Šīs grāmatas autors ir Marks, Palestīnas ebrejs (Ap.d. 12:12). Pašā evaņģēlijā autors gan nav nosaukts, bet Eusebijs, citējot Papiju, saka, ka Marks bija tulks, kad Pēteris mācīja. Tātad aiz Marka evaņģēlija satura ir apustulis Pēteris. Ciešā saikne starp Marku un Pēteri (1.Pēt. 5:13) pamanāma, ja tiek salīdzināts evaņģēlija saturs un Pētera sprediķis Apustuļu darbos 10:36-41.
Marka vārds Jaunajā Derībā parādās 8 reizes (Ap.d. 12:12.25; 13:5.13; 15:37-39; Kol. 4:10; 2.Tim. 4:11; Filemonam 23:24; 1.Pēt. 5:13). Jānis bija viņa ebreju vārds, un Marks bija viņa romiešu vārds (Ap.d. 12:12). Marks bija Marijas dēls, kurai bija māja Jeruzālemē, acīmredzot, pietiekami plaša ticīgo tikšanās vieta kristīgās draudzes sākuma dienās (Ap.d. 12.nod.)s. Marks bija Barnabas brāļa dēls (Kol. 4:10). Marks ir bijis Pāvila misijas līdzdalībnieks (Ap.d. 13:5), kas pēc neilga laika, mums nezināmu iemeslu dēļ, atteicās no misijas (Ap.d. 13:13; 15:37.38). Tomēr vēlāk viņš atkal bija ļoti noderīgs Pāvilam (2.Tim. 4:11).
Marka evaņģēlijs, kopā ar Mateja un Lūkas evaņģēlijiem, ir sinoptiskie evaņģēliji, kas nozīmē, ka saistoši ir jautājumi par šo evaņģēliju līdzību: vai evaņģēliju autori izmantoja viens otra uzrakstīto? Kurš kuru izmantoja? Parasti Marku uzlūko kā pirmo, kuru izmantojuši Matejs un Lūka. Bet to nezinām.
Ja ar 1.Pēt. 5:13 minēto Babilonu ir domāta Roma, tad sarakstīšanas vieta varētu būt Roma.
Primārā evaņģēlija auditorija, iespējams, bija cilvēki Romā. Uz to varētu norādīt gan 1.Pēt. 5:13 (ja Babilona nozīmē Romu), gan arī tas, kas, salīdzinot ar citiem evaņģēlijiem, tajā ir iekļauts un kas nav iekļauts. Piemēram, cittautiešiem varēja nebūt svarīga Jēzus ģenealoģija, kas ir Mateja ev. sākumā.
Marks arī interpretē aramiešu vārdus, kas nebūtu pazīstami Romā dzīvojošiem cittautiešiem (aramiešu vārdi tiek tulkoti):
Mk 3:17: "… un Jēkabu, Cebedeja dēlu, un Jāni, Jēkaba brāli, un tiem pielika vārdu Boanerges, tas ir, pērkona dēli …" (Boanerges - aramiešu val.)
Mr. 5:41: "Un Viņš satvēra bērna roku un saka uz to: "Talita, kūmi!" Tas ir tulkots: "Meitiņ, Es tev saku, celies augšā!""
Mr. 7:34: "… un skatījās uz debesīm, nopūtās un sacīja uz to: "Efata, tas ir: atveries.""
Mr. 15:22: "Un tie Viņu noveda Golgatā, kas tiek tulkots: pieres vieta."
Kāpēc evaņģēlija autors uzreiz nerakstīja tulkojumu aramiešu vārdiem? Iespējams, ka aramiešu izteicieni bija īpašā atmiņā par to, ko darīja Jēzus.
Kaut arī Marks rakstīja savu evaņģēliju grieķu valodā, viņš lieto vairākus latīņu terminus grieķu ekvivalentu vietā (kādi no tiem lietoti arī citos evaņģēlijos).
Tā kā aiz Marka kā evaņģēlija autora jeb uzrakstītāja ir Pēteris, pēc Papija liecības, tad tas palīdz saprast labāk tādas vietas kā Mr. 7:19b (sk. Ap.d. 10:9-17.28) un Mr. 16:7 (par Pēteri īpaši pieteikts - nav citos evaņģēlijos).
Marks daudz izmanto vārdu "tūlīt" (εὐθύς) 42x (atlikušajā JD vēl 12x, no kurām Mt. 5x, Lk. 1x). Marks arī daudz lieto tagadnes laiku, ko citi evaņģēliju autori dara mazāk. Iespējams, ka tā stāstītais (Pēteris to sludināja) tika paspilgtināts.
Īpaša uzmanība tiek pievērsta aicinājumam kļūt par mācekli (Mk. 8.-10.nod.). Visām 3 rakstvietām, kurās Jēzus runā par savām ciešanām, seko mācība par to, ko nozīmē būt Jēzus māceklim, proti, viņam ir jācieš. Sk. Mr. 8:31-38; 9:30-37; 10:32-45. Tieši šī iezīme, proti, ka sekošana Jēzum iekļauj ciešanas, - tieši tāpat, kā Jēzus cieta, - varētu būt viena no norādēm, kāds ir šī evaņģēlija vismaz viens no sarakstīšanas iemesliem, proti, iedrošināt kristiešus, kas cieš, izturēt ciešanās.