• Par Dieva apslēpto, tomēr taisno valdīšanu, kad Viņš dievbijīgiem sūta nelaimi, bezdievīgiem laimi.

  • 1 Kāpēc Visvarenais nav nolicis tiesas laikus, un kāpēc tie, kas Viņu pazīst, neredz Viņa dienas?
  • 2 Robežas pārceļ, ganāmu pulku laupa un gana.
  • 3 Bāriņu ēzeli aizdzen un atraitnes govi ķīlā.
  • 4 Nabagus grūž no ceļa un bēdu ļaudīm zemē visiem jāapslēpjās.
  • 5 Redzi, kā mežu ēzeļi tuksnesī tie iziet pie sava darba, agri celdamies pēc maizes, tuksnesis tiem ir barība viņu bērniem.
  • 6 Tīrumā tie sev pļauj lopu ēdamo, un nolasa atlikas bezdievīgā vīna dārzā.
  • 7 Kaili tie guļ bez drēbēm, apsega tiem nav pret aukstumu.
  • 8 Tie mirkst no lietus uz kalniem, un bez patvēruma būdami tie apkampj klintis.
  • 9 Bāriņu rauj no krūtīm un ņem no nabaga ķīlas.
  • 10 Kaili tie iet bez drēbēm, un izsalkuši tie nes kūlīšus.
  • 11 Šiem eļļa jāizspiež starp viņu mūriem, vīna spaids tiem jāmin un jāslāpst.
  • 12 Pilsētās ļaudis nopūšās un ievainoto dvēsele kliedz; un taču Dievs to grēku nesoda.
  • 13 Tie ir gaismas pretinieki, Viņa ceļus tie nepazīst un nepaliek uz Viņa takām.
  • 14 Gaismai austot slepkava ceļas, nokauj nabagu un bēdīgu, un naktī tas top par zagli.
  • 15 Un laulības pārkāpēja acs gaida krēslību un saka: Neviena acs mani nepazīs; un apslēpj savu vaigu ar apsegu.
  • 16 Tie tumsā ielaužās namos, dienas laikā slēpjās, no gaismas nekā negrib zināt.
  • 17 Jo visiem šiem tumša nakts ir par dienu, jo nakts briesmas tiem ir pazīstamas.
  • 18 Ātri tas nozūd pa ūdens virsu, viņa robežas ir nolādētas virs zemes, tas vairs nestaigās uz savu vīna dārzu.
  • 19 Bula laiks un karstums aizņem sniega ūdeni, tāpat elle tos, kas grēkojuši.
  • 20 Pats mātes klēpis viņu aizmirst, tas ir gardums tārpiem, tas netop vairs pieminēts, netaisnība top salauzta kā sapuvis koks;
  • 21 Jo viņš aplaupīja neauglīgo, kas nedzemdē, un nedarīja nekā laba atraitnei.
  • 22 Bet Dievs arī uztur varas darītājus ar savu spēku; vēl ceļas kas vairs neticēja, ka dzīvos.
  • 23 Viņš tiem dod drošību un stiprumu, un Viņa acis skatās uz viņu ceļiem.
  • 24 Tie ir augsti cēlušies, un mazs brīdis, tad to vairs nav; tie apgulstās, tiek savākti kā visi citi, un top nopļauti kā vārpas.
  • 25 Vai tas tā nav? Kas mani darīs par melkuli un manu valodu pierādīs par tukšu?