• Īzaks piedzimst, 3; Ismaēls ar savu māti Hāgari izdzīts, 14; Ābrahāms ceļ derību ar Abimelehu, 22.

  • 1 Un Tas Kungs piemeklēja Sāru, kā viņš bija sacījis, un Tas Kungs darīja Sārai, kā bija runājis.
  • 2 Un Sāra tapa grūta un dzemdēja Ābrahāmam dēlu viņa vecumā, noliktā laikā, ko Dievs viņam bija sacījis.
  • 3 Un Ābrahāms nosauca sava dēla vārdu, kas viņam piedzima, ko Sāra viņam dzemdēja, par Īzaku.
  • 4 Un Ābrahāms apgraizīja savu dēlu Īzaku, astoņas dienas vecu, kā Dievs tam bija pavēlējis.
  • 5 Un Ābrahāms bija simts gadus vecs, kad tam Īzaks, viņa dēls, piedzima.
  • 6 Un Sāra sacīja: smiešanos Dievs man ir sataisījis; ikkatrs, kas to dzirdēs, par mani smiesies.
  • 7 Un tā sacīja: kas gan Ābrahāmam būtu sacījis, ka Sāra bērnus zīdīs? Jo es esmu dzemdējusi dēlu viņa vecumā.
  • 8 Un bērns auga un tapa no krūtīm atšķirts, un Ābrahāms darīja lielas dzīres dienā, kad Īzaks tapa atšķirts.
  • 9 Un Sāra redzēja ēģiptietes Hāgares, dēlu, ko tā Ābrahāmam bija dzemdējusi, smējēju esam;
  • 10 Un tā sacīja uz Ābrahāmu: “Izdzen šo kalponi un viņas dēlu, jo šīs kalpones dēlam nebūs mantot līdz ar manu dēlu, ar Īzaku.”
  • 11 Un tas vārds Ābrahāmam ļoti rieba sava dēla dēļ.
  • 12 Bet Dievs sacīja uz Ābrahāmu: “Lai tas tev neriebj zēna un tavas kalpones dēļ. Visu, ko Sāra tev ir sacījusi, - klausi viņas balsij, jo Īzakā tev dzimums taps nosaukts.
  • 13 Tomēr arī kalpones dēlu Es celšu par tautu, tāpēc ka tas tavs dzimums.”
  • 14 Un no rīta agri Ābrahāms cēlās un ņēma maizi un ūdens trauku, un deva to Hāgarei, likdams uz viņas pleciem, un bērnu; un viņš to aizraidīja; un tā gāja un maldījās Bēršebas tuksnesī.
  • 15 Kad nu ūdens traukā pietrūka, tad tā nometa bērnu apakš krūma,
  • 16 Un nogāja un apsēdās tur pretī bultas šāviena tālumā, jo tā sacīja: “Es nevaru redzēt bērnu mirstam.” Un apsēdās tur pretī un pacēla savu balsi un raudāja.
  • 17 Un Dievs dzirdēja zēna balsi, un Dieva eņģelis no debesīm sauca Hāgarei un uz to sacīja: “Kas tev kait, Hāgare? Nebīsties, jo Dievs zēna balsi dzirdējis vietā, kur viņš ir.
  • 18 Celies, ņem zēnu un turi to pie savas rokas, jo Es viņu celšu par lielu tautu.”
  • 19 Un Dievs viņai atvēra acis, un tā ieraudzīja ūdens aku un gāja un pildīja trauku ar ūdeni, un dzirdināja zēnu.
  • 20 Un Dievs bija ar zēnu, un tas auga un dzīvoja tuksnesī,
  • 21 Un tapa strēlnieks ar stopu un dzīvoja Pāranas tuksnesī; un viņa māte tam veda sievu no Ēģiptes zemes.
  • 22 Un tanī laikā Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, runāja ar Ābrahāmu sacīdami: “Dievs ir ar tevi visās lietās, ko tu dari.
  • 23 Un nu zvērē man tagad pie Dieva, ka tu negribi viltīgs būt pret mani, nedz pret maniem bērniem, nedz pret maniem bērnu bērniem; pēc tās žēlastības, ko es tev darījis, tev būs man darīt un zemei, kur tu kā svešinieks piemīti.”
  • 24 Un Ābrahāms sacīja: “Es zvērēšu.”
  • 25 Un Ābrahāms norāja Abimelehu ūdens akas dēļ, ko Abimeleha kalpi ar varu bija paņēmuši.
  • 26 Tad Abimelēhs sacīja: “Es nezinu, kas to darījis, ne tu man to esi sacījis, nedz es to arī esmu dzirdējis līdz šai dienai.”
  • 27 Un Ābrahāms ņēma avis un vēršus un deva tos Abimeleham, un tie abi cēla derību.
  • 28 Bet Ābrahāms nolika savrup septiņus jērus.
  • 29 Tad Abimelehs sacīja uz Ābrahāmu: “Par ko šie septiņi jēri, ko tu savrup esi nolicis?”
  • 30 Un viņš sacīja: “Par to, ka tev būs ņemt šos septiņus jērus no manas rokas, lai man būtu par liecību, ka es šo aku racis.”
  • 31 Tāpēc tā vieta nosaukta Bēršeba, ka tie abi tur bija zvērējuši.
  • 32 Un tie derēja derību Bēršebā. Tad cēlās Abimelehs un Pīkols, viņa karaspēka virsnieks, un griezās atpakaļ uz Fīlistu zemi.
  • 33 Bet viņš dēstīja tamariskas koku Bēršebā, un piesauca tur Tā Kunga, mūžīgā Dieva, vārdu.
  • 34 Un Ābrahāms piemita kā svešinieks Fīlistu zemē ilgu laiku.