Farizeju izcelsme, iespējams, saistāma ar hasīdiem, kas no ebr. val. nozīmē "dievbijīgie". Farizeji bija politiska partija no Makabeju laika (apm. 165.-160.g.p.m.ē.). Pēc sacelšanās uzvaras viņi centās uzspiest savu VD likumu skaidrojumu tautai. Atšķirībā no saduķejiem, kas atzina tikai piecas Mozus grāmatas par autoritātēm, farizeji atzina arī praviešu rakstus un mutisko tradīciju, kas jāievēro.
Viņu darbība Jēzus laikā vairāk saistījās ar vienkāršo tautu. Viņu galvenā interese bija pareiza VD likumu skaidrošana un viņu pašu tradīciju jeb uzskatu sludināšana, kas nereti neatbilda pareizai Dieva vārda saprašanai. Viņiem vairāk rūpēja ārējā rituālā šķīstība nekā sirds šķīstība (Mr. 7:1-23). Viņi norobežojās no tiem, kas neievēroja bauslību (Mt. 9:10.11). Viņu skaits 1.gs., pēc Josifa Flāvija, bija ap 6000 cilvēku.
Farizeji bija Jēzus pretinieku vidū. Viņi vēlējās Jēzu nogalināt, sk. Mt. 12:14. Viņiem Jēzus veltīja ļoti atmaskojošus vārdus, sk. Mt. 23.nod.
Farizejiem bija raksturīga mantkārība, sk. Lk. 16:14. Uz tā fona ir zīmīgi Pāvila vārdi Fil. 4:11-13:
11 Es to nesaku trūkuma dēļ, jo es esmu mācījies būt apmierināts ar to, kas man ir.
12 Es protu būt zems, protu arī dzīvot pilnībā; nekas man nav svešs, protu būt paēdis un izsalcis, dzīvot pilnībā un ciest trūkumu.
13 Es visu spēju Tā spēkā, kas mani dara stipru.
Farizeji bija arī jūdu augstākajā tiesā sanhedrinā (grieķu val. saukts par sinedriju). Tajā bija augstie priesteri, vecaji un rakstu mācītāji, kopā 71 cilvēks. Augstie priesteri bija saduķeju sektai piederoši. Arī lielākā daļa vecaju bija saduķeji, kādi bija farizeji. Rakstu mācītāji pārsvarā bija farizeji. Sanhedrinā viņu bija mazākumā. Tomēr, tā kā farizeji bija tautā populāri, tad ar viņu viedokli bija jārēķinās.