Komentāri

15 Un notika, Tam viņa namā pie galda sēžot, ka arī daudz muitnieku un grēcinieku sēdēja pie galda līdz ar Jēzu un Viņa mācekļiem; jo to bija daudz, un tie staigāja Viņam pakaļ.

Sekošana Jēzum Leviju neizņēma no viņa paša dzīves, bet ieaicināja Jēzu Levija dzīvē. Sekošana Jēzum nozīmē aicināt Viņu savā dzīvē, kur es esmu, un ļaut Viņam mīlēt mani un visus citus no manas dzīves.

Varam domāt, ka, līdzīgi kā citos notikumos, cilvēki, kuriem Jēzus bija palīdzējis, bija par to sajūsmā, tā arī Levijs bija priecīgs par Jēzus aicinājumu. Tāpēc viņš būs uzaicinājis Jēzu pie sevis uz mielastu. Un tur pie Jēzus, savukārt, nāca daudzi tieši tādi paši, kāds bija Levijs. No teikuma uzbūves varam domāt, ka tie bija mutnieki un grēcinieki, kuri gribēja būt kopā ar Jēzu pie galda. Vārds συνανέκειντο - “viņi sēdēja pie galda līdz ar”, ir imperfektā, kas norāda uz turpinošu galda sadraudzību.

Jēzum nebija problēmu būt Levija namā pie galda. Kādreiz cilvēki domā, ka viņu grēku dēļ Jēzus viņus redzēt savā tuvumā. Bībele rāda, ka mūsu grēku dēļ Jēzus ir atnācis šajā pasaulē, tuvu pie mums, jo viņš vēlas būt pie mums un mums palīdzēt, lai mēs kļūtu brīvi no saviem grēkiem.

Panta pēdējā daļā vēlreiz atkārtots vārds “daudz”, akcentējot šo cilvēku daudzumu. Vārds ἠκολούθουν - “viņi sekoja”, ir imperfektā, kas nozīmē, ka tā bija šo cilvēku turpinoša darbība. Tādā veidā viss šis pants parāda Jēzus attiecības ar muitniekiem un grēciniekiem: Viņa ikdiena bija būt kopā ar šiem cilvēkiem.

14 Un, garām iedams, Viņš redzēja Leviju, Alfeja dēlu, pie muitas sēžam un tam saka: “Staigā Man pakaļ!” Un tas cēlies staigāja Viņam pakaļ!

Mums bieži liekas, ka Dievs mūs nepamana. Bet Dievs mūs pamana, jo Viņa uzmanība ir pievērsta mums. Ja mēs apzinātos, cik daudz tas ir, mēs varētu teikt līdzīgi, kā Ījabs savās sāpēs,

Īj. 13:27-28:

27 Tu iespied manas kāju pēdas siekstā, un Tu cieši vēro visas manas gaitas un laupi manām kājām katru kustības brīvību,

28 man, cilvēkam, kas tomēr izjūk kā tārpu sagrauzts rīks, kā drēbes, ko kodes saēdušas.

Īj. 14:1-3:

1 Cilvēks, no sievas dzimis, dzīvo tikai īsu brīdi un ir pilns nemiera.

2 Viņš uzaug kā puķe un novīst, viņš slīd kā ēna un nepastāv.

3 Un pār tādu Tu turi vaļā atvērtas Savas acis, un tādu Tu mani sauc Sava tiesneša krēsla priekšā!

Lūka savā evaņģēlijā Leviju sauc par Mateju (Lk. 6:15) un arī Mateja evaņģelijā, kuru viņš ir sarakstījis, viņš sevi sauc par Mateju, Mt. 9:9; 10:3. Interesanti, ka Mr. 3:18 viņš arī tiek saukts par Mateju.

Jēzus izvēle aicināt Leviju nebija nejauša. Evaņģēlijos lasām, ka Jēzus vairākus cilvēkus aicināja individuāli, lai tie Viņam sekotu. Bet tad ir kāds īpašs apraksts Lk. 6:12-16 par to, ka Jēzus pēc lūgšanās pavadītas nakts, kurā, varam domāt, Viņš runāja ar Savu debesu Tēvu par izraugamajiem apustuļiem, pēc tam tos izraudzīja. Un viņu starpā minēti vairāki, kurus Viņš jau bija aicinājis individuāli Sev sekot, un viens no tiem ir arī Levijs jeb Matejs.

Levijs bija muitnieks. Muitinieki tajā laikā ievāca muitu no cilvēkiem Romas valdības labā. Tādēļ viņu pašu tautieši jūdi muitniekus neieredzēja. Bez tam, muitnieki mēdza būt negodīgi. To labi ilustrē notikums par Caķeju (Lk. 19:1-10). (Sk. sīkāku aprakstu par muitniekiem Romas impērijā.) Tas nozīmē, ka Levijs nebaudīja ne Israēla tautas, ne arī reliģiskās dzīves vadītāju labvēlību. Bet tieši tādu cilvēku Jēzus aicināja Sev sekot.

Jēzus aicinājums bija ilgtermiņa aicinājums, jo grieķu val. “Staigā man pakaļ!” jeb “Seko man!” lietota prez., akt., imper. forma (Ἀκολούθει μοι). Un seko vienkāršs fakta apstiprinājums, ka Levijs to izdarīja.

Tieši tāpat, kā visu šo pantu raksturo Jēzus aktīva iesaistīšanās Levija dzīvē, tā arī Levija tūlītējā atsaukšanās vairāk runā par Jēzus lomu nekā Levija lomu. Protams, Levijs atsaucās, bet viņš atsaucās tāpēc, ka viņam bija vajadzīgs Jēzus. To labi parāda sekojošais apraksts, īpaši 17.p.

13 Un Viņš izgāja atkal pie jūras, un visi ļaudis nāca pie Viņa, un Viņš tos mācīja.

1.p. saka, ka tā vieta bija Kapernauma. Tas nozīmē, ka runa ir par Galilejas jūru.

Jēzus slavas izplatība un cilvēku interese par Viņu bija liela, tāpēc atkal un atkal lasām, ka cilvēki nāca pie Viņa.

Jēzus mācīja tos, kas pie Viņa nāca. Grieķu val. “mācīja” ir imperfektā (ἐδίδασκεν), kas nozīmē, ka raksturota Jēzus turpinoša mācīšana. Acīmredzot Jēzus uzskatīja, ka tas bija tas svarīgākais priekš tiem cilvēkiem tajā brīdī. Dažkārt šodien cilvēki saka, ka mācīšana cilvēkiem neesot tik svarīga; tā vietā vajagot kaut ko darīt viņu labā. Taču sk. Mr. 6:34: “Un Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (διδάσκειν) Lasām arī tādas liecības kā:

Mt. 7:28.29:

28 Un notika, kad Jēzus šos vārdus bija beidzis runāt, ļaudis izbrīnījās par Viņa mācību(διδαχῇ),

29 jo Viņš tos mācīja(διδάσκων) kā tāds, kam vara, un ne kā viņu rakstu mācītāji.

Mr. 12:37b: “Un lielais ļaužu pulks Viņu labprāt klausījās.” (Apstākļa vārds ἡδέως - ar prieku, ar patiku, no vārda ἡδονή - patika, bauda, iekāre, spēcīga vēlēšanās.)

Jņ. 6:68: "Pēteris saka Jēzum: “Tev ir mūžīgās dzīvības vārdi …”"

Tāpēc varam sacīt, ka Jēzus deva viņiem dzīvības vārdus un cilvēki ar prieku un patiku tos klausījās.

8 Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.

1. “jūs esat pestīti”, σεσῳσμένοι, perf. pasīva divdab., kas nozīmē, ka darbība ir notikusi pagātnē ar sekām tagadnē; var tulkot arī “jūs esat tikuši izglābti”;
2. “ticībā” jeb “caur ticību” (διὰ πίστεως) - ticība uz Jēzu Kristu kā Dieva sūtītu Glābēju ir nepieciešama, lai cilvēks tiktu izglābts; bez personīgas ticības nav iespējams cilvēkam tikt izglābtam, sk. Rom. 10:14.17 un komentāru par 17.p.;
3. “tas” ir norādāmais vietniekvārds vienskaitlī nekatrajā dzimtā. Pirms tam ir vārds “žēlastība”, kas ir siev. dz. lietvārds; divdabis vīr. dz., kas nāk no darb. v.; un vārds “ticība”, kas ir siev. dz. lietvārds. Tad uz ko attiecas “tas” nekatrajā dzimtā? Noteikti ne uz vienu no iepriekš minētajām lietām atsevišķi, bet uz tām visām kopā: “un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana.”

5 Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt. 

6 Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi. 

7 Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam, 

8 bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam. 

9 Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.

5. pants

"ieceltu presbiterus" – Titam tā bija liela atbildība, jo bija jāizprot Svētā Gara vadība šajā lietā (sk. Ap.d. 20:28). Šajā kontekstā “vecajs” ir tas pats bīskaps (sk. 7.p.).

Varam domāt, ka Pāvils pēc evaņģēlijas pasludināšanas un cilvēku uzticēšanāš Kristum, nesteidzās starp viņiem izraudzīt vadītājus. Tikai pēc tam, kad jau kāds laiks bija pagājis un viņi jau bija sludinājuši arī citur, notika vietējo vadītāju izraudzīšana. Līdzīgi to redzam Pāvila misijas darba sākumā (Ap.d. 14:21–23):

21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā [t.i., Derbē] un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,

22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudzām bēdām, mums jāieiet Dieva valstībā.

23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.

Krētā Pāvils šo presbiteru izraudzīšanu uzticēja Titam.

Draudzei šodien ir pieejamas tādas rakstvietas kā Titam 1:5-9, 1.Tim. 3:1-7 u.c., kurās dotas norādes par to, kādiem jābūt draudzes ganiem, bet par viņiem pašos pamatos nebalso draudze un to nozīmēšanu neveic draudze, bet to dara citi vadītāji, kas ar Svētā Gara un Dieva vārda palīdzību sapratuši, kuri ir jāliek jeb jānozīmē šajā kalpošanā.

6. pants

6.p. grieķu val. par vecaju runāts vienskaitlī.

"Vienas sievas vīriem" – iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir daži uzskati par to, ko nozīmē būt vienas sievas vīram:

1. Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2. Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3. Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.

Un vēl, no šiem vārdiem izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt vecajs jeb gans, un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 6.p., presbiterim ir jābūt precētam un ar bērniem, lai pierādītu, ka viņš spēj rūpēties par savu bērnu audzināšanu ticībā Jēzum.

Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.

"kam bērni ticīgi, nevis palaidīgi vai nepaklausīgi" – bērniem jābūt tajā pašā ticībā un uzticībā Jēzum, kur ir viņu tēvs. Kā rāda nākošie vārdi, šī ticēšana Jēzum nedrīks būt formāla, bet tai ir jātiek uzrādītai ar bērna dzīvi.

Bērni nedrīkst būt palaidīgi – burtiski, neglābjamības apsūdzībā. Bērni nedrīkst būt arī nepaklausīgi (tulkojams kā “nevaldīgs, nepakļauts”, līdzīgi ar “nolikt zem, pakļaut”). Tik tālu, cik bērnus skata attiecībās esošus tikai ar savu tēvu, šādas prasības attiecībā uz bērniem šodienas pasaulē kādiem var izklausīties nepieņemamas. Bet mums jāatceras, ka runa ir par to, ka bērni ir ticīgi. Un, ja Jēzus ir cilvēka dzīvē, tad viņš vai viņa saprot, ka tā ir glābšana no posta un vēl nepiedzīvotas grēka dzīves - neglābjamības, nevalāmības, no kuras visus pasargā Jēzus, kurš lieto arī vecākus.

7.-8. pants

Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim? – tas nozīmē, ka vārds bīskaps nozīmē pārraugs. Sk. arī 5.p., kas parāda, ka bīskapi bija tie paši presbiteri.

Jo ievada paskaidrojumu iepriekš izteiktajam norādījumam par bīskapa sievu un bērniem. Arī atkārtota vārda nevainojams lietošana rāda, ka tikko izteiktajam par sievu un bērniem ir ciešs sakars ar 7.p. sākuma skaidrojumu. Tas nozīmē, ka bīskapa spēja būt nevainojamam kā Dieva draudzes vadītājam ir cieši saistīta ar to, kāda ir viņa ģimenes situācija, jo tā ir Dieva draudze minimumā. Un, ņemot vērā, ka 1. gadsimtā daudzas draudzes pulcējās mājās, kur dzīvoja saime (kas ir lielāka par ģimeni), tad bīskapa spēja vadīt savu ģimeni saimes ietvaros dod pamatu tam, lai viņš spētu vadīt plašāku saimi.

Dieva namturim – tas ir termins, kur vārds bīskaps veidojas no nozīmes “nams, saime” un “likums”. Senajā pasaulē namturi darbojās kā mājsaimniecības pārraugi, kuriem saimes galva bija uzticēji dažādus pārraudzīšanas un lietu kārtošanas darbus. Draudze pieder Dievam, tāpēc katram tās vadītājam ir jābūt "nevainojamam" jeb "neapsūdzētam", jo viņu kvalitātes prasības nosaka Dievs.

Ne iedomīgam – šis nolieguma izteiciens, ko var salikt ar vārdiem, kas nozīmē “sev patīkošs” jeb “sev patīkamās” lietas (ar 3. personas vietniekvārdu, kas reiz tulkojas kā “sev”) un arī “bauda, iekare, spēcīgas alkas”. Bīskapu jeb draudzes ganu nedrīkst raksturot tas, ka viņš dzīvo sev un savai patikšanai, savu alku piepildīšanai.

1. Ne dusmīgam – tas ir noliegums, kas nozīmē “ar noslieci uz dusmām, aizkaitināms”.
2. Ne dzērājam – nolieguma salikums, kas apzīmē “klātbūtni, tuvu” un “vīns”. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
3. Ne kauslim – burtiski: ne sitējs.
4. Ne ierāvējam – tas ir nolieguma salikums, kas raksturo kā “mantkārīgs, kārs”, un no tā veidojas arī nozīme “zemisks, apkaunojošs” un “ieguvums”. 1.Tim. 3:8 Pāvils raksta, ka diakoni tādi nedrīkst būt. Pēteris māca, ka presbiteri nedrīkst garīt Dieva ganāmo pulku negodīgas peļņas dēļ, lietojot šo vārdu kā apstākļa vārdu (1.Pēt. 5:2).
5. Bet viesmīlīgam – saliktenis, kas veidojas no termina, kura nozīme ir “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes bīskapam jeb ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
6. Laba mīļotājam – ļoti burtiski iztulkots salikums, kas veidojas no vārdiem, kuri nozīmē “draudzīgs” un “labs”. Pašā darbības vārda atbilstošais tulkojums ir mīlēt ar drauga mīlestību. Tas nozīmē, ka bīskaps novērtē un mīl to, kas ir labs.
7. Prātīgam – prātīgs, paškontrolēts.
8. Taisnam – taisns, taisnīgs.
9. Svētbijīgam – svēts, dievbijīgs.
10. Savaldīgam – salikums, kas var tikt tulkots arī kā savaldīgs, paškontrolēts.

9. pants

9 Viņam jārūpjēas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgu mācību un atspēkot tos, kas runā pretim.

Draudzes ganam jābūt tādam, "kas cieši turas pie uzticamā vārda, kas ir saskaņā ar mācību." Tas parāda, ka vietējo draudžu ganiem ir jāzina mācība, kuru Jēzus mācīja (sk. Mt. 28:20a) un kas caur apustuļiem tika dota draudzei (Ef. 2:20). Tam visam ir nolūks: lai viņš būtu spējīgs darīt divas lietas: paskubināt veselīgu mācību (tulkots kā “mācība”) un atspēkot tos, kas runā pretim (tulkots arī kā “atspēkot” – t.i. pierādīt vainu, aizrādīt, atmaskot). Kā redzams šīs vēstules kontekstā, tas bija ļoti svarīgi.

1 Tas ir patiess vārds: ja kas tiecas pēc bīskapa amata, tas iekāro teicamu darbu.

2 Bīskapam pienākas būt nepeļamam vienas sievas vīram, sātīgam, prātīgam, godīgam, viesmīlīgam, izveicīgam mācīšanā;

3 ne dzērējām, ne kauslim, bet lēnīgam, ne ķildīgam, ne mantkārīgam;

4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausīgā un pilnā godbijībā;

5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)

6 ne jaunatgrieztam, lai viņam neuzpūstos un neiekristu velna tiesā;

7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.

1.gs. bīskapi, vecaji un draudzes gani bija viena un tā pati cilvēku grupa. Sk. vairāk zem sadaļas “Vārdnīca”: Draudzes gani.

1.-3. pants

"ja kas tiecas pēc bīskapa amata" – Vārds apmeklējums; pārraudzība. Tātad runa nav par amatu, bet darbību. Tiekšanās pēc pārraudzīšanas jeb bīskapēšanas būtu tiekšanas darīt draudzes gana kalpošanu.

"tas iekāro teicamu darbu" - runa tiešām ir par darbu. Vairāk par to, par ko šo kalpotāju sauc, ir tas, ko viņš dara. Un gan darbā vienmēr ir ko darīt.

"Bīskapam" -, kas nozīmē “pārraugs”.

"būt nepeļamam" – būt tādam, ka nav kur pieķerties. Iespējams, šis vārds ir kā kvalitātes virsraksts visiem pārējiem vārdiem, kas seko.

"Vienas sievas vīram" – Iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir dažādi uzskati par šiem vārdiem "vienas sievas vīram":

1. Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
2. Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
3. Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.

Un vēl no vārdiem: “vienas sievas vīram” izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt gans un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 4. un 5.p., ganam ir jābūt precētam, lai parādītu, ka viņš spēj valdīt pār mazu ganāmo pulciņu, lai viņam uzticētu lielāku.

Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.

1. "sātīgam" – modrs un skaidrā. Tā kā norādījums par to, ka viņš nedrīkst būt dzērājs (3.p.), ir atsevišķi, tad šeit tas drīzāk nozīmē modru kristieti ar skaidru, apdomīgu stāju.
2. "prātīgam" – prātīgs, paškontrolēts.
3. "godīgam" – kārtīgs, pieklājīgs.
4. "viesmīlīgam" – saliktenis no “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
5. "izveicīgam mācīšanā" – grieķu vārds σπουδᾶς, kas nozīmē spējīgs mācīt, piemērots mācīt; tas nozīmē arī to, ka tie ir cilvēki, kam pašiem ir jāmācās (sk. 2.Pēt. 3:16 par nemācīšanās bīstamību); tie ir cilvēki, kas neatkarīgi no situācijas, iestāsies un stāvēs par Dieva vārda patiesību un to mācīs; šī ir vienīgā kvalifikācija, kas draudzes ganu atšķir no citiem vīriem draudzē (sk. arī 1.Tim. 5:17: “kas pūlas vārdā un mācīšanā”)
6. "ne dzērājam" – noliegums, kas izteikts salikto terminu kontekstā. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
7. "ne kauslim" – burtiski: “ne sitējs”.
8. "bet lēnīgam" - pienācīgs, taisnīgs, maigs, kas visi ļoti labi ir summēti vārdā “lēnīgs”.
9. "ne ķildīgam" – kas nozīmē “ne strīdīgs”.
10. "ne mantkārīgam" – ne sudraba (jeb naudas) mīlētājs. Tas nenozīmē, ka draudzes gans nevarētu tikt atbalstīts finansiāli, sk. 1.Tim. 5:17.18.

4.-5. pants

4 tādam, kas labi valda savu namu, kas bērnus tur paklausībā un pilnā godbijībā;

5 (Bet, ja kas neprot valdīt sava paša namu, kā tas gādās par Dieva draudzi?)

Ar vārdu ὀρύγη apzīmēta saime, kas senajā pasaulē ietvēra vairāk par sievu un saviem bērniem, bet tur varēja būt arī šī cilvēka vecāki, neprecēti brāļi, māsas u.c. šeit gan koncentrēšanās uz šī cilvēka pēcnācējiem, proti bērniem.

Gan 4., gan 5.p. ir lietots vārds “valdīt”: 4.p. kā divdabis no darbības vārda ἡγεμονεύω, kas ir saliktenis no ἡγεμονεύω – priekšā un stāvēt. Tāpēc: valdīt, stāvot priekšā. To var redzēt un tā piemēram un vadībai sekot. 5.p. tas ir tas pats darbības vārds, tikai nenoteiksmē.

Kam bērniem ir paklausība – burtiski: pakļautība, no darbības vārda ὑπακούω, kas ir saliktenis - zem un nolikt. Tātad runa ir par bērniem, kas respektē un pakļaujas tēva vadībai. Un vēl: kam bērni ir, burtiski, “ar katru cieņu” jeb godu. Tas ir tas, kā sevi uzrāda šī tēva audzinātie bērni un nevis, ka viņi ir spiesti sevi tā uzrādīt. Titam 1:6 par presbiteriem jeb bīskapiem vēl sacīts: “kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi”.

5.p. “neprot”, var tulkot arī “nezin”: nezināšana un neprasme izaudzināt bērnus tā, ka tie atspoguļotu 4.p. sacīto, liedz būt par draudzes ganu. Tikai tad, ja vīrietis ir precējies un viņam ir bērni, un viņš ir pierādījis, ka zin un prot tos valdīt (stāvot priekšā), tikai tad viņam var uzticēt lielāku atbildību: rūpēties par Dieva draudzi. Nevis spējas, kas pierādītas kādas organizācijas vadīšanā, pasākumu vadīšanā vai firmas vadīšanā; bet spējas, kas pierādītas savas saimes vadīšanā dod noteicošo pierādījumu, ka vīrietim var uzticēt rūpēties par draudzi. Kaut kas tieši savas saimes valdīšanā ir daudz pārāks par biznesa valdīšanu, kas ir nepieciešams Dieva draudzei. Tāpēc tā ir Dieva dota kvalifikācija.

1. “ne jaunatgrieztam, lai viņš neuzpūstos un neiekristu velna tiesā”. Tātad draudzes gans nedrīkst būt tikko nācis pie ticības uz Jēzu, jo viņš var uzpūsties jeb kļūt augstprātīgs, kas to var novest pie tā paša soda, ko saņēma sātans, proti, tas tika gāzts (sk. 2.Pēt. 2:4 un Jūdas 6). Ir nepieciešams briedums ticības dzīvē, kas nāk ar pieredzi arī par savām vājībām un Jēzus spēcīgo pārveidojošo darbu.

7. pants

7 Bet viņam vajag arī būt labā slavā pie tiem, kas ir ārpusē, lai viņš neiekristu neslavā un velna valgā.

“viņam vajag arī būt labā slavā” - viņam jābūt arī ar labu liecību. Draudzes ganam jādzīvo tā, ka “no” tiem, kas ir ārpus draudzes, tiek dota laba liecība par šo draudzes ganu. Nolūks tam ir: “lai viņš neiekristu neslavā”, jo tas dod iespēju velnam kā ar valgu padarīt draudzes gana nesto kalpošanu un vēsti neuzticamu, un tā apturēt viņa kalpošanu.

Tik tālu, cik 1.Tim. 3:1-7 apraksts runā par rakstura iezīmēm un uzvedību, tam vajadzētu raksturot katru kristieti. Jo: vai tad citi draudzē drīkst būt dzērāji, kaušļi un ķildigi, bet tikai draudzes gans nē?! - Protams, ka nē! Bet, ja citi vēl krīt šeit uzskaitītajās jomās, tad draudzes ganam nevajadzētu tajās krist. Varētu teikt: visi draudzē ir Kristus atpestīti, bet ne visi staigā jeb dzīvo ticībā saskaņā ar savu jauno stāvokli, ne visi ir pieteikuši karu un cīnās ar savu veco dabu. Bet ne tikai.

Ja skatās 1.Tim. 3.nod. un Titam 1.nod., tad ir tikai viena lieta, kas tā īsti draudzes ganu atšķir no jebkura cita kalpotāja draudzē, un tā ir atbildība par mācību: viņam jābūt “izveicīgam mācīšanā” (1.Tim. 3:2) un viņam “jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai” (Titam 1:9). Varam domāt, ka uz to norāda arī Ef. 4:11, kur rakstīts, ka Jēzus draudzē devis “citus par ganiem un mācītājiem”, kur uz abiem kalpošanu apzīmējošiem vārdiem grieķu valodā ir tikai viens artikuls, tā apzīmējot vienu un to pašu cilvēku grupu.

17 Un viens no ļaudīm tam atbildēja: "Mācītāj, es savu dēlu pie Tevis esmu atvedis, tam ir mans gars.

18 Un, kad tas viņu sakampa, tad tas to raustīja; un Viņš pūt, griež zobus un sastingst; un es Taviem mācekļiem esmu sacījis, lai tie to izdzen, bet viņi nevarēja."

19 Bet Viņš tiem atbildēja un sacīja: "Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu? Vediet to pie Manis."

25.p. sacīts, ka šim dēlam bija nešķirts gars, kuru Jēzus izdzina no viņa. Ne visas slimības ir saistītas ar nešķīsta gara iemājošanu cilvēkos. Tā bija.

Tie ir mācekļi, kuriem Jēzus veltīja ļoti nesaudzīgus vārdus 19.p.:

19 Ak, tu neticīgā cilts! Cik ilgi Es pie jums būšu? Cik ilgi Es jūs panesīšu?

Mateja evaņģēlijā, kas arī apraksta šo notikumu, rakstīti Jēzus vārdi mācekļiem par iemeslu, kāpēc viņi nespēja izdzīt ļauno garu, proti: "Jūsu mazticības dēļ" (Mt. 17:20). Protams, problēmas ar ticību Jēzum kā Dieva Dēlam bija daudziem: tautas masām, farizejiem, rakstu mācītājiem un arī tēvam (Mr. 9:24). Bet Marka evaņģēlijs atkal un atkal rāda, ka tie bija tieši mācekļi, kuriem Jēzus īpaši skaidroja līdzības un mācīja Viņš ticēt (Mr. 4:40; 6:37.52; 8:17.18).

Taču Jēzus tāpēc neatteicās palīdzēt. Tas nenozīmē, ka cilvēkiem nevajadzētu ticēt Jēzum. Gluži pretēji: ir svarīgi ticēt, ka Jēzus ir Dieva Dēls, sk. 19. un 23.p.

5 Un, redzot viņu ticību, Jēzus sacīja uz triekas ķerto: "Mans bērns, tavi grēki tev piedoti.

Tā kā šeit sacīts, ka šie četri cilvēki ticēja Jēzum un Viņa spēkam dziedināt, jo tāpēc jau viņi slimo bija atnesuši pie Jēzus,Viņš caur grēku piedošanu parādīja to, kas Viņš patiesībā ir, proti: Dievs pēc būtības, jo tikai Dievs var piedot cilvēkiem grēkus (sk. 7. un 10.p.). Dziedināšanu Jēzus izdarīja slimā labā kā liecību tam, ka Viņam ir vara cilvēkiem piedot grēkus (10.-12.p.). Tādā veidā ar to visu Jēzus parādīja savu dievišķību gan četriem, kas atnesa slimo, gan slimajam, gan rakstu mācītājiem, gan visiem citiem cilvēkiem.

1 Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību:

2 lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā;

3 tāpat vecākās sievas: lai izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu,

4 pamāca jaunākās ...

1 Σὺ δὲ λάλεις ἀρεῖ διδακαλίᾳ 

2 ρεβύσια νηαλίος εἶναι, ἐμενοῦ, ρωνα, γιαινουνα, ἴνει, γά, ὁμονο. 

3 ρεβυσίδα ὡσαύτως ἐν κατὰ ἱερεῖ, μὴ διαβόλο, μηδὲ οἴνῳ ὀλλῷ δεδομένα, καλοδιδακός, 

4 ἵνα ὀρονίσει ἄν νέα.

Katram fiziskajam vecumam ir savi izaicinājumi ticības dzīvē. Protams, ir vienādi un līdzīgi izaicinājumi visiem vecumiem, bet ir tādi, kas ir unikāli vecumam. Fiziskā izaugsme un nobriešana, spēcīgi gadi un fizisko un mentālo spēju norāde ir ar savu ietekmi, iespējām un kārdinājumiem atbilstoši vecumam. Tāpēc ir ļoti svarīgi ņemt vērā Bībeles mācību, lai ticības dzīve būtu dedzīga.

Konteksts, uz kura fona rakstīti šie vārdi, ir Titam 1.nod., konkrētāk, iepriekšējie panti, Tit. 1:10-16, kuros Pāvils raksta par tiem, kas māca maldus, kuru mācība iet pretī Bībeles mācībai.

2.nod. sākums rāda, ka Titam ir jārīkojas pilnīgi pretēji tam, kā rīkojas tie, kas maldina citus un kas dzīvo neticībā.

1. pants

1 Bet tu sludini to, kas saskan ar veselīgo mācību

Vārds "saskan" var tikt tulkots arī kā: atbilst; atspoguļo; ir skaidri redzams.

Pāvils deva Titam uzdevumu runāt. Vārds "sludini" nāk no vārda λαλέω – runāt. Pāvila izteiksme tagadnes laikā norāda, ka Titam tas ir jādara turpinoši, atkal un atkal runājot ar tālāk minētajām cilvēku grupām par to, kas atbilst veselīgai mācībai.

Par aktīvu un izlēmīgu rīcību pret maldinātājiem šajā vēstulē ir runāts vairākkārt.

Sk. 1:9 par bīskapiem:

9 ... lai Viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.

Par maldinātājiem:

1:11: "tiem jāaizbāž mute";

1:13: "atspēko viņus it asiņā";

2:15: "norād ar visu stingrību";

3:10.11: "Cilvēku, kas turas pie maldu mācības, vienreiz un otrreiz pamācījis, noraidi, zinādams, ka tāds ir samaitāts un grēkodams pats sevi notiesā."

Titam ir jārunā tas, kas atbilst veselīgai mācībai. Dieva atklātais vārds ir veselīgā mācība, kurai cilvēki cenšas likt pretī savas domas un uzskatus. Tikai ar Dieva vārda patiesību iespējams uzrādīt cilvēku maldus un aplamības.

Tad nu sākot ar Titam 2:1 Pāvils runā par to, kā izskatās veselīgā mācība saistībā ar cilvēka uzvedību un viņa apliecināto ticību. Stāvēšanu pret maldiem saistībā ar patiesas, bībeliskas mācības praktizēšanu, Pāvils skaidro saistībā ar fizisko vecumu.

2. pants

2 lai vecākie vīri turas skaidrā prātā, cienījami, prātīgi, veselīgi ticībā, mīlestībā, izturībā;

2 ρεβύσια νηαλίος εἶναι, ἐμενοῦ, ρωνα, γιαινουνα, ἴνει, γά, ὁμονο.

2. un 3.p. par vecāko paaudzi. Viņiem ir savi izaicinājumi un kārdinājumi. Cilvēki, kas to ir pieredzējuši, kā arī veci cilvēki paši atzīst, ka viens no lieliem kārdinājumiem viņiem ir saglabāt dedzīgu ticību Jēzum, kas izpaužas arī praktiskos veidos attiecībā uz sevi un citiem, tai skaitā – nekļūt neaktīviem kalpošanā citiem.

ρεβύσια no ρεβύη: "veca sieviete, sieviete gados".

νηαλίος εἶναι: "būt skaidrā; būt atturīgam, mērienam". Īpaši saistībā ar vīna lietošanu, bet ne tikai.

ἐμενοῦ: "cienījami". Tā ir uzvedība, kas atspoguļo labas vērtības.

ρωνα no ρωῦν: "prātīgs", "paškontrolēts". Arī par bīskapiem šis vārds Titam 1:8. Arī vecumā būt ar nosvērti un gudru rīcību.

1. Veselīga ticība šīs vēstules kontekstā, kur runa ir par maldinātājiem, varētu norādīt uz ticību, kas tic patiesam Dievam un patiesam Jēzum pretī tiem, kas uzrāda sagrozītu priekšatanu par Dievu un Jēzu. Veselīga ticība vecumā tiek uzrādīta ar to, ka cilvēks tic tādam Dievam un tādam Jēzum, kādu Bībele atspoguļo, neskatoties uz to, ka dzīvē daudzās lietās un jomās bijusi vilšanās, nepiepildītas vēlmes utt. Dievs joprojām šo cilvēku ticībā ir visvarens un visspējīgs, labs, uzticams un patiess.
2. Veselīga mīlestība būtu tāda, kas mīl ne tikai tad, kad ir viegli, bet kas turpina mīlēt arī grūtībās, tad, kad to nesaņemam pretī, tad, kad tu tiec sāpināts. (Nav runa par nesapratni par to, kas notiek, vai upura lomas ieņemšanu.) Turpināt mīlēt tādās situācijās un attiecībās ir veselīga mīlestība. Tā atspoguļo Jēzus mīlestību.
3. Un veselīga izturība būtu tad, kad cilvēks iet uz apsolīto mūžīgo dzīvību nevis ar nožēlu par to, kas šai dzīvē nekad nepiepildīsies, bet ar prieku par to, ko Dievs apsolījis dāvināt; nevis ar savtīgiem, egoistiskiem un cilvēciskiem līdzekļiem sevi stiprināt, lai tiktu līdz galam, bet atļaut Dievam stiprināt sevi, kad ārēji tu nespēj sevi pietaupīt un pašam pietrūkst spēka; kad nevis cilvēku dots un uz egoismu vērtības padoms tiek ņemts, lai izturētu, bet kad padoms tiek ņemts no Dieva, kas bieži nozīmē pazemoties.

Līdz ar to Pāvils mudina nekļūt remdeniem, jo nav vairs tik daudz spēka un jaudas; nekļūt par tādiem, kas pievēršas sev un savām vēlēm piepildīšanai, jo, lūk, dzīve ir aizslīdējusi un tik maz pats baudījis; nevis nekalpot un uzdot grūtībās un ticības pārbaudījumos, bet būt izturīgam un uzticīgam Dievam līdz galam.

Pāvils šeit nesaka ticība, cerība, mīlestība, bet gan: ticība, mīlestība un tad cerības vietā viņš liek izturību.

Sk. arī 1.Tim. 6:11.12; 2.Tim. 3:10 un 1.Tes. 1:3 vārda "izturība" lietojumu. Iespējams, ka cerības vietā likta izturība, lai akcentētu praktiskos aspektus veca cilvēka dzīvē, proti, ka izturībai ir jābūt saskatāmai viņa ticības dzīvē.

3.-4. pants

3 tāpat vecākās sievas: lai izturas kā svētām pieklājas, nenododas ļaunām valodām, ne pārmērīgai vīna dzeršanai, lai māca labu, 

4 pamāca jaunākās …

ρεβύσια νηαλία no ρεβύη: "veca sieviete, sieviete gados".

ὡαύ… - "tāpat" – gan veciem vīriem, gan vecām sievām ir svarīgas lietas kristīgajā uzvedībā, kuras jāuzrāda. Nav tā, ka vīriem kaut kas vairāk nekā sievām, vai sievām nekā vīriem.

ἐν κατὰ ἱερεῖ; var tulkot: "iekš izturības/uzvedības, kā svētām pienākas" jeb "ar izturību/uzvedību, kā svētām pienākas";

μὴ διαβόλο… - "ne apmelotājas". Lietvārdiskots īpašības vārds no διάβολος - "apmelojošs".

μηδὲ οἴνῳ … δεδομένα; burtiski: "ne arī daudz vīnā tikušas paverdzinātas" (perf., pasīvs, divd.)

καλοδιδακός - "laba skolotājas". Ar gadiem ir jābūt dzīves pieredzei un gudrībai, kuru mācīt citiem.

ἵνα …ρόνις… - "lai viņas mācītu būt prātīgām jaunākās..." (tikai papildinājums, jo teikums nācis nepabeigts)

28 Jo tā sacīja: "Ja vien Viņa drēbes aizskaršu, tad tapšu vesela.

Pēc tam, kad 26. un 27.p. tikuši lietoti aorista laiki, 28.p. sākumā ir lietots darbības vārds imperfektā: "tā sacīja" jeb "Viņa sacīja". Ja aorists neko nepasaka par to, cik ilgi kas notika vai tika darīts, tad imperfekts pasaka, ka šī sieva, iespējams, vairākkārt sev bija sacījusi šos vārdus par Jēzus drēbju aizskaršanu. Tas bija kaut kas, par ko viņa bija domājusi.

9 Ikviens, kas ir no Dieva dzimis, nedara grēku, jo Viņa sēkla paliek viņā un tas nevar grēkot, jo viņš ir no Dieva dzimis.

Šajā pantā lietotie gramatiskie laiki palīdz saprast, kas ar šiem vārdiem domāts.

“nedara grēku”, vārds “nedara” ir prez., akt., ind., kas nozīmē, ka šis cilvēks neturpina darīt grēku. Saskaņā ar 1.Jņ. 1:8.10 un 2:1, arī kristietis krīt grēkā, bet kristieša dzīvi neraksturo dzīvošana grēkā.

“tas nevar grēkot”, “nevar” - prez., med., ind., un “grēkot” - prez., akt., nenot.; tātad nozīme ir: tas nevar turpināt grēkot”.

Panta sākums un beigas ieskauj iesmesls, kāpēc viss ir mainījies un kāpēc kristietis turpinoši nedzīvo grēkos, bet pēc krišanas grēkā ceļas augšā: viņš “ir no Dieva dzimis”.

3 Mīļie, tā kā man ļoti rūpēja jums rakstīt par mūsu kopējo pestīšanu, tad sirds mani spieda jūs pamācīt šinī rakstā turpināt cīņu par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta.

3 Ἀγαπητοί, πᾶσαν σπουδὴν ποιούμενος γράφειν ὑμῖν περὶ τῆς κοινῆς ἡμῶν σωτηρίας ἀνάγκην ἔσχον γράψαι ὑμῖν παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει.

Grieķu val. tekstā nav “tā kā” un nav arī “tad”. Tāpēc aktuāls ir jautājums par to, kādās attiecībās ir pirmā teikuma daļa ar otru.

Galvenais darbības vārds teikumā ir “man bija” (aor., akt., indik., 1.p. viensk.), kas lietots otrajā teikuma daļā (“man bija nepieciešamība” jeb spiediens, kas latviski iztulkots: “tad sirds mani spieda”).

Kad pirmajā teikuma daļā līdz tam Jūda saka, ka viņš bija parādījis visu centību rakstīt šīs vēstules adresātam par kopējo ticību, tad viņš lieto gan prezenta divdabi (ποιούμενος - darīdams), gan darbības vārdu prezenta nenoteiksmi (γράφειν - rakstīt), lai to izteiku. Tas liecina par Jūdas vispārēju, turpinošu vēlēšanos to darīt. Tad otrajā teikuma daļā Jūda lieto darbības vārdu aoristā (ἔσχον - man bija) un vēl vienu darbības vārdu aoristā nenoteiksmē (γράψαι - rakstīt), lai skaidrotu vai nu

1. to, kāpēc viņš raksta tieši šāda veida saturu šajā vēstulē, vai arī,
2. lai pateiktu, ka viņa vispārējā nolūkā rakstīt (kas izteikts pirmajā teikuma daļā) ir ienācis kāds pavērsiens, kas viņā bija izraisījis nepieciešamību jeb spiedienu rakstīt adresātam, “pamācot dedzīgi cīnīties …” (παρακαλῶν ἐπαγωνίζεσθαι, doma: “pamācot dedzīgi turpināt cīnīties”, latviski iztulkots: “pamācīt … turpināt cīņu”).

1965.g. latviešu val. revidētais teksts atspoguļo pirmo variantu. Ir tulkojumi (NIV, NASB u.c.), kas atspoguļo otro variantu. Šī panta saturs un problēmas, kas atspoguļotas šajā vēstulē, liek domāt, ka otrais variants varētu būt pareizāks. Jo: sākotnēji Jūda bija gribējis rakstīt par “kopējo pestīšanu” (3.p.), bet no 4.p. uz priekšu viņš ļoti daudz brīdina no maldinātājiem. 

Par ko dedzīgi cīnīties: “par to ticību, kas svētiem reiz uzticēta” (τῇ ἅπαξ παραδοθείσῃ τοῖς ἁγίοις πίστει). Vai runa ir par ticības saturu vai arī par ticēšanu? Iespējams, ka nevar atdalīt pilnībā vienu no otras. Vārds παραδοθείσῃ no παραδίδωμι - nodot, gan var tikt attiecināts tikai uz mutisku vai rakstisku tālāk nodošanu, jo ticība Jēzum pirmajā gadsimtā tika sludināta balstoties uz VD un sākotnēji arī uz mutvārdu liecību par Jēzu: gan no apustuļiem, gan arī kristiešiem vispār; un jau apm. 1.gs. vidū un vēlāk pirmajā draudzē sāka cirkulēt evaņģēliji un JD vēstules. Bet ticība dzīva kļūst tad, ja tās centrā ir persona Jēzus Kristus. Un šīs vēstules saturs rāda, ka maldinātājiem trūka abas lietas: gan saturiska ticība, gan dzīva ticēšana Jēzum (sk. 4.,10.,16.,19.p.).

36 Jēzus atbildēja: "Mana valstība nav no šīs pasaules. Ja Mana valstība būtu no šīs pasaules, mani sulaini cīnītos par to, lai Es nekristu jūdu rokās. Bet nu Mana valstība nav no šejienes."

Pat Jēzus mācekļi sagaidīja, ka Viņš uz zemes uzcels Israēla tautai valstību, sk. Ap.d. 1:6:

6 Tad tie, kas bija kopā, Viņam vaicāja: "Kungs, vai Tu šinī laikā atkal uzcelsi Israēlam valstību?" Sk. arī Lk. 24:21.

Lk. 17:20.21:

20 Uz farizeju jautājumu, kad nāksot Dieva valstība, Viņš tiem atbildēja: "Dieva valstība nenāk ārīgi redzamā veidā."

21 Nevarēs arī sacīt: redzi, šeit viņa ir vai tur, – jo, redziet, Dieva valstība ir jūsu vidū."

Tā bija starp cilvēkiem Jēzus personā.

Mt. 12:28: "Bet, ja Es izdzenu ļaunos garus ar Dieva Garu, tad Dieva valstība ir jau pie jums atnākusi."

Uz debesu valstības tagadnes aspektu Jēzus dzīves laikā norāda arī Mt. 23:13:

13 Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem, kas vēlas, tur ieiet.

Tātad šī valstība bija tagadnē jau Jēzus dzīves laikā (un ir arī tagad), bet reizē neredzama šajā pasaulē.

Dieva valstība ir klātbūdama Jēzus personā, bet:

1. tā nav tāda, kā citas valstības, kas cēlušās starp cilvēkiem (tā "nav no šīs pasaules", Jēzus 18:36);
2. tā nav tāda, kura būtu tāda pati cilvēkiem redzama (tā "nav no šejienes", Jēzus 18:36);
3. tā nav tāda, kas valda pēc šajā pasaulē esošo valstu pārvaldes kārtības;
4. tā nav tāda, kā citas valstis, kur tad Jēzum vajadzētu ar varu ieņemt savu vietu un pierādīt sevi starp citiem cilvēkiem (Jēzus 18:36);
5. tā ir pilnīgi citāda!

Sākums nonākšanai šajā valstībā ir caur ticību Jēzum Kristum un grieķu nožēlu, kad mēs tiekam izglābti no grēka varas, sātana varas un nāves un piederam Dievam.

Kol. 1:13: "Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dieva valstībā …"

Mēs dzīvojam uz šīs zemes, bet jau esam Jēzus valstībā.

Ef. 2:6: "Viņš iekš Kristus Jēzus un līdz ar Viņu mūs ir uzmodinājis un paaugstinājis debesīs …"

Dieva valstība, kurai piederam, no garīgā skatījuma ir neredzama valstība.

Tomēr, kaut arī tā ir garīga realitāte, tā ir kaut kādā veidā arī fiziski novērojama, sk. Rom. 14:17.18:

17 Jo Dieva valstība nav dzeršana un ēšana, bet taisnība, miers un prieks Svētajā Garā.

18 Tad nu tas, kas šinīs lietās kalpo Kristum, ir Dievam tīkams un cienījams cilvēku starpā.

Mt. 6:33: "Bet dzenieties papriekš pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas taps piemestas." (Sk. kontekstu.)

Kādu dienu mēs no garīgās, neredzamās piederības pāriesim uz pagodinātu stāvokli, kas būs īstais, patiesais stāvoklis.

Fil. 3:20.21:

20 Mūsu piederība ir debesīs, no kurienes mēs arī gaidām Pestītāju, Kungu Jēzus Kristu,

21 kas pārvērtīs mūsu zemības miesu, līdzīgu Savai apskaidrotai miesai (greķu teksts), ar spēku, kurā Viņš arī spēj Sev pakļaut visas lietas.

2.Kor. 4:17.18:

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,

18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Ar 5000+ (sk. 21.p.) cilvēku paēdināšanu, Jēzus parādīja, ka Viņš ir Dievs. Neviens cilvēks neko tādu nevar izdarīt. Jēzus radīja maizi un radīja zivis.

Ir cilvēki, kas par radīšanas stāstu 1.Moz. gr. 1.nod. izsaka minējumus, ka toreiz viena diena varēja nozīmēt kaut ko citu, piem., kādu laika periodu. To viņi dara neticot, ka vienā dienā, kādu to pazīstam šodien, varētu notikt tik daudzas un tik lielas lietas. Bet tur jau arī ir tā kļūda, proti, uzmanība tiek pievērsta tam, kas notika, un nevis tam, kas lika tam notikt. Un tas, kas lika tam notikt, ir tas pats Dievs, kas darbojās 1.gs. Jēzus personā. Un ja Jēzus varēja radīt maizi un zivis vienā mirklī, būdams Dievs pēc būtības (Fil. 1; Ebr. 1), tad jāatceras, ka tas pats Dievs darbojās arī radīšanā. Mēs nedrīkstam Dievam piedēvēt tikai to, ko mēs spējam aptvert. Dievam visas lietas ir iespējamas (Lk. 1:37; Mt. 19:26; Ebr. 11:3).

18 Patiesi Es jums saku: ko vien jūs virs zemes siesit, tas būs siets arī debesīs; un, ko vien jūs virs zemes atraisīsit, tas būs atraisīts arī debesīs.

18 ἀμὴν λέγω ὑμῖν, ὅσα ἐὰν δήσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται δεδεμένα ἐν οὐρανῷ καὶ ὅσα ἐὰν λύσητε ἐπὶ τῆς γῆς ἔσται λελυμένα ἐν οὐρανῷ.

Ja par Mt. 16:19 kāds vēl varētu teikt, ka tas attiecās tikai uz Pēteri, vai citi - uz garīdzniekiem, tad Mt. 18.nod. kontekstā runa ir par draudzi. Tas nozīmē, ka pasludinājums par to, vai cilvēks ir pie izglābto pulka - Kristus draudzes - ir uzticēts draudzei.

Jautājums, kuru svarīgi nosakaidrot, ir: vai to, ko cilvēki pasludina, Dievs pieņem kā galējo lēmumu? Vismaz 1965.g. rev. teksts tā varētu likt domāt. Ja tā, tad draudzes ziņā ir nodota ļoti liela vara.

Bet grieķu val. teksts atklāj citu domu. Burtiskāks tulkojums:

18 Patiesi Es jums saku: ja vien jūs ko sietu virs zemes, tas būs ticis siets debesīs, un ja vien jūs ko atraisītu virs zemes, tas būs ticis atraisīts debesīs.”

Paskaidrojums: zem “ko” grieķu val. ir ὅσα, daudzsk. no ὅσος, kas nozīmē: cik daudz; tik daudz, cik.

1. δήσητε, aor. akt. konjunkt. no δέω - siet;
2. δεδεμένα, perf. pasīva divd. no δέω - siet;
3. λύσητε, aor., akt., konjunkt. no λύω - atraisīt, iznīcināt;
4. λελυμένα, perf. pasīva divd. no λύω - atraisīt, iznīcināt.

Grieķu val. nav vārds “arī” frāzē “tas būs siets arī debesīs” ne arī frāzē “tas būs atraisīts arī debesīs”.

Kā rāda burtiskākais tulkojums, perfekta laiks, kas lietots, lai apzīmētu to, ko Dievs dara debesīs, norāda, ka, pirms cilvēki pieņem kādu lēmumu, šo lēmumu jau ir pieņēmis Dievs. Tas nozīmē, ka cilvēki ir atbildīgi saprast to, kādā stāvoklī Dieva priekšā - saskaņā ar Dieva vārdu, atrodas grēkojošais (vai atgriezušais) brālis, un pasludināt to viņam. Mūsu cilvēcīgā siešana vai atraisīšana nav mūsu lēmums, bet Dieva gribas saprašana un pasludināšana. Dievs to jau ir izdarījis pirms mums. Mums ir jāpiekrīt Dievam nevis Dievam - mums.

(Arī Mt. 16:19 ir lietoti perfekta divdabji, tikai vienskaitlī. Tas nozīmē, ka arī garīdzniekiem nav pilnvara pašiem pieņemt lēmumu par to, ko siet vai ko atraisīt. Arī viņiem vispirms, balstoties uz Bībeli, ir jāsaprot, kur atrodas grēcinieks (vai atgriezies grēcinieks) viņu priekšā. Tad viņiem tas ir jāpasludina cilvēkam.)

19 Mans Dievs apmierinās katru jūsu vajadzību pēc Savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū.

19 ὁ δὲ θεός μου πληρώσει πᾶσαν χρείαν ὑμῶν κατὰ τὸ πλοῦτος αὐτοῦ ἐν δόξῃ ἐν Χριστῷ Ἰησοῦ.

Burtisks tulkojums:

19 Bet mans Dievs piepildīs katru jūsu vajadzību saskaņā ar Savu bagātību godībā Kristū Jēzū.

Darbības vārds “piepildīs” tiek skaidrots ar trīs prievārdu frāzēm:

1. (κατὰ) saskaņā ar Savu bagātību,
2. (ἐν) godībā,
3. (ἐν) Kristū Jēzū.

Un tieši tādā secībā arī tas ir uzrakstīts. Tas nozīmē, ka Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību lai kāda tā būtu, jo Viņš ir bagāts Dievs. Mūsu vajadzības tiks piepildītas nevis saskaņā ar mūsu nepilnīgiem priekšstatiem, bet saskaņā ar Viņa bagātību, kuru mēs nespējam pilnībā aptvert. Pie tam, Dievs piepildīs katru mūsu vajadzību godībā nevis šeit uz zemes. Un vēl: mūsu vajadzības tiks piepildītas Jēzū, proti, tāpēc, ka ticam Jēzum un ka caur Viņu mēs būsim godībā pie Dieva; un tāpēc, ka Jēzus mūsu labā ir visu nopelnījis, nevis mēs paši.

Protams, Dievs jau palīdz arī mums tagad un mums ir arī jālūdz Dievu savās vajadzībās. Tomēr visas lietas mēs nesaņemsim šajā dzīvē. Tāpēc mums ir vairāk jāpaļaujas uz Dievu un jābūt mierā un priecīgiem, ka Dievs piepildīs visas mūsu vajadzības godībā pēc šīs dzīves.

11 Ja es esmu darījis netaisnību vai kaut ko, par ko būtu nāvi pelnījis, tad es neliedzos mirt, bet, ja tam nav nekāda pamata, par ko tie mani apsūdz, tad neviens nevar mani viņiem nodot, es piesaucu ķeizaru.

Pāvils nemeklēja izvairīšanos no nāves, bet no netaisnības.

“... es piesaucu ķeizaru.” Καίσαρα ἐπικαλοῦμαι. Romas pilsonis varēja piesaukt imperatora tiesu vai nu pirms vai pēc lokālas tiesas un tad viņam šādas tiesības tika dotas. To darot, Pāvils zināja, ka viņš ies uz Romu. Tajā laikā Nerons bija Romas imperators (valdīja no 54.-68.g.). Vēsture saka, ka Nerons bija nežēlīgs, bet pirmos 5 gadus viņam bijuši līdzās labi cilvēki, kas viņu ietekmējuši labi, tāpēc viņš sākotnēji bijis gudrs un taisnīgs valdnieks. Pāvils Fēsta priekšā imperatoru piesauca ap 60.gadu.

Interesanti, ka Pāvils to būtu varējis pateikt jau vismaz pirms 2 gadiem (sk. Ap.d. 24:27). Bet tikai šajā brīdī viņš to darīja. Varam domāt, ka viņš vēl gaidīja uz tiesu turpat, kas viņu atbrīvos. Bet, kad viņam tiek piedāvāts nonākt no Romas varas pārstāvju apsardzības jūdu rokās, kas varētu nozīmēt nāves draudus, viņš, izmantodams savas Romas pilsoņa tiesības, piesauca imperatora tiesu.

10 Es stāvu ķeizara tiesas priekšā ...

10 ἐπὶ τοῦ βήματος Καίσαρός ἑστώς εἰμι ...

“ķeizara tiesas” – vārda “tiesas” vietā ir vārds βῆμα, kas nozīmē: 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.

8 Bet Pāvils aizstāvējās: “Es neko neesmu grēkojis ne pret jūdu bauslību, ne pret Templi, ne pret ķeizaru.”

Jau 7.p. sacīts, ka jūdi kārtējo reizi savas apsūdzības nevarēja pierādīt. Un šajā 8.p. Pāvils to apliecina, nosaukdams tās sfēras, kurās viņš tika vainots.

Ķeizars - Καῖσαρ - vārds nāk no Jūlija Cēzara, kas tika nolsepkavots 44.g.p.m.ē. Viņš bija adoptējis sev dēlu Oktāviju, kuram viņš bija piešķīris savu vārdu Cēzars. 27.g.p.m.ē. Oktāvijs saņēma arī pagodinošo titulu Augusts (augustus - latīņu val. īpašības vārds, nozīmē cēls, cildens, svēts, augsts). Oktāvijs tiek saukts par pirmo Romas imperatoru, bet viņa paša amata tituls bija daudz pieticīgāks: prinseps - pirmais cilvēks. Sākot ar imperatoru Augustu (valdīja no 30.g.p.m.ē.-14.g.m.ē.) Romas vēsture pāriet no Republikas pārvaldes formas uz Principāta pārvaldes formu (principāts - viens otram sekojošu šādu "pirmo cilvēku" valdīšana). Vārdu “Cēzars” kā titulu pieņēma arī sekojošie Romas imperatori.

6 Palicis viņu vidū ne vairāk kā astoņas vai desmit dienas, viņš devās atpakaļ uz Cēzareju un nākamajā dienā, nosēdies tiesneša krēslā, pavēlēja atvest Pāvilu.

“tiesneša krēslā” - βῆμα - 1) pakāpiens; 2) paaugstināta vieta, uz kuru uzkāpt pa pakāpieniem, platforma, tiesneša sēdēšanas vieta.

1 Uzņēmies zemes pārvaldīšanu, Fēsts pēc trim dienām devās no Cēzarejas uz Jeruzālemi.

Porcijs Fēsts (sk. Ap.d. 24:27) par Jūdejas prokuratoru sāka valdīt 60.g., bet 62.g. viņš nomira, valdījis tikai 2 gadus.

Kaut arī Jūdejas province tika pārvaldīta no Cēzarejas, Fēsts devās uz Jeruzālemi, iespējams, tādēļ, ka tā bija pati ievērojamākā provinces pilsēta. Pie tam, jūdu tautas vadītāji – Sinedrijs – pulcējās Jeruzālemē.

9 Un to es lūdzu, lai jūsu mīlestība vienumēr, pāri plūzdama, pieaugtu visā atziņā un izjūtā,

10 ka jūs svarīgāko pārbaudāt, lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,

11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.

9 καὶ τοῦτο προσεύχομαι ἵνα ἡ ἀγάπη ὑμῶν ἔτι μᾶλλον καὶ μᾶλλον περισσεύῃ ἐν ἐπιγνώσει καὶ πάσῃ αἰσθήσει,

10 εἰς τὸ δοκιμάζειν ὑμᾶς τὰ διαφέροντα, ἵνα ἦτε εἰλικρινεῖς καὶ ἀπρόσκοποι εἰς ἡμέρανΧριστοῦ,

11 πεπληρωμένοι ⸂καρπὸν δικαιοσύνης τὸν⸃ διὰ Ἰησοῦ Χριστοῦ εἰς δόξαν καὶ ἔπαινον θεοῦ.

9.-10a.p. ir tas, kam ir jānotiek mūsos, lai notiktu viss pārējais, kas aprakstīts 9b.-11.p.

Tieši tāpat, kā Pāvils lūdza Dievu par filipiešiem, arī mums ir jālūdz Dievu par mīlestības pāri plūšanu sev un citiem. Mēs nespējam to sastrādāt sevī ar savu spēku.

Pāvils lūgdams, burtiski, “lai jūsu mīlestība vēl vairāk un vairāk pāriplūstu”, ar to pasaka, ka filipieši jau mīlēja, bet viņš lūdza, lai šī mīlestības izpausme ietu vairumā.

Mīlestības augšana ir cieši saistīta ar to, ka mēs nodarbinām prātu: atziņa (ἐπίγνωσις - zināšanas, izpratne) un katra izjūta (αἴσθησις - uztvere, spēja izšķirt) tiek nodarbinātas, lai mūsu mīlestība pāriplūstu informētā un saprātīgā veidā, kas atspoguļotu Dieva gribu.

Un tas ir nepieciešams, lai mēs spētu pābaudīt “svarīgāko”: διαφέροντα, prez., akt., divdabis no διαφέρω - nest cauri, atšķirties, pārspēt. Tikai mīlestība, kas pāriplūst ar atziņas un izšķirtspējas palīdzību, spēj pārbaudīt, kas ir tas, kas nes visam cauri, kas ir tas labākais, visu citu pārspējošais.

Un 9.-10b.p. ir nolūks, proti, 10b.-11.p.:

10 … lai Kristus dienā būtu tīri un nevainojami,

11 ieguvuši pilnīgu Jēzus Kristus taisnības augli, Dievam par godu un slavu.

Ar Kristus dienu varētu būt domāta Jēzus atkal atnākšana, sk. 6.p. Ja 9.-10a.p. tiks izdarīts, tad Jēzus atkalatnākšanas dienā mēs varēsim būt tīri un nevainojami. Šim stāvoklim seko vēl viens raksturojums 11.p., burtiski tulkojot: “tikuši piepildīti ar taisnības augli, kas caur Jēzu Kristu” (πεπληρωμένοι, perfekta pasīva divdabis no πληρόω - piepildīt). 

Taisnību jeb taisnošanu mēs saņemam no Dieva caur ticību Jēzum Kristum. Mēs to paši nevaram sagādāt sev. Taisnošana ir Dieva darbs, ko Viņš izdarīja mūsu labā, kad Viņš Savu nevainīgo Dēlu Jēzu Kristu sūtīja nomirt par mūsu grēkiem un Kristus taisnību pieskaitīja mums (2.Kor. 5:21).

Savukārt taisnības auglis ir kaut kas, ko mēs uzrādām ar savu kristīgo dzīvi un paklausību Dievam (šajā kontekstā: kad mūsu dzīvē notiek 9.-10a.p.). Tieši tāpat, kā mēs nespējam sevi taisnot, mēs nespējam arī šo augli radīt savā dzīvē. Tas tiek radīts mūsos caur Jēzu Kristu.

11.p. beigās nosaukts lielākais nolūks tam visam: “Dievam par godu un slavu”. Vajadzība sasniegt tik labu šeit aprakstīto kvalitāti mūsu mīlestībai ir Dievu pagodinoša, jo svētais un labais Dievs ir lielākais iemesls, kāpēc mums ir vajadzīga tāda kvalitāte, par kuru runā visi šie panti. Un tā kā patiesi laba pāriplūstoša mīlestība nekad nav nasta, bet svētība no Dieva, tad aiz šāda laimīga cilvēka radīšanas ir vēl jo lielāks Radītājs, kuram par to gods un slava. Lai arī par cik labu rezultātu varētu runāt par mums attiecībā uz mūsu mīlestības “vēl vairāk un vairāk” pāriplūšanu, neizmērojami pārāka uzmanība par to visu iet Dievam, jo Viņš ir tā visa autors un Viņam par godu un slavu tas viss būs noticis.

1 Pāvils un Timotejs, Kristus Jēzus kalpi, visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem …

Pāvils šo vēstuli rakstīja “visiem svētajiem” (πᾶσιν τοῖς ἁγίοις), kas bija Filipos, tātad visiem kristiešiem, bet tad vēl atsevišķi izcēla bīskapus un diakonus. Šī ir vienīgā vēstule, kuras sākumā Pāvils tik specifiski izceļ bīskapus un diakonus, kaut arī citās vēstulēs, viņus sākumā atsevišķi neizceļot, Pāvils noteikti uzrunāja arī viņus. Kāpēc vēstulē filipiešiem Pāvils viņus uzrunāja vēl atsevišķi?

Varbūt tāpēc, ka Filipos bija nozīmīgs Romas pilsoņa statuss, proti, pilsētas iedzīvotājiem bija Romas pilsonība. Šis aspekts viņiem bija svarīgs, kā redzam no notikumiem, kad Pāvils pirmo reizi bija Filipos (sk. Ap.d. 16:20-22.37.28). Iespējams, ka tieši šajā apstāklī Pāvils saskatīja vai nu Filipu draudzes bīskapu un diakonu vājumu, vai arī viņam jau bija zināms kaut kas par iespējamu problēmu ieņemamās kalpošanas dēļ (ņemot vērā, ka bīskapu jeb ganu un diakonu kalpošana saistījās ar atbildību citu priekšā).

Ar pilsonību saistītus vārdus Pāvils šajā vēstulē lieto. Fil. 3:20 Pāvils norādīja uz īsto pilsonību, πολίτευμα - valsts; sadraudzība; kopiena. Fil. 1:27 πολιτεύεσθε no πολιτεύω - dzīvot kā pilsonim. Dieva pieņemti viņi bija nevis kāda ranka dēļ, bet Dieva žēlastības dēļ (sk. 1:7 beigas). Tāpēc visi, arī tie, kam draudzē bija lielāka atbildība un redzamāka kalpošana, ir vienādi Jēzū Kristū.

Vairākkārt šajā vēstulē Pāvils lieto salikteņus, kuros ir prievārds σύν - ar, tas pats prievārds, kas lietots saistībā ar bīskapiem un diakoniem Fil. 1:1: σὺν ἐπισκόποις καὶ διακόνοις - “ar bīskapiem un diakoniem”. Piemēram:

1. 1:7 συνκοινωνούς - līdzdalībnieki.
2. 1:27 συναθλοῦντες no συναθλέω - sacensties kopā ar citiem (1965.g. revidētais teksts: “kopā cīnīdamies”; visiem bija jābūt gataviem ciest, neatkarīgi no stāvokļa, sk. 1:27-30).
3. Fil. 2:17.18 συνχαίρω - priecāties ar.

Iespējams, ka tāpēc ar par Timoteju Pāvils dod liecību bīskapiem un diakoniem 2:22: σὺν ἐμοὶ ἐδούλευσεν - “kopā ar mani viņš ir kalpojis”. Par Epafroditu Pāvils saka: συνεργὸν καὶ συνστρατιώτην μου - “manu darbabiedru un līdz-kareivi” (abos vārdos prievārds σύν - ar).

Fil. 3:17 Pāvils sāk ar vārdiem: συνμιμηταί μου γίνεσθε - “kļūstiet par maniem līdz-atdarinātājiem”. Cilvēku, kuru Pāvils nenosauc vārdā, bet tieši uzrunā 4:2, viņš nosauc par σύνζυγε no σύνζυγος - “līdz-iejūgtais”. Un tai pašā pantā tālāk Euodiju un Sintihu Pāvils nosauc par tādām, kas sacentušās (no συναθλέω, sk. pie 1:27) kopā ar viņu, “arī ar Klēmentu” (μετὰ καὶ Κλήμεντος) un Pāvila pārējiem darba biedriem (τῶν λοιπῶν συνεργῶν).

Ja Fil. saturu tiešā veidā attiecina uz adresātu 1:1, tad sakarības kļūst ļoti pamanāmas, piem.,

1:1: “visiem svētajiem Kristū Jēzū, kas ir Filipos, arī bīskapiem un diakoniem”

un 2:1-3:

1 Ja nu ir kāds iepriecinājums Kristū, ja kāds mīlestības mierinājums, ja kāda gara sadraudzība, kāda sirsnība vai līdzcietība,

2 tad piepildait manu prieku, turēdamies vienā prātā, lolodami vienu mīlestību, dvēselēs vienoti, ar vienu mērķi,

3 ne strīdēdamies, ne tukšā lielībā, bet pazemībā cits citu uzskatīdami augstāku par sevi …

Pēteris Vasarsvētkos iesāka ar skaidrojumu par to, kāpēc Kristus sekotāji runāja citās valodās. Viņš citēja pravieti Joēlu:

Ap.d. 2:17: “tas notiks pēdējās dienās, saka Dievs, Es izliešu no Sava Gara pār visu miesu”.

Gan šis, gan citi apsolījumi VD par Svētā Gara nākšanu runā par jauna laikmeta sākumu (sk. Jes. 32:14.15; 44:3.4; Ecēh. 37:14).

Tad Viņš sludināja par Jēzu. Svētrunu Pēteris noslēdza ar vārdiem: 38.p. beigas un 39.p.:

38 ... un jūs saņemsiet Svētā Gara dāvanu.

39 Jo šis solījums dots jums un jūsu bērniem un visiem, kas vēl ir tālu, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, pieaicinās.

Tātad: svētrunas sākumā par to, ko tajā brīdī darīja Svētais Gars; svētrunas beigās aicinājums atgriezties no grēkiem un tikt pagremdētiem Jēzus Vārdā uz grēku piedošanu, un apsolījums, ka tie, kas to darīs, saņems (nākotnes izteiksmē) Svēto Garu, ar piebildi 39.p., ka Svētais Gars ir apsolīts klausītājiem. Tas bija aicinājums un iespēja Pētera klausītājiem kļūt par jaunā laikmeta dalībniekiem.

Vasarsvētki ir Svētā Gara nākšanas svētki, draudzes dzimšanas svētki un jauna laikmeta sākums. Protams, jaunais iesākās jau tad, kad atnāca Jēzus, bet pēc Viņa nāves un augšāmcelšanās, un Svētā Gara nākšanas vēsts par Jēzu aiziet pa visu pasauli. Un katram, kas atgriežas no grēkiem un tic Jēzum, Dievs dāvina piedošanu, taisnošanu, Svēto Garu, mūžīgo dzīvību un mūžīgu sadraudzību ar Dievu Tēvu debesīs.

3 Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …

Kaut kāda veida ciešanas piedzīvo gandrīz visi cilvēki. Daudzus cilvēkus ciešanas padara rūgtuma pilnus, citus - augstprātīgus par to, kam viņi gājuši cauri. Tās viņus savā veidā padara kroplus vai pat iznīcina. Tās sakropļo viņu identitāti. Turpmākā dzīvē viņus raksturo aizdomīgums, ļaundomība par citiem, aizvainojums, varbūt biklums, izvairīšanās no attiecībām, kurās, viņuprāt, varētu atkal piedzīvot sāpes. Varbūt viņi liedz sev kādus piedzīvojumus, neuzņemas atbildību, jo viņi baidās atkal tikt sāpināti.

Taču ap. Pāvila vārdi ir teikti par kristiešiem, par kuriem turpat iepriekšējos pantos lasām, Rom. 5:1.2:

1 Tad nu mums, ticībā taisnotiem, ir miers ar Dievu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu. 

2 Ar Viņa gādību mēs, kas ticam, esam iegājuši tai žēlastībā, kurā stāvam un teicam sevi laimīgus cerībā iemantot dievišķo godību.

Un 5.p.: “mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots”.

Ticīgs cilvēks uz visu, kas notiek šajā zemes dzīvē, skatās pavisam citādi. Viņš ir:

1. ticībā taisnots, - viņš zina, ka nekādi viņa paša labie darbi nenopelna vietu debesīs;
2. viņam ir miers ar Dievu caur Jēzu - caur ticību Jēzum, kas nomira viņa vietā pie krusta;
3. viņš apzinās, ka ir apžēlots cilvēks, un
4. viņš teic sevi laimīgu “cerībā iemantot dievišķo godību”;
5. un vēl priekš viņa, sk. 5.p.: “… cerība nepamet kaunā, jo mūsu sirdīs izlieta Dieva mīlestība ar Svēto Garu, kas mums dots.”

Šāds cilvēks ciešanās vairs neskatās uz sevi vai neveic pašaizsardzību, bet paļaujas uz Dievu un ļauj Dievam noteikt to, kas ar viņu notiek. Viņš tic Dieva valdīšanai visā, tai skaitā attiecībā uz viņa atpestīšanu un aizvešanu uz debesu godību pa Viņa nodomātiem ceļiem.

Tātad, 3.p.: “Bet ne vien par to: mēs teicam sevi laimīgus arī savās ciešanās, zinādami, ka ciešanas rada izturību …”

Bībele māca, ka ticīgam cilvēkam “ciešanas rada izturību” - ἡ θλῖψις ὑπομονὴν κατεργάζεται.

1. Ciešanas - θλῖψις - vajāšanas, ciešanas, bēdas.
2. Rada - κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt.
3. Izturību - ὑπομονή - (palikšana zem) izturība, nelokāmība.

Teikt sevi laimīgu jeb lielītos un lepoties (καυχάομαι) ciešanās var tad, ja ir sapratne par ciešanu radošo efektu (κατεργάζομαι - izveidot, radīt, sasniegt, panākt).

2.Kor. 4:16-18 arī ir lietots vārds κατεργάζομαι:

16 Tāpēc mēs nepiekūstam, bet, lai gan mūsu ārīgais cilvēks sadilst, mūsu iekšējais dienu no dienas atjaunojas. 

17 Jo tagadējās grūtības, kas ir vieglas, dod(κατεργάζεται, prez., med., ind. no κατεργάζομαι) mums neizsakāmi lielu mūžīgu godību,

18 ja mēs neņemam vērā to, kas ir redzams, bet to, kas nav redzams. Jo redzamais ir laicīgs, bet neredzamais mūžīgs.

Pāvils saka, ka mēs - kristieši - teicam sevi laimīgus savās ciešanās. Tā nav neprāta pazīme. Tā nav savtīga rīcība. Tā ir paļāvība uz Dievu un Viņa labumu.

Mēs bieži nevaram ietekmēt to, vai ciešam vai nē. Bet mēs varam pieņemt ciešanas kā ieguvumu, jo ciešanas nav zīme, ka Dievs mūs būtu pametis. Tas varētu būt gluži pretēji, proti, ka Viņš dara mūsos un mūsu dzīvē kaut ko īpašu, Viņa godam un mums par svētību.