Iespējams, ka Lūkas bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā, ārsts, ap. Pāvila pavadonis dažādos laika posmos sākot no ap. Pāvila 2.misijas ceļojuma līdz viņa apcietinājumam Romā (Ap.d. 28:16). Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11)
Lūkas, ārsts. Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts (28:6 "uztūks" - lietots parastais medicīniskais termins iekaisuma apzīmēšanai; JD to lieto vienīgi Lūkas). Protams, ka 1.gs. ārstam nebija īpašs medicīnisku vārdu krājums, kā tas ir šodien, bet atsevišķu vārdu lietošana Lk. ev. un Ap.d. gr. liek domāt, ka kāds ārsts varētu būt šo grāmatu autors. Jāatceras, ka Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14).
Šis evaņģēlijs ir adresēts Teofīlam (Lk. 1:3), kura vārds nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofīls uzrunāts kā cienījamais (1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks.
Evaņģēlijs bija domāts kā mācība Teofīlam (1:4) un arī tiem, kuru starpā šī grāmata tiktu lietota. Protams, evaņģēlijs bija domāts visiem kristiešiem. Ja ņemam vērā to, ka Lūkas bija ciešs ap. Pāvila līdzgaitnieks (pagānu apustulis), tad tās vietas, kuras šajā evaņģēlijā runā par to, ka Jēzus ir visu cilvēku Pestītājs, ir labs atbalsts ap. Pāvila darbībai pagānu starpā.
Varētu būt vēl viens liels iemesls šī evaņģēlija sarakstīšanai, proti, Pāvila aizstāvībai Romā. Lk. ev. un Ap.d. gr. ir viena autora darbs, kas šo darbu ir sarakstījis 2 rakstu rituļos (šo raksturu rituļu materiāls parasti bija tik liels, ka uz tā derētu viena no šīm grāmatām; tāpēc arī ir divas grāmatas: Lk. ev. un Ap.d., jo tās nesatilpa vienā ritulī). Ap.d. gr. beidzas ar laiku pirms Pāvila tiesas, un gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. rādīts, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja neko sliktu kristietībā. Tāpēc iespējams, ka Lk. ev., kopā ar Ap.d. gr., bija rakstīti arī ar nolūku, lai Pāvila tiesātājiem būtu liecība par to, ka kristietība, kuru Jēzus iesāka (Lk. ev.) un kuras izplatīšanā Pāvils bija tik dedzīgi iesaistīts (Ap.d. gr.) nebija drauds Romas varai. Var būt, ka Teofilam bija kāda augsta, ietekmīga loma Romas varā, - to gan nezinām.
Ir izteikti dažādi minējumi par šī evaņģēlija sarakstīšanas laiku. Ja pieturamies pie tā, ka Lk. ev. un Ap.d. gr. ir vienoti darbi, kuri sarakstīti pirms Pāvila tiesāšanas Romā, tad tas ir pirms Pāvila nāves, kas tiek datēta ar 64. vai 65.gadu.
Lūkas evaņģēlija īpašās iezīmes
1. Lūkas evaņģēlijs sākas ar plašu prologu (Lk. 1. un 2.nod.). Tas satur informāciju, kas nav atrodama citos evņģēlijos.
2. Lūkas evaņģēlijs atspoguļo tā laika vēsturisko kontekstu. Pieminēti ķēniņš Hērods, imperatori Augusts un Tiberijs. Jāņa Kristītāja mācība ļaudīm, muitniekiem un kareivjiem (Lk. 3,10-14) dod ieskatu tā laika sociālajā situācijā.
3. Lūkas evaņģēlijs uzsver pielūgsmi un lūgšanu. Lūkas evaņģēlijs sākas un beidzas ar pielūgsmes ainām (1:8; 24:53). 1. un 2.nod. daudz Dieva slavēšana. Lk. ev. vairāk nekā citos evaņģēlijos rakstīts, ka Jēzus lūdza Dievu. Piem., 3:21, kristībās; 5:16, tuksnesī; 6:12, pirms apustuļu izraudzīšanas; 9:18, pirms jautājuma par to, kas Viņš ir; 9:28-29 Apskaidrošanas kalnā.
4. Tā kā Lūkas evaņģēlijam ir turpinājums, proti, Apustuļu darbu grāmata, tad atsevišķas iezīmes ir saprotamas arī no šī redzespunkta. Piem.,
- jau pirmajās divās nodaļās vairākkārt pieminēts Svētais Gars;
- Lk. ev. rāda lielu pievēršanos tiem, kas sabiedrībā nebija ar lielām tiesībām, piem., sievietes; kas nebaudīja lielu varu, piem., nabadzīgie; kas nebija ļoti ieredzēti, piem., samarieši (9:52.56; 10:33; 17:16). Un tieši nabadzīgie ir tie, par ko ļoti rūpējās pirmā kristīgā draudze, ko Lūkas, rakstīdams Ap.d. gr. un daudz būdams kopā ar Pāvilu, labi zināja.
- Ja Lk. un Ap.d. tika rakstīti arī ar nolūku, lai Romas tiesā būtu pierādījumu, ka Pāvils ir nevainīgs, tad arī šajā jautājumā redzam, ka ne tikai Ap.d. gr. rāda, ka Romas varas pārstāvji nesaskatīja kristietībā neko sliktu (pārsvarā jūdi bija tie, kas izraisīja kristiešu vajāšanas), bet arī Lk. ev. tas jau pamanāms. Piem., Lk. 23:47 romiešu centurions saka: "Un virsnieks, redzēdams, kas notika, Dievu teica un sacīja: "Patiesi, šis bijis taisns cilvēks."" (Mt. 27:54 un Mr. 15:39 virsnieks jeb centurions atzīst Jēzu par Dieva Dēlu.)
Ir vēl citas interesantas iezīmes Lk. ev., piem., pievēršanās atstumtajiem, glābšanas tēma.