10 tiesa nozīmē 10 daļa. VD māca, ka 11 Israēla tautas ciltīm bija jādod 10 tiesa, lai uzturētu Levija cilti, kas kalpoja saiešanas teltī, vēlāk templī (4.Moz. 18:21-32). Ja saiešanas telts vai vēlāk templis bija par tālu, lai uz turieni aiznestu savu ienākumu 10 tiesu, tad to vajadzēja pārdot un aiziet uz to vietu, lai tur nopirktu produktus 10 tiesas vērtībā (5. Moz. 14:22-27). Katru trešo gadu vēl cita 10 tiesa bija jādod labdarībai levītiem, svešiniekiem, bāreņiem un atraitnēm (5.Moz. 14:28-29).
Jaunajā derībā 10 tiesa pieminēta laikā pirms Jēzus krustā sišanas, jo vēl pastāvēja VD kārtība, sk. Jēzus vārdus Mt. 23:23: "Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt."
(Piezīme: ir vairākas tēmas Bībelē, kas parāda atšķirību tajā, kas tika mācīts un darīts pirms Jēzus nāves un augšāmcelšanās un kas pēc. Piemēram: sākumā Jēzus sūtīja mācekļus tikai pie "Israēla cilts pazudušām avīm" (Mt. 10:5.6); pēc tam Viņš lika iet pie visām tautām (Mt. 28:19); pirms savas nāves Jēzus no tempļa dzina ārā visus, kas tur pārdeva un pirka utt., jo tas bija "lūgšanas nams visām tautām" (sk. Mr. 11:15-17); bet jau pirms tam Jēzus paredzēja, ka nāk laiks, kad Dievu pielūgs nevis kādā vietā, bet Garā un patiesībā (Jņ. 4:21-24).)
Pēc tam, kad Jēzus nomira pie krusta un kad priekškars templī tika pārplēsts (Mt. 27:51), ar ko beidzās levītiskā un priesteru kalpošana (Ebr. 7:27; 9:12), nekur arī vairs neparādās mācība par 10 tiesas došanu. Tagad visiem ir pieeja pie Dieva caur Jēzu kā vienīgo starpnieku starp Dievu un cilvēkiem (1.Tim. 2:5.6) un cilvēcīgi starpnieki, kādi bija levīti un priesteri, vairs nav vajadzīgi.
Kā šodien kristīgajām draudzēm darboties, kur neviena kalpošana nav jāuztur kā starpnieka kalpošana starp Dievu un cilvēkiem?
Tām draudzēm, kas ir mazas, bez saviem īpašumiem un īrētām telpām, daudzi no šiem jautājumiem atkrīt. Tām, kas ir lielas, ar īpašumiem vai īrētām telpām, ar apmaksātiem darbiniekiem, šis jautājums ir aktuāls.
Ir rakstvietas, kuras māca par atbalstu evaņģēlija sludinātājiem, piem., misionāriem, 1.Kor. 9; Fil. 4; draudžu ganiem, 1.Tim. 5:17.18.
Bet nav runa par 10 tiesu. 1.Kor. 9:13.14 lieto ar altāra kalpošanu Vecajā derībā saistītu valodu un evaņģēlija sludinātājiem kristīgās draudzes laikā. Līdz 12.p. ap. Pāvils, acīmredzot, atbild uz kādiem korintiešu iebildumiem, ka Pāvils un viņa biedri savu kalpošanu veic, lai no korintiešiem dabūtu kādus materiālus ienākumus vai atbalstu. Bet Pāvils saka, ka tādas tiesības gan viņiem ir, bet viņi tās nav lietojuši.
Tad 13.,14.p.:
13 Vai nezināt, ka tie, kas kalpo svētnīcā, pārtiek no svētnīcas, un kas apkalpo altāri, saņem savu daļu no altāra?
14 Tāpat arī Tas Kungs ir noteicis evaņģēlija sludinātājiem pārtikt no evaņģēlija.
Un tūlīt atkal Pāvils no 15.p. uz priekšu saka, ka viņam arī būtu tādas tiesības, bet viņš tās nav lietojis:
15 Bet es to visu neesmu izlietojis. Un es jums to nerakstu, lai to attiecinātu uz mani. Es gribu labāk mirt; to, ar ko es lepojos, man neviens neatņems.
Tātad jautājums: vai no 13. un 14.p. varētu izsecināt un mācīt, ka JD laikā arī jāmaksā 10 tiesa? Tā kā 13.p. runā par VD praksi, tad īpaši jautājums ir par 14.p., kas dots kā salīdzinājums.
- Atsauce uz Jēzus noteikto varētu būt uz laiku, kad Jēzus izsūtīja savus mācekļus un lika viņiem būt atkarīgiem no tiem, kas viņus uzņems, sk. Mt. 10:9.10; Lk. 9:3.4; 10:4-8. Tā kā par Jēzus mācekļiem nav zināms, ka tie būtu bijuši Levija cilts pēcnācēji, tad tas nozīmē, ka uz viņiem neattiecās 10 tiesa. Tātad: runa ir par principu pārtikt no evaņģēlija sludināšanas, nevis par daudzumu, no cik pārtikt.
- Jēzus mācekļi tajā laikā nebija kristīgo draudžu gani, drīzāk heraldi, kas pasludināja Jēzus kā Mesijas atnākšanu. Arī ap. Pāvils darbojās vairāk kā apustulis, nevis kā kādas lokālās draudzes gans. Vismaz tā to redzam 1.Kor. 9.nod. Tas nozīmē, ka burtiski 1.Kor. 9:13.14 nerunā par algu draudžu mācītājiem.
- Pats Jēzus pārtika no tā, ko sagādāja līdzi ejošās sievas (sk. Lk. 8:3), vai ko cilvēki viņam pasniedza, kad viņi to uzņēma savos namos. Viņš nesaņēma 10 tiesu, jo nebija Levija cilts pēcnācējs, kas nozīmē, ka Viņš ne no savas pieredzes, ne arī no mācekļiem dotās mācības, piem., Mt. 10:10: "strādniekam sava barība pienākas", nedomāja 10 tiesu.
- Tas, ka 1.Kor. 9:14 nerunā par 10 tiesu, ir diezgan droši arī no tā, ka atsauce ir uz to, ko Jēzus mācīja pirms Savas nāves. Un pirms Viņš nomira, ir vairākas lietas, kas rāda, ka Viņš pats rīkojās un mācīja citus ievērot to, kas ir rakstīts VD. Tas nozīmē, ka Viņš noteikti nemācīja mācekļus pārtikt no 10 tiesas, jo tā pienācās Levija ciltij. Un ja 1.Kor. 9:14 ir atsauce uz laiku, kad Jēzus izsūtīja mācekļus kalpošanā, tad mācekļi ne tajā brīdī, ne arī Pāvils pēc tam nedomāja 10 tiesu.
- Vai varētu būt, ka Pāvils "pastiepa" Jēzus sākotnējo nozīmi mācībai, kuru Viņš mācīja pirms Savas nāves, uz evaņģēlija sludinātājiem kā levītu un priesteru aizstājējiem pēc Jēzus augšāmcelšanās? Tas būtu pretrunā ar Bībeli, jo JD laikā vairāk nav starpnieki starp Dievu un cilvēkiem.
Pavisam droši mēs varam sacīt, ka Bībele māca palīdzēt tiem, kas ir nabadzīgi un trūcīgi. VD vairākkārt runā par palīdzību bāreņiem, atraitnēm un svešiniekiem. JD arī runā par ziedošanu un atbalstu nabagiem, piem., Ap.d. 11:27-30; Gal. 2:10; 2.Kor. 8. un 9.nodaļa.
Neviena rakstvieta, kas attiecas uz laiku pēc Jēzus augšāmcelšanās, nemāca dot 10 tiesu. Tātad došanu jeb ziedošanu varētu darīt pēc sekojoša principa: pēc vajadzības saskaņā ar virzieniem, kurus māca Bībele un kuri sekmē evaņģēlija sludināšanu: nabagiem un tiem, kas ir vajadzībās un grūtībās; draudzes ganiem; misionāriem un evaņģēlija sludinātājiem; draudzes nolemtu un izvēlētu vajadzību apmierināšanai, piem., lai segtu īres maksas, elektrības, apkures izmaksas u.c., nekalpojot ēkai, bet liekot ēkai vai vietai kalpot draudzes vajadzībām un liecības nešanai.
Princips, kuru labi ņemt vērā: viss, kas es esmu, es piederu Dievam; arī viss, kas man ir, pieder Dievam. Un ja VD laikā cilvēki varēja dot 10 tiesu, lai uzturētu Levija cilti, un ziedot, lai palīdzētu cilvēkiem viņu grūtībās, tad mums - kristiešiem - dodot no sirds, nebūtu 10 tiesa jāuzlūko kā nasta. Mēs nedzīvojam zem likuma, bet zem žēlastības. Bez tam 2.Kor. 8:12-15 māca, ka jādod ir tā, lai pēc došanas mēs nenokļūstam grūtībās un attiecīgi - atkarīgi no citiem. Katram draudzē Dievs dod savas spējas un iespējas. Kādi var dot vairāk par 10 tiesu no saviem ienākumiem, kādi mazāk. Došanas dāvana ir viena no Svētā Gara dāvanām (Rom. 12:3.6-8), kas nozīmē, ka tieši tāpat, kā mācītājs nesagaida, lai visi būtu mācītāji, neviens nevar sagaidīt, ka visi ziedotu vienādu procentu no saviem ienākumiem.