• Dieva spriedums

  • 1 Dāvida lūgšana. Ak, Kungs, mana pestīšana, ievēro manu taisnīgo lietu, uzklausi manus skaļos saucienus, uztver manu lūpu bezviltus lūgšanu!
  • 2 No Tava vaiga es gaidu spriedumu par sevi, Tavas acis redz to, kas ir taisnība.
  • 3 Tu pārbaudi manu sirdi, Tu noraugies uz mani arī naktī, Tu iedziļinies manā dvēselē, bet Tu neatrodi manī nekā ļauna: mana mute nav vainīga nekādā pārkāpumā.
  • 4 Cilvēku dzīves burzmā es pēc Tavu lūpu vārdiem esmu vairījies no varmāku tekām.
  • 5 Mani soļi ir cieši turējušies pie Tavām tekām, manas kājas savā gājumā nav ļodzījušās.
  • 6 Es Tevi piesaucu, jo Tu uzklausi mani, ak, Dievs. Pievērs man Savu ausi, uzklausi manu runu!
  • 7 Parādi man Savu brīnišķo žēlastību, Tu, glābējs tiem ļaudīm, kas no saviem pretiniekiem tveras pie Tavas labās rokas!
  • 8 Pasargi mani kā Savu acuraugu, tavu spārnu pavēnī ļauj man patverties
  • 9 no bezdievīgajiem, kas dara man pāri, no ienaidniekiem, kas kārīgi glūn man visapkārt!
  • 10 Savu bezjūtīgo sirdi viņi glabā noslēgtu, viņu mute pauž iedomu pilnas runas.
  • 11 Ik uz soļa viņi uzglūn mums tagad, viņi tīko pēc tā, lai nogāztu mūs pie zemes.
  • 12 Viņi līdzinās lauvam, kas kāro laupījumu, jaunam lauvam, kas glūn no savas slēptuves.
  • 13 Celies, Kungs, dodies tam pretim, sagrauj viņu, izglāb manu dvēseli ar Savu zobenu no bezdievīgā, no Tev pakļautiem ļaudīm,
  • 14 ar Savu roku, ak, Kungs, no šīs pasaules ļaudīm, kam sava daļa ir šai dzīvībā, kam vēderu Tu pildi ar Savu mantu, kam dēlu papilnam un kas savu mantu atstāj saviem bērniem!
  • 15 Bet es Tavu vaigu skatīšu taisnībā un uzmodies pēc sirds patikas raudzīšos Tavā attēlā.