• Ījabs: man riebj mana dzīve

  • 1 Manis paša dvēselei riebj mana dzīve; savām žēlabām es gribu ļaut pilnu vaļu; es gribu runāt savā dvēseles sarūgtinājumā un izmisumā!
  • 2 Atklāti es gribu sacīt Dievam: nepazudini Tu mani! Ļauj man zināt, kādēļ Tu pret mani esi iesācis cīņu?
  • 3 Vai Tu ar to celies, ka Tu pielieto varu, ka Tu atmet Savu roku darbu, ka Tu bezdievju nodomiem pāri liec mirdzēt Savam spožumam?
  • 4 Vai tad Tev ir miesīgas acis, vai Tu redzi, kā cilvēki redz?
  • 5 Vai Tavas dienas ir kā cilvēka dienas, vai Tavi gadi ir kā vīra dzīves laiki,
  • 6 ka Tu taujā pēc maniem pārkāpumiem, ka Tu izseko maniem grēkiem,
  • 7 kaut gan Tu pats zini, ka es neesmu neticīgs un ka man no Tavas rokas nav glābiņa?
  • 8 Tavas rokas ir mani veidojušas un ar apdomu radījušas, kāds es viscaur esmu, bet tagad Tu noņemies ar to, ka Tu varētu mani iznīcināt.
  • 9 Piemini, lūdzams, ka Tu mani kā mālus esi veidojis, un vai tad Tu mani jau gribi pārvērst par pīšļiem?
  • 10 Vai Tu mani neesi izlējis kā pienu, tagad Tu man liec sarikt gabalos kā sieram?
  • 11 Ar ādu un miesu Tu mani esi apģērbis, un ar kauliem un dzīslām Tu mani viscaur esi izstiegrojis.
  • 12 Dzīvību un žēlastību Tu man esi devis, un Tava aizgādība ir pasargājusi manu garu un dzīvības dvašu.
  • 13 Tomēr visu šo te Tu esi Savā sirdī slēpis, tagad es zinu, kas Tev prātā stāvēja, proti:
  • 14 kā vien es grēkošu, tā Tu mani novērosi, un Tu mani nepadarīsi šķīstu no manas vainas.
  • 15 Ja es būtu bijis vainīgs - gals tad man! Un, ja arī es izrādītos taisns, tomēr es nepaceltu savu galvu, es būtu kauna piesātināts un savas nelaimes izjūtas caurcaurēm pārņemts.
  • 16 Un, ja es paceltu augstāk savu galvu, tad Tu kā lauva mani vajātu, un Savu varu Tu liktu man atkal un atkal sajust,
  • 17 un atjaunoti Tu pret mani izraudzītu Savus lieciniekus, un Tu vēl vairāk pret mani pastiprinātu Savas dusmas, un Tu nomainīdams vestu cīņā pret mani jaunus ciešanu pulkus.
  • 18 Kādēļ Tu mani esi izvedis no manas mātes klēpja? Nevienai acij pat neredzot, es būtu varējis iznīkt!
  • 19 Tad es būtu kā tāds, kas mūžam nav bijis, no mātes miesām es būtu tieši kapā guldīts!
  • 20 Vai mana mūža dienu nav vairs tikai nedaudz? Nogriezies nost no manis, ka es mazliet atspirgstu,
  • 21 pirms es nokāpju, lai vairs neatgrieztos, tumsības un nāves ēnas zemē -
  • 22 zemē, kur bieza tumsība, kur nāves ēna un nekārtība, kur gaisma līdzīga tumsai."