Komentāri

14 Un, nākuši pie mācekļiem, viņi redzēja daudz ļaužu pie tiem un rakstu mācītājus, kas ar tiem sarunājās.

15 Un tūdaļ visi ļaudis, kas Viņu redzēja, izbijās un pieskrējuši To sveicināja.

16 Un Viņš tiem vaicāja: "Ko jūs ar tiem runājāt?"

Nokāpjot no apskaidrošanas kalna (iepriekšējais notikums) Jēzus un 3 mācekļi, kas bija kopā ar Viņu, sastop atlikušos mācekļus kalpošanas problēmā: 17. un 18.p. rāda, ka mācekļi nebija varējuši izdzīt ļaunu garu no kāda cilvēka. Viņi ko tādu jau bija darījuši iepriekš (sk. Mr. 6:7.12.13). Kāpēc šoreiz viņi nespēja?

29.p. ir atbilde:

29 Un Viņš tiem sacīja: “Šī suga citādi nevar iziet kā vien ar Dieva lūgšanu un gavēšanu."

Šie pirmie panti šajā notikumā rāda, ka sākotnēji mācekļi meklēja problēmas risinājumu nepareizā vietā, proti, viņi sarunājās ar rakstu mācītājiem (14.p. vietniekvārds “tiem” (αὐτούς) attiecas uz mācekļiem; arī 16.p. pirmais “tiem” (αὐτούς) attiecas uz mācekļiem). 16.p. ir Jēzus jautājums: “Ko jūs ar tiem runājāt?”, kur vārds “runājāt” ir συζητεῖτε, tag., akt., indik. no συζητέω, kas ir saliktenis, tulkojas: kopā meklēt, bet to var tulkot arī: diskutēt, strīdēties, iztaujāt. 16.p. šie “meklētāji kopā” ir mācekļi, bet 14.pantā tas pats vārds lietots par rakstu mācītājiem, kas sarunājās ar mācekļiem jeb meklēja kopā ar mācekļiem. Par ko viņi runāja, varam tikai minēt. Varbūt par nespēju izdzīt ļauno garu no tālāk minētā zēna? Varbū par pašu Jēzu? Jebkurā gadījumā Jēzus jautājums 16.p., šķiet, netieši norāda, ka ar rakstu mācītājiem nekas kopā nebija jāmeklē.

15.pants rāda, ka, Jēzum nākot, cilvēki atzina Viņa autoritāti un pārākumu. Mācekļi, kuriem bija problēma kalpošanā, nepievērsa Jēzum tik lielu uzmanību. Vai tas norāda uz kādu ne tik labu iespaidu uz mācekļiem no rakstu mācītāju puses? Nezinām. Skaidrs ir tas, ka rakstu mācītāji atkal un atkal ir atainoti kā Jēzus pretinieki. Un tie, kas ir pret Jēzu, nespēj ne priekšā pateikt, ne konsultēt Kristus sekotājus tad, kad viņi ir nonākuši kalpošanas grūtībās.

Divi kalpi līdzībā meklēja vietu, kur ieguldīt un to atrada. Trešais nemeklēja vietu un neieguldīja nekur. Jautājums: kāpēc? Līdzība atklāj, ka pirmie divi vērtēja kungu par kungu, bet trešais nevērtēja savu kungu par kungu.

Dažkārt mūsu grūtības izvēlēties īsto ieguldīšanas “vietu” ietekmē tas, ka mēs pietiekoši nopietni nevērtējam savu Kungu Jēzu par savu Kungu visam, kas mēs esam un kas mums uzticēts. Vai arī mēs neredzam sevi tā, kā mūs redz Jēzus, - attiecībā uz mums dotajām spējām. Šajā līdzībā uzticētās lietas tika uztvertas tik dabīgi, ka kalpi pat par tām nejautāja.

Ievērosim arī to, ka Jēzus būtu varējis šo līdzību stāstīt arī par kādu taisnīgu un labu kungu. Bet tādam jau būtu vieglāk pakļauties arī tādam kalpam kā trešais, kurš nevēlas pakļauties kungam. Bet Jēzus stāsta līdzību par netaisnu kungu, kuram ir ļoti grūti pakļauties. 1.Pēt. 2:18: “Kalpi, paklausiet saviem kungiem visā bijībā, ne vien labajiem un lēnajiem, bet arī ļaunajiem.” Jēzus, lai pastiprinātu šīs līdzības mācību, proti: esi darbīgs ar to, kas tev ir dots, atcerēdamies, ka Viņš ir Kungs, izvēlējās runāt par netaisnu kungu, kuram ir jāpakļaujas. Tādā veidā neatvairāma kļūst mūsu atbildība darboties pareizi jebkādos apstākļos.

1. Divi pirmie apzinājās, ka kungs viņiem ir uzticējis savu mantu (14. un 27.p.), par kuras lietošanu viņš prasīs norēķinu.
2. Katram ir iedots, lai kas tas būtu. Iedots no Jēzus.
3. Mums ir iedots saskaņā ar mūsu spējām. Mums nav jāsalīdzinās savā starpā. Jēzus mums ir iedevis pēc mūsu spējām. Viss, ko piedzīvojam, mums ir saskaņā ar mūsu spējām. Un arī atbildību mēs nesīsim tikai par sevi, saskaņā ar to, kas mums pēc mūsu spējām ir iedots.

Kā nekļūt par trešo kalpu? - Kunga un trešā kalpa saruna 24.-27.p. to atklāj:

1. Nebaidies pazaudēt savu aprēķināto ieguvumu sekošanā Kristum. Trešais kalps baidījās. Ļoti iespējams, ka viņš zināja, ka viņa kungs no viņa paša paņems prom to, ko kalps būs sastrādājis. Jo kungs taču tāds bija: pļāva, kur nebija sējis, un salasīja, kur nebija kaisījis. Iespējams viņš domāja: lai cik es sastrādāšu, mans kungs man to tik un tā atņems. Tas nozīmē, ka trešā kalpa bailes no kunga bija saistītas ar bailēm pazaudēt savu sastrādāto pienesumu. Tātad viņa problēma bija redzēt kungu par kungu, neatkarīgi no viņa dabas.

Vai mēs esam gatavi pazaudēt sevi visu kalpošanā Jēzum? Vai arī mēs baidāmies zaudēt kaut ko, ko mēs varētu izmantot savā labā: savu naudu, veselību, attiecības? Ja tā, tad mēs mazāk liecinām, mazāk upurējamies utt. Lai nezaudētu kaut ko, ko mēs varētu saukt par savu. Bet atcerēsimies Jēzus vārdus, Mt. 16:24.25:

24 Tad Jēzus sacīja uz Saviem mācekļiem: "Ja kas grib Man sekot, tam būs sevi aizliegt, ņemt savu krustu un sekot Man.

25 Jo, kas grib izglābt savu dzīvību, tas to zaudēs; un, kas savu dzīvību zaudē Manis dēļ, tas to mantos. ...”

Nebaidies pazaudēt savu aprēķināto ieguvumu sekošanā Kristum.

2. Neesi ļauns un slinks. Trešais kalps tiek saukts par blēdīgu un kūtru jeb var tulkot: ļaunu un slinku (πονηρὲ δοῦλε καὶ ὀκνηρέ). Iemesls rezervētai kristīgai dzīvei, kurā taupam sevi sev, ir ļaunums. Tas nozīmē, ka mūsu sirdis nav tīras. Tāpēc arī slinkums. Rom. 12:11 sākumā Pāvils arī lieto šo vārdu “slinks”: “Savā darbā neesiet kūtri ...” jeb burtiski: “neesiet slinki dedzībā”.

3. Vienmēr atceries, ka Jēzus ir Kungs. Jēzus gan līdzībā stāstīja par bargu kungu, kas pļāva, kur nebija sējis, un salasīja, kur nebija kaisījis. Jēzus ir labs Kungs. Bet princips līdzībā ir skaidrs: Jēzus ir Kungs un noteiks pilnīgi visu, nevis tu vai es. Mums Viņam būs jāatbild par savu dzīvi.

Pirmie divi tika uzteikti par viņu godīgumu un uzticību (ἀγαθὲ καὶ πιστέ). Tas nozīmē, ka viņi rēķinājās, ka kungs ir kungs. Būsim arī mēs uzticīgi Jēzum. Viņš ir Kungs.

4. “Laid apgrozībā” to, ko Jēzus tev ir uzticējis. Tam ir vērtība un tas nesīs augļus. Tad, kad darbīgi izdzīvojam to, ko Dievs tik īpašu, pat šķietami vienkāršu, mums ir uzticējis, tad neviens nav viduvējība. Tad mēs darbojamies ar paša Ķēniņa uzticēto.

5. Lūdz Dievu par šīm lietām un rīkojies.

Mums Jēzum būs jādod atpakaļ Viņa mums dotās spējas un talants pavairotā pakāpē. Tas pagodina Jēzu. Pirmo divu kalpu rīcība ne tikai izpelnījās uzslavu un atalgojumu; šī rīcība parādīja, ka viņi vērtēja savu kungu par kungu.

Tas, ka Jēzus ir nomiris par mūsu grēkiem un ir mūsu Glābējs, ir lielākais iemesls, lai mēs savu dzīvi un visu sevi atdotu Viņam. Mēs esam dārgi atpirkti un piederam Jēzum (1.Kor. 6:19.20).

14 Tas tāpat kā ar cilvēku, kas aizceļodams saaicināja savus kalpus un nodeva tiem savu mantu,

15 un vienam viņš deva piecus talentus, otram divus un trešam vienu, katram pēc viņa spējām, un pats tūdaļ aizceļoja.

Līdzība par talantiem, kas bija liela naudas vienība senajā pasaulē, atklāj darba vidi: ir bagāts kungs, kuram ir kalpi, kuriem ir jārada peļņa savam kungam. τάλαντον, lietv.: svara mērvienība: naudas summa, kas svēra talantu, dažādās vietās dažādā daudzumā. Atiskais talants bija līdzvērtīgs 60 atiskajām minām jeb 6000 drahmām; viens talants sudraba Israēlā svēra ap 45kg; viens talants zelta Israēlā svēra ap 91kg.

Šī līdzība ir viena no vairākām savā kontekstā (Mt. 24. un 25.nod.), kura rāda, kā gaidīt Jēzus atkal atnākšanu. Ar šīs līdzības palīdzību Jēzus rāda, ka šajā gaidīšanas laikā ir jābūt darbīgiem ar to, ko Viņš katram ir uzticējis, atceroties, ka Viņš – Jēzus – ir Kungs. Ja iepriekšējā līdzība par 10 jaunavām (Mt. 25:1-13) beidzās ar vārdiem: „Tāpēc esiet modrīgi, jo jūs nezināt ne dienu, nedz stundu, kurā Cilvēka Dēls nāks,” akcentējot modrību un gaidīšanu, tad šī līdzība dod šo pamācību: „Jo ikvienam, kam ir, tiks dots, un tam būs pārpilnība, bet no tā, kam nav, atņems to, kas tam ir.”

1. Pati līdzība rāda, ka vārdi: „kam ir, tiks dots” nozīmē: kas ir darbojies ar uzticēto un kas to ir vairojis, tam tiek dots vēl; savukārt vārdi „kam nav, atņems to, kas tam ir” nozīmē: kas nav vairojis to, kas viņam uzticēts, tam tiks atņemts arī uzticētais.
2. Neviens no kalpiem neiebilda, ka viņam būtu ticis uzticēts par daudz vai par maz. Tas vispār netiek apspriests. Tas nozīmē arī to, ka tas, ko Jēzus mums uztic kalpošanai, ir ļoti dabīga daļa no tā, kas mēs esam un esam aicināti būt. Viņš ir Kungs, ne mēs. Tava rīcība un pienesums nav opcija tavai dzīvei. Tas, kas tu esi un ko tu dari, ir tas, kas tu esi - dzīves nozīmē.

Jēzus klausītāji noteikti ļoti labi saprata, kā tajā laikā rīkojās bagāti kungi un ko vajadzēja darīt viņu kalpiem.

1. Iespējams, ka trešajam kalpam ir taisnība, kad viņš savu kungu raksturoja kā bargu un netaisnu cilvēku, 24.p. Un 26.p. kunga vārdi nav “... ja tu zināji” (grieķu val. bez “ja”), bet kā apgalvojums vai pat kā jautājums: “...tu zināji, ka es pļauju, kur neesmu sējis, un salasu, kur neesmu kaisījis?” Tātad kungs nemaz nenoliedz to, ko kalps par viņu sacīja.
2. Pats Jēzus kādā vietā sacīja, Mr. 10:42: “Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.”
3. Tātad šajā līdzība, visticamāk, Jēzus tiešām runā par bargu un netaisnu kungu.
4. Jēzus savās līdzībās, kurās mēs saprotam, ka Viņš runā par sevi vai Dievu, mēdza izmantot negatīvus tēlus, lai dotu mācību. Piem., netaisnais tiesnesis un atraitne – lūgt Dievu un nepagurt (Lk. 18:1-8); zaglis naktī - Jēzus atkalatnākšana (Mt. 24:43.44; Lk. 12:39.40; Atkl. 3:3).

Kāds bija mērķis naudas uzticēšanai līdzībā? – Pelnīt priekš kunga! Kāds ir mērķis Kristus uzdevumiem mums kā kristiešiem? –Kalpot Jēzum atceroties, ka Viņš ir Kungs, kas katram atmaksās saskaņā ar to, ko katrs būs darījis. Ap. Pāvils māca Kol. 3:23:

23 Visu ko darāt, darait no sirds, it kā savam Kungam un ne cilvēkiem ...

33 Tāpēc, mani brāļi, kad jūs sanākat uz mielastu, tad gaidait cits uz citu.

34 Ja kas ir izsalcis, lai paēd mājās, ka jūsu sanāksme nav jums par sodu. Visu pārējo noteikšu, kad ieradīšos pie jums.

33 ὥστε, ἀδελφοί μου, συνερχόμενοι εἰς τὸ φαγεῖν ἀλλήλους ἐκδέχεσθε.

34 εἴ τις πεινᾷ, ἐν οἴκῳ ἐσθιέτω, ἵνα μὴ εἰς κρίμα συνέρχησθε. Τὰ δὲ λοιπὰ ὡς ἂν ἔλθω διατάξομαι.

Lai draudzes sanāksmes nekļūtu mums par sodu, tad mums ir jākalpo viens otram.

Risinājums šķelšanās problēmai ir kalpošana. Pāvils saka: “gaidait cits uz citu”. To var tulkot arī kā “pieņemiet cits citu” (ἐκδέχεσθε, prez., med., pavēles izteiksme no ἐκδέχομαι – saņemt, pieņemt; gaidīt uz, sagaidīt.) Tas nozīmē, ka Pāvils aicina rīkoties pretēji tam, ko lasām 21.p.: tā vietā, lai norobežotos no citiem un ēstu savā frakcijā, citus atstājot neēdušus, uzņemiet cits citu kā brāļus, gaidiet cits uz citu.

Ja gribi ēst, ēd mājās, bet draudzes vidū nedari neko, kas ir pret Kristus raksturu un dabu. Citādi kopā sanākšana būs par sodu katram, kas grēkos.

Jēzus neturēšana centrā agapes mielasta laikā Korintas draudzē bija nabadzīgo nemīlēšana, mazturīgo atstumšana.

Mīlestību uz Jēzu mēs varam apliecināt dažādos veidos. Ja to nedarām, bet centrā liekam sevi un vairāk domājam par sevi, tad Svētais vakarēdiens kļūst par brīdi, kurā mēs nedodam liecību par Jēzus nāvi, konkrētāk: par Viņa nāvi, kas paņēma prom mūsu grēku, mūsu savtību, mūsu pašcentrētību un sevis likšanu augstāk par citiem. Tad Svētais vakarēdiens neliek centrā Jēzus nāves nopelnu mūsu labā, un mēs izsaucam sodu uz sevi.

28 Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda, un tā lai viņš ēd no šīs maizes un dzer no šī biķera.

29 Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķirTā Kunga miesu.

30 Tādēļ jūsu starpā ir daudz vāju un neveselu un diezgan daudz ir mirušu.

31 Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.

32 Bet sodīdamsTas Kungs grib mūs pārmācīt, lai ar pasauli netopam pazudināti. (“grib” nav oriģinālā)

28 δοκιμαζέτω δὲ ἄνθρωπος ἑαυτόν, καὶ οὕτως ἐκ τοῦ ἄρτου ἐσθιέτω καὶ ἐκ τοῦ ποτηρίου πινέτω:

29 ὁ γὰρ ἐσθίων καὶ πίνων κρίμα ἑαυτῷ ἐσθίει καὶ πίνει μὴ διακρίνων τὸ σῶμα.

30 διὰ τοῦτο ἐν ὑμῖν πολλοὶ ἀσθενεῖς καὶ ἄρρωστοι καὶ κοιμῶνται ἱκανοί.

31 εἰ δὲ ἑαυτοὺς διεκρίνομεν, οὐκ ἂν ἐκρινόμεθα:

32 κρινόμενοι δὲ ὑπὸ τοῦ κυρίου παιδευόμεθα, ἵνα μὴ σὺν τῷ κόσμῳ κατακριθῶμεν.

Šajā sadāļā (28.-32.p.) 6x lietoti vārdi, kuri pēc būtības vai to sakne ir saistīta ar tiesāšanu (vēl septītā reize 34.p.). Tāpēc 28.p. Pāvils saka: “Bet lai cilvēks pats sevi pārbauda ...” Atkal runa ir par individuālu atbildību un rīcību. Balstoties uz Mt. 18.nod., ir pareizi un vietā palīdzēt brālim vai māsai atgriezties no grēkiem, bet bez personīgas atbildības uzņemšanās un personīgas atgriešanās no saviem grēkiem nekas nemainīsies.

28.p.: Šeit, 1.Kor. 11:28, vārds “pārbaudīt” (δοκιμαζέτω) ir ar nozīmi: pārbaudīt, vai ir īsts. Tas nozīmē, ka tad, kad cilvēks nāk, lai baudītu Svēto vakarēdienu, pārbaudi savu īstumu jeb atbilstību tam, ka tavs pasludinājums ar šo Svētā vakarēdiena baudīšanu saskan ar tavu dzīvi, ar tavu rīcību un izturēšanos pret citiem cilvēkiem.

29.p.: Korintieši, savtīgi ēzdami un norobežodamies no tiem, kam nav ēdiena, grēkoja pret Kristu, kas bija reprezentēts maizē, ko viņi baudīja, kas bija arī visas draudzes reprezentācija.

Ļoti bieži cilvēki meklē baudīt Svēto vakarēdienu personīgam ieguvumam un svētībai. Lai arī tas ir personīgs ieguvums – baudīt Svēto vakarēdienu un atcerēties Jēzu, tomēr tajā brīdī, kad mēs to darām savam labumam, Jēzus rūpējas par visas draudzes labumu. Un ja baudītāja sapratne tajā brīdī ir saistīta tikai ar to, ka maize reprezentē Kristu, bet nereprezentē draudzi, tad tas ir nepilnīgi. Maize reprezentē arī draudzi. Un necienīgi baudot, mēs grēkojam pret Jēzus miesu un asinīm. Tad Jēzus mūs pārmāca, sodīdams mūs, lai ar pasauli netiekam pazudināti.

30.-32.p: Cilvēkus, kas netic Jēzum, Viņš pazudinās jeb nodos mūžīgā sodā. Lai mūs glābtu, Jēzus mūs pārmāca (32.p. παιδευόμεθα, prez., pasīvs, ind. no παιδεύω – audzināt bērnus, mācīt, pārmācīt). Pēc 30.p., sodi, kurus Jēzus mums uzliek, ir saistīti ar vājībām un slimībām (ἀσθενεῖς), hroniskām slimībām (ἄρρωστοι) un nāvi (κοιμῶνται). Šie vārdi ir sakārtoti pieaugošā smaguma pakāpē. Ne tikai slimības, bet arī nāve ir Dieva žēlastības līdzeklis, lai mēs ar pasauli netiktu pazudināti.

Tieši tāpēc ir vietā savās slimībās jautāt: kāpēc? Protams, ne visas slimības ir grēka dēļ (sk. Jņ. 9.nod.). Bet visam, kas ar mums notiek, ir Dieva labais nolūks.

31.p. Pāvils saka:

31 Ja mēs paši sevi pārbaudītu, tad netiktu sodīti.

31 εἰ δὲ ἑαυτοὺς διεκρίνομεν, οὐκ ἂν ἐκρινόμεθα.

Mums ir svarīgi pārbaudīt sevi atkal un atkal (διεκρίνομεν no διακρίνω – nošķirt, izšķirt, noteikt, dot spriedumu). Tas nozīmē vērtēt un izšķirot visu, ko esam darījuši, kas mūs nodarbina, ko darām, lai tas būtu pēc Dieva vārda – Bībeles.

23 Jo no Tā Kunga es esmu saņēmis, ko arī jums mācīju: ka Tas Kungs tanī naktī, kad tas tapa nodots, 

24 ņēma maizi, pateicās, pārlauza un sacīja: ņemiet, ēdiet. Tā ir Mana miesa, kas par jums top dota; to dariet Mani pieminēdami, -

25 tāpat arī biķeri pēc vakarēdiena un sacīja: šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs. To dariet, cikkārt jūs to dzerat, Mani pieminēdami. 

26 Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk. 

27 Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.

Kā iepriekšējie panti rāda, korintiešu problēma bija tā, ka viņi vairāk domāja par sevi un savu statusu un nevis par citiem. Tā viņi vairs neuzrādīja Jēzu. Tāpēc ar šiem vārdiem ap. Pāvils runā par Jēzu un Viņa piemēru, atgādinot, kas ir Svētā vakarēdiena vēsts.

Šajos pantos Pāvils rāda, ka Jēzus un draudzes klātbūtnes neatzīšana Svētajā vakarēdienā mūs padara vainīgus Kunga miesas un asiņu priekšā.

Jēzus ieliktais saturs maizes un biķera baudīšanā bija atgādinājumam (Kristus nopelns un darbs mūsu labā, sk. 24. un 25.p.: “Mani pieminēdami”; εἰς τὴν ἐμὴν ἀνάμνησιν) un sevis pielīdzināšanai Kristus darbam (Jēzus ar savi nāvi samaksāja par mūsu grēkiem, 26.p.: “jūs pasludināt Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk”; τὸν θάνατον τοῦ κυρίου καταγγέλλετε, ἄχρι οὗ ἔλθῃ; par tulkojumu “pasludināt” īstenības izteiksmē sk. komentāru tālāk), un mēs ar šo praksi esam tik nesaraujami saistīti, ka (27.p. sākumā ὥστε - tā ka) ar šķeltniecisku rīcību baudot maizi un Kunga biķeri, mēs to darām necienīgi, līdz ar to būsim vainīgi Kunga miesas un asiņu priekšā.

Pāvila detalizētā pieeja agapes mielasta problēmas risināšanai parāda, ka tas, ko kristieši bauda šajā mielastā, pieminot Kristu, izslēdz jebkāda veida norobežošanos vai sava “es” uzturēšanu vai taisīšanu; visam centrā ir Kristus.

Svētajā vakarēdienā ēdiens, kas tiek ņemts no galda, nav tikai individuāla baudīšana, pieminot Kristu. Tā ir savienošanās ar Kristu un draudzi.

1.Kor. 10:16.17:

16 Svētības biķeris, ko mēs svētījam, vai tas nav savienošanās ar Kristus asinīm? Maize, ko laužam, vai tā nav savienošanās ar Kristus miesu (σῶμα)?

17 Jo, kā ir viena maize, tā mēs daudzi esam viena miesa (σῶμα), jo mēs visi esam šīs vienas maizes dalībnieki.

1.Kor. 11:29:

Jo, kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu (σῶμα).

Korintieši, savtīgi ēzdami un norobežodamies no tiem, kam nav ēdiena, grēkoja pret Kristu, kas bija reprezentēts maizē, ko viņi baudīja, kas bija arī visas draudzes reprezentācija. Norobežošanās vienam no otra kā no nevērtīga vai neaizskarama cilvēka ir grēks. Savas zemes dzīves laikā Jēzus atkal un atkal mācīja saviem mācekļiem pazemību (sk. Mt. 18; Mr. 10,35-45). Tam, kas notika ar Jēzus mācekļiem, proti, viņu meklējumi, kurš no viņiem ir lielākais un sekojoša Jēzus mācība par kalpošanu, tai skaitā norādot, ka Viņš iet nāvē, lai citi cilvēki iegūtu dzīvību (sk. Mr. 10,43-45), ir paralēle šajā rakstvietā 1.Kor. 11.nod.: korintiešu draudzē kāda daļa uzskatīja, ka ir labāki par citiem, kam seko ap. Pāvila mācība par Jēzus iešanu nāvē par korintiešiem.

26 Cikkārt jūs no šīs maizes ēdat un no šī biķera dzerat, pasludiniet Tā Kunga nāvi, tiekāms Viņš nāk.

Frāzi “pasludiniet tā Kunga nāvi” ir iespējams tulkot gan pavēles izteiksmē, kā šeit, gan arī īstenības izteiksmē: “jūs pasludināt tā Kunga nāvi” (tā tulkots arī 2012.g. latv. Bībeles tulkojumā, arī daudzos angļu val. tulk.). Jautājums: kā ir pareizi? Nevar būt, ka Pāvils bija domājis abus variantus. Noteikti, viņam bija padomā kas konkrēts. Atbildi dod nākošais pants.

27 Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.

27.p. sākas ar vārdiem “Tad nu ...” Vārds, kas tur lietots - ὥστε – būtu jātulko kā tā ka vai arī kāpēc ar rezultāta domu. Tas nozīmē:

Tā kā jūs pasludināt – ar baudīšanu pasludināt Jēzus nāvi,  tad, darot to necienīgi, jūs esat vainīgi. Jūs ticat Jēzum kā Glābējam un Kungam, kas ir nomiris par visiem jūsu grēkiem; jūs nemīlat citus draudzes locekļus, kas ir grēks; tad jūs ar Svētā vakarēdiena baudīšanu apliecināt, ka Jēzus ir nomiris par jūsu grēkiem, - un tur nu ir problēma, jo jūs apliecināt vienu, bet rīkojaties pretēji: jūs ticat un apliecināt, ka Jēzus ir nomiris par jūsu grēkiem, bet vienlaikus darāt grēku.

26. pantā pasludināšana ir cieši saistīta ar necienīgu baudīšanu un vainu 27. pantā. Ja tulkotu kā pavēles izteiksmi, proti, esat baudījuši, tagad pasludiniet, tad 27.p. sākums no oriģināla kļūst grūti savienojams ar to. Bet ja tā ir īstenības izteiksme, proti, jūs pasludināt, tad sekojošais kļūst saistīts un saprotams. Tāpēc būtu jātulko: “jūs pasludināt tā Kunga nāvi”.

Norobežošanās no cilvēkiem, kas ir grēks, nemaina mūsu piederību Jēzum. Tieši tāpēc necienīgi baudot vakarēdienu mēs kļūstam vainīgi. Šķirojot turīgos un neturīgos, kas ir grēks, un vienlaikus Svētā vakarēdiena baudīšanā pasludinot Jēzus nāvi, - kur mūsu dzīve neliecina, ka visi mūsu grēki būtu aizgājuši nāvē ar Jēzu, - mēs kļūstam par necienīgiem baudītājiem, un tāpēc esam vainīgi Kunga miesas un asiņu priekšā. Mēs joprojām esam saistīti ar Jēzu.

Nepareiza baudīšana nepadara Svēto vakarēdienu vienkārši neiedarbīgu. Tas, varētu teikt, darbojas vienmēr, tikai jautājums: kurā virzienā: par svētību, vai par sodu. Kāpēc? – Tāpēc, ka mēs esam Jēzus asinīm dārgi atpirkti un piederam Viņam! Ja mūsu grēku dēļ Viņš mūs – kristiešus, būtu palaidis vaļā, pametis novārtā, tad jau nekas nenotiktu. Bet tieši tāpēc, ka mēs Viņam esam dārgi, Viņš mūs tur un gādā par mums, tieši tāpēc Svētais vakarēdiens neizbēgami atstāj iespaidu.

“kas necienīgi ēd šo maizi ...” – tas ir vienskaitlī. Tātad atbildība ir katram atsevišķi. Sk. arī par personīgo atbildību Gal. 6:1, īpaši panta beigas:

1 Brāļi, ja arī kāds cilvēks ir pienākts kādā pārkāpumā, tad jūs, kas esat garīgi, atgrieziet tādu uz pareiza ceļa ar lēnprātīgu garu, un lūkojies pats uz sevi, ka arī tu nekrīti kārdināšanā.

Tas ir katra kristieša ziņā šo lietu risināt starp sevi un Dievu. Par to tālāk.

No vienas puses, 1. Kor. iesākas ar labu Korintas draudzes raksturojumu, sk. 1. Kor. 1:4-7. Bet tai pat laikā draudzē bija daudz problēmu. Pāvils par tām raksta 1. Kor. un 2. Kor. atklāj vēl citas problēmas.

1. Kor. un 2. Kor. kopā skatoties:

1. Pāvils bija rakstījis kādu vēstuli (sk. 1. Kor. 5:9), pēc tās ir 1. Kor.
2. Tad ir bijusi vēl cita vēstule (sk. 2. Kor. 2:3.4), saukta par smago vēstuli.
3. Tad sekoja 2. Kor.

Viena no lietām, ko Pāvils dara ar 2. Kor. starpniecību, ir, ka viņš aicināja viņus pieņemt Pāvilu un reizē arī priecājās par viņu paklausību atgriezties pie Dieva (sk. 2. Kor. 7.nod.).

Viena no pēdējām lietām, par kuru Pāvils runāja iepriekšējā, t.i., 6.nod., ir par to, lai korintieši atdarītu savas sirdis viņam un viņa misijas biedriem, 2. Kor. 6:11-13:

11 Mūsu mute ir sākusi runāt uz jums, korintieši, mūsu sirds ir atvērusies.

12 Mūsu sirdīs jums ir vietas, bet jūsu sirdīs mums nav vietas.

13 Bet par atmaksu prasu no jums kā no saviem bērniem, lai arī jūsu sirds atdarās.

Iespējams, ka korintiešu sirds neatvēršana ir nespēja pieņemt Pāvilu un nespēja būt tik caurspīdīgiem, kāds bija Pāvils (par to, piem., 6:3-10). Tam visam par iemeslu varētu būt sasmērēšanās ar pasauli (6:14-7:1).

Tomēr nekas no tā, ko Pāvils ir teicis tikko un uz ko aicinājis (arī uz atgriešanos no grēkiem), nav saistīts ar to, ka viņš viņus tiesātu (7:3), bet gan ar to, ka viņš viņus nes savā sirdī, - viņam ir atvērta sirds pret viņiem (7:3). Tāpēc arī Pāvils spēj šādu nopietnu aicinājumu noslēgt ar pārliecību un prieku par korintiešiem.

No vienas puses Pāvils gribēja, lai korintieši sadzirdētu viņa nopietnos aicinājumus uz grēku nožēlu, uz svētu dzīvi, bet no otras puses Pāvils apliecināja, ka korintieši viņam bija ļoti mīļi. 2. Kor. 7:1-3:

1 Tā kā mums ir tādi apsolījumi, mani mīļie, tad šķīstīsimies no visiem miesas un gara traipiem un tapsim pilnīgi svēti Dieva bijībā.

2 Atveriet mums savas sirdis, mēs neesam nevienam pāri darījuši, nevienu neesam veduši postā, nevienu pievīluši.

3 To es nesaku notiesādams. Jo es jums to jau esmu sacījis, ka jūs esat mūsu sirdīs, lai mēs kopā mirtu un kopā dzīvotu.

Un tieši pirms nākošās sadaļas Pāvils apliecina, 4.p.:

4 Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.

Šeit Pāvils lieto lietvārdu “prieks” - χαρά, kas nākošajā sadaļā (5.-16.p.) parādās atkal un atkal:

Kas tad bija Pāvila prieka pamats tam, kas notika korintiešu dzīvē?

5.-7.p.

Šie panti atklāj, ka Pāvilu iepriecināja vēstis par korintiešu staigāšanu paklausībā Kristum.

5 Kad nonācām Maķedonijā, mūsu miesai nebija ne mazākās atpūtas, bēdas no visām pusēm: ārā cīņas, iekšā bailes.

6 Bet Dievs, kas iepriecina pazemīgos, iepriecināja mūs ar Tita atnākšanu;

7 un ne ar viņa atnākšanu vien, bet arī ar to iepriecu, ko viņš saņēmis no jums, kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani, tad mani pārņēma vēl lielāks prieks.

Tātad šeit ap. Pāvils iesāk paskaidrot tuvāk to, ko viņš bija tikko pateicis 4.p.:

4 Man ir pilnīga uzticība uz jums, es esmu lepns uz jums un ļoti iepriecināts, neraugoties uz visām mūsu bēdām, mans prieks ir ļoti liels.

Frāzē “mans prieks ir ļoti liels”, Pāvils lieto citu vārdu “prieks” (χαρά) nekā to vārdu, kas iztulkos kā “iepriecināts” turpat iepriekš (tur ir παράκλησις – aicināšana tuvu; lūgums; pamācība, iedrošinājums; mierinājums). Šis vārds parādās tālāk gan kā lietvārds (παράκλησις, šis pats vārds 4.p., 7.p. un 13.p.), gan kā darbības vārds (παρακαλέω – aicināt līdzās; pamācīt, lūgt, mierināt; iedrošināt; 6.p. (2x), 7.p., 13.p.).

1. 5.p. grieķu val. sākas ar vārdiem: “Jo arī ...” Tātad – tas skaidro tālāk tikko pateikto 4.p.
2. Vienas un tās pašas vārda saknes lietošana šajā sadaļā jau sākot ar gan 4.p. (παράκλησις), gan 6. un 7.p.

Tātad tā paša vārda sakne, kas ir 4.p. vārdā “iepriecināts”, turpina atkārtoties arī 6. un 7.p. (arī 13.p. 2x). Tas parāda, ka Pāvils skaidro pamatu viņa un viņa biedru priekam (χαρά, 4.p.) iepriecai (παράκλησις, παρακαλέω, 4.,6.,7.,13.p.), kuru var tulkot arī kā iedrošinājums vai mierinājums.

1. Pāvils apliecina, ka Maķedonijā viņam un viņa biedriem bija bēdas gan ārēji, gan iekšēji. Ārēji parasti Pāvilam draudēja un viņš piedzīvoja vajāšanas, vai arī sacīdams “ārā cīņas” viņš apzīmēja mutiskās cīņas un diskusijas ar judaisma pārstāvjiem vai maldinātājiem kristiešu vidū, kas gribēja, lai kristieši pieņem apgraizīšanu un tur bauslību. Iekšējās bailes varētu apzīmēt Pāvila rūpes par to, lai kristieši neietu grēkos un maldos (sk. Gal. 4:11; 2. Kor. 11:3). Tātad Pāvils runā par prieku nevis tāpēc, ka viņam pašam viss bija labi, bet neskatoties uz to, ka viņam pašam bija ļoti grūti. Pie tam Pāvils saka: “mans prieks ir ļoti liels”. Nevis kaut kāds mazs prieks, bet ļoti liels prieks.
2. Ieprieca ar Tita atnākšanu iepriecināja Pāvilu un viņa misijas biedrus. Saņemtās ziņas bija tik labas, ka prieks par Tita atnākšanu un to, ar ko Tits bija iepriecināts korintiešos, tiek saistītas kopā.
3. Bet ne tikai Tita atnākšana: “bet (ἀλλὰ) arī ar to iepriecu ...” un seko ļoti skaisti vārdi, ko katra draudze varētu vēlēties kā raksturojumu iepretī savam dibinātājam vai cilvēkam, kas kalpojis viņu labā: “kad viņš mums stāstīja par jūsu ilgām, par jūsu skumjām, par jūsu rūpēm par mani”.

ἐπιπόθησιν no ἐπιπόθησις – ilgas;

ὀδυρμόν no ὀδυρμός – vaimanāšana, raudāšana, skumjas;

ζῆλον no ζῆλος – dedzība (1965.g. revidētajā tekstā lietos vārds rūpes).

Tas parādīja, ka korintieši bija atgriezušies no grēkiem. Pāvils bija viņus uz to aicinājis, viņi bija paklausījuši un, acīmredzot, sapratuši, cik ļoti viņi bija sāpinājuši Dievu un arī Viņa kalpu – ap. Pāvilu.

Arī citi autori Bībelē rāda līdzīgu prieku un vēlmi redzēt, ka cilvēki nedzīvo grēkā jeb atgriežas no grēkiem.

3. Jņ. 4:

Man nav lielāka prieka kā dzirdēt, ka mani bērni dzīvo patiesībā.

Jēk. 5:19-20:

19 Mani brāļi, ja kāds jūsu starpā nomaldījies no patiesības un kāds viņu atgriež

20 ziniet, ka tas, kas ir atgriezis grēcinieku no viņa maldu ceļa, izglābs tā dvēseli no nāves un apklās grēku pulku.

8.-13a.p.

Nākošā sadaļa rāda, kas tieši bija noticis, par ko Pāvilam bija prieks, un proti: paklausība nes atgriešanās svētību, kas ir no Dieva, un tā tiek uzrādīta Dieva priekšā. 8.-13a.p.

8 Jebšu es jūs ar savu vēstuli esmu skumdinājis, tomēr es to nenožēloju; ja es agrāk arī to nožēloju - jo es redzu gan, ka šī vēstule jūs skumdināja, lai arī tikai uz brīdi, -

9 tad tagad es priecājos ne par to, ka jūs tapāt skumdināti, bet par to, ka jūs tapāt skumdināti uz atgriešanos; jo jūs esat skumdināti pēc Dieva prāta, lai jums nekas no mums nenāktu par ļaunu.

10 Jo dievišķas skumjas dod atgriešanās svētību, ko neviens nenožēlos; bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.

11 Jo redziet, šīs dievišķās skumjas - kādu rosību tās ir jūsos modinājušas, pat aizstāvēšanos, uztraukumu, bailes, ilgas, centību, sodīšanu! Katrā ziņā jūs esat pierādījuši, ka šinī lietā esat nevainīgi.

12 Ko es jums arī rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā.

13 Tādēļ mēs esam iepriecināti. ...

1. Skumdināti uz atgriešanos pēc Dieva prāta. 8.-10.p.

Skumjas nav mērķis, bet atgriešanās - εἰς μετάνοιαν (9.p.), kur μετάνοια - prāta maiņa, grēku nožēla. Tas ir Dieva darbs. Tomēr Pāvilam bija jābūt godīgam Dieva priekšā, paklausīgam Dievam un ieinteresētam korintiešos, lai rakstītu par viņu grēku, (iespējams, ka runa ir par 1. Kor. 5.nod. aprakstīto netiklību) un aicinātu viņus atgriezties no grēkiem.

10.p. “atgriešanās svētība”, precīzāk: μετάνοιαν εἰς σωτηρίαν  - grēku nožēla uz glābšanu.

“Jo dievišķas skumjas” - ἡ γὰρ κατὰ Θεὸν λύπη - precīzāk: “Jo skumjas saskaņā ar Dievu” jeb ņemot vērā Dieva prātu. Tās ir skumjas, kurās kristietis skumst, ka nav paklausījis Dievam. Kristietis novērtē, ka viņa vienīgais ieguvums ir Dievs.

Ir cilvēki, kas skumst par savu grēku tāpēc, ka tas nav nesis solīto prieku. Ir cilvēki, kas skumst par savu grēku tāpēc, ka viņi ir pieķerti. Bet tas nenozīmē, ka viņi ir noskumuši Dieva priekšā par savu grēku.

10b.p.: “bet pasaulīgās skumjas nes nāvi.” Ja kristietis paliek grēkā, no kura tas neatgriežas, tas var nest pazušanu. Arī citas rakstvietas netieši norāda uz tādu iespējamību, sk. 1. Kor. 5:5; Mt. 18:17; Gal. 5:4; 2. Pēt. 2.nod. Pasaulīgajās skumjās, kas nes nāvi, cilvēks skumst par to, ka viņš zaudējis kaut ko, kas ir grēks, ka viņam nav izdevies piedzīvot vēl vairāk grēka. Tur nav atgriešanās no grēkiem un tādas skumjas panāk jeb sastrādā (κατεργάζομαι) nāvi.

2. Kad mēs skumstam saskaņā ar Dievu jeb pēc Dieva prāta, tad šīs skumjas “sastrādā” (ἐργάζομαι) mūsos jeb panāk mūsos centību uz dažādām svētīgām aktivitātēm. 11.p.

Šīs lietas rāda, ka atgriešanās bija mainījusi viņu sirdis un rīcību.

Acīmredzot, to visu bija atstāstījis Tits. Katrā ziņā tas, ka Titam bija daudz vārdu ko sacīt par korintiešu atgriešanos no grēkiem, bija laba liecība par korintiešu agriešanās patiesumu.

3. Tas viss cēlās no Pāvila rakstīšanas iemesla, kas bija: “Ko es jums arī rakstīju, tas nenotika apvainotāja vai apvainotā dēļ, bet tādēļ, lai jūsu rūpība par mums parādītos jūsu vidū Dieva priekšā.”

1. Lielākais iemesls nebija grēkotājs un korintieši, kas viņu atbalstīja, sk. 1.Kor. 5:1.2.
2. Lielākais iemesls nebija Pāvils, - ja kāds domātu, ka viņš ticis apvainots ar tā cilvēka grēku. Vai arī, ja runa ir par citu vai citiem grēkiem, tad vēl kāds, kuram darīts pāri (lietots vīriešu dz. divdabis vienskaitlī: τοῦ ἀδικηθέντος).
3. Lielākais iemesls bija Korintas draudze: ne tikai viņu centība par Pāvilu un viņa biedriem Dieva priekšā, bet tas, kāda bija šī korintiešu centība par Pāvilu un viņa biedriem saistībā ar viņiem pašiem (πρὸς ὑμᾶς), t.i., korintiešiem, Dieva priekšā (latviski iztulkots: “jūsu vidū”). Pārfrāzējot: kāda bija korintiešu rūpība jeb centība par Pāvilu un viņa biedriem ņemot vērā viņus pašus jeb skatoties uz viņiem pašiem Dieva priekšā? Ko viņu rīcība paveiks attiecībā uz viņiem pašiem? Kas notiks ar viņiem pašiem?

Tas nozīmē, ka Pāvilam galvenais nebija tas, kas notiks ar viņu pašu, vai korintieši viņu klausīs un respektēs. Ne arī: kas notiks ar to, kam tika darīts pāri (kas nav mazsvarīgi, bet viņš celsies un ies tālāk; šodien cenšas izdabāt tam, kam darīts pāri, pat tad, ja aizskartas ir tikai viņa jūtas vai maldīgie priekšstati). Pats galvenais bija: vai grēkojošais pats no visas sirds atgriezīsies pie Dieva?

Tā kā korintieši bija darījuši visu Dieva priekšā – atgriezušies, paklausījuši, centušies – tad Pāvils varēja rakstīt: “Tādēļ mēs esam iepriecināti.” (13.p. sākums; perf. pas. ind. no παρακαλέω, vārds, kas pēc saknes ir tas pats, kas iepriekš par iepriecināšanu).

Kas tad bija uzskatāms pierādījumus tam, kas bija noticis Korintā?

13.-16.p.

Tits bija uzskatāms pierādījums tām izmaiņām, kas bija notikušas Korintā, 13.-16.p.

13 ... Mūsu ieprieca top vēl pilnīgāka, vērojot Tita prieku, jo jūs visi esat viņa garu atspirdzinājuši.

14 Ja es jūs viņam kaut kā esmu slavējis, tad es neesmu palicis kaunā; bet, tāpat kā es jums visās lietās esmu runājis patiesību, tā arī mūsu uzslava Titam ir bijusi patiesība.

15 Viņa sirsnība pret jums ir vēl lielāka, atceroties jūsu paklausību, kā jūs viņu uzņēmāt ar bailēm un bijību.

16 Es priecājos, ka varu uz jums paļauties visās lietās.

Kādreiz tieši apkārtējie cilvēki, kas ir liecinieki grēkus nožēlojoša cilvēka izmaiņām, ir vislielākie liecinieki par patiesajām izmaiņām.

1. Tits bija atspirdzināts (ἀναπέπαυται no ἀναπαύω - atpūsties, dot mieru), 13b.p.
2. Acīmredzot Pāvils bija sacījis Titam, ka korintieši viņu – Titu – klausīs, 14.p.
3. Tits pats sajuta lielu sirsnību par korintiešiem, atceroties viņu paklausību, kā rezultātā korintieši Titu bija uzņēmuši ar bailēm un trīcēšanu (τρόμος, kaut arī latviski iztulkots “bijību”), 15.p.
4. 16.p.: Pāvils varēja likt savu pārliecību korintiešos, θαρρῶ, no θαρρέω – būt drosmīgam, pārliecinātam (šis vārds 2.Kor.: 5:6.8; šeit - 7:16; 10:1.2).

Tas parāda, ka neskatoties uz korintiešu krišanu grēkā, Pāvils sagaidīja jeb bija pārliecināts, ka viņi paklausīs viņam.

Līdz ar to šis teksts rāda, ka prieka pamatam mūsos par to, kas notiek citu kristiešu dzīvēs, būtu jābūt uzrādītai paklausībai, kas izsakās grēku nožēlā, ko apliecina viņu pašu rīcība un ko var apliecināt arī citi cilvēki. To varētu arī saukt par pieaugšanu Kristū, kam vajadzētu sagādāt lielu prieku mums. Piem., cīņas un uzvaras pār grēku; lielāka gatavība pieņemt grūtības un ciešanas savā dzīvē; pacietība grūtībās; paļāvība uz Dievu.

9 Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības.

9 ἐὰν ὁμολογῶμεν τὰς ἁμαρτίας ἡμῶν, πιστός ἐστιν καὶ δίκαιος, ἵνα ἀφῇ (aor.akt.konjunkt. 3.p.viensk.) ἡμῖν τὰς ἁμαρτίας, καὶ καθαρίσῃ (aor.akt.konjunkt. 3.p.viensk.) ἡμᾶς ἀπὸ πάσης ἀδικίας.

Frāze “ka Viņš mums piedod grēkus” sākas ar ἵνα, kas ir tieši tas pats vārds, kas Jņ. 3:16:

16 ... lai neviens, kas Viņam tic, nepazustu

16 ... ἵνα πᾶς ὁ πιστεύων εἰς αὐτὸν μὴ ἀπόληται (aor.med.konjunkt. 3.p.viensk.)

Jņ. 3:16 tas parāda skaidru nolūku. Vai varētu būt, ka arī 1.Jņ. 1:9 ἵνα rāda nolūku (vai nozīmi) tam, kāpēc Dievs ir tāds kāds Viņš ir?

„Lai” nozīme 1.Jņ. 1:9 ir ļoti liela, jo tādā veidā jautājums: kāpēc Dievs ir uzticīgs un taisns, ir jāatbild ar „lai Viņš mums piedotu ...” 1965.g. revid. tekstā “piedod” un “šķīsta” grieķu val. ir konjunktīvā, ko precīzāk būtu jātulko “piedotu” un “šķīstītu”: “lai Viņš mums piedotu grēkus un šķīstītu mūs …” Ja tulko “ka Viņš mums piedod grēkus”, tad Dievs piedod un šķīsta tāpēc, ka Viņš ir tāds, kāds Viņš ir. Ja tulko ar “lai”, tad akcentēts tiek Dieva īpašību un būtības nolūks jeb Dieva taisnības un uzticības nozīme iepretī mums – cilvēkiem, proti, Dievs tāds ir, lai mums piedotu grēkus un mūs šķīstītu no visas netaisnības! Tas nozīmē, ka Dievs nav pasīvs attiecībā uz mums, bet Viņš ir aktīvs! Viņa uzticība un taisnība ir vērsta uz mums, ja vien mēs atzīstam savus grēkus.

Un 1.Jņ. 1:9 sākums ἐὰν ὁμολογῶμεν burtiski nozīmē: “ja vien mēs atzītu”.

ἐὰν ir saiklis, kas sastāv no εἰ - “ja”, un ἄν - partikula, kas apzīmē vēlmi, iespējamību, kaut ko nenoteiktu. Līdz ar to ἐὰν nozīme ir: “ja vien”, “ja tikai”.

ὁμολογῶμεν ir prez.akt.konjunkt. 3.p.daudzsk. no ὁμολογέω - “atzīt”, kas ir saliktenis un nozīmē “teikt to pašu”. Tātad, ja vien mēs Dievam pasakam to pašu, ko Viņš jau redz mūsos, tad - un seko atlikusī panta daļa, sk. augstāk.

1 Dievs vecos laikos daudzkārt un dažādi runājis caur praviešiem uz tēviem, 

2 šinīs pēdīgajās dienās uz mums ir runājis caur Dēlu, ko Viņš ir iecēlis par visu lietu mantinieku, caur ko Viņš arī pasauli radījis.

Gan 1. panta frāzē “caur praviešiem”, gan 2. panta frāzē “caur Dēlu” ir lietots prievārds ἐν. Bieži var tulkot kā “iekš” (lokālais datīvs) vai arī “ar” (instrumentālais datīvs), bet ne tikai.

Angļu val. tulkojumi: NIV 1.p. tulko “through the prophets”, bet 2.p. tulko “by his Son”; NASB 1.p. tulko: “in the prophets”; 2.p. tulko: “in His Son”.

Ja 1. pantu latviski tulko “caur praviešiem”, tad tas var nozīmēt: caur to, ko viņi runāja, vai arī caur viņu rakstītām grāmatām. Ja tulko “praviešos”, tad tas apzīmē rakstītās grāmatas.

Ja 2. pantu latviski tulko “caur Dēlu”, tad to varētu saprast caur Jēzus sacīto, darīto vai arī caur visu Viņa personu. Ja tulko “ar Dēlu”, tad lielāks akcents ir uz Jēzus personu, iekļaujot Viņa darbus, vārdus un visu dzīvi.

1 Viņš, Savas acis pacēlis, redzēja bagātos savus ziedojumus metam Tempļa šķirstā.

2 Bet Viņš redzēja arī, ka kāda nabaga atraitne tur iemeta divi artavas,

3 un sacīja: "Tiešām Es jums saku: šī nabaga atraitne ir vairāk ziedojusi nekā visi,

4 jo visi citi ziedojuši no savas pārpilnības, bet viņa ziedojusi no savas trūcības visu savu padomu!" 

Arī Mr. 12:41-44 par šo gadījumu. Tur arī sacīts, ka Jēzus “pieaicināja Savus mācekļus” un uz tiem runāja par atraitni.

Divas artavas - divi leptoni, kas bija sīkākā naudas vienība tajā laikā.

1. “visu savu padomu” - πάντα τὸν βίον ὃν εἶχεν, kur βίος - dzīve, kas apzīmē šī brīža eksistenci; iztikas līdzekļi.
2. “no savas trūcības” - var tulkot arī: no savas nabadzības.

Ziedojums, par kuru šeit ir runāts, bija brīvs, dažādām vajadzībām.

Jēzus redz visus ziedotājus. Viņš redzēja, ka bagātie iemeta daudz, Viņš redzēja, ka nabaga atraitne iemeta nevis pusi no tā, kas viņai bija palicis, bet visu: abus divus leptonus. Iemesls, kāpēc nabaga atraitne noziedoja "vairāk par visiem" (πλεῖον πάντων, 3.p.), ir pateikts 4. pantā. Jēzus vērtējums liek domāt, ka svarīgāk ir nevis tas, cik dodam, bet tas, cik maz vai neko esam gatavi atstāt sev.

Tas, ka Jēzus uzteica nabadzīgo atraitni, liek domāt, ka viņa ziedoja neviltoti, bez kāda aprēķina. Varam domāt, ka viņa tādā veidā no visas sirds kalpoja Dievam. Šeit nelasām, ka Jēzus būtu apsolījis atraitnei pārtikušu dzīvi šī ziedojuma dēļ. Tas mums paliek nezināms.

Balstoties uz šo gadījumu nedrīkst mācīt, ka visos gadījumos visiem jāziedo pēdējie iztikas līdzekļi. Sk. 2.Kor. 8:13-15:

13 jo nevar prasīt, lai citu atvieglošana jūs novestu grūtībās; bet lai notiktu izlīdzināšana:

14 jūsu pārpalikums tagad lai nāk par labu viņu trūkumam, un arī viņu pārpalikums lai nāktu jums par labu, lai tā notiktu izlīdzināšana, kā ir rakstīts:

15 kam bija daudz, netapa bagāts; kam bija maz, netapa nabags.

Tai pašā laikā atraitnes ziedošana ir uzrakstīta kā spilgts piemērs ticībai uz Dievu. 2.Kor. 8:8.9 ap. Pāvils saka, ka ziedošana citu labā rāda mūsu mīlestību uz Jēzu. Un vēl: mūsu ziedojums nekad nepārspēj Dieva dāvanu mūsu labā, proti, Jēzu Kristu, 2.Kor. 9:15:

15 Bet paldies Dievam par Viņa neizsakāmo dāvanu!

12 Bet no Jāņa Kristītāja laika līdz mūsu dienām Debesu valstībā laužas iekšā un tīkotāji ar varu cenšas to sagrābt.”

12 ἀπὸ δὲ τῶν ἡμερῶν Ἰωάννου τοῦ Βαπτιστοῦ ἕως ἄρτι, ἡ Βασιλεία τῶν Οὐρανῶν βιάζεται, καὶ βιασταὶ ἁρπάζουσιν αὐτήν.

Burtiski šī panta otrā puse: “… debesu valstība cieš no vardarbības, un vardarbīgi [cilvēki] to sagrābj.”

Izklausās kā pretruna: kā vardarbīgi cilvēki var sagrābt debesu jeb Dieva valstību, kuru pārvalda Dievs? Visticamāk, tas ir pārspīlēti pateikts, lai akcentētu to, cik ļoti ir jācīnās, lai nonāktu debesu valstībā. Lk. 13:23.24:

23 Bet kāds Viņam jautāja: "Kungs, vai to ir maz, kas tiks izglābti?" Uz to Viņš atbildēja: 

24 "Cīnaities ieiet pa šaurajiem vārtiem, jo Es jums saku: daudzi vēlēsies ieiet, bet nevarēs...”

20 Kad jūs sanākat kopā, tad nav iespējams turēt Tā Kunga mielastu.

21 Jo, mielastam notiekot, katrs steidzas paņemt savu paša ēdienu, un tā cits paliek neēdis, cits piedzeras.

22 Vai tad jums nav māju, kur varat ēst un dzert? Jeb vai jūs Dieva draudzi nicinājat un apkaunojat tos, kam nav nekā? Ko lai jums saku? Vai lai jūs slavēju? Šinī lietā es jūs nevaru slavēt. 

20 συνερχομένων οὖν ὑμῶν ἐπὶ τὸ αὐτὸ οὐκ ἔστιν κυριακὸν δεῖπνον φαγεῖν,

21 ἕκαστος γὰρ τὸ ἴδιον δεῖπνον προλαμβάνει ἐν τῷ φαγεῖν, καὶ ὃς μὲν πεινᾷ, ὃς δὲ μεθύει.

22 μὴ γὰρ οἰκίας οὐκ ἔχετε εἰς τὸ ἐσθίειν καὶ πίνειν; ἢ τῆς ἐκκλησίας τοῦ θεοῦ καταφρονεῖτε, καὶ καταισχύνετε τοὺς μὴ ἔχοντας; τί εἴπω ὑμῖν; ἐπαινέσω ὑμᾶς; ἐν τούτῳ οὐκ ἐπαινῶ.

20.pantā pirmajam vārdam būtu jābūt “tāpēc” (οὖν), kas to sasaista ar iepriekšējo daļu.

Kunga vakariņas jeb Svētais vakarēdiens, kas bija daļa no agapes mielasta, kuru pirmā draudze ēda sanāksmēs, nebija vairs Kunga vakariņas, jo katrs ēda savu maltīti. 20.panta otro pusi - οὐκ ἔστιν κυριακὸν δεῖπνον φαγεῖν - varētu tulkot: “tās nav Kunga vakariņas, ko jūs ēdat” vai arī: “tad ne tāpēc, lai ēstu Kunga vakariņas”. No Pāvila rakstītā varam noprast, ka draudzes kopā sanākšanas reizē vajadzēja baudīt arī Svēto vakarēdienu. Tomēr šķelšanās draudzē (18. un 19.p.) to padarīja neiespējamu.

1. 20.pantā atainota pirmās draudzes prakse. Pirmā draudze savas sanākšanas reizēs baudīja agapes mielastu, proti, maltīti, kad visi baudīja galda sadraudzību kā parastā ēdienreizē.

Potenciāli katras sanāksmes mielastam vajadzēja atspoguļot Kristus sevis atdošanu par cilvēku grēkiem.

Pētnieki pieļauj, ka pirmā draudze, iespējams, šādas ēdienreizes izmantoja burtiski kā vēlreiz izdzīvotas pirmā vakarēdiena iestādīšanas reizi, kad Jēzus ar saviem mācekļiem baudīja Pashā jēra mielastu, tātad bija pie klāta galda, un kad Jēzus iestādīja vakarēdienu, ņemot no tā, kas bija uz galda. Ap.d. gr. saka, ka draudze to sākotnēji darīja, iespējams, vairākas reizes nedēļā (Ap.d. 2:42.46). Vēlāk, piem., Ap.d. 20:7 (sk. arī par pulcēšanos pirmajā nedēļas dienā 1.Kor. 16:2) tā liek domāt, draudze to praktizēja vismaz 1x nedēļā.

Vēsture liecina, ka draudzei savi īpašumi sāka piederēt tikai ap 3.gs. vidu. Tas nozīmē, ka viņi līdz tam pulcējās kāda draudzes locekļa mājās, kur bija arī virtuve un kopīgās ēdienreizes. Tikai vēlāk, kad cēla atsevišķas ēkas draudzes dievkalpojumiem un tās nebija aprīkotas ar virtuvēm, nebija vairs kopīgās ēdienreizes jeb agapes mielasti. Tad Svētā vakarēdiena maizi un vīnu/sulu atsevišķi atnesa uz baznīcu Svētā vakarēdiena vajadzībām.

2. Arī Korintā: potenciāli katras draudzes sanāksmes mielastam vajadzēja atspoguļot Kristus sevis atdošanu par cilvēku grēkiem. Proti, tieši tāpat, kā Jēzus Pashā svētku vakariņu laikā ņēma no galda maizi un biķeri, pirmā draudze no agapas mielastam sagatavotā galda ņēma maizi un biķeri, lai pieminētu Kristus nāvi. Ja korintieši nebūtu ņēmuši savu ēdienu (δεῖπνον) ēšanas (φαγεῖν) laikā - 21.p., tad visa mielasta ietvaros būtu bijis iespējams ēst (φαγεῖν) arī Kunga vakariņas (κυριακὸν δεῖπνον) – 20.p.

3. Problēma Korintā: dalīšanās saskaņā ar turību, kas padarīja neiespējamu Kristum tikt pieminētam agapes mielastā, 21.p. Korintā notika norobežošanās bagātiem no nabadzīgiem.

Senajā pasaulē ēšanas “pasākums” iekļāva hierarhijas apliecināšanu. Ēšana parādīja, kas ietilpst un kas paliek ārpus konkrētajām attiecību saitēm. Senajā pasaulē cilvēki parasti ēda kopā ar sev līdzīgiem. Pirmā draudze ar to atšķīrās no citiem, piem.,  Ap.d. 2,46.47 rāda vienprātību kopīgās ēdienreizēs. Tas bija neparasti.

Jēzus mācīja pie sevis aicināt viesībās tādus, kam nebija ar ko atdarīt (Lk. 14:12-14), lai mācekļi to nebūtu darījuši atmaksas dēļ. Tas nozīmē, ka tad, ja kristietis kādu aicina uz svinībām, kas iekļāva arī maltīti, tad tam vajadzēja būt beznosacījuma mīlestības liecībai. Evaņģēlijos ir vairākas ēdienreizes, kuras atspoguļo Jēzu galda sadraudzībā ar grēciniekiem. Līdz ar to varam teikt, ka kristietis, kas ēda kopā ar citiem, rādīja uzvaru pār šo šķirojošo aspektu. Ēšana kopā ar atšķirīgiem bija mīlestības apliecinājums.

Nepietika, ka jau tā Korintā bija problēmas ar šķelšanos; tas notika arī agapes mielastā, kurā tika pieminēta Jēzus nāve par mums.

4. Turības ziņā atšķirības būs, bet draudzes sanāksmēs dalīšanās pa šķirām ir draudzes nicināšana (καταφρονεῖτε) un nabadzīgo apkaunošana (καταισχύνετε). 22.p.

Pašcentrētība bija korintiešu problēma. Viņi savā starpā dalījās grupās, arī saistībā ar materiālo turību. Tieši tāpēc, ka viņi vairāk domāja par sevi un nevis par citiem, viņi vairs neuzrādīja Jēzu un Viņa dabu savā uzvedībā. Un tas ir tieši tas, ko ap. Pāvils saskatīja, jo no šīs problēmas apskatīšanas viņš tūlīt pievēršas Kristus darba apskatam.

17 Bet, aizrādīdams uz vienu lietu, es jūs nevaru slavēt: jūsu sanāksmes nenāk jums par labu, bet par ļaunu.

17 Τοῦτο δὲ παραγγέλλων οὐκ ἐπαινῶ ὅτι οὐκ εἰς τὸ κρεῖσσον ἀλλὰ εἰς τὸ ἧσσον συνέρχεσθε.

Šīs nodaļas sākumā lasām, 1.Kor. 11:2:

2 Bet par to es jūs slavēju, ka jūs vienmēr mani pieminat un turat tās mācības, ko es esmu jums uzticējis.

Kristiešus viņu kopā sanākšanu dēļ nevar slavēt, sk. 17.p., ja viņi savā starpā šķeļās.

Šķelšanās korintas draudzē un ap. Pāvila mācība saistībā ar to ir iemesls, kāpēc mums ir rakstvieta par Svēto vakarēdienu 1.Kor. 11:17-34. Tas, ka ap. Pāvils gan šīs rakstvietas sākumā, gan beigās runā par draudzes kopā sanākšanu, norāda, ka šīs rakstvietas galvenā doma kaut kā ir saistīta tieši ar draudzes kopā pulcēšanos. Un otrs svarīgs vārds jeb doma šeit ir sods.

1. Kor. 11:17b: “jūsu sanāksmes nenāk jums par labu, bet par ļaunu.”

1. Kor. 11:34b: “ka jūsu sanāksme nav jums par sodu.”

Kā redzam šīs rakstvietas domas izvedumā, ap. Pāvila mērķis Korintas draudzei bija mācīt, kā draudzes sanāksmes lai nekļūst par sodu draudzei, bet par svētību.

Pirmā sadaļa šajā rakstvietā ir 17.-22.p. 17.p. Pāvils saka: “aizrādīdams uz vienu lietu, es jūs nevaru slavēt,” un 22.p. viņš saka: “Ko lai jums saku? Vai lai jūs slavēju? Šinī lietā es jūs nevaru slavēt.” Tātad tā ir viena sadaļa.

Tas nozīmē, ka kristiešu sanāksmēm vajadzētu būt tādām, kuru dēļ draudzes locekļus varētu slavēt, bet šoreiz, šeit minēto iemeslu dēļ, tas nav iespējams.

Šeit ap. Pāvils lieto 2 vārdus salīdzināmās pakāpēs, konkrētāk: pārākajā pakāpē:

1. “labu” - κρεῖσσον, kas ir tas pats, kas κρείττων – derīgāks, noderīgāks, izdevīgāks, labāks;
2. “ļaunu” - ἧσσον, kas ir tas pats, kas ἧττων – mazāks, zemāks, vājāks.

Burtiski:

17 ... jo ne uz [ko] labāku/noderīgāku, bet (ἀλλὰ - tātad spēcīgi: pilnīgi pretēji) uz [ko] mazāku/vājāku jūs sanākat kopā.

Citiem vārdiem: korintiešu sanāksmes draudzei izdarīja vairāk sliktu nekā labu. Tas izklausās traki!

1. Pēc šīs rakstvietas: draudzes sapulcēm ir jānāk par labu draudzei pārākā pakāpē, proti, kaut kam ir jākļūst labākam. Tātad: katrai kopā sanākšanai ar citiem kristiešiem ir jāpanāk kāds labums: kaut kam jāmainās uz augšu! Draudzes apmeklētājiem ir jātiek svētītiem, ir jābūt ieguvējiem Kristū.
2. Bet ir lietas, kādas sliktas lietas, kas padara līdz tam esošo kopā sanākšanas pieredzi ne tikai sliktu, bet vienmēr sliktāku. 17.p. beigās “jūs sanākat kopā” (συνέρχεσθε – prez., med. ind.) grieķu val. ir tagadnes laikā, tāpēc nozīme ir: jūs turpinoši sanākat kopā. Tas nozīmē, ka tad, kad kādas lietas tiek darītas nepareizi starp kristiešiem (par to sekojošie panti), tad sliktā ietekme ar katru reizi turpinās. Tas ir tas, ko ap. Pāvils domā sakot, ka sapulcēšanās visu padara arvien sliktāku. Izklausās trauki!

Tas, kas padarīja Korintas draudzē līdz tam esošo sliktāku, bija šķelšanās. Par to sk. tālāk.

43 Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst.

44 Bet Es jums saku: mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,

45 ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.

46 Jo, ja jūs tos mīlat, kas jūs mīl, kāda alga jums nākas? Vai muitnieki nedara tāpat?

47 Un, kad jūs sveicināt tikai savus brāļus, ko sevišķu jūs darāt? Vai muitnieki nedara tāpat?

48 Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.

Šis Bībeles teksts ir daļa no Kalna svētrunas, kurā Jēzus izskaidroja VD likumu nolūku (5:17-48). VD bauslība bija perfekta un nemaināma. Tomēr daudziem likās, ka Jēzus ar savu dzīvi un mācību piešķir mazāku nozīmi bauslībai, jo Viņš dziedināja sabatā un neievēroja rituālus (piem., roku mazgāšanu). Taču Jēzus mācīja, ka ir svarīgi ne tikai piepildīt likuma burtu, bet vēl vairāk: piepildīt likuma nolūku. Viņš akcentēja, ka VD likumu principi ir nepārkāpjami un neatceļami, 5:17-20. Tad seko seši “Jūs esat dzirdējuši ... Bet Es jums saku ...” (5:21-48), ar kuru palīdzību Jēzus rāda, kā iekšējās taisnības praktizēšana pārsniedz ārējo taisnību, proti, patiesas taisnības praktizēšana prasa piepildīt likuma nolūku ne tikai likuma burtu.

Mt. 5:43-48 Jēzus māca par to, ko VD likumi gribēja panākt attiecībā uz ienaidnieku mīlēšanu.

Par tuvākā mīlēšanu, 3.Moz. 19:18:

18 Tev nebūs atriebties, nedz nemitīgi dusmas turēt pret savas tautas bērniem, bet tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu,- Es esmu Tas Kungs!

VD māca arī par palīdzību ienaidniekam, Sal. pam. 25:21.22:

21 Ja tavs ienaidnieks cieš badu, tad paēdini viņu ar maizi; ja viņam slāpst, tad atspirdzini viņu ar ūdeni,

22 jo ar to tu sakrāsi kvēlošas ogles uz viņa galvas, un Tas Kungs tev to atlīdzinās.

VD Dievs pavēlēja iznīcināt Israēla tautas pretiniekus, sk. 5.Moz. 7:1.2:

1 Kad Tas Kungs, tavs Dievs, tevi ievedīs tai zemē, ko tu ej iemantot, un izdzīs daudzas tautas no turienes - hetiešus, girgaziešus, amoriešus, kānaāniešus, ferisiešus, hīviešus un jebusiešus - septiņas tautas, kas lielākas un stiprākas par tevi,

2 un Tas Kungs, tavs Dievs, dos tev viņus, tad tu tos sitīsi un nodosi tos iznīcībai; un tu neslēgsi ar tiem nekādu derību un nežēlosi tos. (Seko norādījumi par to, ka šīs svešās tautas novērsīs izraēliešus no dzīvā Dieva un pievērsīs viņus elkiem.)

5.Moz. 20:16-18:

16 Turpretī šo tautu pilsētās, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos iemantot, tev nevienu dzīvu dvēseli nebūs atstāt dzīvu.

17 Bet deldēdams izdeldē hetiešus un amoriešus, kānaāniešus un ferisiešus, hīviešus un jebusiešus, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir pavēlējis.

18 Lai tie jūs nemācītu darīt visu, ko tie dara savu dievu labad, ka jūs negrēkotu pret To Kungu, savu Dievu.

VD laikā Israēliešiem bija svarīgi darīt visu, lai viņi pielūgtu tikai dzīvo Dievu un nepievērstos elkiem. Tāpēc arī šādi norādījumi, tāpēc arī bija tikai viena centrāla Dieva pielūgšanas vieta ar upuru pienešanu. Un dzīvā Dieva, visa radītāja centralitātes atklāšana bija tas, kas israēliešiem bija jādara citu tautu priekšā. Labvēlību israēlieši parādīja visiem, kas pievērsās dzīvajam Dievam (piem., moabiete Rute, sk. Rutes gr.), bet norobežojās no tiem, kas nebija israēlieši (piem., nedrīkstēja laulāties ar cittautiešiem) un pat iznīcināja tos, kas bija naidīgi pret israēliešiem.

Līdz ar to, kad Mt. 5:43 Jēzus atsaucas uz VD mācību “savu ienaidnieku ienīst”, runa ir par stāvēšanu pret citu Dievu pielūgšanas kārdinājumiem un praksēm. Bet līdz ar Jēzu atnāca jauna iespēja, kā izturēties arī pret citu Dievu pielūdzējiem un nebūt ar viņiem savaldzinātiem, proti, caur Jēzus atnesto glābšanu un jaunas sirds dāvināšanu, jaunpiedzimšanu, jaunu piederību Dievam, kas vairs nav tikai ārēja paklausība, bet iekšēja, jaunradīta cilvēka paklausība, kurā ir Dieva Svētais Gars (nevienu no Jēzus kalna svētrunas prasībām cilvēks pats nespēj izpildīt; ir vajadzīga paša Jēzus palīdzība, lai to spētu). Mīlēt ienaidnieku, tai skaitā svešu dievu pielūdzēju, ir iespējams ar Jēzus palīdzību, pie tam tā, ka tas arī sāk pielūgt un godināt dzīvo Dievu (sk. Mt. 5:16). Pie tam, tas ir veids, kā mēs kļūstam par Dieva bērniem: “ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni”. Kļūstam nevis, ka ar darbiem mēs tiekam pestīti, bet pieaugšanas nozīmē, - saskaņā ar 48. p. Šajā – 48. p. – vārds pilnīgi (τέλειοι, viensk. τέλειος - pilnīgs, perfekts, ar domu: novests līdz pilnībai, sasniedzis mērķi). Tā kā cilvēks ir radīts pēc Dieva tēla un līdzības, tad cilvēks savu mērķi piepilda tikai tad, kad viņš atspoguļo Dievu. Tātad Jēzus māca atdarināt Dievu savās attiecībās ar līdzcilvēkiem (44.,45. p.) un tā mēs būsim pilnīgi, proti, tā mēs piepildīsim mīlestības mērķi, kuru piepilda Dievs.

Vajātāji un nīdēji ir tie paši citu dievu pielūdzēji, par kuriem runā VD. Mēs nedzīvojam VD ietvaros, kad bija jānorobežojas no citu dievu pielūdzējiem un viņi jāizskauž; mēs dzīvojam JD ietvaros, kad citu dievu pielūdzēji, kas mūs vajā, ir jāmīl un par viņiem jāaizlūdz, jo viņiem ir jāiepazīst Jēzus kā Glābējs un Kungs. Liela bīstamība ir nemīlēt ļaunos un netaisnos, jo Dievs viņus mīl.

Nevis norobežojoties no pasaules mēs mīlam Dievu, bet esot pasaulē, kur ir Dievs, mēs mīlam Dievu. Jēzus šeit nerunā par to, ka ar darbiem mēs kļūstam par Dieva bērniem; akcents ir uz to, ka ar to rīcību, ar kādu rīkojas Dievs, mēs uzģērbjam Jēzus dabu un attieksmi pret grēciniekiem. Grēcinieku mīlēšana dod liecību par mūsu pārvērsto iekšējo cilvēku, kas tagad mīl tāpat, kā Dievs, kurš mīl mūs katru un visus pasaules grēciniekus. Tieši tāpat kā Jēzus sekotāju raksturo nevis nenogalināšana, bet pat dusmu trūkums, nevis laulības nepārkāpšana, bet pat neiekārošana, tieši tāpat Jēzus sekotāju raksturo nevis citu dievu pielūdzēju nīšana, bet mīlēšana:

44 ... mīliet savus ienaidniekus un lūdziet Dievu par tiem, kas jūs vajā,

45 ka jūs topat sava Debesu Tēva bērni, jo Viņš liek Savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum līt pār taisniem un netaisniem.

Ja Kristus sekotāji mīl tikai tos, kas viņus mīl, tad tā ir muitnieku draudze. Tikai tā draudze un tie kristieši, kas savā vidū un ārpus tās mīl tos, kas ir nepilnīgi, nespēj vienmēr atbildēt ar mīlestību vai arī ir atklāti grēcinieki, ļauni un netaisni, tā draudze tiecas piepildīt Jēzus vārdus: „Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”

15 Kas apliecina, ka Jēzus ir Dieva Dēls, tanī paliek Dievs un viņš Dievā. 

16 Mēs esam atzinuši un ticam mīlestībai, kas Dievam ir uz mums. Dievs ir mīlestība, un, kas paliek mīlestībā, tas paliek Dievā un Dievs viņā. 

17 Ar to mīlestība ir pie mums kļuvusi pilnīga, ka mums ir droša paļāvība tiesas dienā, jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē. 

18 Baiļu nav mīlestībā, bet pilnīgā mīlestība aizdzen bailes, jo bailēm ir mokas; kas baiļojas, nav sasniedzis pilnību mīlestībā.

No 16.p. varam saprast kontekstu 17. un 18.pantam. Un 16.p. ir runa par Dieva mīlestību uz mums. Ar šādu domu tad jālasa tālāk, proti, 17.p.: tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums, pie mums ir kļuvusi pilnīga ar nolūku: ἵνα παρρησίαν ἔχωμεν - “lai mums būtu drošība” jeb pārliecība tiesas dienā. Pēdējā frāze 17.p. “jo, kāds Viņš ir, tādi arī mēs esam šinī pasaulē” labi sasaucas ar 2.Kor. 5:21: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” Tad 18.p. pilnīgā mīlestība, proti, tā mīlestība, kas Dievam ir uz mums un kuru mēs esam iepazinuši turpinoši no Dieva vārda un savā dzīvē, tā mīlestība aizdzen bailes. Mums vairs nav jābaiļojas par to, kas ar mums notiks tiesas dienā. Mēs zinām, ka Dievs mūs mīl un ka Jēzū mēs esam Dieva taisnība.

13 Esiet modri, stāviet ticībā, turieties kā vīri, esiet stipri! 

14 Viss jūsu starpā lai notiek mīlestībā.

13 Γρηγορεῖτε, στήκετε ἐν τῇ πίστει, ἀνδρίζεσθε, κραταιοῦσθε.

14 πάντα ὑμῶν ἐν ἀγάπῃ γινέσθω.

Šajos divos pantos visi darbības vārdi ir pavēles izteiksmē. Tie visi ir rakstīti vienai un tai pašai auditorijai. Par divām pavēlēm:

1. ἀνδρίζεσθε, tag., medijs, imperatīvs, 2.p. daudzsk. no ἀνδρίζομαι - uzvesties, rīkoties kā vīrietim; būt drosmīgam;
2. ἐν ἀγάπῃ γινέσθω, kur darb. vārds ir tag., medijs, imperatīvs, 3.p. viensk. no γίνομαι - tikt radītam, dzemdētam; kļūt; notikt (u.c. nozīmes).

Tā kā šie vārdi ir vienā kontekstā un tie varētu raksturot dažādas darbības (par mīlestību gan 14.p. teikts “viss”), tomēr vienotais konteksts liek domāt, ka šīs darbības tikai papildina viena otru un noteikti nav pretrunā viena ar otru.

Daudziem cilvēkiem ir grūti savienot tieši vīrietim raksturīgu uzvedību ar mīlestību vai pašam vīrietim nosaukt savu darbību par mīlestību. Interesanti ir tas, ka ἀνδρίζομαι VD ir lietots vairākārt (VD grieķu val. tulkojumā Septuagintā (LXX)), bet JD tikai 1x, proti, šajā rakstvietā. Un tad tas ir kontekstā arī ar mīlestības (ἀγάπη) rādīšanu. Bet tas nav nekas neparasts Bībelē. Ap. Pāvils vīriem liek mīlēt savas sievas, Ef. 5:25: 

25 Vīri, mīliet (ἀγαπᾶτε) savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis Savu draudzi, pats nododamies viņas labā …

Grieķu val. ir vairāki vārdi, ar kuriem apzīmē mīlestību. Vārds ἀγάπη JD ir lietots, lai pateiktu, ka tas, kas mīl ar agapes mīlestību, to dara upurējoties, varētu arī teikti: ļoti, ļoti nododoties tam, ko tas dara (sk. vairāk komentāru pie 1.Kor. 13:4). Mīlestība ir arī emocijas, bet tā ir aktīva rīcība un darbība, kuras raksturošanu nav jākautrējas saukt par mīlestību.

45 Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, 

46 sacīdams uz tiem: "Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, - bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri." (σπήλαιον λῃστῶν - “laupītāju alu")

Situācija Jeruzālemes templī rakturoja tā brīža ticības dzīves vadītāju grēku. Templis tajā laikā bija sadalīts vairākās daļās:

1. ārējais pagalms - tur varēja iet cittautieši;
2. nākošais bija sieviešu pagalms - tajā varēja iet israēliešu sievietes;
3. tad bija vīriešu pagalms - tur varēja iet israēliešu vīrieši;
4. tad bija priesteru pagalms - tur priesteri upurēja upurus;
5. tad bija tempļa ēka, kurā bija svētā vieta un vissvētākā vieta;
6. vissvētākajā vietā varēja ieiet tikai augstais priesteris vienu reizi gadā.

45.pantā ir runa par ārējo jeb pagānu pagalmu. Mr. 11:15-17:

15 Un tie nāk uz Jeruzālemi. Un, Templī iegājis, Viņš sāk izdzīt tos, kas pārdeva un pirka Templī, un apgāza mijēju galdus un baložu pārdevēju solus 

16 un neļāva nevienu lietu nest caur Templi. 

17 Un Viņš mācīja un tiem sacīja: "Vai nav rakstīts: Mans nams taps nosaukts lūgšanas nams visām tautām. - Bet jūs to esat padarījuši par slepkavu bedri." (σπήλαιον λῃστῶν - “laupītāju alu”)

Jēzus citē no Jes. 56:7. Sk. arī kontekstu tur.

Cilvēki bija atnākuši uz svētkiem no dažādām vietām pielūgt Dievu un nest upurus. Tirgotāji piedāvāja iegādāties putnus un dzīvniekus upurēšanai, naudas mainītāji piedāvāja izmainīt dažādās vietās lietoto naudu uz lokāli lietoto naudu. Ārējais pagalms bija pārvērsts par peļņas un izdevīguma vietu, kur vairs nebija vietas Dieva pielūgšanai.

41 Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu

42 un sacīja: "Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm.

43 Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietinājumus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs.

44 Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku."

Cilvēkiem ir vajadzīgs miers. To iespējams piedzīvot Kristus personā.

Jes. 9:5: "Jo mums ir piedzimis Bērns, mums ir dots Dēls, valdība guļ uz Viņa kamiešiem. Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks."

Mihas 5:4a: “Un Viņš būs miers. …"

Rom. 5:1: “Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”

44.p.: “savu apžēlošanas laiku”- τὸν καιρὸν τῆς ἐπισκοπῆς σου. Vārds ἐπισκοπή - pārraudzīšana; apmeklēšana, inspicēšana. Apmeklēšanas laiks varētu būt domāts laiks, kad Jēzus nāca pie Israēla tautas, bet tā nepieņēma Viņu. Sk. arī Jņ. 1:11:

11 Viņš nāca pie savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.

Vārds ἐπισκοπή arī 1.Pēt. 2:12:

12 dzīvojiet krietni (godīgi) pagānu starpā, lai tie, kas jūs aprunā kā ļaundarus, redzētu jūsu labos darbus un pagodinātu Dievu piemeklēšanas dienā.

12 ... δοξάσωσιν τὸν Θεὸν ἐν ἡμέρᾳ ἐπισκοπῆς.

Jēzus raudāja par pilsētu, kurai Viņš pasludināja sodu. Tāds ir Dievs savā mīlestībā uz cilvēku. Jonas 4:2:

2 … es zināju, ka Tu esi žēlīgs un mīlestības pilns Dievs, lēnprātīgs un bagāts žēlastībā, kam paredzamā ļaunuma pašam žēl.

Jēzus zināja, ka Viņa kalpošanu nepieņems un ka tauta tā dēļ cietīs. Iespējams, ka runa ir par Jeruzālemes izpostīšanu 70.gadā.

29 Kad nu Viņš bija tuvu pie Betfagas un Betānijas, pie tā sauktā Eļļas kalna, tad Viņš sūtīja divus no Saviem mācekļiem, 

30 tiem sacīdams: "Eita uz to ciemu, kas atrodas jūsu priekšā; tur jūs atradīsit piesietu ēzeļa kumeļu, uz kura vēl neviens cilvēks nav sēdējis. To atraisait un atvediet šurp. 

31 Un, ja kāds jums jautā, kāpēc jūs to atraisāt, tad atbildiet: Tam Kungam viņa vajag." 

32 Un tie, kas bija sūtīti, nogāja un atrada tā, kā Viņš tiem bija sacījis. 

33 Bet, kad tie gribēja atraisīt kumeļu, tā īpašnieki viņiem jautāja: "Kāpēc jūs to raisāt vaļā?" 

34 Bet tie atbildēja: "Tam Kungam viņa vajag." 

Jēzum bija vajadzīgs ēzeļa kumeļš, lai piepildītu VD pravietojumu par Viņu un tā atklāt to, kas Viņš ir. Mt. 21:3-5:

3 Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs." 

4 Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: 

5 sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastunesējas ēzeļa mātes kumeļa.-

Piepildīts tika pravietojums no Cah. 9:9: 

9 Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis, taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa.

Saskaņā ar pravietojumu, tas, ka Jēzus jāja uz ēzeļa, rāda, ka Viņš nāca kā miermīlīgs Valdnieks.

Cilvēki bija Dieva sagatavoti dot saskaņā ar vajadzību.

28 Un, to sacījis, Viņš devās tālāk uz Jeruzālemi.

11.p. tiek pieminēta Jeruzāleme un šajā 28.p. tiek pieminēta Jeruzāleme. Tas, ka Jēzus turpināja ceļu, parāda, ka Viņa misijas piepildīšanai, neskatoties uz cilvēku nepareizām ekspektācijām (11.p.), ir daudz lielāka nozīme nekā cilvēku nepareizai izpratnei par Viņu un to, kas notiek. Vaream domāt, ka cilvēki Jēzus līdzību līdz galam nesaprata, sk. piem., Lk. 24:21.

21 Bet mēs cerējām, ka Viņš ir Tas, kas Israēlu atpestīs; un turklāt šodien ir tieši trešā diena, kopš šīs lietas notikušas.

27 Bet tos manus ienaidniekus, kas negribēja, lai es pār tiem valdītu, atvediet šurp un nokaujiet manā priekšā!

Šis pants atklāj valdnieka stingrību un nežēlību tā laika kontekstā, pieļaujot, ka kāda delegācija būtu devusies pie imperatora, lai tam teiktu, ka viņi nevēlas viņiem nodomāto valdnieku. Tā ir nodevība un jaunieceltais valdnieks liek tos nogalināt.

Jēzus caur šo līdzību mācīja, ka:

1. ar Jēzu nākošā Dieva valstība vēl nenāks uzreiz; Jēzus kā valstības Ķēniņš vēl uz laiku aizies;
2. starplaikā būs jārāda uzticība Jēzum;
3. tie, kas negrib un negribēs pieņemt Viņu par valdnieku, tiks sodīti.

24 Un uz klātesošiem viņš teica: atņemiet tam viņa minu un dodiet tam, kam ir desmit minas. 

25 Tad tie sacīja viņam: kungs, viņam jau ir desmit minas. 

26 Bet viņš atbildēja: es jums saku: katram, kam ir, dos, bet, kam nav, tam atņems arī to, kas tam ir. 

No biznesa vides raugoties, šeit varētu atklāties kunga gudrā rīcība uzticēt savu mantu tam, kas to pavairos, jo viņš jau ir pierādījis sevi par darbīgu cilvēku. Savukārt no tā, kam uztic lietas, kuras tas nelieto peļņas gūšanai, tās atņem.

22 Tad viņš sacīja: no tavas mutes es tevi tiesāšu, tu nekrietnais kalps! Ja tu zināji, ka es esmu bargs cilvēks, kas ņem, kur viņš nav licis, un pļauj, ko viņš nav sējis, 

23 kāpēc tad tu manu naudu neesi nodevis naudas mijējiem? Tad es pārnācis to ar augļiem būtu saņēmis atpakaļ. 

Vārds “nekrietnais”, grieķu val. πονηρός, varētu precīzāk tikt tulkots kā ļaunais vai sliktais. 

22.p. nav “Ja tu zināji, ka …”, bet ir bez “ja”, ko tad drīzāk varētu tulkot: “Tu zināji, ka …” Kungs apstiprina to, ko kalps par viņu sacīja, sk. 20. un 21.p.

Kunga netaisnā daba nav iemesls, lai kalps nerēķinātos ar to, kurš ir kungs un kurš ir kalps. Ja kalps pats nevēlējās darboties ar naudu, ko pēc tam vajadzēja atdot kungam kopā ar gūto peļņu, tad viņš varēja atdot to naudas mainītājiem, kas ar to būtu radījuši peļņu.

20 Pēc tam trešais nāca un sacīja: kungs, še ir tava mina, es to biju noglabājis sviedrautā. 

21 Jo es baidījos no tevis, tāpēc ka tu esi bargs cilvēks un ņem, ko tu neesi nolicis, kā arī pļauj, ko neesi sējis.

Varam domāt, ka Jēzus tiešām šeit ar šī trešā kalpa muti raksturo to, kāds bija viņa kungs. Pats kungs to apstiprina, jo 22.p. grieķu val. nav “Ja tu zināji, ka …”, bet ir bez “ja”, ko tad drīzāk varētu tulkot: “Tu zināji, ka …” Tātad kungs bija netaisns. Un Viņš nebija maigs. Sk. arī 27.p. aprakstīto izrēķināšanos ar saviem ienaidniekiem, kuru vaina bija tā, ka viņi, iespējams, imperatoram bija pateikuši, ka viņi nevēlas šo valdnieku sev. To, ka valdnieki ir netaisni, Jēzus vēl saka arī citā vietā, sk. Mr. 10:42:

42 Jūs zināt, ka tie, ko par tautu valdniekiem tur, tie tās apspiež, un viņu lielie kungi tām dara pāri.

Vai tiešām Jēzus ar šajā līdzībā atainoto kungu domāja Sevi? Bet tas, ka Jēzus salīdzina negatīvo līdzības tēlu ar sevi, nenozīmē, ka Jēzus pats ir slikts. Sk. negatīvu salīdzinājumu, ko Jēzus par sevi saka Atkl. 3:3c:

3c Ja tu nebūsi nomodā, Es nākšu kā zaglis, un tu nezināsi, kurā stundā Es nākšu pār tevi.

Tas nenozīmē, ka Jēzus ir zaglis. Galvenais ir saprast, ko Jēzus ar šo līdzību gribēja pateikt. Sk. pie 27.panta minētos punktus, kurus varam mācīties no šīs līdzības.

16 Tad ieradās pirmais un sacīja: kungs, tava mina piepelnīja desmit minas. 

17 Tad viņš tam teica: labi, tu godīgais kalps, tāpēc ka tu mazā lietā esi bijis uzticams, es tev dodu varu pār desmit pilsētām. 

18 Pēc tam nāca otrs un sacīja: tava mina, kungs, piepelnījusi piecas minas. 

19 Arī šim viņš sacīja: arī tevi es iecelšu pār piecām pilsētām.

Pirmie divi kalpi bija rīkojušies saskaņā ar doto uzdevumu, sk. 13.p. Ņemot vērā 14.p. minētos tautiešus, kas negribēja šo valdnieku, šeit minētie kalpi bija parādījuši paklausību un ar savu rīcību atzina viņu par savu kungu.

Atalgojums ir ļoti liels, proti, ja 1 mina ir līdzvērtīga 100 denārijiem – apmēram 3 mēnešu algai (1 denārijs dienā, sk. Mt. 20:2), tad par uzticību darbā alga ir vara pār 10 pilsētām!