Evaņģēlija autors ir apustulis Jānis, māceklis, "ko Jēzus mīlēja" (20:2; sk. arī 13:23; 19:26; 21:7.20.24). Tas nav tā, ka Jēzus nemīlēja citus mācekļus vai citus mācekļus mīlēja mazāk. Visticamāk Jānis ar šiem vārdiem kā šī evaņģēlija autors izmantoja to priekštiesību uzrakstīt to, kā viņš jutās. No Mt. 4:21.22 uzzinām, ka Jānim bija brālis Jēkabs, un tēvs Cebedejs. Viņi bija zvejnieki.
Jānis bija ievērojams pirmajā draudzē, bet šajā evaņģēlijā viņš nav vārdā nosaukts, kas būtu dabīgi, ja viņš to rakstīja. Bet, ja viņš nav rakstījis šo evaņģēliju, tad: kāpēc Jānis nebūtu nosaukts vārdā? No rakstītā redzams, ka autors labi pārzināja jūdu dzīvi un zemi: jūdi ar samariešiem bija naidā (4:9), Betānija bija 15 stadiju (3,2 km) no Jeruzalemes (11:18), Jānis piemin Kānas ciemu, kas nav minēts nevienā no seniem rakstiem (2:1; 21:2). Ir notikumi, kurus varēja un būtu gribējis pieminēt tikai aculiecinieks: svaidāmās eļļas smarža piepildīja visu māju Betānijā (12:3) u.c.
Kādi uzskata, ka Jāņa evaņēlijs ticis uzrakstīts ap 85.gadu vai vēlāk. Viens no argumentiem pie šī uzskata ir attīstītā Jāņa ev. teoloģija. Citi saka, ka evaņģēlijs varētu būt ticis sarakstīts 50-tajos gados un ne vēlāk kā 70.gadā. Šī uzskata pārstāvji saka arī, ka attīstīta teoloģija nebūt nenorāda uz vēlāku sarakstīšanas laiku. Piem., Rom. teoloģija (vēstule sarakstīta ap 57.g.), ir tikpat attīstīta kā Jāņa ev. Pie tam 5:2 rakstītais, ka Jeruzalemē "ir" Betzatas (Betezdas) dīķis un nevis, ka šis dīķis "bija", varētu norādīt, ka Jāņa evaņģēlijs ticis sarakstīts pirms 70.gada, kad Jeruzālemi nopostīja. Citi saka, ka Jānis arī citur, runādams par pagātni, lietojis tagadnes laiku.
Rakstīšanas nolūks ir skaidri nosaukts, Jņ. 20:30.31:
30 Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā.
31 Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.
Skaidrojums par tekstu pēc grieķu val.:
30 Πολλὰ μὲν οὖν καὶ ἄλλα σημεῖα ἐποίησεν ὁ Ἰησοῦς ἐνώπιον τῶν ⸀μαθητῶν, ἃ οὐκ ἔστιν γεγραμμένα ἐν τῷ βιβλίῳ τούτῳ·
31 ταῦτα δὲ γέγραπται ἵνα πιστεύ[ς]ητε ὅτι Ἰησοῦς ἐστιν ὁ χριστὸς ὁ υἱὸς τοῦ θεοῦ, καὶ ἵνα πιστεύοντες ζωὴν ἔχητε ἐν τῷ ὀνόματι αὐτοῦ.
Vārds ticētu 31.p. pēc vienas daļas manuskriptu ir prezentā, aktīvā, konkunktīvā (πιστεύητε), bet pēc citiem manuskriptiem aoristā, aktīvā, konjunktīvā (πιστεύςητε). Ja aoristā, tad domāts ticības sākums; ja prezentā, tad ticības turpinājums. Frāze "pie ticības nākuši" grieķu val. ir prezenta divd., kas būtu jātulko "ticēdami". Gan darbības vārds, gan divdabas ir saskaņā ar Jāņa ev. lielo akcentu, proti, ticību Jēzum. Līdz ar to šis pants pasaka, kāpēc sarakstīts Jāņa evaņģēlijs. Šis evaņģēlijs ir noderīgs gan neticīgiem, gan kristiešiem. Lasot šo evaņģēliju un cenšoties to saprast ir jāpatur prātā Jāņa definētais rakstīšanas nolūks: uzrakstītās zīmes (sk. zemāk A) ir rakstītas ar nolūku, lai cilvēki ticētu (sk. zemāk B), un ticētu, "ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls".
(A) Zīmes nav tikai brīnumi, bet norādes uz kaut ko. Šīs zīmes ir sekojošās:
1. Ūdens pārvēršana vīnā Kānā Galilejā (2:1-11). 11.p.: "Šī ir pirmā zīme, ko Jēzus darīja Kānā Galilejā, atklādams Savu godību, un Viņa mācekļi sāka Viņam ticēt."
2. Galma vīra dēla dziedināšana Kapernaumā (4:46-54). 54.p.: "Šī jau bija otra zīme, ko Jēzus darīja, atnācis no Jūdejas Galilejā."
3. Neveselā dziedināšana pie Betzatas dīķa Jeruzalemē (5:1-18).
4. 5000 cilvēku paēdināšana pie Galilejas jūras (6:5-14).
5. Staigāšana pa ūdens virsu Galilejas jūrā (6:16-21).
6. Aklā dziedināšana Jeruzālemē (9:1-7).
7. Lācara uzcelšana no mirušiem Betānijā (11:1-45).
Ar šo zīmju palīdzību tiek parādīts, ka Jēzus ir Dievs un Israēla tautas Mesija.
(B) Ticības akcents. Tas aprakstīts gan tiešā, gan netiešā veidā.
Tiešā veidā:
1) Jānis Kristītājs 1:34: „Un es esmu redzējis un liecinājis, ka Viņš ir Dieva Dēls."
2) Nātānaēls 1:49: „Rabi, Tu esi Dieva Dēls, Tu esi Israēla Ķēniņš!"
3) Pēteris 6:69: „. . . mēs esam ticējuši un atzinuši, ka Tu esi Dieva Svētais."
4) Izdziedinātais aklais 9:35-38, 38.p.: "Viņš teica: "Es ticu, Kungs!" - un To pielūdza."
5) Marta 11:27: „Jā, Kungs, es ticu, ka Tu esi Kristus, Dieva Dēls, kam jānāk pasaulē."
6) Toms 20:28: „Mans Kungs un Mans Dievs!"
7) Jānis 20:31: „. . . Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls . . ."
8) Jēzus 10:36: „Es esmu Dieva Dēls." (Sk. arī 4:26; 8:58; 9:35-38.)
Netiešā veidā:
1:7.12; 2:22; 3:16; 4:39.41.53 u.c.
Vairāk kā 1/3 daļa no visa Jāņa evaņģēlija apraksta to, kas notika aptuveni 24 stundu periodā, proti, 13.-19.nod. Tas iekļauj: Jēzus mazgā saviem mācekļiem kājas, Svētais vakarēdiens, Jēzus runas, augstpriesteriskā lūgšana (17.nod.), Jēzus nodošana, tiesāšana un nāve.
Viena no svarīgām tēmām Jāņa evaņģēlijā ir „Es esmu" pasludinājumi:
1) „ES ESMU dzīvības maize." (6:35)
2) „ES ESMU pasaules gaisma ..." (8:12)
3) „ES ESMU durvis, kas ved pie avīm." (10:7, sk. arī 9.p.)
4) „ES ESMU labais gans." (10:11.14)
5) „ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība …" (11:25)
6) „ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība …" (14:6)
7) „ES ESMU īstais vīnakoks …" (15:1, sk. arī 5.p.)
Vēl ir Jēzus lietotie vārdi "Es esmu", kas ir paši par sevi: 4:26; 6:20; 8:24.28.58; 13:19; 18:5.6.8.
Jņ. 8:58 redzam kontrastu starp Ābrahāmu un Jēzu:
"Jēzus atbildēja viņiem: "Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.""
Par Ābrahāmu sacīts γενέσθαι - aor.med.inf. - kļūt, tapt; par sevi Jēzus saka: ἐγὼ εἰμί - palīgdarbības vārds prez.akt.ind. - Es esmu.
Sakot "Es esmu" Jēzus skaidri norādīja, ka Viņš ir Dievs. Tas nāk no Ex. 3:14. Sk. arī Jes. 41:4; 43:10; 46:4.
Jāņa ev. daudzas runas ir šaurā lokā, vairākas no tām ir Jēzum runājot ar vienu cilvēku (piem., Jēzus runā ar Nikodēmu, ar sievu Samarijā, ar izdziedināto aklo u.c.).
Jāņa ev. ir uzrakstītas vairākas reizes, norādot, kad Jēzus savas kalpošanas laikā devās uz Jeruzālemi. Sk.:
1) 2:13: "Kad jūdu Pashā bija tuvu, Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi." - 1.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
2) 5:1: "Pēc tam bija jūdu svētki, un Jēzus nogāja uz Jeruzālemi." - 2.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
3) 7:2.10: "Bet jūdu Būdiņu svētki bija tuvu. … Bet, kad Viņa brāļi bija nogājuši uz svētkiem, tad arī Viņš devās turp, tomēr ne atklāti, bet paslepus." (Sk. 3.Moz. 23:34; 5.Moz. 16:13) - 3.reize Jāņa ev., kad sacīts, ka Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi.
4) 10:22.23:
22 Pēc tam Jeruzālemē bija Tempļa atjaunošanas svētki. Tas bija ziemā.
23 Jēzus staigāja pa Templi Salamana stabu ailē.
Varētu būt, ka šī ir vēl viena atsevišķa reize no iepriekšējās, proti, 7:10 minētās reizes, kad Jēzus aizgāja uz Jeruzālemi. Ja tā, tad šī ir 4.reize, kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus aizgāja jeb šoreiz ir aizgājis uz Jeruzālemi. Ja tomēr Jēzus kopš 7:10 nav atstājis Jeruzālemi, tad šī nav atsevišķa reize.
5) 12:12: "Otrā dienā liels ļaužu pulks, kas bija nācis uz svētkiem, dabūjuši zināt, ka Jēzus nāk uz Jeruzālemi ..." - 4.vai 5.reizi (atkarībā no tā, kā saprast 10:22.23), kad Jāņa ev. sacīts, ka Jēzus iet uz vai ir Jeruzālemē.
Citos evaņģēlijos tas notiek 1x katrā (Lk. ev. sk. vēl par Jēzus bērnību).
Jāņa evaņģēlijā uzturēšanās un runas Jeruzālemē aizņem apmēram pusi no evaņģēlija.