Kaut arī pati grāmata nemin autora vārdu, ir daudzas lietas, kas norāda, ka tās autors ir Lūka. Aprakstītajos notikumos atsevišķās vietās lietots personu vietniekvārds "mēs". Šādās vietās autors sevi ir pieskaitījis kā vienu no Pāvila biedriem viņa ceļojumos (16:10-17; 20:5-15; 21:1-18; 27:1-28:16). Šīs "mēs" Rakstvietas ietver arī Pāvila divu gadu apcietinājuma periodu Romā (28.nod.). Šī perioda laikā Pāvils, starp citām vēstulēm, uzrakstīja vēstuli Filemonam un vēstuli kolosiešiem. Tajās viņš sūta sveicienus no saviem biedriem, un Lūka ir viņu starpā (Filem. 23.24; Kol. 4:10-17). Kad atņem nost tos, kuri viena vai cita iemesla dēļ nebūtu uzskatāmi par Ap.d. gr. autoriem, Lūka ir vienīgais visiespējamākais Ap.d. gr. autors. Iespējams, ka Lūka bija nejūds (pagāns), labi izglītots grieķu kultūrā. Pāvils lieto terminu "ārsts", runājot par Lūku (Kol. 4:14). Lai gan no tā vārdu krājuma, kuru lieto Ap.d. gr. autors, nevar pierādīt, ka tas bijis ārsts, tie vārdi, kurus viņš lieto, izglītība, kuru atspoguļo viņa rakstītais, pieļauj to, ka autors ir ārsts. Viņš bija uzticīgs Pāvila draugs, kas palika kopā ar Pāvilu tad, kad citi bija Pāvilu atstājuši (2.Tim. 4:11).
Lūkas ev. un Ap.d. gr. ir saistītas grāmatas, tās sarakstījis viens un tas pats cilvēks - Lūka. Abas grāmatas adresētas vienam cilvēkam - Teofilam (Lk. 1:1-4), un otrā grāmata atsaucas uz pirmo grāmatu (Ap.d. 1:1). Vārds Teofils nozīmē "Dieva mīlētājs". Ir uzskats, ka šis evaņģēlijs nav adresēts vienam cilvēkam, bet visiem, kas mīl Dievu. Tomēr tas, ka Teofils uzrunāts kā cienījamais (Lk. 1:3), norāda, ka runa ir par vienu cilvēku, kā arī ka šis cilvēks bijis Romas valsts ierēdnis vai vismaz augsti stāvošs un bagāts cilvēks. Tā kā gan Lk. ev., gan Ap.d. gr. ir vienots darbs, kas sadalīts divos rakstu rituļos, tad nolūks, kas rakstīts Lk. evaņģēlija sākumā būtu attiecināms uz abām grāmatām: "lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma" (Lk. 1:4; sk. kontekstu, Lk. 1:1-4).
Ir iespējami divi šīs grāmatas sarakstīšanas laiki.
- Ap 63.g., proti, drīz pēc pēdējā šajā grāmatā aprakstītā notikuma. Grāmata klusē par tālākiem, vēsturē zināmiem notikumiem. Kaut gan secinājumi, kas balstīti uz faktu trūkumu, nav izšķiroši, tomēr grāmatā nav nekas rakstīts par notikumiem pēc Pāvila 2 gadu ieslodzījuma Romā: piem., Romas dedzināšana un kristiešu vajāšanas tur (64.g.), Pētera un Pāvila asinsliecinieku nāve (iespējams, 67.g.) un Jeruzālemes izpostīšana (70.g.). Nekas nav rakstīts arī par Pāvila tiesāšanu. Ja Lūkas zināja citus vēsturē tik lielus notikumus un Pāvila tiesāšanas rezultātu, uz kuru Pāvils gaidīja (28:16.30.31), kāpēc tad viņš to neuzrakstīja Ap.d. noslēgumā? Iespējams tāpēc, ka viņš šo grāmatu bija pabeidzis rakstīt pirms bija zināms tiesas rezultāts un citi jau minētie notikumi.
- Šī grāmata saraktīta kādu laiku pēc 63.g. Ir cilvēki, kas uzskata, ka Ap.d. 1:8 atklāj vienu no Lūkas nolūkiem, rakstot šo vēsturi, un ka šis nolūks ir par iemeslu tam, kā šī grāmata beidzās. Proti, Lūkas gribēja parādīt, kā draudze izplatījās viņa laika pasaulē (Jeruzāleme, Jūdeja, Samarija, pasaules gali) līdz tā sasniedza Romu, pasaules politisko un kultūras centru. Tāpēc Pāvila tiesas rezultāts (ap 63.g.), viņa asinsliecinieka nāves pieminēšana (ap 67.g.) un Jeruzālemes izpostīšanas pieminēšana (70.g.) nebija būtiska. Tāpēc Ap.d. gr. varētu būt sarakstīta ap 70.g. vai pat vēlāk.
Šīs grāmatas svarīgums. Ap.d. apraksta Svētā Gara izliešanos pār Jēzus Kristus mācekļiem un kristīgās draudzes dzimšanu. Šī grāmata parāda dažādu kalpošanu attīstību draudzēs. Ap.d. apraksta pirmās kristiešu vajāšanas, sākot ar Stefana nogalināšanu. Ap.d. gr. ir kā tilts JD rakstiem. Kā "otrais sējums" Lūkas evaņģēlijam, tas savieno to, ko "Jēzus darījis un mācījis no paša sākuma" (Apd. 1:1), kā to apraksta evaņģēliji, ar to, ko Jēzus turpināja darīt un mācīt caur Svēto Garu: caur apustuļu sludināšanu un draudžu dibināšanu. Apd. grāmata savieno evaņģēlijus ar apustuļu vēstulēm. Šī grāmata dod arī Pāvila dzīves aprakstu: gan viņa izglābšanas stāstu, gan kalpošanas vietas. ģeogrāfiski Apd. gr. ietver zemes starp Jeruzālemi, kurā dzima kristiešu draudze, un Romu, impērijas politisko centru. Vēsturiski šī grāmata atstāsta kristiešu draudzes pirmos 30 gadus. Šī grāmata kalpo arī kā tilts, kas saista katras paaudzes kristiešus ar kristiešu draudzes sākumu. Šo grāmatu var studēt arī ar nolūku iegūt to principu sapratni, kurus draudzei jālieto katrā laikmetā.
Šīs grāmatas tēma vislabāk izteikta 1:8: "Bet jūs dabūsit spēku, kad Svētais Gars būs nācis pār jums, un būsit Mani liecinieki kā Jeruzālemē, tā visā Jūdejā un Samarijā un līdz pašam pasaules galam." Tā bija parasta lieta tā laika vēsturniekam sākt "otro sējumu" ar pirmajā sējumā aprakstītā kopsavilkumu un norādot uz to saturu, kas sagaidāms viņa otrajā sējumā. Lūkas summējis savu pirmo sējumu 1:1-3; otrā sējuma tēma ir Jēzus vārdos 1:8. Šis pants ir arī Ap.d. gr. plāns.
Galvenie šīs grāmatas nolūki. Tā kā Lk. ev. un Ap.d. grāmata ir vienots darbs, tad viens no nolūkiem noteikti ir saistīts ar pašu Teofilu, tāpēc:
1. pirmais nolūks: pārliecināt Teofilu par kristīgās mācības patiesumu, Lk. 1:1-4:
1 Kad jau daudzi sākuši aprakstīt lietas, kas notikušas mūsu starpā,
2 kā tās mums atstāstījuši pirmie aculiecinieki un Dieva vārda kalpi,
3 tad arī es, visam no sākuma izsekojis, nolēmu tev, cienījamo Teofil, to pēc kārtas uzrakstīt,
4 lai tu pārliecinātos par tās mācības patiesību, kas tev darīta zināma.
2. Parādīt, ka kristietība nav kaitniecīga Romas varai. Tā kā ir ļoti iespējams, ka Lūka šo darbu rakstīja laikā, kad Pāvils Romā gaidīja tiesu, tad varēt būt, ka šim darbam vajadzēja sekmēt Pāvila attaisnošanu tiesā un atbrīvošanu no ieslodzījuma. Tādā gadījumā Teofilam vajadzētu būt tam, kas šo darbu nodod tam vai tiem, kas Pāvilam sprieda tiesu. Ap.d. grāmata rāda, ka, lai kas tika vērsts pret pirmo draudzi un evaņģēlija sludinātājiem, viņi nebija vainīgi Romas varas priekšā par to, ko viņi darīja.
3. Dot vēsturi. Apd. gr. ir ļoti vērtīgs kristiešu draudzes izcelšanās vēsturisks apraksts. Tā stāsta par draudzes dibināšanu, par evaņģēlija izplatīšanu, par draudžu sākumu un par apustuļu lietotajiem evaņģelizācijas centieniem.
4. Aizstāvēties. Apd. gr. atrodamas kristiešu aizstāvēšanās runas, kas vērstas gan uz jūdiem (piem., 4:8-12), gan uz pagāniem (piem., 25:8-11), ar nolūku, lai kādi atgrieztos. Šī grāmata rāda to, kā agrā kristiešu draudze cīnījās ar pagānu un jūdu uzskatiem, kā tā attiecās pret romiešu valdību un helēnistisko sabiedrību.
5. Lai atainotu Jēzus un Viņa draudzes triumfu, neskatoties uz smagām vajāšanām, īpaši, ja atceramies, ka Ap.d. 1:8 ir šīs grāmatas tēma. Kristiešu draudzes panākumi, nesot evaņģēliju no Jeruzalemes līdz Romai un dibinot lokālas draudzes visā Romas impērijā, parādīja, ka kristietība nebija vienkārši cilvēku darbs. Dievs bija tas, kas to darīja (sk. 5:35-39).
Plāns
40 dienas kopā ar Jēzu un
sagatavojošie notikumi pirms Vasarsvētkiem 1.nod.
Draudzes dzimšana 2.nod.
Draudzes dzīve un augšana Jeruzālemē 3:1-6:7
Vajāšanas 6:8-8:3
Evaņģēlija izplatība Samarijā un citu tautu vidū 8:4-11.nod.
Jēkaba nāve un Pētera izglābšana 12.nod.
1. ap Pāvila misijas ceļojums 13-14.nod.
Koncils Jeruzālemē 15:1-35
2. ap Pāvila misijas ceļojums 15:36-18:22
3. ap Pāvila misijas ceļojums 18:23-21:16
Ap. Pāvils apcietinājumā:
Jeruzālemē 21:17-23:30
Cēzarejā 23:31-26.nod.
Ceļš uz Romu un Romā 27.-28.nod.