• Pāvils Dieva vārdu sludina Tesalonikā, 1; tur Jūdi pret viņu ceļ dumpi, 5; bet viņš no brāļiem top aizvadīts uz Bereju, 10; arī tur citi Jūdi viņam mācas virsu, 13; tad viņš aiziet uz Atēnu, 15; tur sludina nepazīstamo Dievu, 22.

  • 1 Un caur Amfipoli un Apolloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija Jūdu sinagoga.
  • 2 Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trīs sabatus ar tiem sarunājās par rakstiem,
  • 3 Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšāmcelties no miroņiem, un sacīja: “Šis ir Kristus - Jēzus, ko es jums pasludināju.”
  • 4 Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Sīlasam, un no dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas.
  • 5 Bet neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcējās pūlī un cēla troksni pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos izvest pie ļaužu pulka.
  • 6 Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: “Tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši.
  • 7 Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu - Jēzu.”
  • 8 Un tie iztrūcināja ļaudis un pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja.
  • 9 Bet šie, galvojumu no Jazona un pārējiem dabūjuši, tos palaida.
  • 10 Bet brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Sīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu sinagogā.
  • 11 Un šie bija labvēlīgāki par Tesalonikas Jūdiem un Vārdu labprāt uzņēma, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot?
  • 12 Tad nu daudzi no tiem ticēja, arī no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa.
  • 13 Un kad Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un ļaudis skubināja uz dumpi.
  • 14 Bet brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Sīlas un Timotejs tur palika.
  • 15 Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atēnai, un pavēli priekš Sīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja.
  • 16 Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atēnā, apskaitās viņa gars iekš viņa, kad viņš redzēja pilsētu tik elkadievīgu esam.
  • 17 Tad nu viņš sinagogā sarunājās ar Jūdiem un dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas tur bija.
  • 18 Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: “Ko šis pļāpa grib runāt?” Un citi: “Šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs;” tāpēc ka viņš tiem Jēzu un augšāmcelšanos sludināja.
  • 19 Un tie viņu ņēma un veda uz augstās tiesas vietu, sacīdami: “Vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini?
  • 20 Jo tu mūsu ausīm runā dažas svešas lietas, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir?”
  • 21 Bet visi Atēnieši un svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt.
  • 22 Un Pāvils stāvēja augstās tiesas plača vidū un sacīja: “Jūs Atēniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus.
  • 23 Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepazīdami godājiet, To es jums pasludināju.
  • 24 Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, Viņš, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām darinātos tempļos,
  • 25 Un Viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, tā kā Viņam ko vajadzētu; bet Viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas.
  • 26 Un Viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis iepriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem dzīvot,
  • 27 Ka tie To Kungu meklētu, lai tie Viņu varētu just un atrast, - jebšu Viņš nav tālu no neviena no mums.
  • 28 Jo Viņā mēs dzīvojam un kustam un esam; tā kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam Viņa tauta.
  • 29 Tad nu mums, kas Dieva tauta esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam.
  • 30 Tad nu Dievs nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties;
  • 31 Tāpēc ka Viņš dienu ir nolicis, kurā Viņš pasauli tiesās taisnībā caur Vīru, ko Viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad Viņš To no miroņiem ir uzmodinājis.”
  • 32 Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: “Par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim.”
  • 33 Un tā Pāvils izgāja no viņu vidus.
  • 34 Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionisijs, augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem.