• Ījabs runā par cilvēka iznīcību.

  • 1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo īsu laiku un ir pilns grūtuma.
  • 2 Viņš izaug kā puķe un novīst, viņš bēg kā ēna un nepastāv.
  • 3 Un par tādu Tu atveri Savas acis un vedi mani Tavas tiesas priekšā.
  • 4 Kas dos šķīstu no nešķīstiem? Nav neviena.
  • 5 Viņa dienas jau ir nospriestas, viņa mēnešu pulks stāv pie Tevis, Tu tam esi licis robežu, to viņš nepārkāps.
  • 6 Griez nost Savas acis no tā, ka atpūšās, ka tas priecājās kā algādzis, savu dienu nobeidzis.
  • 7 Jo kokam, kad top nocirsts, ir cerība, ka atkal atjaunosies, un viņa atvases nemitās.
  • 8 Jebšu viņa sakne zemē kļūst paveca, un viņa celms pīšļos mirst,
  • 9 Taču no ūdens smaržas viņš atkal izplaukst un dabū zarus kā iedēstīts.
  • 10 Bet vīrs mirst, un ir pagalam, cilvēks izlaiž dvēseli, - un kur nu ir?
  • 11 Ūdeņi iztek no ezera, un upe izsīkst un izžūst.
  • 12 Tāpat cilvēks apgūlās un necēlās vairs; kamēr debesis zūd, tie neuzmodīsies, un netaps traucēti no sava miega.
  • 13 Ak, kaut Tu mani apslēptu kapā un mani apsegtu, kamēr Tava dusmība novērstos; kaut Tu man galu nolemtu un tad mani pieminētu!
  • 14 Kad vīrs mirst, vai tas atkal dzīvos? Es gaidītu visu savu kalpošanas laiku, kamēr nāktu mana atsvabināšana.
  • 15 Tu sauktu un es Tev atbildētu; Tu ilgotos pēc Sava roku darba.
  • 16 Bet nu Tu skaiti manus soļus un neapstājies manu grēku dēļ.
  • 17 Mana pārkāpšana ir noglabāta un apzīmogota, un Tu pielieci vēl klāt pie mana nozieguma.
  • 18 Tiešām, kalns sagrūst, kad tas krīt, un klints aizceļas no savas vietas.
  • 19 Ūdens izgrauž akmeņus, un viņa plūdi aizpludina zemes pīšļus, un cilvēka cerībai Tu lieci zust.
  • 20 Vai Tu viņu mūžam spaidīsi, kamēr viņš aiziet, un pārvērtīsi viņa ģīmi, kamēr Tu viņu palaidīsi?
  • 21 Vai viņa bērni tiek godā, viņš to nezin, vai tie ir trūkumā, arī to viņš no tiem nesamana.
  • 22 Viņa paša miesās ir sāpes, un viņa paša dvēselei jāžēlojās.