• Pie Betezdas dīķa Jēzus dziedina slimnieku, 5; Jūdi par to kurn, ka tas sabatā noticis, 16; bet Jēzus aizstāvas, 17.

  • 1 Pēc tam bija Jūdu svētki, un Jēzus gāja uz Jeruzālemi.
  • 2 Bet Jeruzālemē pie avju vārtiem ir dīķis, ar vārdu ebrejiski Betezda, tur bija piecas istabas.
  • 3 Tanīs gulēja liels pulks neveselu, aklu, tizlu, nokaltušu, (kas gaidīja uz ūdens kustēšanu.
  • 4 Jo savā laikā eņģelis nolaidās dīķī un ūdeni pakustināja. Kurš tad iekāpa pirmais pēc ūdens kustināšanas, tas tapa vesels, lai gulēja kādā sērgā gulēdams.)
  • 5 Un tur kāds cilvēks trīsdesmit un astoņus gadus bija gulējis nevesels.
  • 6 Šo Jēzus redzēja guļam, un zinādams, ka tas ilgu laiku tur bija gulējis, Viņš uz to saka: “Vai gribi tapt vesels?”
  • 7 Neveselais Viņam atbildēja: “Kungs, man nav cilvēka, kas mani ienestu dīķī, kad ūdens top kustināts; un tiekams es nāku, cits jau nokāpj manā priekšā.”
  • 8 Jēzus uz to saka: “Celies, ņem savu gultu un ej.”
  • 9 Un cilvēks tūdaļ tapa vesels un ņēma savu gultu un aizgāja. Bet tā diena bija sabats.
  • 10 Tad Jūdi sacīja uz to, kas bija dziedināts: “Sabats ir, tev nav brīv savu gultu nest.”
  • 11 Viņš tiem atbildēja: “Kas mani darīja veselu, Tas uz mani sacīja: ņem savu gultu un ej.”
  • 12 Tad tie viņam vaicāja: “Kas ir Tas tāds cilvēks, kas tev sacījis: ņem savu gultu un ej?”
  • 13 Bet tas, kas bija vesels palicis, nezināja, kas Tas tāds esot; jo Jēzus bija atkāpies ļaužu pulkā, kas tai vietā bija.
  • 14 Pēc tam Jēzus to atrod Dieva namā un uz to saka: “Raugi, tu esi tapis vesels, neapgrēkojies vairs, ka tev nenotiek kas ļaunāks.”
  • 15 Tad cilvēks nogāja un Jūdiem pasludināja, ka Jēzus Tas esot, kas viņu darījis veselu.
  • 16 Un tāpēc Jūdi Jēzu ienīdēja un Viņu meklēja nokaut, ka Viņš to bija darījis sabatā.
  • 17 Bet Jēzus tiem atbildēja: “Mans Tēvs strādā līdz šim, un Es arīdzan strādāju.”
  • 18 Tādēļ Jūdi jo vairāk Viņu meklēja nokaut, ka Viņš ne vien sabatu nesvētīja, bet arī sacīja, ka Dievs esot Viņa paša Tēvs, Sevi līdzinādams Dievam.
  • 19 Tad Jēzus atbildēja un uz tiem sacīja: “Patiesi, patiesi, Es jums saku: Tas Dēls neko nevar darīt no Sevis paša, ja Tas neredz To Tēvu tā darām, jo, ko Šis dara, to arī Tas Dēls dara tāpat.
  • 20 Jo Tas Tēvs mīļo To Dēlu, un Tam rāda visu, ko pats dara un Tam rādīs lielākas lietas nekā šās, ka jums jābrīnās.
  • 21 Jo itin kā Tas Tēvs miroņus uzmodina un dara dzīvus, tāpat arī Tas Dēls dara dzīvus, kurus gribēdams.
  • 22 Jo Tas Tēvs nevienu netiesā, bet visu tiesu ir devis Tam Dēlam,
  • 23 Ka visiem būs To Dēlu godāt, itin kā tie To Tēvu godā; kas To Dēlu negodā, tas negodā To Tēvu, kas Viņu sūtījis.
  • 24 Patiesi, patiesi, Es jums saku: kas Manu vārdu dzird un Tam tic, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīga dzīvība, un tas nenāk sodībā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā.
  • 25 Patiesi, patiesi, Es jums saku: tā stunda nāk un jau tagad ir, ka mirušie dzirdēs Dieva Dēla balsi, un kas to dzird, tie dzīvos.
  • 26 Jo itin kā Tam Tēvam ir dzīvība pašam Sevī, tāpat Viņš arī Tam Dēlam ir devis, ka Tam dzīvība ir pašam Sevī.
  • 27 Un Viņš Tam varu devis, arī tiesu turēt, tādēļ ka Tas ir Cilvēka Dēls.
  • 28 Nebrīnāties par to, jo stunda nāk, kurā visi, kas ir kapos, Viņa balsi dzirdēs
  • 29 Un izies ārā, tie, kas labu darījuši, pie augšāmcelšanās uz dzīvību, bet kas ļaunu darījuši, pie augšāmcelšanās uz sodību.
  • 30 Es neko nevaru darīt no Sevis paša; tā kā Es dzirdu, tā Es tiesāju, un Mana tiesa ir taisna; jo Es nemeklēju Savu prātu, bet Tā Tēva prātu, kas Mani sūtījis.
  • 31 Ja Es pats liecību dodu par Sevi, tad Mana liecība nav patiesīga.
  • 32 Cits ir, kas liecību dod par Mani, un Es zinu, to liecību esam patiesīgu, ko Viņš apliecina par Mani.
  • 33 Jūs esat sūtījuši pie Jāņa, un tas patiesībai liecību devis.
  • 34 Tomēr Es liecību neņemu no cilvēka, bet Es to saku, lai jūs topat pestīti.
  • 35 Viņš bija degoša un spīdoša svece, bet jūs mazu brīdi gribējāt līksmoties viņa gaismā.
  • 36 Bet Man ir lielāka liecība nekā no Jāņa. Jo darbi, ko Tas Tēvs Man devis darīt, šie darbi, ko Es daru, liecību dod par Mani, ka Tas Tēvs Mani sūtījis.
  • 37 Un Tas Tēvs, kas Mani sūtījis, pats liecību devis par Mani; jūs Viņa balsi nekad neesat dzirdējuši, nedz Viņa ģīmi redzējuši.
  • 38 Un Viņa vārds nav paliekams pie jums, jo jūs Tam neticat, ko Viņš sūtījis.
  • 39 Meklējat rakstos, jo jums šķiet, ka tur iekšā jums ir mūžīga dzīvība, un tie ir, kas liecību dod par Mani.
  • 40 Bet jūs negribat nākt pie Manis, lai jums būtu dzīvība.
  • 41 Godu no cilvēkiem Es neņemu.
  • 42 Bet Es jūs pazīstu, ka Dieva mīlestība nav iekš jums.
  • 43 Es esmu nācis Sava Tēva vārdā, un jūs Mani neuzņemat; kad cits nāks sava paša vārdā, to jūs uzņemsiet.
  • 44 Kā jūs varat ticēt, cits no cita godu ņemdami? Un godu, kas ir no Vienīgā Dieva, to jūs nemeklējat?
  • 45 Nedomājiet, ka Es jūs apsūdzēšu pie Tā Tēva; tur ir viens, kas jūs apsūdz, Mozus, uz ko jūs esat cerējuši.
  • 46 Jo ja jūs Mozum ticētu, tad jūs Man arīdzan ticētu; jo viņš ir rakstījis par Mani.
  • 47 Bet ja jūs viņa rakstiem neticat, kā tad jūs Maniem vārdiem ticēsiet?”