Jēzus mācīja saviem mācekļiem lūgt Dieva palīdzību attiecībā uz kārdināšanām: "Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs no ļaunā." (Mt. 6,13a) Tas nozīmē, ka kārdināšanas ir tās, kuras mēs neizbēgami piedzīvojam; mums vienmēr jāmeklē Dieva palīdzība un jālūdz Viņu, lai tās uzvarētu.
Nomoda stāvoklis un uzmanība pret grēkiem un grēcīgo ir Bībeles mācība. Piem., ap. Pāvils skubina "bēgt" no grēkiem:
1. Kor. 6,18: „Sargieties no netiklības! . . ."
1. Kor. 10,14: „Tādēļ, mani mīļie, bēdziet no elku dievu kalpošanas!"
2. Tim. 2,22: „Bēdz no jaunekļa iekārībām un dzenies pēc taisnības, ticības, mīlestības, miera ar tiem, kas piesauc To Kungu ar skaidru sirdi."
Visās šajās rakstvietās ap. Pāvils lieto vārdu φεύγω, kas nozīmē bēgt. Tā var būt zagšana, no kuras jābēg, tā var būt laika nosišana telefonā, tā var būt lamāšanās, dusmu izvirdumi, nepacietība utt. Pamani? - Bēdz! Tā ir svarīga attieksme pret grēku vispār: darīt visu, lai būtu tālāk no tā.
JD, runājot par kārdināšanām, lietots vārds πειρασμός. Tas var nozīmēt gan kārdināšanu, gan pārbaudījumu. Atbilstošais darbības vārds ir πειράζω, ar nozīmēm pārbaudīt, kārdināt. Konteksts nosaka to, kā šis vārds jātulko katrā atsevišķā rakstvietā.
Viena no tādām rakstvietām ir Jēk. 1.nodaļa. Sākumā Jēkabs runā par pārbaudījumiem, pēc tam, no 13.p., par kārdināšanām.
13 Neviens, kas tiek kārdināts, lai nesaka: Dievs mani kārdina, - jo ļaunām kārdināšanām Dievs nav pieejams, un pats Viņš nevienu nekārdina.
14 Bet katru kārdina viņa paša kārība, to vilinādama un valdzinādama.
15 Pēc tam kārība, kad tā ieņēmusies, dzemdē grēku, bet grēks padarīts dzemdē nāvi.
Iespējams, ka tieši 13.p. grieķu val. lietotais vārds πειράζω maina savu nozīmi no ārējām pārbaudīšanām (Jēk. 1:2 un 1:12) uz iekšējām kārdināšanām (šajā pantā šī vārda sakne lietota vairākas reizes). Ticīgais nekad nedrīkst vainot Dievu par savām kārdināšanām. Ja cilvēks ticībā stājas pretī bēdām un pārbaudījumiem savā dzīvē, tad viņa raksturs nobriest līdz pilnībai (Jēk. 1:4) un viņš saņem dzīvības vainagu (Jēk. 1:12; tātad 2.p. un 12.p. lietotais vārds būtu jātulko kā pārbaudījumi/ pārbaudījums). Taču, ja kristietis stājas pretī problēmām ar nepareizu attieksmi, tad tas noved pie dažādām sliktām lietām, no kurām viena ir minēta šeit: vainot Dievu par kārdināšanām pārbaudījumu laikā (13.p. sākumu varētu tulkot arī: "Neviens, kas tiek pārbaudīts, lai nesaka: Dievs mani kārdina ..."). VD rāda, ka Dievs gan pārbaudīja cilvēkus, cik viņi bija paklausīgi (Ābrahāmu, Gen. 22:1; Israēla tautu, Soģu 2:22; ķēniņu Hiskiju, 2. Laiku 32:31; 2. Ķēn. 20:12-19), bet Dievs to nekad nedarīja, lai liktu viņiem grēkot vai lai iznīcinātu viņu ticību.