• Pāvils Timoteju apgraiza, 1; iet uz Maķedoniju, atgriež pie Dieva purpura pārdevēju Lidiju, 14; top cietumā mests, 19; atkal brīnišķīgi izglābts, 25; atgriež cietuma sargu pie Dieva, 30.

  • 1 Un viņš nāca uz Derbi un Listru. Un redzi, tur bija kāds māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas Jūdu sievas dēls, bet no Grieķu tēva.
  • 2 Par viņu laba liecība tika dota no brāļiem Listrā un Ikonijā.
  • 3 Pāvils gribēja, ka šis viņam ietu līdz; un viņš to ņēma un apgraizīja Jūdu dēļ, kas tanīs vietās bija, jo visi zināja, ka viņa tēvs ir Grieķis.
  • 4 Un kad viņi pārstaigāja pilsētas, tad viņi nodeva tiem likumus, ko apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija nosprieduši, lai tos ievērotu.
  • 5 Tad nu draudzes tapa stiprinātas ticībā, un viņu skaits jo dienas vairojās.
  • 6 Un tiem caur Friģiju un Galatiju ejot no Svētā Gara tapa aizliegts Āzijā sludināt Vārdu.
  • 7 Mīsijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Gars tiem neļāva.
  • 8 Un gar Mīsiju gājuši tie nonāca Troadā.
  • 9 Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: “Nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums.”
  • 10 Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs ir aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt.
  • 11 Tad mēs nocēlušies no Troadas gājām taisnā ceļā uz Samotrāķiju un otrā dienā uz Neapoli;
  • 12 Un no turienes uz Filipiem, kas ir lielākā pilsēta kādā Maķedonijas apgabalā, kur ienācēji bija apmetušies. Un tanī pilsētā mēs palikām kādas dienas.
  • 13 Un sabatā mēs izgājām no pilsētas ārā gar upes malu, kur tie bija ieraduši Dievu lūgt. Un apsēdušies mēs runājām uz sanākušām sievām.
  • 14 Un kāda sieva, ar vārdu Lidija, purpura pārdevēja no Tiatiras pilsētas, dievbijīga sieva, klausījās. Tai Tas Kungs sirdi atdarīja, ņemt vērā, ko Pāvils runāja.
  • 15 Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: “Ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur.” Un tā mūs piespieda.
  • 16 Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, kāda kalpone mūs sastapa; tai bija zīlētājas gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļņas pienesa.
  • 17 Šī Pāvilam un mums sekoja un kliedza sacīdama: “Šie cilvēki ir Visaugstākā Dieva kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina.”
  • 18 Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilu tas nomocīja un atgriezdamies viņš uz garu sacīja: “Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no viņas.” Un tas no viņas izgāja tanī pašā stundā.
  • 19 Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Sīlasu un tos vilka uz tirgu pie virsniekiem;
  • 20 Un tos pieveduši pie valdītājiem, viņi sacīja: “Šie cilvēki mūsu pilsētu sajauc, Jūdi būdami,
  • 21 Un sludina ierašas, ko mums, kas esam Romieši, neklājās nedz pieņemt, nedz darīt.”
  • 22 Un ļaužu pulks cēlās pret tiem, un virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm sist.
  • 23 Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos stingri sargāt.
  • 24 Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā.
  • 25 Un ap nakts vidu Pāvils un Sīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās.
  • 26 Tad piepeši liela zemestrīce notika, tā ka cietuma pamati kustējās, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā.
  • 27 Un cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzēdams atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi nonāvēt, domādams, cietumniekus esam izbēgušus.
  • 28 Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: “Nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeit.”
  • 29 Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlasa priekšā,
  • 30 Un tos izveda ārā un sacīja: “Kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju?”
  • 31 Un tie sacīja: “Tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos.”
  • 32 Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija viņa namā.
  • 33 Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, un visi viņa piederīgie.
  • 34 Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu.
  • 35 Kad gaisma bija uzaususi, tad virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: “Palaid šos cilvēkus.”
  • 36 Un cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: “Virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru.”
  • 37 Bet Pāvils uz tiem sacīja: “Tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir situši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved.”
  • 38 Un sulaiņi atsacīja šos vārdus virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus.
  • 39 Un nākuši viņi lūdza tos. Pēc tam tos izveda un lūdza, iziet no pilsētas.
  • 40 Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie Lidijas; un brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja.