Autors

Autora vārds šajā grāmatā nav minēts, bet daudzas lietas norāda uz to, ka tas ir Lūkas. Lūkas ev. un Ap.d. gr. ir saistītas grāmatas, abas adresētas vienam cilvēkam - Teofīlam, un otrā grāmata atsaucas uz pirmo grāmatu (Ap.d. 1:1). Tā kā atsevišķas daļas Ap.d. gr. lieto personu vietniekvārdu "mēs" (Ap.d. 16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28,16), tad tas norāda uz to, ka šo grāmatu autors bija kopā ar Pāvilu aprakstīto notikumu laikā. No iespējamajiem kandidātiem, kas varētu būt šīs grāmatas sarakstījis, Lūkas ir visiespējamākais kandidāts (Lūka, 2.Tim. 4:11; "mīļais ārsts Lūka", Kol. 4:14; darba biedrs, Filem. 24).

Iespējams, ka Lūkas bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā, ārsts, ap. Pāvila pavadonis dažādos laika posmos sākot no ap. Pāvila 2.misijas ceļojuma līdz viņa apcietinājumam Romā (Ap.d. 28:16). Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11)

Lūkas, ārsts. Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts (28:6 "uztūks" - lietots parastais medicīniskais termins iekaisuma apzīmēšanai; JD to lieto vienīgi Lūkas). Protams, ka 1.gs. ārstam nebija īpašs medicīnisku vārdu krājums, kā tas ir šodien, bet atsevišķu vārdu lietošana Lk. ev. un Ap.d. gr. liek domāt, ka kāds ārsts varētu būt šo grāmatu autors. Jāatceras, ka Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14).

Adresāti

Šis evaņģēlijs ir adresēts Teofīlam (Lk. 1:3), kura vārds nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofīls uzrunāts kā cienījamais (1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks.

Sarakstīšanas nolūks

Evaņģēlijs bija domāts kā mācība Teofīlam (1:4) un arī tiem, kuru starpā šī grāmata tiktu lietota. Protams, evaņģēlijs bija domāts visiem kristiešiem. Ja ņemam vērā to, ka Lūkas bija ciešs ap. Pāvila līdzgaitnieks (pagānu apustulis), tad tās vietas, kuras šajā evaņģēlijā runā par to, ka Jēzus ir visu cilvēku Pestītājs, ir labs atbalsts ap. Pāvila darbībai pagānu starpā.

Varētu būt vēl viens liels iemesls šī evaņģēlija sarakstīšanai, proti, Pāvila aizstāvībai Romā. Lk. ev. un Ap.d. gr. ir viena autora darbs, kas šo darbu ir sarakstījis 2 rakstu rituļos (šo raksturu rituļu materiāls parasti bija tik liels, ka uz tā derētu viena no šīm grāmatām; tāpēc arī ir divas grāmatas: Lk. ev. un Ap.d., jo tās nesatilpa vienā ritulī). Ap.d. gr. beidzas ar laiku pirms Pāvila tiesas, un gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. rādīts, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja neko sliktu kristietībā. Tāpēc iespējams, ka Lk. ev., kopā ar Ap.d. gr., bija rakstīti arī ar nolūku, lai Pāvila tiesātājiem būtu liecība par to, ka kristietība, kuru Jēzus iesāka (Lk. ev.) un kuras izplatīšanā Pāvils bija tik dedzīgi iesaistīts (Ap.d. gr.) nebija drauds Romas varai. Var būt, ka Teofilam bija kāda augsta, ietekmīga loma Romas varā, - to gan nezinām.

Sarakstīšanas laiks

Ir izteikti dažādi minējumi par šī evaņģēlija sarakstīšanas laiku. Ja pieturamies pie tā, ka Lk. ev. un Ap.d. gr. ir vienoti darbi, kuri sarakstīti pirms Pāvila tiesāšanas Romā, tad tas ir pirms Pāvila nāves, kas tiek datēta ar 64. vai 65.gadu.

Lūkas evaņģēlija īpašās iezīmes

  1. Lūkas evaņģēlijs sākas ar plašu prologu (Lk. 1. un 2.nod.). Tas satur informāciju, kas nav atrodama citos evņģēlijos.
  2. Lūkas evaņģēlijs atspoguļo tā laika vēsturisko kontekstu. Pieminēti ķēniņš Hērods, imperatori Augusts un Tiberijs. Jāņa Kristītāja mācība ļaudīm, muitniekiem un kareivjiem (Lk. 3,10-14) dod ieskatu tā laika sociālajā situācijā.
  3. Lūkas evaņģēlijs uzsver pielūgsmi un lūgšanu. Lūkas evaņģēlijs sākas un beidzas ar pielūgsmes ainām (1:8; 24:53). 1. un 2.nod. daudz Dieva slavēšana. Lk. ev. vairāk nekā citos evaņģēlijos rakstīts, ka Jēzus lūdza Dievu. Piem., 3:21, kristībās; 5:16, tuksnesī; 6:12, pirms apustuļu izraudzīšanas; 9:18, pirms jautājuma par to, kas Viņš ir; 9:28-29 Apskaidrošanas kalnā.
  4. Tā kā Lūkas evaņģēlijam ir turpinājums, proti, Apustuļu darbu grāmata, tad atsevišķas iezīmes ir saprotamas arī no šī redzespunkta. Piem.,
  5. jau pirmajās divās nodaļās vairākkārt pieminēts Svētais Gars;
  6. Lk. ev. rāda lielu pievēršanos tiem, kas sabiedrībā nebija ar lielām tiesībām, piem., sievietes; kas nebaudīja lielu varu, piem., nabadzīgie; kas nebija ļoti ieredzēti, piem., samarieši (9:52.56; 10:33; 17:16). Un tieši nabadzīgie ir tie, par ko ļoti rūpējās pirmā kristīgā draudze, ko Lūkas, rakstīdams Ap.d. gr. un daudz būdams kopā ar Pāvilu, labi zināja.
  7. Ja Lk. un Ap.d. tika rakstīti arī ar nolūku, lai Romas tiesā būtu pierādījumu, ka Pāvils ir nevainīgs, tad arī šajā jautājumā redzam, ka ne tikai Ap.d. gr. rāda, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja kristietībā neko sliktu (pārsvarā jūdi bija tie, kas izraisīja kristiešu vajāšanas), bet arī Lk. ev. tas jau pamanāms. Piem., Lk. 23:47 romiešu centurions saka: "Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks."" (Mt. 27:54 un Mr. 15:39 virsnieks jeb centurions atzīst Jēzu par Dieva Dēlu.)

Ir vēl citas interesantas iezīmes Lk. ev., piem., pievēršanās atstumtajiem, glābšanas tēma.

Mārtiņš Balodis

  • Eņģelis Gabriēls pasludina Zaharijam Jāņa, Kristītāja, dzimšanu, 11; un Marijai, 26; ka viņa Dieva Dēlu dzemdēs, 35; Marija apmeklē Elizabeti un slavē Dievu, 46; Jāņa piedzimšana, 51; Zaharijas dziesma, 67.

  • 1 Kad nu daudzi uzņēmušies sarakstīt stāstus par lietām, kas mūsu starpā tik tiešām notikušas,
  • 2 Tā kā tie mums ziņu devuši, kas no iesākuma paši tās redzējuši un Dieva vārda kalpi bijuši:
  • 3 Tad arī man likās labi esam, ka es visas šīs lietas no sākuma smalki izmeklējis, pēc kārtas tev sarakstu, mans mīļais Teofil,
  • 4 Ka tu vari atzīt īsteno mācības patiesību, kas tev mācīta.
  • 5 Hēroda, Jūdejas ķēniņa, laikā bija viens priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas, un viņa sieva no Ārona meitām, un viņai vārds bija Elizabete.
  • 6 Un tie abi bija taisni Dieva priekšā, nenoziedzīgi staigāja visos Tā Kunga baušļos un likumos.
  • 7 Un tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un tie abi jau bija piedzīvojuši labu vecumu.
  • 8 Bet notika, kad viņš pēc savas kārtas pildīja priestera darbu Dieva priekšā,
  • 9 Tad pēc priesteru ieraduma viņam pienācās ieiet Tā Kunga namā un kvēpināt.
  • 10 Un viss ļaužu pulks ārā lūdza Dievu kvēpināšanas stundā.
  • 11 Bet viņam Tā Kunga eņģelis parādījās, stāvēdams pie kvēpināšanas altāra labās puses.
  • 12 Un Zaharija to redzēdams izbijās, un bailes tam uznāca.
  • 13 Bet eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir paklausīta, un tava sieva Elizabete dzemdēs dēlu, un tu viņa vārdu sauksi: Jānis.
  • 14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi par viņa piedzimšanu priecāsies.
  • 15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā, vīnu un stipru dzērienu viņš nedzers un vēl savas mātes miesās viņš taps piepildīts ar Svēto Garu.
  • 16 Un viņš daudz no Israēla bērniem atgriezīs pie Tā Kunga, sava Dieva.
  • 17 Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, atgriezdams tēvu sirdis pie bērniem un neklausīgos pie taisno gudrības, Tam Kungam sataisīt gatavus ļaudis.”
  • 18 Un Zaharija sacīja uz eņģeli: “Kā es to zināšu? Jo es esmu vecs, un mana sieva jau ir vecīga.”
  • 19 Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts ar tevi runāt un tev pasludināt šo prieka vēsti.
  • 20 Un redzi, tu tapsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad šās lietas notiks, tāpēc ka tu neesi ticējis maniem vārdiem, kas notiks savā laikā.”
  • 21 Un ļaudis gaidīja uz Zahariju un brīnījās par viņa kavēšanos Dieva namā.
  • 22 Un ārā iznācis tas nevarēja uz tiem runāt, un tie nomanīja, ka viņš Dieva namā bija redzējis kādu parādīšanu, un viņš tiem meta ar roku un palika mēms.
  • 23 Un notikās, kad viņa kalpošanas dienas bija pabeigtas, tad viņš nogāja uz savām mājām.
  • 24 Un pēc šīm dienām Elizabete, viņa sieva, tapa grūta un paslēpās piecus mēnešus sacīdama:
  • 25 “Tā Tas Kungs man ir darījis tanīs dienās, kad Viņš mani uzlūkojis, no manis atņemt manu kaunu starp cilvēkiem.”
  • 26 Un sestajā mēnesī eņģelis Gabriēls no Dieva tapa sūtīts uz Galilejas pilsētu ar vārdu Nacarete
  • 27 Pie jaunavas, kas bija saderēta vīram, kam vārds Jāzeps, no Dāvida cilts, un jaunavas vārds bija Marija.
  • 28 Un pie tās ienācis eņģelis sacīja: “Esi sveicināta, tu apžēlotā, Tas Kungs ar tevi, svētīta tu esi starp sievām.”
  • 29 Bet viņa to redzēdama iztrūkās par viņa valodu un domāja pie sevis, kas tā par sveicināšanu?
  • 30 Un eņģelis uz to sacīja: “Nebīsties, Marija, jo tu žēlastību esi atradusi pie Dieva.
  • 31 Un redzi, tu tapsi grūta savās miesās un dzemdēsi Dēlu un sauksi Viņa vārdu: Jēzus.
  • 32 Tas būs liels un taps nosaukts Tā Visaugstākā Dēls, un Dievs Tas Kungs Tam dos Viņa tēva Dāvida krēslu.
  • 33 Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gals.”
  • 34 Bet Marija sacīja uz eņģeli: “Kā lai tas notiek? Jo es nezinos no nekāda vīra.”
  • 35 Un eņģelis atbildēja un uz to sacīja: “Svētais Gars nāks pār tevi un Tā Visaugstākā spēks tevi apēnos, tāpēc arī Tas Svētais, kas no tevis dzims, taps nosaukts Dieva Dēls.
  • 36 Un redzi, Elizabete, tava radiniece, savā vecumā arīdzan ir grūta ar dēlu un iet tagad sestajā mēnesī, kurai tāda slava, ka esot neauglīga.
  • 37 Jo Dievam nekāda lieta nav neiespējama.”
  • 38 Bet Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone, lai man notiek pēc tava vārda.” Un eņģelis no tās aizgāja.
  • 39 Un Marija cēlās tanīs dienās un steidzās iet pār kalniem uz pilsētu iekš Jūda,
  • 40 Un iegāja Zaharijas namā un sveicināja Elizabeti.
  • 41 Un notikās, kad Elizabete Marijas sveicināšanu dzirdēja, tad bērniņš uzlēca viņas miesās, un Elizabete tapa Svēta Gara pilna.
  • 42 Un viņa stiprā balsī sauca un sacīja: “Tu esi svētīta starp sievām un svētīts ir tavas miesas auglis.
  • 43 Un kā tas man notiek, ka mana Kunga māte nāk pie manis?
  • 44 Jo redzi, tikko tavas sveicināšanas balss manās ausīs atskanēja, tad bērniņš manās miesās ar līksmību uzlēca.
  • 45 Un svētīga tu, kas esi ticējusi, jo tas taps piepildīts, kas tev no Tā Kunga sacīts.”
  • 46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele slavē To Kungu,
  • 47 Un mans gars priecājās par Dievu, manu Pestītāju.
  • 48 Jo Viņš ir uzlūkojis savas kalpones zemību; redzi, no šī laika visi bērnu bērni mani sauks par svētītu.
  • 49 Jo Tas Spēcīgais lielas lietas pie manis darījis; un svēts ir Viņa Vārds.
  • 50 Un Viņa žēlastība paliek uz radu radiem pie tiem, kas Viņu bīstas.
  • 51 Viņš darījis varenus darbus ar Savu elkoni un izkaisījis, kas ir lieli savā sirds prātā.
  • 52 Viņš varenos nogrūdis no augstiem krēsliem, un pacēlis pazemīgos.
  • 53 Izsalkušos Viņš pildījis ar labumiem, un bagātos Viņš atstājis tukšus.
  • 54 Viņš uzņēmis Savu kalpu Israēli un pieminējis Savu žēlastību,
  • 55 Kā Viņš runājis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa bērniem mūžīgi.”
  • 56 Un Marija palika pie tās kādus trīs mēnešus, pēc tam viņa atgriezās atpakaļ uz savām mājām.
  • 57 Un Elizabetes laiks nāca, ka tai bija dzemdēt, un viņa dzemdēja dēlu.
  • 58 Un viņas kaimiņi un radi dzirdēja, ka Tas Kungs lielu žēlastību pie tās bija darījis, un tie priecājās līdz ar viņu.
  • 59 Un notikās astotā dienā, tad tie nāca, bērniņu apgraizīt, un pēc viņa tēva vārda to sauca (par) Zahariju.
  • 60 Un viņa māte atbildēja un sacīja: “Nē, bet to būs nosaukt Jānis.”
  • 61 Un tie viņai sacīja: “Neviena nav tavos rados, kam tāds vārds.”
  • 62 Un tie prasīja zīmes no viņa tēva, kā viņš gribētu, lai to sauc.
  • 63 Un tas galdiņu prasījis rakstīja tā: viņa vārds ir Jānis. Par to visi brīnījās.
  • 64 Un tūdaļ viņa mute atdarījās, un viņa mēle tapa atraisīta, un tas runāja, Dievu slavēdams.
  • 65 Un izbailes uznāca visiem kaimiņiem, un visa šī lieta tapa zināma pa visiem Jūdu zemes kalniem.
  • 66 Un visi, kas to dzirdēja, to ņēma pie sirds un sacīja: “Kas būs ar šo bērniņu? Jo Tā Kunga roka bija ar viņu.”
  • 67 Un viņa tēvs Zaharija tapa Svēta Gara pilns, sludināja un sacīja:
  • 68 “Slavēts ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Viņš Savus ļaudis piemeklējis un pestījis.
  • 69 Un mums uzcēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā.
  • 70 Kā Viņš runājis caur Savu svēto praviešu muti no mūžības;
  • 71 Ka Viņš mūs pestītu no mūsu ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst;
  • 72 Un parādītu žēlastību mūsu tēviem un pieminētu Savu svēto derību,
  • 73 Un stipro solīšanu, ko Viņš mūsu tēvam Ābrahāmam ir zvērējis, mums dot,
  • 74 Ka mēs, no savu ienaidnieku rokām pestīti, Viņam bez bailības kalpojam
  • 75 Svētībā un taisnībā Viņa priekšā visu savu mūžu.
  • 76 Un tu, bērniņ, tapsi nosaukts par Visaugstākā pravieti; un tu Tam Kungam iesi priekšā, Viņa ceļus sataisīt,
  • 77 Un Viņa ļaudīm dot pestīšanas atzīšanu uz grēku piedošanu,
  • 78 Mūsu Dieva sirsnīgas žēlastības dēļ caur ko Auseklis no augstības mūs apraudzījis;
  • 79 Ka tiem atspīdētu, kas sēž tumsā un nāves ēnā, un mūsu kājas atgrieztu uz miera ceļu.”
  • 80 Un bērniņš auga un garā stiprinājās, un bija tuksnesī līdz dienai, kad tas parādījās Israēla ļaužu priekšā.