1
Un, kad gads bija pagājis, ap to laiku, kad ķēniņi mēdz iziet, lai karotu, tad Dāvids sūtīja Joābu un viņam līdzi savus kalpus un visu Israēla karaspēku, un tie postīja Amona zemi un apmetās pret Rabu, to ielenkdami; bet Dāvids pats palika Jeruzālemē.
2
Un tad kādā vakarā notika, ka Dāvids piecēlās no savas guļasvietas un pastaigājās šurpu turpu pa ķēniņa nama jumtu, un viņš ieraudzīja no nama jumta zemāk lejā kādu sievu mazgājamies; šī sieva bija neparasti skaista izskata.
3
Un Dāvids nosūtīja ļaudis un lika tiem apvaicāties, kā sieva viņa ir; un viņam tika pateikts, ka tā ir Batseba, Ēliāma meita, hetieša Ūrijas sieva.
4
Tad Dāvids sūtīja vēstnešus un lika to atvest, un tā nāca pie viņa, un viņš pie tās gulēja, un, kad tā bija no savas nešķīstības nomazgājusies, tad viņa atgriezās atpakaļ savā namā.
5
Kad šī sieva kļuva grūta, tad tā sūtīja Dāvidam ziņu, sacīdama: "Es esmu grūta."
6
Tad Dāvids deva ziņu Joābam, sacīdams: "Atsūti hetieti Ūriju pie manis!" Un Joābs atsūtīja Ūriju pie Dāvida.
7
Kad Ūrija pie viņa atnāca, tad Dāvids jautāja: "Kā klājas Joābam, kā klājas karavīriem, un kā veicas karā?"
8
Un Dāvids sacīja Ūrijam: "Noej lejā savā namā un mazgā savas kājas!" Un, kad Ūrija izgāja ārā no ķēniņa nama, tad ķēniņa dāvanas tika nestas aiz viņa.
9
Bet Ūrija apgūlās ķēniņa nama durvju priekšā kopā ar visiem sava kunga kalpiem, un savā namā viņš neiegāja.
10
Kad tas tika pateikts ķēniņam, ka Ūrija nav gājis savā namā, tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Vai tu nenāc no ceļa? Kādēļ tu neej savā namā?"
11
Bet Ūrija atbildēja Dāvidam: "Gan Dieva šķirsts, gan Israēls, gan Jūda mīt teltīs, un mans kungs, karavadonis Joābs, un mana kunga kalpi mīt atklātā laukā teltīs; kā tad lai es ietu savā namā, lai ēstu un dzertu un lai gulētu pie savas sievas? Tik tiešām, ka Tas Kungs dzīvo un tu pats dzīvo, to gan es nedarīšu!"
12
Tad Dāvids sacīja Ūrijam: "Paliec vēl šodien šeit, tad rīt es tevi atlaidīšu." Tā Ūrija palika to dienu un arī vēl nākamo dienu Jeruzālemē.
13
Nākamā dienā Dāvids to ataicināja, lai tas kopā ar viņu ēstu un dzertu, un viņš to piedzirdīja; taču vakarā Ūrija nogāja, lai apgultos savā guļasvietā kopā ar sava kunga kalpiem, un viņš nenogāja lejā savā namā.
14
Tad otrā rītā Dāvids rakstīja Joābam vēstuli, un viņš to nosūtīja ar Ūriju.
15
Savā vēstulē viņš bija Joābam tā rakstījis: "Noliec Ūriju pirmajās rindās, kur viskarstākā kaušanās, un novērsieties no viņa, tā ka viņš tiek pārvarēts un mirst!"
16
Un notika, kad Joābs aplenca pilsētu, tad viņš nolika Ūriju tādā vietā, kur, kā viņš zināja, atrodas stipri pretinieki.
17
Kad pilsētas karavīri devās uzbrukumā un iesāka kauju ar Joābu, tad dažs labs no Dāvida kalpiem karotāju pulkā krita, un arī hetietis Ūrija dabūja galu.
18
Kad Joābs Dāvidam nosūtīja ziņu par visiem notikumiem, kas vien bija karalaukā norisinājušies,
19
tad viņš pavēlēja savam vēstnesim, sacīdams: "Kad tu būsi izstāstījis ķēniņam visus kara notikumus
20
un kad ķēniņš iedegsies dusmās un viņš tev jautās: kāpēc jūs bijāt tik tuvu pie pilsētas nostājušies, lai uzbruktu un to iekarotu? Vai jūs nezinājāt, ka no mūra šaus?
21
Kas Abimelehu, Jerubošeta dēlu, ir nogalinājis? Vai ne sieva, kas no mūra viņam virsū uzgāza virsējo dzirnu akmeni, ka tas Tebecā nomira? Kāpēc jūs esat gājuši tik tuvu mūrim? - tikai tad saki: arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir kritis."
22
Tad vēstnesis devās ceļā, un viņš nonāca un paziņoja visu Dāvidam, ko Joābs bija viņam uzdevis.
23
Un vēstnesis sacīja ķēniņam: "Tāpēc ka ienaidnieki bija stiprāki nekā mēs, tie mums uzbruka, izlauzdamies laukā, bet mēs tiem turējāmies pretī un atspiedām tos atpakaļ līdz pilsētas vārtu ieejai.
24
Tad strēlnieki sāka šaut no mūriem uz taviem kalpiem, un daži no ķēniņa kalpiem krita; arī tavs kalps, hetietis Ūrija, ir dabūjis galu."
25
Tad Dāvids sacīja vēstnesim: "Saki tā Joābam: lai tava sirds neēdas šī notikuma dēļ! Jo zobens rij te šo, te citu. Pastiprini cīņas sparu pret pilsētu un izposti to! - Un tā iedrošini viņu!"
26
Kad Ūrijas sieva dzirdēja, ka viņas vīrs Ūrija bija miris, tad tā sēroja par savu laulāto draugu.
27
Un, kad sēru laiks bija pagājis, tad Dāvids lika to atvest savā namā, un viņa kļuva tā sieva un dzemdēja viņam dēlu. Bet šī lieta, ko Dāvids bija darījis, gan nepatika Tam Kungam.