• Kristum un viņa līgavai prieks un bēdas kopā.

  • 1 Es esmu roze Šaronā un lilija ielejā.
  • 2 Tā kā lilija starp ērkšķiem, tāda ir mana draudzene starp meitām.
  • 3 Tā kā ābele starp meža kokiem, tāds ir mans draugs starp dēliem. Es ilgojos sēdēt viņa pavēnī, un viņa auglis manai mutei salds.
  • 4 Viņš mani ved vīna namā, un mīlestība ir viņa karogs pār mani.
  • 5 Atspirdzinājiet mani ar vīna ogām un spēcinājiet mani ar āboliem; jo es nīkstu no mīlestības.
  • 6 Viņa kreisā roka ir apakš manas galvas, un viņa labā roka mani apkampj.
  • 7 Es jūs mīļi lūdzu, jūs Jeruzālemes meitas, pie stirnām un kalnu kazām laukā, neuztrauciet un nemodiniet mīlestību, kamēr tai pašai patīk.
  • 8 Šī ir mana drauga balss; redzi, viņš nāk un lēkā pa tiem kalniem un deij pa pakalniem.
  • 9 Mans draugs ir līdzīgs stirnai vai jaunam briedim. Redzi, viņš stāv aiz sienas, skatās caur logiem un raugās caur skadriņiem.
  • 10 Mans draugs atbildēja un sacīja uz mani: celies, mana draudzene, mana skaistā, un nāc!
  • 11 Jo redzi, ziema ir pagājusi, stiprais lietus ir beidzies un pārgājis.
  • 12 Puķes rādās laukā, dziesmu laiks atnācis, un ūbeles balss dzirdama mūsu zemē.
  • 13 Vīģes koks dabūjis pumpurus, un vīna koki plaukst un dod smaržu; celies, nāc, mana draudzene, mana skaistā, nāc šurp!
  • 14 Mans balodis akmeņu kalnos, apslēptos plaisumos, parādi man savu vaigu, dod man savu balsi dzirdēt; jo tava balss ir salda, un tavs vaigs ir mīlīgs.
  • 15 Gūstat mums lapsas, tās mazās lapsas, kas vīna dārzus maitā, jo mūsu vīna dārzi stāv ziedos.
  • 16 Mans draugs ir mans, es esmu viņa, kas pa tām lilijām gana.
  • 17 Kamēr diena metās dzestra un ēnas bēg, atgriezies, mans draugs, kā stirna, vai kā jauns briedis pa kalnu plaisumiem.