.

6 Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu;

7 un ne ar viņa atnākšanu vien, bet arī ar to iepriecu, ko viņš saņēmis no jums, kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani, tad mani pārņēma vēl lielāks prieks.

15 Viņa sirsnība pret jums ir vēl lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā jūs viņu uzņēmāt ar bailēm un bijību.

Kā saprotam no šīs vēstules satura, lielākā daļa Korintas draudzes bija paklausījusi Pāvilam.

Vārdi 2.Kor. 2:12: “un durvis man atvērās tā Kunga darbā”, precīzāk: “un durvis man bija tikušas atvērtas Kungā”. Līdzīgi 1.Kor. 16:8.9:

8 Bet Efezā es gribu palikt līdz Vasarassvētkiem.

9 Jo man atvērušās plašas durvis sekmīgai darbībai, bet arī pretinieku daudz.

Jēzus ir tas, kas atver durvis sludināšanai. Varam domāt, ka Troadā Jēzus bija devis labvēlīgu vidi un atvērtību no cilvēku puses uzklausīt evaņgēliju par Jēzu.

Troadā jau bija draudze. To saprotam no vārdiem “no tiem atvadījies” (13.p.). (Arī vēlāk, kad Pāvils bija Troadā, no Ap.d. 20:6-12 redzam, ka tur bija kristiešu draudze.)

Galvenie darbības vārdi šajos divos pantos, 2.Kor. 2:12.13, ir: “man … nebija” un “aizgāju”. Tātad neskatoties uz to, ka Troadā Jēzus bija devis labvēlīgus apstākļus un cilvēkus, Pāvils aizgāja no Troadas. Iemesles: rūpes par Korintas draudzi, kurai bija jāatgriežas no grēkiem un jābūt uzticīgiem Jēzum.

Tas liecina, ka Pāvilam svarīgāk par evņģēlija sludināšanu tur, kur kalpošanas durvis bija atvērtas, rūpēja Korintas draudzes garīgā veselība.

Kā rāda nākošā sadaļa, 14.-17.p., Pāvila rīcība pašos pamatos nebija atkarīga no viņa, bet no Dieva un viņa piederības Dievam.

9.-20.p.

Par šīs rakstvietas vietu manuskriptos.

Kādos Bībeles izdevumos pie šīs rakstvietas ir norāde, ka agrākos manuskriptos tā nav bijusi. Vairākos agrākos un vērtīgos manuskriptos tā tiešām nav. (Origens (185.-253.g.), šķiet nezināja par šiem pantiem; Eusebijs (260/265.-339.g.) jau zināja.) Saskaņā ar Bībeles pētnieku Brūsu Metcgeru (Bruce M. Metzger), pastāv trīs iespējas:

1) evaņģēlists Marks gribēja pabeigt savu evaņģēliju ar Mr. 16:8;

2) evaņģēlijs netika pabeigts;

3) evaņģēlijs kādas kļūmes pēc pazaudēja savu pēdējo lappusi, pirms tas tika pārrakstīšanas ceļā pavairots (šo Brūss Metcgers redz kā lielāko iespējamību).

(Sk. Bruce M. Metzger, A Textual Commentary on the Greek New Testament, , Second Edition, Deutsche Bibelgesellschaft, D-Stuttgaret, 1998. 105.lpp.)

Katrā ziņā Marka evaņģelija noslēgums ar Mr. 16:9-20 ir sens un tas uzrāda līdzību ar citiem evaņģēlijiem.

57.-62.p.:

57 Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: "Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu."

58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu."

59 Un uz kādu citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu."

60 Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!"

61 Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā."

62 Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."

No iepriekšējā konteksta: tikko Jēzus bija atraidījis Jēkaba un Jāņa priekšlikumu lietot spēku un varu, lai pierādītu Savu vietu tā laika sabiedrībā un pasaulē. Šīs sekojošās sarunas parādīja, kādu dzīvi Viņš ir atnācis dzīvot un uz kādu Viņš aicina arī savu sekotājus, proti, dzīvot grūtu un pašaizliedzīgu dzīvi.

Sarunā ar pirmo cilvēku (57.,58.p.) Jēzus māca, ka sekošana Viņam nozīmē grūtības. Tas prasa gatavību atstāt komfortu. Jēzus vārdi, acīmredzot, raksturoja Jēzus dzīves pieredzi (sk. arī dažus pantus iepriekš, 52.,53.p.).

Cilvēks, kurš šeit minēts, pats izvēlējās uzrunāt Jēzu. Viņš kaut ko zināja par Jēzu, iespējams, viņš bija arī dzirdējis Viņa mācību un redzējis Viņa darbus. Uz šī cilvēka lielo apņemšanos: „lai kurp Tu ietu”, Jēzus deva atbildi, no kuras varam noprast, ka visur, kur Jēzus iet, viņam ir grūtības. Jēzus šim cilvēkam neatteica, bet lika apdomāt sekošanas cenu. Nav runa par to, ka komforta atstāšana ir prasība, bet Jēzus saka, ka tas tā vienkārši notiek: Viņa sekotājam jārēķinās, ka dabīga atpūta netiek prognozēta vai arī cilvēki to nevēlēsies pieņemt un atbalstīt. Arī ap. Pāvila pieredze rāda, ka sekošana ir saistīta ar grūtībām un vajāšanām (sk. Ap.d.; 2.Kor.; sk. arī Jēzus mācību Mt. 7:13.14.).

Sarunā ar otro cilvēku (Lk. 9:59.60) Jēzus atklāj vajadzību sakārtot prioritātes un proti: pirmajā vietā nav ģimene, bet Dieva valstības sludināšana.

Šoreiz Jēzus ir aicinātājs. Iemesls, kas šim otrajam cilvēkam kavēja pilnīgi izšķirties par sekošanu Jēzum, bija tas, ka viņš sajuta lielāku atbildību saimes jeb ģimenes priekšā nekā Jēzus priekšā: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” (59.p.)

Šis vīrs lūdza sev atļauju kaut kam, kas pirmajā brīdī izklausās pieklājīgi pret savu ģimeni. Varētu būt divi iespējamie varianti: vai nu tēvs ir tikko miris, vai arī tas mirs tuvākā vai tālākā nākotnē. Lai kā tas būtu, šim vīram bija jārūpējas par tēva apglabāšanu.

Jēzus norādījums dalās divās daļās, proti: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus,” kam pretī ir “bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Otrā daļa viennozīmīgi būtu paklausība Jēzus nolūkiem, bet šī cilvēka gadījumā tā iespējama tikai tad, ja tas paklausa arī pirmajai daļai.

Gribās jau vienkārši iet un sludināt, bet: kas ir tas, kas “jāatļauj” darīt citiem jeb kas jāatstāj? Kas ir miroņi, kuru ziņā jāatstāj tēva apglabāšana? Jo varētu būt, ka minēto miroņu klātbūtne ir traucējoša Dieva valstības sludināšanai.

Noteikti, ka tie nav miroņi burtiski, jo tad tas nebūtu iespējams. No konteksta varam domāt, ka miroņi ir saime, kas nenodarbosies ar Dieva valstības sludināšanu vai pat to traucēs. Tātad katrs, kas nedarīs to, ko Jēzus pavēl un ko Jēzus pavēl darīt šim vīram, ir mironis: katrs, kas neseko Jēzum, kas neatstāj citus nesekotājus - miroņus - viņu darīšanās un kas neiet sludināt Dieva valstību.

Mr. 10:29.30:

29 Jēzus teica: "Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,

30 kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību.”

Atstāšanas ieguvums ir Jēzus un Viņa evaņģēlijs. Zaudēt var to, kas šajā pasaulē ir dārgs un kas ieskauj ikvienu cilvēku, - kas ir viņa dzīvesvide. Ieguvums: 100-kārtīga dzīvesvide, bet ar vajāšanām (grieķu val. nav “kaut arī ar vajāšanām”, bet ir tikai “ar vajāšanām”).

Šāda izvēle starp Jēzu un visu citu nav nekas jauns Jēzum, bet mums liels izaicinājums. Sk. Lk. 14:25-35.

Sludināt Dieva valstību nozīmē pasludināt Dieva valdīšanu, kādu to atspoguļo Jēzus dzīve un mācība, kā arī Dieva valdīšanu, kādu to atklāj visa Bībele.

Tie, kas Jēzu neliek pirmajā vietā, lai rūpējas par sevi un līdzīgiem, bet šis cilvēks ir aicināts uz ko lielāku: sludināt Dieva valstību. Tas nozīmē, ka pat mūsu vistuvākajās attiecībās - attiecībās ar ģimeni, Jēzus un Dieva valstības pasludināšana ir pirmajā vietā.

Sarunā ar trešo cilvēku (Lk. 9:61.62) Jēzus norāda, ka sekošana Viņam nav iespējama, ja cilvēks vairāk pieķeras pagātnei nekā Jēzum.

Šo pēdējo Jēzus brīdināja par to, ka nedrīkst ar nožēlu atstāt līdzšinējo dzīvi (par to liek domāt atvadu rīkošana, 61.p.), - jo tad šis cilvēks skatās uz pagātni kā zaudējumu un neredz sekošanu Jēzum kā ieguvumu. Rodas iespaids, ka šis cilvēks vēlas nosvinēt iepriekšējo dzīvi.

Uzņemšanās sekot Jēzum nav savienojama ar pieķeršanos pagātnei. Jēzus lietotais salīdzinājums ir spēcīgs, jo tas, kurš arot lauku, skatās atpakaļ, dzen nevis taisnu, bet šķību vagu.

Patiesa sekošana Jēzum ir iespējama tikai tad, ja to redzam kā lielāku ieguvumu salīdzinot ar to, ko atstājam aiz sevis. Tam, kas seko Jēzum, ir jānovērtē Jēzus valdīšana pār viņa dzīvi un Jēzus ienākšana viņa dzīvē kā vislielākais iespējamais ieguvums.

30.-44.p.

Apustuļu kalpošanā centrālā persona bija Jēzus: sk. Mr. 6:12-13 par mācekļu kalpošanu un 14.p. „Viņa Vārds bija tapis zināms” (ne apustuļu vārdi, kaut gan, kā redzam 33.p., cilvēki viņus pazina). Apustuļi Jēzum izstāstīja visu, jo Jēzus bija viņus sūtījis – Jēzus bija viņu darba Kungs. Mācekļi bija gan darījuši (no ποιέω), gan mācījuši (no διδάσκω). Tas parāda, ka mācekļi no Jēzus jau bija pietiekoši saņēmuši arī mācības ziņā, lai mācītu citus. Viņiem pašiem vēl bija jāmācās, bet viņi jau bija iesaistīti mācīt arī citus. Varam domāt, ka mācībā arī centrāls bija Jēzus un Viņa skaidrojumi.

Jēzus vēlējās mācekļiem dot atpūtu, jo viņi bija neēduši un noguruši. Tas parāda Jēzus rūpes par Saviem mācekļiem. Darbs un atpūta ir savstarpēji saistīti; tur nav pretrunu.

Taču Jēzus un mācekļu kalpošana bija padarījusi viņus atpazīstamus un cilvēki tos ievēroja aizbraucam. Tādēļ arī viņi aizgāja viņiem priekšā.

Jēzum rūpēja cilvēku vajadzības: „... sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (34.p.) Saskaņā ar šo pantu, mācīšana (prezenta aktīva infinitīvs no διδάσκω) arī ir vajadzību apmierināšana. Vēlāk arī apustuļu un ganu uzdevums draudzē bija (un joprojām ir) mācīt cilvēkus.

Paēdināšanas brīnums sākās ar mācekļu rūpēm par cilvēkiem, lai tie varētu kaut kur iegādāties sev pārtiku un paēst. Taču tur, kur ir Jēzus, cilvēku vajadzības netiek apmierinātas viņus aizsūtot prom no Jēzus, bet gan saņemot Jēzus palīdzību. Taču mācekļiem bija jābūt iesaistītiem. Tas sākās ar Jēzus pavēli mācekļiem, sk. 37.p.: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Kā redzam no notikuma attīstības, risinājumu deva pats Jēzus, bet mācekļi tika iesaistīti.

Šis notikums nemāca nestrādāt vai nelietot dabīgus veidus, lai mums būtu darbs un dienišķā maize. Mēs nedrīkstam slinkot, sk. 2.Tes. 3:10-12, un mēs nedrīkstam strādāt ar zūdīšanos sk. Mt. 6:19-34; Ps. 127. Bet mums jāatceras, ka vienmēr tas ir Dievs, kurš par mums gādā.

Tur, kur Jēzus aicināja mācekļus atpūsties (31.p.), ieradās daudzi cilvēki, kas kļuva par mācekļiem nodomātās atpūtas līdzdalībniekiem. Jēzus nepārstāja strādāt. Sk. Jēzus sarunu ar mācekļiem citā gadījumā, Jņ. 4:31-34:

31 Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!”

32 Bet Viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”

33 Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?”

34 Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.”

Varbūt daļa no atpūtas, kas tika dāvināta mācekļiem, bija viņu iespēja klausīties Jēzus mācību kopā ar citiem. Un pēc tam, kaut arī viņi tika iesaistīti ēdiena izdalīšanā, arī paši mācekļi noteikti paēda lielisku maltīti.

Mt. 14:21 par šo pašu notikumu saka: “Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.”

5000 (un pluss) paēdināšana bija unikāla iespēja Jēzus mācekļiem un visiem klātesošajiem cilvēkiem ieraudzīt Jēzū Dieva Dēlu. Dievs nemainās: tas pats Dievs, kas šeit vienā mirklī rada tik daudz maizi un zivis, ka tūkštošiem cilvēku tiek paēdināti, ir tas pats Dievs, kas radīja pasauli 6 dienās. Nav jāstrīdas par laika garumu radīšanas stāstā; ir jāredz viens un tas pats Dievs darbībā abos notikumos.

Ne Jēzus mācekļi (sk. Mr. 6:51.52 un 8:14-21), ne arī ļaudis (sk. Jāņa ev. 6.nod. par šo pašu notikumu), Jēzum veicot šo brīnumu, neieraudzīja Jēzus personā Dieva Dēlu. Tomēr mums šis notikums ir atstāts tieši ar šādu nolūku: lasi, dzirdi un tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls.

61.p.: “Bet Viņš cieta klusu un neatbildēja nekā. …”

Jēzus neatbildēja tad, kad Viņu apmeloja. To redzam gan šeit jūdu sinedrija priekšā (55.p. latviski iztulkots kā “tiesa”), gan arī Pilāta priekšā (sk. Mr. 15:5). Savukārt tad, kad tika runāts par to, kas atbilda patiesībai, Jēzus runāja. Tāpat to redzam visos citos evaņģēlijos. (Izņēmums ir Jņ. 19:9, kur Jēzus neatbild Pilāta jautājumu: “No kurienes Tu esi?”)

14.-29.p.

Izsūtītie 12 apustuļi kalpoja (12.,13.p.), bet no 14.p. saprotam, ka Jēzus kalpošana ir bijusi tā, kuru vērtēja cilvēki. Tas liek domāt par to, cik ļoti 12 apustuļu kalpošanā centrālu lomu ieņēma Jēzus! Mācekļi nebija piesaistījuši uzmanību sev, bet Jēzum.

Īpaša uzmanība tiek veltīta Hērodam. Viņu sauca arī par Hērodu Antipu un viņš saņēma valdīšanu pār Galileju un Pereju pēc sava tēva Hēroda Lielā nāves 4.g.p.m.ē. un valdīja līdz 39.g.m.ē. (viņa brālis Arhelavs saņēma Jūdeju un Samariju, bet tās pārvaldīja tikai līdz 6.g.m.ē.). Filips bija Hēroda Antipas pusbrālis, kurš arī pēc Hēroda lielā nāves saņēma pārvaldībā daļu no tēva īpašuma.

14.-16.p. rāda Hēroda nepareizo pārliecību par to, ka Jēzus ir Jānis Kristītājs. Kaut arī Hēroda domāšana par Jēzu bija nepareiza, taču tā parāda, ka viņa cilvēciskajā skatījumā Jēzus darbība bija kā augšāmceltā brīnumainas spējas. Tādā veidā redzam, ka pat zemes pārvaldnieks Hērods Jēzus darbību raksturoja kā kaut ko lielāku par parasta cilvēka darbību.

15.p. rāda cilvēku spriedumus un domas par Jēzu: Viņš ir cilvēks, tikai ar īpašām spējām kā tas bija raksturīgi atsevišķiem praviešiem.

17.p. ievada vārds „jo”, kas liek domāt, ka Hēroda spriedums izrietēja no tā, ko Hērods bija izdarījis ar Jāni.

Jāņa Kristītāja dzīves aicinājums bija būt priekšgājējam Jēzum, sagatavot Viņam ceļu (sk. Lk. 1:15-17.76.77). Jānis to bija uzticīgi darījis līdz galam.

Hēroda grēki:

1) laulība ar sava brāļa sievu; tas bija pret Dieva gribu (3.Moz. 18:16);

2) Jāņa apcietināšana par to, kas viņš uzdrošinājās to pateikt Hērodam (17.p.); sk. arī Lk. 3:19.20;

3) balstoties uz 22. un 23.p. izteiktajiem nepārdomātajiem piedāvājumiem meitenei, varam domāt, ka Hērodu vadīja baudkāre vai pat Hērodijas meitas iekārošana: „labi patika Hērodam un tiem, kas līdz pie galda sēdēja” (22.p.);

4) izpatikšana citiem: „Un ķēniņš ļoti noskuma; tomēr zvēresta un to dēļ, kas pie galda sēdēja, tas negribēja viņu atraidīt.” (26.p.);

5) pavēle nogalināt Jāni Kristītāju: „Un ķēniņš tūdaļ sūtīja bendi un pavēlēja atnest viņa galvu.” (27.p.);

6) Hērods neņēma vērā Jāņa sludināto vēsti, kas iespējams sevī saturēja to, ko uzzinām par Jāņa sludināto no evaņģēlijiem un kas bija nopietna, lai Hērodam liktu aizdomāties par to, kas viņam tika sludināts, sk. 20.p.

Pirms Jēzus tika krustā sists, uzzinām, ka Hērods sen bija gribējis Jēzu redzēt, Lk. 23:8: „Bet, kad Hērods Jēzu redzēja, tas tapa līksms. Jo tas jau sen gribēja Viņu redzēt, tādēļ ka tas daudz par Viņu bija dzirdējis un cerēja kādu zīmi no Viņa redzēt.” Tomēr, kā rāda Bībele, tas bija tikai ziņkārības dēļ, ne lai atgrieztos no grēkiem.

Mr. 6:14-29 ir tik daudz grēcīgas rīcības un izvēles, kas labi ilustrē grēkā dzīvojošu cilvēku samezglotās dzīves. Pie tam, tās cita citai dod kontekstu grēkam.

31.p.: “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, visu to dariet Dievam par godu.”

εἴτε οὖν ἐσθίετε εἴτε πίνετε εἴτε τι ποιεῖτε, πάντα εἰς δόξαν θεοῦ ποιεῖτε.

1965.g. revidētajā tulkojumā izlaista viena frāze. Pilnam tulkojumam vajadzētu būt: “Tāpēc, vai ēdat vai dzerat, vai ko vien jūs darāt, visu dariet Dieva godam.”

40.-43.p.:

40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš, visus izdzinis, ņem Sev līdzi bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un ieiet, kur bērns gulēja.

41 Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!"

42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; tā bija divpadsmit gadus veca. Un tos tūliņ pārņēma liels uztraukums.

43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.

Izsmējēju rīcība neapturēja Jēzu. Viņš tos izdzina ārā no nama. Varam domāt, ka Jēzus to darīja, tāpēc ka Viņš negribēja izrādīties viņu priekšā. Jēzus grib cilvēkus izglābt, tāpēc Viņa palīdzība ir vērsta ne tikai uz fiziskas vajadzības apmierināšanu, bet pāri visam, lai cilvēki caur ticību Viņam tiktu izglābti (sk. piem., Jņ. 9.nod.). Izsmējēji neticēja Jēzum un nepiedzīvoja to, ko Viņš spēj darīt. Meitenes tēvs savā izmisumā lika savu ticību uz Jēzu un viņu, kā arī meitenes māti un mācekļus Jēzus ņēma sev līdzi.

“Talita, kūmi!” ir aramiešu valodā teikti vārdi. (Matejs un Lūkas arī atstāsta šo notikumu, bet nelieto aramiešu valodu, sk. Mt. 9:18-26 un Lk. 8:40-56. Arī citur Marka ev. Jēzus sacītie vārdi īpašos gadījumos ir uzrakstīti aramiešu valodā. Sk. arī Mr. 7:34 (Efata); 14:36 (Aba); 15:34 (Eloī, Eloī, lamā zabahtani?); vēl arī 3:17; 7:11; 15:22.) Šajā notikumā iemesls noteikti nav tas, ka aramiešu valodā šie vārdi ir spēcīgāki nekā grieķu valodā vai ka tos vajadzētu atkārtot kā formulu, un tad viss notiks arī šodien. Drīzāk atmiņas par šo notikumu Pēterim, kurš ir aiz Marka ev. (sk. Ievads. Marka evaņģēlijs), bija tik emocionāli piesātinātas, ka viņš labprāt atcerējās Jēzus vārdus tā, kā tie skanēja pirmajā reizē. Matejs un Lūkas nebija šī notikuma aculiecinieki.

Uzmodināšana notika uzreiz, Jēzum vienreiz runājot un meitiņai tūlīt uzceļoties. Tas notika Dieva spēkā.

Izsmējēju rīcība neapturēja Jēzu uzmodināt meitiņu no mirušiem, bet Viņa nolūks nebija Viņa spēku darīt zināmu šiem izsmējējiem un arī citiem. Tādēļ Jēzus klātesošiem lieciniekiem “stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt”. Jēzus nevēlējās, lai Viņa misija tiktu pārprasta, jo Viņa nākšanas lielākais nolūks bija izglābt cilvēkus no grēka, nāves un sātana varas. Jēzus darītie brīnumi deva liecību tam, ka Viņš ir Dieva Dēls.

Pavēle dot meitenei ēst varētu būt kā praktisks turpinājums tikko izteiktai pavēlei (43.p.) un veids, kā Jēzus skubināja šos vecākus savas meitas turpmāko dzīvi atkal redzēt ikdienišķā ritmā.