"Evaņģēlijs" ir vārds, kas nāk no grieķu val. vārda εὐαγγέλιον, kas nozīmē "labā vēsts". Šis vārds lietots Marka evaņģēlija pirmajā pantā.

Autors

Šīs grāmatas autors ir Marks, Palestīnas ebrejs (Ap.d. 12:12). Pašā evaņģēlijā autors gan nav nosaukts, bet Eusebijs, citējot Papiju, saka, ka Marks bija tulks, kad Pēteris mācīja. Tātad aiz Marka evaņģēlija satura ir apustulis Pēteris. Ciešā saikne starp Marku un Pēteri (1.Pēt. 5:13) pamanāma, ja tiek salīdzināts evaņģēlija saturs un Pētera sprediķis Apustuļu darbos 10:36-41.

Marka vārds Jaunajā Derībā parādās 8 reizes (Ap.d. 12:12.25; 13:5.13; 15:37-39; Kol. 4:10; 2.Tim. 4:11; Filemonam 23:24; 1.Pēt. 5:13). Jānis bija viņa ebreju vārds, un Marks bija viņa romiešu vārds (Ap.d. 12:12). Marks bija Marijas dēls, kurai bija māja Jeruzālemē, acīmredzot, pietiekami plaša ticīgo tikšanās vieta kristīgās draudzes sākuma dienās (Ap.d. 12.nod.)s. Marks bija Barnabas brāļa dēls (Kol. 4:10). Marks ir bijis Pāvila misijas līdzdalībnieks (Ap.d. 13:5), kas pēc neilga laika, mums nezināmu iemeslu dēļ, atteicās no misijas (Ap.d. 13:13; 15:37.38). Tomēr vēlāk viņš atkal bija ļoti noderīgs Pāvilam (2.Tim. 4:11).

Marka evaņģēlijs, kopā ar Mateja un Lūkas evaņģēlijiem, ir sinoptiskie evaņģēliji, kas nozīmē, ka saistoši ir jautājumi par šo evaņģēliju līdzību: vai evaņģēliju autori izmantoja viens otra uzrakstīto? Kurš kuru izmantoja? Parasti Marku uzlūko kā pirmo, kuru izmantojuši Matejs un Lūka. Bet to nezinām.

Sarakstīšanas vieta

Ja ar 1.Pēt. 5:13 minēto Babilonu ir domāta Roma, tad sarakstīšanas vieta varētu būt Roma.

Vēstules sarakstīšanas iemesls un nolūks

Primārā evaņģēlija auditorija, iespējams, bija cilvēki Romā. Uz to varētu norādīt gan 1.Pēt. 5:13 (ja Babilona nozīmē Romu), gan arī tas, kas, salīdzinot ar citiem evaņģēlijiem, tajā ir iekļauts un kas nav iekļauts. Piemēram, cittautiešiem varēja nebūt svarīga Jēzus ģenealoģija, kas ir Mateja ev. sākumā.

Marks arī interpretē aramiešu vārdus, kas nebūtu pazīstami Romā dzīvojošiem cittautiešiem (aramiešu vārdi tiek tulkoti):

Mk 3:17: "… un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli …" (Boanerges - aramiešu val.)
Mr. 5:41: "Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!""
Mr. 7:34: "… un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries.""
Mr. 15:22: "Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta."

Kāpēc evaņģēlija autors uzreiz nerakstīja tulkojumu aramiešu vārdiem? Iespējams, ka aramiešu izteicieni bija īpašā atmiņā par to, ko darīja Jēzus.

Kaut arī Marks rakstīja savu evaņģēliju grieķu valodā, viņš lieto vairākus latīņu terminus grieķu ekvivalentu vietā (kādi no tiem lietoti arī citos evaņģēlijos).

Tā kā aiz Marka kā evaņģēlija autora jeb uzrakstītāja ir Pēteris, pēc Papija liecības, tad tas palīdz saprast labāk tādas vietas kā Mr. 7:19b (sk. Ap.d. 10:9-17.28) un Mr. 16:7 (par Pēteri īpaši pieteikts - nav citos evaņģēlijos).

Marks daudz izmanto vārdu "tūlīt" (εὐθύς) 42x (atlikušajā JD vēl 12x, no kurām Mt. 5x, Lk. 1x). Marks arī daudz lieto tagadnes laiku, ko citi evaņģēliju autori dara mazāk. Iespējams, ka tā stāstītais (Pēteris to sludināja) tika paspilgtināts.

Īpaša uzmanība tiek pievērsta aicinājumam kļūt par mācekli (Mk. 8.-10.nod.). Visām 3 rakstvietām, kurās Jēzus runā par savām ciešanām, seko mācība par to, ko nozīmē būt Jēzus māceklim, proti, viņam ir jācieš. Sk. Mr. 8:31-38; 9:30-37; 10:32-45. Tieši šī iezīme, proti, ka sekošana Jēzum iekļauj ciešanas, - tieši tāpat, kā Jēzus cieta, - varētu būt viena no norādēm, kāds ir šī evaņģēlija vismaz viens no sarakstīšanas iemesliem, proti, iedrošināt kristiešus, kas cieš, izturēt ciešanās.

Mārtiņš Balodis

  • Jāņa Kristītāja mācība, apģērbs un barība, 2; Kunga Kristus kristība, kārdināšana, mācība un mācekļi, 9; brīnuma darbi, 23.

  • 1 Jēzus Kristus, Dieva Dēla, evaņģēlija iesākums.
  • 2 Itin kā ir rakstīts pie praviešiem: “Redzi, Es sūtu Savu eņģeli Tavā priekšā, kam būs sataisīt Tavu ceļu Tavā priekšā;”
  • 3 “Saucēja balss tuksnesī: sataisiet Tam Kungam ceļu, dariet līdzenas Viņa takas.”
  • 4 Notikās, ka Jānis kristīja tuksnesī un sludināja kristību uz atgriešanos no grēkiem par grēku piedošanu.
  • 5 Un pie viņa izgāja visa Jūdu zeme un visi Jeruzālemes ļaudis; un tie no viņa tapa kristīti Jordānes upē, izsūdzēdami savus grēkus.
  • 6 Un Jānis bija apģērbies ar kamieļu spalvas drēbēm un ādas jostu ap saviem gurniem, un ēda siseņus un kameņu medu;
  • 7 Un sludināja sacīdams: “Viens jo spēcīgāks nekā es nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs locīdamies atraisīt Viņa kurpju siksnas.
  • 8 Es gan jūs esmu kristījis ar ūdeni, bet Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu.”
  • 9 Un notikās tanīs dienās, ka Jēzus nāca no Nacaretes Galilejā un no Jāņa tapa kristīts Jordānē.
  • 10 Un tūdaļ no ūdens izkāpdams Viņš redzēja debesis atvērtas un Garu kā balodi uz Sevi nolaižamies.
  • 11 Un balss notika no debesīm: “Tu esi Mans mīļais Dēls, pie kā Man ir labs prāts.”
  • 12 Un Gars Viņu tūdaļ aizveda tuksnesī.
  • 13 Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas un tapa kārdināts no sātana un bija pie zvēriem. Un eņģeļi Viņam kalpoja.
  • 14 Bet pēc tam, kad Jānis bija nodots, Jēzus nāca uz Galileju, sludinādams Dieva evaņģēliju
  • 15 Un sacīdams: “Laiks ir piepildīts, un Dieva valstība ir tuvu atnākusi! Atgriežaties no grēkiem un ticiet evaņģēlijam.”
  • 16 Un pie Galilejas jūras staigādams, Viņš redzēja Sīmani un viņa brāli Andreju, tīklu jūrā metam; jo tie bija zvejnieki.
  • 17 Un Jēzus uz tiem sacīja: “Sekojiet Man, un Es jūs darīšu par cilvēku zvejniekiem.”
  • 18 Un tūdaļ savus tīklus atstājuši, tie Viņam sekoja.
  • 19 Un no turienes mazliet tālāk pagājis, Viņš redzēja Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, viņa brāli, un tos laivā tīklus lāpām.
  • 20 Un tūdaļ Viņš tos aicināja. Un savu tēvu Cebedeju ar algādžiem laivā atstājuši, tie Viņam sekoja.
  • 21 Un tie nāca Kapernaumā. Un tūdaļ sabatā Viņš iegāja sinagogā un mācīja.
  • 22 Un tie izbrīnījās par Viņa mācību, jo Viņš tos mācīja kā tāds, kam ir vara, nevis kā rakstu mācītāji.
  • 23 Un viņu sinagogā bija cilvēks ar nešķīstu garu, un tas brēca
  • 24 Sacīdams: “Kas mums ar Tevi, Jēzu no Nacaretes? Vai Tu esi nācis, mūs nomaitāt? Mēs Tevi pazīstam, kas Tu esi, Dieva Svētais.”
  • 25 Un Jēzus viņu apdraudēja sacīdams: “Paliec klusu un izej no tā.”
  • 26 Un to raustīdams un ar stipru balsi brēkdams, nešķīstais gars no tā izgāja.
  • 27 Un tie visi iztrūcinājās, tā ka tie savā starpā apjautājās sacīdami: “Kas tas ir? Kāda ir šī jaunā mācība? Jo Viņš ar varu pat nešķīstiem gariem pavēl, un tie Viņam paklausa.”
  • 28 Un tūdaļ Viņa slava izgāja visapkārt pa Galilejas tiesu.
  • 29 Un no sinagogas izgājuši, tie tūdaļ nāca Sīmaņa un Andreja namā ar Jēkabu un Jāni.
  • 30 Un Sīmaņa sievas māte gulēja ar drudzi, un tie Viņam tūdaļ par to sacīja.
  • 31 Un piegājis Viņš to uzcēla un to ņēma pie rokas, un drudzis tūlīt no tās atstājās, un viņa tiem kalpoja.
  • 32 Un kad vakars metās, un saule bija nogājusi, tad tie pie Viņa nesa visādus neveselus un velna apsēstus.
  • 33 Un visa pilsēta durvju priekšā bija sapulcējusies.
  • 34 Un Viņš dziedināja daudz neveselus no dažādām slimībām un izdzina daudz velnus, un Viņš velniem neļāva runāt, jo tie Viņu pazina.
  • 35 Un no rīta gaiļos Viņš cēlās un izgāja; un nogāja kādā vientuļā vietā un tur Dievu pielūdza.
  • 36 Un Sīmanis līdz ar tiem, kas pie Viņa bija, meklēja Viņu.
  • 37 Un Viņu atraduši, tie uz Viņu sacīja: “Visi Tevi meklē.”
  • 38 Un Viņš uz tiem sacīja: “Noejam tuvējos miestos, ka Es tur arīdzan sludināju, jo tāpēc Es esmu izgājis.”
  • 39 Un Viņš sludināja viņu sinagogās pa visu Galileju un izdzina velnus.
  • 40 Un viens spitālīgs nāca pie Viņa, Viņu lūgdams un Viņa priekšā ceļos mezdamies un uz Viņu sacīdams: “Ja Tu gribi, tad Tu mani vari šķīstīt.”
  • 41 Un Jēzus sirdī aizkustināts roku izstiepa, to aizskāra un uz to sacīja: “Es gribu, topi šķīsts.”
  • 42 Un Viņam runājot tūlīt spitālība no tā nogāja, un tas palika šķīsts.
  • 43 Un Viņš to stingri brīdināja un to tūlīt aizsūtīja prom,
  • 44 Un uz to sacīja: “Raugi, nesaki nevienam neko, bet ej, rādies priesterim un nones par savu šķīstīšanu, ko Mozus ir pavēlējis, viņiem par liecību.”
  • 45 Bet tas izgājis iesāka daudz pasludināt un šo lietu izpaust, tā ka Jēzus ļaudīm redzot vairs nevarēja ieiet pilsētā. Bet Viņš bija laukā vientuļās vietās, un no visām malām tie nāca pie Viņa.