• Dievbijīgo kārdināšana un iepriecināšana.

  • 1 Asafa dziesma, dziedātāju vadonim Jedutunam. Es saucu ar savu balsi uz Dievu un brēcu, es saucu uz Dievu, un Viņš klausās uz mani.
  • 2 Bēdu laikā es meklēju To Kungu, mana roka izstiepjas naktī un nenogurst, mana dvēsele negribās būt iepriecināma.
  • 3 Kad es Dievu pieminu, tad es nopūšos; kad es apdomāju, tad mana sirds bēdājās. (Sela.)
  • 4 Tu turi nomodā manas acis es esmu tā izmisis, ka nespēju runāt.
  • 5 Es pieminu vecos laikus, senos gadus,
  • 6 Es atminu savu dziesmu naktī, mana sirds ir domu pilna, mans gars meklē gaismu.
  • 7 Vai tad Tas Kungs atstums mūžīgi un vairs nebūs žēlīgs?
  • 8 Vai tad Viņa žēlastība mitēsies mūžam? Vai tā solīšana pagalam uz bērnu bērniem?
  • 9 Vai tad Dievs ir aizmirsis žēlot? Vai Viņš aizslēdzis dusmībā Savu sirds žēlastību? (Sela.)
  • 10 Tad es saku: tās ir manas bēdas; tā Visaugstākā labā roka to var nogriezt.
  • 11 Es pieminu Tā Kunga darbus, es tiešām pieminu Tavus brīnumus no veciem laikiem.
  • 12 Es pārdomāju visus Tavus darbus un pieminu, ko Tu dari.
  • 13 Ak Dievs, Tavs ceļš ir svēts; kur ir tāds liels Dievs, kā Tu, Dievs?
  • 14 Tu esi Stiprais Dievs, kas brīnumus dara; Savu spēku Tu esi darījis zināmu tautu starpā.
  • 15 Savus ļaudis Tu esi atpestījis ar stipru elkoni, Jēkaba un Jāzepa bērnus. (Sela.)
  • 16 Ūdeņi Tevi redzēja, ak Dievs! ūdeņi Tevi redzēja un drebēja, pat dziļumi trīcēja.
  • 17 Biezie padebeši izgāza ūdeņus, augstie padebeši izlaida pērkonus, un Tavas bultas šaudījās.
  • 18 Tavi pērkoni rūca viesulī, zibeņi apspulgoja zemi, zeme trīcēja un drebēja.
  • 19 Tavs ceļš bija jūrā un Tavs gājums dziļos ūdeņos, un Tavas pēdas nebija manāmas.
  • 20 Tu vadīji Savus ļaudis kā avju pulku caur Mozu un Āronu.