• Jāzepa sapņi; brāļi viņu pārdod uz Ēģipti.

  • 1 Un Jēkabs dzīvoja zemē, kur viņa tēvs kā svešinieks bija mitis, Kanaāna zemē.
  • 2 Šie ir Jēkaba radu raksti: Jāzeps, septiņpadsmit gadus vecs būdams, ganīja avis ar saviem brāļiem, un zēns bija pie Bilhas un Zilfas, sava tēva sievu dēliem, un Jāzeps nesa vēstis tēvam par viņu ļauno slavu.
  • 3 Un Israēls mīlēja Jāzepu pār visiem saviem bērniem, jo tas viņam bija dzimis vecumā, un viņš tam taisīja raibus svārkus.
  • 4 Un viņa brāļi redzēja, ka tēvs to mīlēja pār visiem viņa brāļiem, un tie to ienīdēja un nevarēja laipni ar to runāt.
  • 5 Un Jāzeps sapņoja sapni un to stāstīja saviem brāļiem, - tad šie to vēl vairāk ienīdēja.
  • 6 Un viņš uz tiem sacīja: “Klausāties jel šo sapni, ko esmu redzējis.
  • 7 Un redzi, mēs sējām kūlīšus laukā, un redzi, mans kūlītis cēlās un stāvēja, un redzi, jūsu kūlīši apstājušies klanījās pret manu kūlīti.”
  • 8 Tad viņa brāļi uz to sacīja: “Vai tu mums paliksi par ķēniņu? Vai tu valdīdams pār mums valdīsi?” Un tie vēl vairāk to ienīdēja viņa sapņu un viņa stāstu dēļ.
  • 9 Un tas sapņoja vēl citu sapni un to teica saviem brāļiem un sacīja: “Redzi, es vēl citu sapni esmu redzējis, un redzi, saule un mēnesis un vienpadsmit zvaigznes klanījās manā priekšā.”
  • 10 Un kad viņš to stāstīja savam tēvam un saviem brāļiem, tad viņa tēvs to aprāja un uz to sacīja: “Kas tas par sapni, ko tu esi sapņojis? Vai es un tava māte un tavi brāļi patiesi nāksim pie zemes klanīties tavā priekšā?”
  • 11 Un viņa brāļi to skauda, bet viņa tēvs šo vārdu paturēja.
  • 12 Un viņa brāļi gāja ganīt sava tēva lopus Šehemē. Tad Israēls sacīja uz Jāzepu:
  • 13 “Vai tavi brāļi negana Šehemē? Nāc, es tevi sūtīšu pie tiem.” Un tas sacīja: “Redzi, še es esmu.” Un viņš uz to sacīja:
  • 14 “Ej jel, lūko, kā taviem brāļiem klājās un kā lopiņiem klājās, un nes man vēsti atpakaļ.” Un viņš to izsūtīja no Hebrones ielejas, un tas nāca uz Šehemi.
  • 15 Un kāds vīrs viņu atrada un redzi, viņš maldījās pa lauku; tad vīrs viņam vaicāja sacīdams: “Ko tu meklē?”
  • 16 Un tas sacīja: “Es meklēju savus brāļus, saki man lūdzams, kur tie gana?”
  • 17 Tad vīrs sacīja: “Tie no šejienes aizgājuši, jo es dzirdēju tos sakām: iesim uz Dotanu.” Un Jāzeps sekoja saviem brāļiem un atrada tos Dotanā.
  • 18 Un tie viņu ieraudzīja no tālienes, un pirms viņš tuvu pie tiem atnāca, tie sarunājās viņu nokaut,
  • 19 Un sacīja viens uz otru: “Redzi, še nāk sapņotājs.
  • 20 Un nu nāciet, nokausim to un iemetīsim to kādā bedrē un sacīsim: negants zvērs to aprijis; tad redzēsim, kas būs no viņa sapņiem.”
  • 21 Un Rūbens to dzirdēja un to izpestīja no viņu rokām un sacīja: “Nenokausim viņu.”
  • 22 Un Rūbens uz tiem sacīja: “Neizlejat asinis, metiet viņu bedrē, kas te tuksnesī, un nepieliekat rokas pie viņa,” - lai viņš to izpestītu no viņu rokām un pārvestu savam tēvam.
  • 23 Un notikās, kad Jāzeps atnāca pie saviem brāļiem, tad tie Jāzepam novilka raibos svārkus, kas tam bija mugurā.
  • 24 Un tie to ņēma un iemeta bedrē, bet bedre bija tukša, un tur ūdens nebija iekšā.
  • 25 Un tie apsēdās maizi ēst un pacēla savas acis un skatījās, un redzi, Ismaēliešu pulks nāca no Gileādas, un viņu kamieļi nesa dārgas zāles, balzamu un mirres; tie gāja, to nonest uz Ēģipti.
  • 26 Tad Jūda sacīja uz saviem brāļiem: “Ko tas mums līdz, ja savu brāli nokaujam un viņa asinis slēpjam?
  • 27 Nāciet, pārdosim viņu Ismaēliešiem un nepieliksim savas rokas pie viņa, jo viņš ir mūsu brālis, mūsu miesa.” Un viņa brāļi tam klausīja.
  • 28 Midiāniešu vīriem, tirgotājiem, garām ejot, tie izvilka un izcēla Jāzepu no bedres un pārdeva Jāzepu Ismaēliešiem par divdesmit sudraba gabaliem, un tie aizveda Jāzepu uz Ēģiptes zemi.
  • 29 Un Rūbens gāja atpakaļ pie bedres un redzi, Jāzeps nebija bedrē; tad tas saplēsa savas drēbes
  • 30 Un griezās atpakaļ pie saviem brāļiem un sacīja: “Tā puisēna tur vairs nav un es, - kur man būs palikt?”
  • 31 Un tie ņēma Jāzepa svārkus un nokāva āzi un iemērca svārkus asinīs.
  • 32 Un nosūtīja raibos svārkus un lika tos nonest savam tēvam un sacīja: “Šos esam atraduši; apraugi jel, vai tie ir tava dēla svārki, vai nē?”
  • 33 Un tas tos pazina un sacīja: “Tie ir mana dēla svārki; nikns zvērs viņu ir aprijis, plosīt tas Jāzepu saplosījis.”
  • 34 Un Jēkabs pārplēsa savas drēbes un apvilka maisu ap saviem gurniem un bēdājās pēc sava dēla ilgu laiku.
  • 35 Tad visi viņa dēli un visas viņa meitas cēlās, viņu iepriecināt, bet viņš negribējās iepriecinājams būt un sacīja: “Ar bēdām es noiešu kapā pie sava dēla.” Un viņa tēvs to apraudāja.
  • 36 Un Midiānieši to pārdeva Ēģiptes zemē Potifaram, Faraona galminiekam un sargu virsniekam.