Muitnieki 1. gs.
Nodokļu ievācējiem Palestīnā bija 3 lieli reģionāli centri: Jērika, Kapernauma un Cēzareja.
Muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licenzes nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: "galvas" nauda (par katru cilvēku no 12 (sievietēm) vai 14 (vīriešiem) gadu vecuma līdz 65 gadu vecumam, iespējams, viens denārijs gadā (Mt. 22, 15 - 22)); zemes nodoklis; ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Virsmuitnieks Caķejs pats atzina savu negodīgo rīcību, sk. Lūkas ev. 19:8.
Jūdi viņus ienīda, jo viņi strādāja Romas impērijas labā. Tādā veidā muitnieki palīdzēja apspiedēju varai. Arī sinagogās viņi nebija gaidīti. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Tāpēc vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija citi atstumti grēcinieki.
Jēzus skaidri zināja muitnieku grēkus un to, ka arī citi uz viņiem skatījās kā uz grēciniekiem. Sk. piem., Mateja 5:46: "Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?" Un, runājot par disciplinēšanu draudzē, Mateja 18:17 lasām: "...bet, ja viņš neklausa arī draudzei, tad turi viņu par pagānu un muitnieku." Taču, neskatoties uz to, Jēzus arī viņus bija nācis izglābt: Viņš aicināja muitnieku Mateja sekot Sev un kļūt par Viņa mācekli (Mateja ev. 9:9), kam viņš arī atsaucās. Jēzus izglāba arī Jērikas virsmuitnieku Caķeju (Lūkas ev. 19:1-10). Tos, no kuriem citi novērsās, Jēzus mīlēja un glāba.