• Jēzus dziedina vienu velna apsēstu, 2; un vienu asiņojušu sievu, 25; uzmodina Jaīra meitiņu no nāves, 35.

  • 1 Un tie nonāca viņpus jūras, Gadariešu tiesā.
  • 2 Un Viņam no laivas izejot tūdaļ sastapa kādu cilvēku no kapiem ar nešķīstu garu;
  • 3 Tam bija sava mītne kapos, un neviens viņu nevarēja ne ar ķēdēm saistīt.
  • 4 Jo tas ar pinekļiem un ķēdēm daudzkārt bija saistīts; bet viņš salauza ķēdes un sarāva pinekļus, un neviens to nespēja valdīt.
  • 5 Un tas bija vienmēr naktīm un dienām kalnos un iekš kapiem, brēkdams un sevi ar akmeņiem sizdams.
  • 6 Bet Jēzu no tālienes ieraudzījis, tas skrēja un pielūdza Viņu,
  • 7 Un brēca ar stipru balsi un sacīja: “Kas man ar Tevi, Jēzu, Tu Dieva, Tā Visaugstākā, Dēls? No Dieva puses Tevi lūdzu, nemoki mani!”
  • 8 Jo Viņš uz to sacīja: “Izej, tu nešķīstais gars, no tā cilvēka.”
  • 9 Un Viņš tam jautāja: “Kāds tev vārds?” Un tas atbildēja sacīdams: “Vārds man leģions, jo mēs esam daudz.”
  • 10 Un tas Viņu ļoti lūdza, lai Viņš tos no tā apgabala neizdzītu.
  • 11 Bet tur pie kalna bija liels cūku pulks ganos.
  • 12 Un visi velni Viņu lūdza sacīdami: “Sūti mūs cūkās, ka tanīs ieskrienam.”
  • 13 Un tūlīt Jēzus tiem to ļāva, un nešķīstie gari izgājuši ieskrēja cūkās; un cūku pulks no kraujas iegāzās jūrā (bet to bija pie divi tūkstoši) un noslīka jūrā.
  • 14 Un cūku gani bēga un stāstīja pilsētā un uz lauka; un tie izgāja raudzīt, kas bija noticis.
  • 15 Un tie nāca pie Jēzus un ieraudzīja velna apsēsto tur sēžam, apģērbtu un pie pilna prāta, to pašu, kam leģions bija; un tie izbijās.
  • 16 Un tie, kas to bija redzējuši, viņiem stāstīja, kā tam no velna apsēstam bija noticis, un par cūkām.
  • 17 Un tie sāka Viņu lūgt, lai no viņu robežām aizejot.
  • 18 Un kad Viņš kāpa laivā, tad velna apsēstais Viņu lūdza, ka pie Viņa varētu palikt.
  • 19 Bet Jēzus to neļāva, bet uz to sacīja: “Ej savās mājās pie savējiem un stāsti tiem, kādas lietas Tas Kungs tev darījis, un kā Viņš par tevi apžēlojies.”
  • 20 Un tas nogāja un sāka sludināt Dekapolē, ko Jēzus tam bija darījis, un visi brīnījās.
  • 21 Un kad Jēzus atkal laivā bija pārcēlies uz otru malu, tad daudz ļaužu pie Viņa sapulcējās, un Viņš bija jūrmalā.
  • 22 Un redzi, tad nāca viens no sinagogas priekšniekiem, Jaīrs vārdā; un Viņu redzēdams, tas krita Viņam pie kājām,
  • 23 Un Viņu ļoti lūdza sacīdams: “Mana meitiņa guļ uz nāvi, lūdzams, nāc un uzliec tai rokas, ka viņa top vesela un dzīvo.”
  • 24 Un Viņš ar to nogāja. Un daudz ļaužu Viņam sekoja un Viņu spieda.
  • 25 Un tur bija sieva, kas jau divpadsmit gadus slimoja ar asiņošanu.
  • 26 Un tā daudz bija cietusi no daudz ārstiem un visu savu nabadzību iztērējusi un nekādu palīdzību nebija atradusi, bet sērga bija vēl niknāka palikusi.
  • 27 Šī par Jēzu dzirdējusi nāca ļaužu pulkā no aizmugures un aizskāra Viņa drēbes.
  • 28 Jo tā sacīja: “Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.”
  • 29 Un tūdaļ viņas asins avots izsīka; un viņa noprata pie savām miesām, ka ir dziedināta no savas slimības.
  • 30 Un Jēzus tūdaļ pie Sevis nomanīdams, ka spēks no Viņa izgājis, apgriezās un uz ļaudīm sacīja: “Kas Manas drēbes aizskāris?”
  • 31 Un Viņa mācekļi uz Viņu sacīja: “Tu redzi, ka ļaudis Tev virsū mācās, un Tu saki: kas Mani aizskāris?”
  • 32 Un Viņš skatījās apkārt, lai ieraudzītu viņu, kas to bija izdarījusi.
  • 33 Bet sieva bīdamies un drebēdama zināja, kas pie viņas bija noticis, nāca un krita Viņa priekšā pie zemes un Viņam visu patiesību izteica.
  • 34 Bet Viņš uz to sacīja: “Mana meita, tava ticība tev palīdzējusi. Ej ar mieru un paliec vesela no tavas kaites.”
  • 35 Viņam to vēl runājot, kādi no sinagogas priekšnieka nāca un sacīja: “Tava meita jau nomirusi, ko tu Mācītāju vēl apgrūtini.”
  • 36 Bet Jēzus dzirdēja vārdus, ko tie teica, Viņš sacīja uz sinagogas priekšnieku: “Nebīsties, tikai tici!”
  • 37 Un Viņš neļāva nevienam Sev līdz iet kā vien Pēterim un Jēkabam un Jānim, Jēkaba brālim.
  • 38 Un Viņš nāca sinagogas priekšnieka namā un redzēja troksni un ļaudis daudz raudam un kaucam.
  • 39 Un Viņš iegājis uz tiem sacīja: “Ko jūs dariet troksni un raudiet? Bērns nav miris, bet guļ.”
  • 40 Un tie Viņu izsmēja. Bet Viņš visus izdzina un ņēma pie Sevis bērna tēvu un māti un tos, kas līdz ar Viņu bija, un iegāja, kur bērns gulēja.
  • 41 Un Viņš satvēra bērna roku un sacīja uz to: “Talita, kūmi!” Tas ir tulkots: “Meitiņa, Es tev saku, celies augšā!”
  • 42 Un meitiņa tūlīt cēlās un staigāja; jo tā bija divpadsmit gadus veca. Un tie iztrūcinājās ar lielu iztrūcināšanos.
  • 43 Un Viņš tiem stipri piekodināja, ka neviens to nedabūtu zināt, un lika tai dot ēst.