• Ījabs: kurš gan var pastāvēt Dieva priekšā?

  • 1 Ījabs atbildēja un sacīja:
  • 2 "Patiesi, es jau zinu, ka tas tā ir, un kurš cilvēks ir taisns Dieva priekšā?
  • 3 Tiešām, ja kāds gribētu tiesāties ar Viņu, tad tam nebūtu iespējams atbildēt ne uz vienu no Viņa tūkstoš jautājumiem.
  • 4 Ja kāds pat ir gudrs savā sirdsprātā, stiprs spēkā, kurš gan būtu tāds, kas pret Viņu varētu sacelties un palikt sveikā?
  • 5 Pret Viņu, kas pārceļ kalnus, un tie to nemana, ka Savās dusmās Viņš tos apgāž.
  • 6 Viņš kustina zemi no viņas vietas, ka tās balsti ļodzās.
  • 7 Viņš pavēl saulei, tad tā neuzlec, Viņš aizzīmogo ar zīmogu zvaigznes.
  • 8 Viņš viens pats izpleš pār zemi debesis un soļo pār jūras viļņiem.
  • 9 Viņš ir tas, kas veidojis Lielo Lāci, Orionu un Sietiņu, un zvaigznes pret dienas vidu.
  • 10 Viņš dara lielas lietas, ko nevar izprast, un brīnumus, ko nevar izskaitīt.
  • 11 Redzi, Viņš pats man pāriet pāri, bet es Viņu neieraugu, Viņš paiet garām, bet es Viņu nesamanu.
  • 12 Redzi, ja Viņš kādu sagrābdams aizrauj, kas Viņam to liegs? Kas Viņam sacīs: ko Tu dari?
  • 13 Dievs neliks Savām dusmām mitēties, Viņam pakļāvās pat Rahaba palīgi.
  • 14 Ak kā gan tad es varētu Viņam dot atbildi, kā lai es Viņa priekšā atrastu vārdus?
  • 15 Un, kaut ar man būtu taisnība, taču es Viņam nespētu atbildēt, bet man nāktos no Viņa izlūgties manas tiesības un žēlastību!
  • 16 Jebšu es arī sauktu un Viņš man atbildētu, es tomēr nevarētu ticēt, ka Viņš uzklausa manu balsi.
  • 17 Nē, Viņš mani salauzītu kā vētras brāzmā un bez iemesla pavairotu manas vātis.
  • 18 Viņš nedod manam garam atspirgt, bet Viņš mani piesātina ar rūgtumu un ciešanām.
  • 19 Ja spēka vajag, redzi, tad Viņš ir varens, un, ja ir runa par tiesu, kas gan Viņu sauks tiesas priekšā?
  • 20 Ja man būtu taisnība, tad mana mute pati mani nosodītu, un, ja es būtu bez vainas, tad Viņš mani tomēr padarītu par vainīgu.
  • 21 Es tiešām esmu sirdsskaidrs! Es daudz neievēroju savu dvēseli, mani daudz nesaista mana dzīve, un savu esmi šai pasaulē es nestatu augsti!
  • 22 Viss viena alga, tāpēc es saku: Viņš izdeldē sirdsskaidro līdzīgi bezdievim.
  • 23 Ja Viņš piepeši kādus nevainīgi nonāvē ar sitienu, tad Viņš izzobo tos, kas nevainīgi pārdzīvo izmisumu.
  • 24 Ja Viņš kādu zemi ir nodevis kāda bezdievja rokā, tad Viņš aizsedz zemes tiesnešu acis. Ja Viņš to nedara, kas tad ir tas, kas to dara?
  • 25 Manas mūža dienas ir jo straujākas bijušas nekā skrējējs, tās ir aiztecējušas un labuma nav redzējušas.
  • 26 Tās aizslīd kā niedru pītas laivas, aizsteidzas kā ērglis, kas metas uz barību.
  • 27 Ja es arī domāju: es gribu aizmirst savas žēlabas, gribu pārmainīt savu izskatu, būt līksms, -
  • 28 tad mani sagrābj izmisums visu manu sāpju dēļ; es zinu, ka Tu mani neatzīsi par nevainīgu.
  • 29 Ja man ir jābūt vainīgam, tad kālab man velti nopūlēties?
  • 30 Un kaut es sevi būtu atkal un atkal mazgājis un arī savas rokas šķīstījis ar sārmu,
  • 31 taču Tu mani iemērktu bedrē, un manis dēļ pat manas drēbes sajustu riebumu.
  • 32 Jo Dievs jau nav cilvēks - tāds, kāds es esmu, kam es varētu atbildēt, ar ko es kopā varētu iet pie tiesas.
  • 33 Mūsu abu starpā nav izlīdzinātāja, kas savu roku varētu uzlikt uz mums abiem.
  • 34 Kaut Viņš atvilktu no manis Savu rīksti un neļautu Saviem biedinājumiem mani vēl vairāk iztrūcināt,
  • 35 tad es gribu runāt un nebīties no Viņa, kaut arī tomēr pats sevī es apzinos joprojām sajūtam bailes Viņa priekšā.