• Jēzus pie Jēkaba akas runā ar Samariešu sievu, 6; dziedina ķēniņa sulaiņa dēlu Kapernaumā, 47.

  • 1 Un kad Tas Kungs nomanīja, ka farizeji bija dzirdējuši, ka Jēzus vairāk dara par mācekļiem un vairāk kristījot nekā Jānis,
  • 2 (Jebšu Jēzus pats nekristīja, bet Viņa mācekļi,)
  • 3 Tad Viņš atstāja Jūdeju un atkal nogāja uz Galileju.
  • 4 Un Viņam bija jāiet caur Samariju.
  • 5 Tad Viņš nonāk Samarijas pilsētā, kas saucas Zihara, tuvu pie tīruma, ko Jēkabs deva savam dēlam Jāzepam.
  • 6 Un tur bija Jēkaba aka. Kad nu Jēzus, no ceļa piekusis, pie akas apsēdās, - un tas bija ap sesto stundu, -
  • 7 Tad kāda sieva no Samarijas nāca smelt ūdeni. Uz to Jēzus saka: “Dod Man dzert.”
  • 8 (Jo viņa mācekļi bija nogājuši pilsētā, maizi pirkt.)
  • 9 Tad Samariešu sieva uz Viņu saka: “Kā Tu, Jūds būdams, prasi dzert no manis, vienas Samariešu sievas?” Jo Jūdi netur nekādu draudzību ar Samariešiem.
  • 10 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ja tu Dieva dāvanu zinātu un kas Tas tāds ir, kas uz tevi saka: dod Man dzert; tad tu Viņu būtu lūgusi, un Viņš tev būtu devis dzīvu ūdeni.”
  • 11 Sieva uz Viņu saka: “Kungs, Tev nav smeļamā trauka, un aka ir dziļa, - no kurienes tad Tev ir dzīvais ūdens?
  • 12 Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Jēkabs, kas mums šo aku devis un pats no tās dzēris un viņa dēli un viņa lopi?”
  • 13 Jēzus atbildēja un uz to sacīja: “Ikvienam, kas dzer no šī ūdens, atkal slāpst.
  • 14 Bet ja kas dzers no ūdens, ko Es tam došu, tam neslāps nemūžam; bet ūdens, ko Es tam došu, viņā taps par ūdens avotu, kas verd uz mūžīgu dzīvošanu.”
  • 15 Sieva uz Viņu saka: “Kungs, dod man to - tādu ūdeni, ka man neslāpst un man vairs nav jānāk šurpu smelt.”
  • 16 Jēzus uz to saka: “Ej, sauc savu vīru un nāc šurp.”
  • 17 Sieva atbildēja un sacīja: “Man nav vīra.” Jēzus uz to saka: “Tu pareizi esi sacījusi: man nav vīra.
  • 18 Jo pieci vīri tev bijuši, un kas tev tagad ir, tas nav tavs vīrs; to tu pēc taisnības esi sacījusi.”
  • 19 Sieva uz Viņu saka: “Kungs, es redzu, ka Tu esi pravietis.
  • 20 Mūsu tēvi ir pielūguši šinī kalnā, un jūs sakāt, ka Jeruzālemē ir tā vieta, kur pienākas pielūgt.”
  • 21 Jēzus uz to saka: “Sieva, tici Man, nāk stunda, kad jūs nedz šai kalnā, nedz Jeruzālemē nepielūgsiet To Tēvu.
  • 22 Jūs pielūdzat, ko jūs nezināt, mēs pielūdzam, ko mēs zinām; jo pestīšana ir no Jūdiem.
  • 23 Bet stunda nāk un jau tagad ir, kad īstie pielūdzēji pielūgs To Tēvu garā un patiesībā; jo Tas Tēvs tādus meklē, kas Viņu tā pielūdz.
  • 24 Dievs ir Gars, un kas Viņu pielūdz, tiem Viņu būs pielūgt garā un patiesībā.”
  • 25 Sieva uz Viņu saka: “Es zinu, ka Mesija nāk, kas saukts Kristus; kad Viņš nāks, Viņš mums visu pasludinās.”
  • 26 Jēzus uz to saka: “Es Tas esmu, kas ar tevi runā.”
  • 27 Un šajā brīdī Viņa mācekļi nāca un brīnījās, ka Viņš ar sievu runāja. Tomēr neviens nesacīja: Ko Tu vaicā? Jeb, ko Tu runā ar viņu?
  • 28 Tad sieva pameta savu ūdens trauku un nogāja pilsētā un sacīja uz ļaudīm:
  • 29 “Nāciet, redziet vienu cilvēku, kas man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi. Vai Šis nav Kristus?”
  • 30 Tad tie izgāja no pilsētas un nāca pie Viņa.
  • 31 Un pa to starpu mācekļi Viņu lūdza sacīdami: “Rabbi, ēd.”
  • 32 Bet Viņš uz tiem sacīja: “Man barība jāēd, ko jūs nezināt.”
  • 33 Tad mācekļi savā starpā sacīja: “Vai kas Viņam ko atnesis ēst?”
  • 34 Jēzus uz tiem saka: “Mana barība ir, ka Es daru Tā prātu, kas Mani sūtījis, un padaru Viņa darbu.
  • 35 Vai jūs nesakāt: Vēl ir četri mēneši, tad nāk pļaujamais laiks? Redzi, Es jums saku: Paceliet savas acis un skatiet druvas, jo tās jau ir baltas uz pļaušanu.
  • 36 Un kas pļauj, tas dabū algu un sakrāj augļus uz mūžīgu dzīvošanu, ka abi var priecāties kopā, sējējs un pļāvējs.
  • 37 Jo šeit teiciens ir patiess: Cits ir sējējs un cits pļāvējs.
  • 38 Es jūs esmu sūtījis pļaut, kur jūs neesat strādājuši; citi tur strādājuši, un jūs esat nākuši viņu darbā.”
  • 39 Bet no tās pašas pilsētas daudz Samariešu ticēja uz Viņu tās sievas vārdu dēļ, kas liecību deva: “Viņš man visu ir sacījis, ko es esmu darījusi.”
  • 40 Kad nu Samarieši pie Viņa nāca, tad tie Viņu lūdza, ka Viņš pie tiem paliktu; un Viņš tur palika divas dienas.
  • 41 Un daudz vairāk no tiem ticēja Viņa paša vārdu dēļ,
  • 42 Un sacīja uz to sievu: “Mēs neticam vairs tavas valodas dēļ, jo mēs paši esam dzirdējuši un zinām, ka Šis tiešām ir pasaules Pestītājs, Kristus.”
  • 43 Un pēc divām dienām Viņš aizgāja no turienes un nogāja uz Galileju.
  • 44 Jo pats Jēzus apliecināja, ka pravietis savā tēvijā netop turēts godā.
  • 45 Kad Viņš nu nāca uz Galileju, tad galilejieši Viņu uzņēma, jo tie visu bija redzējuši, ko Viņš svētkos Jeruzālemē bija darījis; jo tie arīdzan bija nākuši uz svētkiem.
  • 46 Tad Jēzus atkal nāca Galilejas Kānā, kur Viņš ūdeni bija darījis par vīnu. Un tur bija kāds ķēniņa sulainis, kam dēls gulēja nevesels Kapernaumā.
  • 47 Šis dzirdējis, ka Jēzus bija nācis no Jūdejas uz Galileju, nogāja pie Viņa un To lūdza, lai noietu un viņa dēlam palīdzētu, jo tas guļot uz miršanu.
  • 48 Tad Jēzus uz viņu sacīja: “Ja jūs zīmes un brīnumus neredzat, tad jūs neticat.”
  • 49 Ķēniņa sulainis uz Viņu saka: “Kungs, nāc, pirms nekā mans dēls mirst.”
  • 50 Jēzus uz viņu saka: “Ej, tavs dēls dzīvs.” Un tas cilvēks ticēja vārdam, ko Jēzus uz viņu bija sacījis, un aizgāja.
  • 51 Un noejot viņa kalpi to sastapa un tam pasludināja un sacīja: “Tavs dēls dzīvs.”
  • 52 Tad tas no viņiem izvaicāja to stundu, kad ar viņu bija palicis labāk. Un tie uz viņu sacīja: “Vakar ap septīto stundu drudzis viņu atstāja.”
  • 53 Tad tēvs nomanīja ap to stundu esam, kad Jēzus viņam bija sacījis: “Tavs dēls dzīvs.” Un viņš ticēja ar visu savu saimi.
  • 54 Šī otrā brīnuma zīme, ko Jēzus darīja, nākdams no Jūdejas uz Galileju.