"Kāpēc man jācieš?" vai "Kāpēc viņam/viņiem jācieš?" ir jautājums, kuru cilvēki bieži uzdod sev un citiem. Jautājums rodas no sāpēm, kas nevienam cilvēkam nav patīkamas.
Dievs radīja perfektu pasauli, kurā viss bija labi un nebija grēks (sk. 1.Moz. gr. 1. un 2.nod.). Ciešanas un nāve pasaulē ienāca grēkā krišanas rezultātā (1.Moz. gr. 3.nod.). Tāpēc ne nāve, ne ciešanas nav dabīgas, bet tās ir soda rezultāts tam, ka cilvēks nepaklausīja Dievam un grēkoja. Tagad daudzi cilvēki vēl arī viens otram rada ciešanas.
Ciešanas nav kaut kas, ko cilvēki dabīgi gribētu tolerēt jeb paciest. Un protams, tur, kur notiek ļaunprātības un cilvēkiem tiek nodarīts pāri, tur ir jādara viss, lai to izbeigtu un neļautu tam turpināties. Ciešanām nav arī jābūt cilvēka izvēlētam dzīvesveidam un nav tās jāmeklē. Tad tā izklausās pēc cenšanās nopelnīt kāda vai varbūt pat Dieva labvēlību ar tādām izvēlēm. Protams, daudzi vecāki, upurēdamies savu bērnu labā, nereti iet cauri kādām ciešanām un grūtībām.
Ciešanas, kuras ir grūtāk pieņemamas, ir tās, kurām ir grūti saskatīt kādu iemeslu vai jēgu. Jo var būt, ka ciešanas, kuras kāds cilvēks piedzīvo individuāli, ne vienmēr ir viņa vai kāda cita cilvēka grēka dēļ (sk. Jņ. 9:1-5). Bieži Dievs caur tām grib uzrunāt cilvēkus un dot iespēju viņiem uzticēties Jēzum kā Glābējam no grēka un mūžīgajām ciešanām, kas sagaida katru grēcinieku, kas nenožēlo savus grēkus un neuzticas Jēzum.
Ir daudzi cilvēki, kuri cieš citu cilvēku grēku dēļ, kur nav iespējams ātri to mainīt. Dažkārt notiek grūti izskaidrojamas traģēdijas. Var arī būt, ka daļa sabiedrības cieš ļaunu vadītāju, pat valsts vadītāju rīcības dēļ.
Ciešanas var likt jautāt nopietnus jautājumus par to nozīmi, īpaši, ja grūti saprast to tiešo iemeslu. Par to daudz rakstīts Ījaba grāmatā. Tai pašā laikā ir nepareizi paziņot: "Es to nebiju pelnījis!", jo mūsu grēku dēļ mēs neviens neko labu neesam pelnījuši.
Lai arī ne vienmēr mēs saņemam atbildi uz jautājumu: "Kāpēc …?", tomēr mēs vienmēr varam Dievam to jautāt. Varam arī jautāt: "Ko Tu, Dievs, gribi man ar to pateikt? Ko Tu gribi man ar to mācīt?" Daudzi cilvēki ir atzinuši, ka tieši ciešanu rezultātā viņi ir sākuši pievērst uzmanību Dieva uzrunai mainīt kādas lietas viņu dzīvē, īpaši, kas saistītas ar raksturu un uzvedību.
Cilvēks, kas ciešanās neielaiž sevī rūgtumu, bet pazemīgi Dieva priekšā meklē saprast, ko Dievs ar to saka, cilvēki piedzīvo vajadzību nožēlot grēkus. 1.Pēt. 4:1-4:
1 Kad nu Kristus ir cietis miesā, tad apbruņojieties arī jūs ar to pašu prātu, jo tas, kas ir sācis ciest miesā, ir mitējies no grēka,
2 tā ka viņš miesas dzīvē atlikušo laiku vairs nedzīvo cilvēku kārībām, bet Dieva gribai.
3 Jo pietiek, ka pagājušajā laikā ir izpildīta pagānu griba, kad esat dzīvojuši baudās, kārībās, vīna skurbumā, dzīrēs un nosodāmā elku kalpībā.
4 Par to viņi brīnās, ka jūs nepeldat līdzi tanī pašā posta dzīves straumē, un zaimo jūs.
Par Dieva pārmācību svētīgo nozīmi lasām arī Ebr. 12:4-11:
4 Jūs vēl neesat līdz asinīm pretim turējušies, cīnīdamies pret grēku,
5 un esat aizmirsuši pamācību, kas jūs kā bērnus uzrunā: mans bērns, nenicini Tā Kunga pārmācību un nepagursti, kad Viņš tevi norāj!
6 Jo, ko Tas Kungs mīl, to Viņš pārmāca un šauš katru bērnu, ko Viņš pieņem. -
7 Pacietiet pārmācību! Dievs izturas pret jums kā pret bērniem. Jo kur ir bērns, ko tēvs nepārmāca?
8 Bet, ja jūs esat bez pārmācības, ko visi ir saņēmuši, tad jūs esat nelikumīgi bērni un ne īsti bērni.
9 Tad nu mums mūsu miesīgie tēvi ir bijuši par pārmācītājiem, un mēs tos esam bijušies. Vai tad lai mēs daudz vairāk nepaklausītu garu Tēvam, lai dzīvotu?
10 Jo tie gan īsu laiku mūs ir pārmācījuši, kā tas viņiem šķita pareizi esam, bet Viņš - lai nāktu tas mums par labu, lai mēs kļūtu Viņa svētuma dalībnieki.
11 Bet katra pārmācība tai acumirklī neliekas mums par prieku, bet par bēdām, tomēr vēlāk, tanī vingrinātiem, dod taisnības miera augli.
Kamēr dzīvojam šajā pasaulē, neviens cilvēks nav pasargāts no ciešanām. Bet mēs varam izvēlēties, kā mēs tajās reaģējam: vai nu ielaižot sevī rūgtumu, paštaisni apvainojoties uz Dievu un cilvēkiem; vai arī meklējot no Dieva žēlastību panest ciešanas, saprast, ko Viņš ar to mums māca un mācoties kļūt par svētību citiem. Un pat tad, kad ciešanas ir citu cilvēku izraisītas, mums kā kristiešiem ir iespēja piedzīvot svētību, sekojot Jēzus paraugam, kas pie krusta lūdza par tiem, kas Viņu bija piesituši krustā: "Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara." (Lk. 23:34)
Dzīve bez grūtībām un ciešanām mums, cilvēkiem ar grēcīgu dabu, daudz neiemācītu. Bet ar Dieva žēlastību ciešanas mums var būt par lielu svētību, ja tās uzlūkojam kā Dieva dotas mācības mums šai dzīvei (Jņ. 16:33), kā neizbēgamu daļu kristietim stāvēt Kristus pusē (kas bieži nozīmē arī kaut kāda veida ciešas, sk. Fil. 1:27-29), kā tādas, kas mums sastrādā mūžīgu godību pēc šīs dzīves pie Dieva, 2.Kor. 4:16-18:
16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas.
17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,
18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.