• Ījabs par savu sirds taisnību, gribās (būt) no Dieva tiesājams.

  • 1 Bet Ījabs atbildēja un sacīja:
  • 2 Mana žēlošana vēl šodien ir skumīga, mana mocība ir smaga pie manas nopūšanās.
  • 3 Ak kaut es zinātu, kā es Viņu varētu atrast, es gribētu aiztikt līdz Viņa krēslam.
  • 4 Es Viņam liktu priekšā savu lietu un raudzītu pierādīt savu taisnību.
  • 5 Es gribētu dzirdēt vārdus, ko Viņš man atbildētu, un vērā ņemt, ko Viņš man sacītu:
  • 6 Vai Viņš pēc Sava lielā spēka ar mani tiesāsies? Nē, Viņš klausīsies uz mani.
  • 7 Tad taisns ar Viņu tiesātos, un es mūžam taptu izglābts no sava soģa.
  • 8 Bet, ja es eju pret rītiem, tad Viņa tur nav, ja eju pret vakariem, tad Viņu nemanu.
  • 9 Ja Viņš ziemeļos dara Savu darbu, tad es Viņu neieraugu, ja Viņš nogriežas uz dienasvidu, tad es Viņu neredzu.
  • 10 Bet Viņš zina manu ceļu; ja Viņš mani pārbaudītu, tad es taptu atrasts kā zelts.
  • 11 Mana kāja turējās Viņa pēdās, es Viņa ceļu esmu sargājis un neesmu atkāpies.
  • 12 No Viņa lūpu pavēles es neesmu atkāpies, Viņa mutes vārdus es vairāk esmu glabājis nekā savu padomu.
  • 13 Bet kad Viņš uz ko pastāv, kas Viņu novērsīs? Ko Viņš grib, to Viņš dara.
  • 14 Jo Viņš izdara, ko Viņš par mani nodomājis, un vēl daudz tādu padomu ir pie Viņa.
  • 15 Tādēļ es iztrūcinājos Viņa vaiga priekšā; kad es to apdomāju, tad es bīstos Viņa priekšā.
  • 16 Stiprais Dievs manu sirdi darījis bailīgu, un Visvarenais mani iztrūcinājis.
  • 17 Jo tādā tumsā es vēl neesmu izdeldēts, lai gan tumsa manu vaigu apklājusi.