Ap 49.-50.g. Pāvils bija līdzdalīgs kristīgās draudzes dibināšanā Filipos. Par to Ap.d. 16.nod. Tas, kas veidoja draudzes sākotnējo sastāvu pēc Ap.d. 16.nod., varēja būt pamainījies apmēram 10-11 gadus vēlāk, kad Pāvils rakstīja šo vēstuli filipiešiem.
Šīs vēstules autors ir ap. Pāvils, 1:1. Arī 3.nod. Pāvils runā daudz par sevi.
Šo vēstuli Pāvils rakstījis no cietuma, 1:12-14.17. Lai arī nav nosaukta vieta, no kuras šī vēstule rakstīta, iespējams, ka tas noticis Romā mājas aresta laikā, sk. Ap.d. 28:16-31. Ja tā, tad sarakstīšanas laiks varētu būt ap 61.g.
Pāvila rakstīšanas nolūks ir iedrošināt draudzi dažādos veidos un pateikties filipiešiem par atbalstu viņam (4:10-20). Pāvils vēstulē stāsta gan par saviem apstākļiem, gan iedrošina filipiešus pastāvēt ciešanās, stāvēt pret legālisma maldiem, pamāca filiepiešus būt kalpojošiem un vienotiem.
Fil. 1:1 nosauc vēstules saņēmējus: "Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …" Pēdējā frāze burtiski: "ar (σύν) bīkapiem un diakoniem". Kaut arī Pāvils rakstīja šo vēstuli visiem kristiešiem Filipos, tomēr šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ arī bīskapus un diakonus (bīskapi bija draudzes gani, diakoni bija praktiski kalpotāji, kuru kalpošana, pēc Ap.d. 6.nod., bija ar nolūku atvieglot draudzes vadītāju kalpošanu). Ar šo piebildi Pāvils nevis pacēla Filipos esošos kalpotājus pāri citiem, bet nolika viņus tur, kur bija visi citi. Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīga piederība: pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība (3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts; sadraudzība; kopiena; sk. arī 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim). Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū (sk. 1:1 lietotā prievārda σύν lietošanu salikteņos, piem., 1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki; 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem). Tāpēc visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa (sk. 1:27-30).
Iespējams, ka tāpēc arī par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - "kopā ar mani viņš ir kalpojis". Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - "manu darbabiedru un līdz-kareivi" (ar šo vārdu mēģinu rādīt oriģināla nozīmi, proti, prievārda σύν - ar klātbūtni). 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - "kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem".
Pilsēta savu vārdu bija ieguvusi no Maķedonijas ķēniņa Filipa II (4.gs.p.m.ē.). Viņš bija Aleksandra Lielā tēvs. 1.gs. tā bija bagāta romiešu kolonija, kas nozīmēja, ka Filipu pilsoņi bija Romas pilsētas pilsoņi. Viņi bija lepni, ka ir Romas pilsoņi (Ap.d. 16:21). Iespējams, ka filipiešu Romas pilsonības apzināšanās ir fonā Fil. 3:20.21. Tas, ka Filipi bija romiešu kolonija, varētu izskaidrot to, kāpēc tur nebija pietiekošs daudzums jūdu, proti, vismaz 10 vīrieši, lai varētu tikt uzbūvēta sinagoga (sk. Ap.d. 16:12.13).
Raksturīgas iezīmes
1. Šī vēstule JD izceļas kā prieka vēstule. Vārds prieks dažādās formās lietots kādas 16 reizes.
2. Šajā vēstulē nav neviena citāta no VD.
3. Šī vēstule tiek uzlūkota kā misionāra pateicības vēstule.
4. Šajā vēstulē ir viena no visdziļākajām kristoloģijas rakstvietām JD: 2:5-11.
5. Šajā vēstulē ir spēcīga rakstvieta par Jēzus pazīšanas pārākumu: 3.nod.