Senajā pasaulē ar ēšanu saistījās kaut kas vairāk par izsalkuma apmierināšanu.
1) Cilvēki ēda kopā ar sev līdzīgiem, bet nošķīrās no atšķirīgiem.
a) Senās pasaules sabiedrībā ēšanas "pasākums" iekļāva hierarhijas apliecināšanu (Lk. 14:7-10).
b) Ēšana arī parādīja, kas ietilpst un kas paliek ārpus konkrētajām attiecību saitēm (piem., israēliešu vidū Pashā svētku jēru varēja baudīt tikai apgraizītie, tātad derības dalībnieki, sk. Ex. 12:43-49).
c) Jēzus mācīja pie sevis aicināt viesībās tādus, kam nebija ar ko atdarīt (Lk. 14:12-14), lai mācekļi to nebūtu darījuši atmaksas dēļ. Tas nozīmē, ka tad, ja kristietis kādu aicina uz svinībām, kas iekļāva arī maltīti, tad tam vajadzēja būt arī nesavtības mājienam un beznosacījuma mīlestības liecībai.
d) Jēzu pats bija galda sadraudzībā ar grēciniekiem (Mt. 9:10-13).
e) Jūdi neēda kopā ar cittautiešiem (Ap.d. 10:28; 11:2.3).
f) 1.Kor. 11.nod. problēma parāda, ka sabiedrības priekšstatu par cilvēku šķirošanu bagātajos un nabadzīgajos saistībā ar galda sadraudzību bija grūti lauzt kristīgajā draudzē. Ja kāds ēda ar kādu, kas bija atšķirīgs, tad tas bija neparasti.
Līdz ar to varam teikt, ka kristietis, kas ēda kopā ar citiem, nevienu nešķirojot, rādīja uzvaru pār šo šķirojošo aspektu. Viņam bija jābūt gatavam palikt nesaprastam. Ēšana kopā ar atšķirīgiem bija mīlestības apliecinājums.
2) Ēšana bija socializēšanās pasākums. Tā nebija tikai indivīda izsalkuma apmierināšana; tā bija arī socializēšanās iespēja. Evaņģēliji rāda, ka Jēzus un viņa mācekļi tika aicināti ciemoties namos, kur viņi arī ēda. Un tur tad notika sarunas. Piem., Lk. 5:29-39 - Levija namā; 7:36-50 - farizeja Sīmaņa namā.
3) Atteikšanās ēst kopā ar kādu bija nošķiršanās no šī cilvēka. Piem., ēšana kopā ar grēkojošu kristieti bija kā grēka atbalstīšana. Ap. Pāvils 1.Kor. 5.nod. raksta par kristieti, kas negrib nožēlot savus grēkus un atgriezties no tiem. 11.p. viņš saka, ka ar tādu kopā nedrīkst pat ēst.