5 Tādēļ es tevi atstāju Krētā, lai tu nokārtotu to, kas vēl atlika, un katrā pilsētā ieceltu presbiterus, tā kā es tev liku darīt.
6 Tiem jābūt nevainojamiem vienas sievas vīriem, kam bērni ticīgi, nevis palaidņi vai nepaklausīgi.
7 Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim, ne iedomīgam, ne dusmīgam, ne dzērājam, ne kauslim, ne ierāvējam,
8 bet viesmīlīgam, laba mīļotājam, prātīgam, taisnam, svētbijīgam, savaldīgam.
9 Viņam jārūpējas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgā mācībā un atspēkot tos, kas runā pretim.
5. pants
"ieceltu presbiterus" – Titam tā bija liela atbildība, jo bija jāizprot Svētā Gara vadība šajā lietā (sk. Ap.d. 20:28). Šajā kontekstā “vecajs” ir tas pats bīskaps (sk. 7.p.).
Varam domāt, ka Pāvils pēc evaņģēlijas pasludināšanas un cilvēku uzticēšanāš Kristum, nesteidzās starp viņiem izraudzīt vadītājus. Tikai pēc tam, kad jau kāds laiks bija pagājis un viņi jau bija sludinājuši arī citur, notika vietējo vadītāju izraudzīšana. Līdzīgi to redzam Pāvila misijas darba sākumā (Ap.d. 14:21–23):
21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā [t.i., Derbē] un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,
22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudzām bēdām, mums jāieiet Dieva valstībā.
23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.
Krētā Pāvils šo presbiteru izraudzīšanu uzticēja Titam.
Draudzei šodien ir pieejamas tādas rakstvietas kā Titam 1:5-9, 1.Tim. 3:1-7 u.c., kurās dotas norādes par to, kādiem jābūt draudzes ganiem, bet par viņiem pašos pamatos nebalso draudze un to nozīmēšanu neveic draudze, bet to dara citi vadītāji, kas ar Svētā Gara un Dieva vārda palīdzību sapratuši, kuri ir jāliek jeb jānozīmē šajā kalpošanā.
6. pants
6.p. grieķu val. par vecaju runāts vienskaitlī.
"Vienas sievas vīriem" – iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir daži uzskati par to, ko nozīmē būt vienas sievas vīram:
Tas nav šķīries un precējies atkal. Šo tas nevarētu nozīmēt, jo Jēzus mācīja, ka šķiršanās un atkal precēšanās ir laulības pārkāpšana. Kāpēc lai Pāvils vēl atsevišķi to komentētu, ja tā jau bija norma?
Daudzsievība tā nevarēja būt, jo 1.gs. ne judaismā, ne apkārtējā pasaulē (tai skaitā Efezā, sk. 1.Tim. 1:3) daudzsievība vairs nebija norma.
Uzticība vienai sievai, proti, lai nav mīļākās, iekāre uz vai flirtēšana ar citām. Varētu teikt, ka arī tā taču kristietim bija norma, bet, līdzīgi, kā citas kvalitātes šajā sarakstā varētu uzlūkot kā normu, bet kas tomēr tika piekodinātas, arī šī tiek izcelta, jo tā izslēdz jebkuru citu no netiklības un laulības pārkāpšanas grēkiem, kas līdz ar to atsevišķi šajā uzskaitījumā vairs netiek minēti.
Un vēl, no šiem vārdiem izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt vecajs jeb gans, un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 6.p., presbiterim ir jābūt precētam un ar bērniem, lai pierādītu, ka viņš spēj rūpēties par savu bērnu audzināšanu ticībā Jēzum.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
"kam bērni ticīgi, nevis palaidīgi vai nepaklausīgi" – bērniem jābūt tajā pašā ticībā un uzticībā Jēzum, kur ir viņu tēvs. Kā rāda nākošie vārdi, šī ticēšana Jēzum nedrīks būt formāla, bet tai ir jātiek uzrādītai ar bērna dzīvi.
Bērni nedrīkst būt palaidīgi – burtiski, neglābjamības apsūdzībā. Bērni nedrīkst būt arī nepaklausīgi (tulkojams kā “nevaldīgs, nepakļauts”, līdzīgi ar “nolikt zem, pakļaut”). Tik tālu, cik bērnus skata attiecībās esošus tikai ar savu tēvu, šādas prasības attiecībā uz bērniem šodienas pasaulē kādiem var izklausīties nepieņemamas. Bet mums jāatceras, ka runa ir par to, ka bērni ir ticīgi. Un, ja Jēzus ir cilvēka dzīvē, tad viņš vai viņa saprot, ka tā ir glābšana no posta un vēl nepiedzīvotas grēka dzīves - neglābjamības, nevalāmības, no kuras visus pasargā Jēzus, kurš lieto arī vecākus.
7.-8. pants
Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim? – tas nozīmē, ka vārds bīskaps nozīmē pārraugs. Sk. arī 5.p., kas parāda, ka bīskapi bija tie paši presbiteri.
Jo ievada paskaidrojumu iepriekš izteiktajam norādījumam par bīskapa sievu un bērniem. Arī atkārtota vārda nevainojams lietošana rāda, ka tikko izteiktajam par sievu un bērniem ir ciešs sakars ar 7.p. sākuma skaidrojumu. Tas nozīmē, ka bīskapa spēja būt nevainojamam kā Dieva draudzes vadītājam ir cieši saistīta ar to, kāda ir viņa ģimenes situācija, jo tā ir Dieva draudze minimumā. Un, ņemot vērā, ka 1. gadsimtā daudzas draudzes pulcējās mājās, kur dzīvoja saime (kas ir lielāka par ģimeni), tad bīskapa spēja vadīt savu ģimeni saimes ietvaros dod pamatu tam, lai viņš spētu vadīt plašāku saimi.
Dieva namturim – tas ir termins, kur vārds bīskaps veidojas no nozīmes “nams, saime” un “likums”. Senajā pasaulē namturi darbojās kā mājsaimniecības pārraugi, kuriem saimes galva bija uzticēji dažādus pārraudzīšanas un lietu kārtošanas darbus. Draudze pieder Dievam, tāpēc katram tās vadītājam ir jābūt "nevainojamam" jeb "neapsūdzētam", jo viņu kvalitātes prasības nosaka Dievs.
Ne iedomīgam – šis nolieguma izteiciens, ko var salikt ar vārdiem, kas nozīmē “sev patīkošs” jeb “sev patīkamās” lietas (ar 3. personas vietniekvārdu, kas reiz tulkojas kā “sev”) un arī “bauda, iekare, spēcīgas alkas”. Bīskapu jeb draudzes ganu nedrīkst raksturot tas, ka viņš dzīvo sev un savai patikšanai, savu alku piepildīšanai.
Ne dusmīgam – tas ir noliegums, kas nozīmē “ar noslieci uz dusmām, aizkaitināms”.
Ne dzērājam – nolieguma salikums, kas apzīmē “klātbūtni, tuvu” un “vīns”. Tātad draudzes gan nedrīkst būt tuvu vīnam, piedzēries.
Ne kauslim – burtiski: ne sitējs.
Ne ierāvējam – tas ir nolieguma salikums, kas raksturo kā “mantkārīgs, kārs”, un no tā veidojas arī nozīme “zemisks, apkaunojošs” un “ieguvums”. 1.Tim. 3:8 Pāvils raksta, ka diakoni tādi nedrīkst būt. Pēteris māca, ka presbiteri nedrīkst garīt Dieva ganāmo pulku negodīgas peļņas dēļ, lietojot šo vārdu kā apstākļa vārdu (1.Pēt. 5:2).
Bet viesmīlīgam – saliktenis, kas veidojas no termina, kura nozīme ir “draudzīgs” un “nebijis, svešs”. Tātad: draudzīgs pret svešiniekiem, viesiem; viesmīlīgs. Draudzes bīskapam jeb ganam ir jābūt gatavam savā namā uzņemt viesus.
Laba mīļotājam – ļoti burtiski iztulkots salikums, kas veidojas no vārdiem, kuri nozīmē “draudzīgs” un “labs”. Pašā darbības vārda atbilstošais tulkojums ir mīlēt ar drauga mīlestību. Tas nozīmē, ka bīskaps novērtē un mīl to, kas ir labs.
Prātīgam – prātīgs, paškontrolēts.
Taisnam – taisns, taisnīgs.
Svētbijīgam – svēts, dievbijīgs.
Savaldīgam – salikums, kas var tikt tulkots arī kā savaldīgs, paškontrolēts.
9. pants
9 Viņam jārūpjēas par sludināšanu, kas atbilst mācībai, lai viņš būtu spējīgs paskubināt veselīgu mācību un atspēkot tos, kas runā pretim.
Draudzes ganam jābūt tādam, "kas cieši turas pie uzticamā vārda, kas ir saskaņā ar mācību." Tas parāda, ka vietējo draudžu ganiem ir jāzina mācība, kuru Jēzus mācīja (sk. Mt. 28:20a) un kas caur apustuļiem tika dota draudzei (Ef. 2:20). Tam visam ir nolūks: lai viņš būtu spējīgs darīt divas lietas: paskubināt veselīgu mācību (tulkots kā “mācība”) un atspēkot tos, kas runā pretim (tulkots arī kā “atspēkot” – t.i. pierādīt vainu, aizrādīt, atmaskot). Kā redzams šīs vēstules kontekstā, tas bija ļoti svarīgi.
Komentāri
5. pants
"ieceltu presbiterus" – Titam tā bija liela atbildība, jo bija jāizprot Svētā Gara vadība šajā lietā (sk. Ap.d. 20:28). Šajā kontekstā “vecajs” ir tas pats bīskaps (sk. 7.p.).
Varam domāt, ka Pāvils pēc evaņģēlijas pasludināšanas un cilvēku uzticēšanāš Kristum, nesteidzās starp viņiem izraudzīt vadītājus. Tikai pēc tam, kad jau kāds laiks bija pagājis un viņi jau bija sludinājuši arī citur, notika vietējo vadītāju izraudzīšana. Līdzīgi to redzam Pāvila misijas darba sākumā (Ap.d. 14:21–23):
Krētā Pāvils šo presbiteru izraudzīšanu uzticēja Titam.
Draudzei šodien ir pieejamas tādas rakstvietas kā Titam 1:5-9, 1.Tim. 3:1-7 u.c., kurās dotas norādes par to, kādiem jābūt draudzes ganiem, bet par viņiem pašos pamatos nebalso draudze un to nozīmēšanu neveic draudze, bet to dara citi vadītāji, kas ar Svētā Gara un Dieva vārda palīdzību sapratuši, kuri ir jāliek jeb jānozīmē šajā kalpošanā.
6. pants
6.p. grieķu val. par vecaju runāts vienskaitlī.
"Vienas sievas vīriem" – iespējams, ka tas nozīmē, ka viņam jābūt bez "mīļākajām". Tātad runa ir par to, ka viņš nav amorāls šajā lietā. Ir daži uzskati par to, ko nozīmē būt vienas sievas vīram:
Un vēl, no šiem vārdiem izsecinām, ka tas ir vīrietis, kas var būt vecajs jeb gans, un nevis sieviete, un tam jābūt precētam. Par apustuļiem, praviešiem, evaņģēlistiem un cita veida kalpošanām Bībelē nav teikts, ka tiem jābūt precētiem. Bet, kā rāda 6.p., presbiterim ir jābūt precētam un ar bērniem, lai pierādītu, ka viņš spēj rūpēties par savu bērnu audzināšanu ticībā Jēzum.
Ir cilvēki, kas saka, ka Pāvils vai vēl kādi arī nebija precējušies. Bet: viņi nebija lokālo draudžu gani.
"kam bērni ticīgi, nevis palaidīgi vai nepaklausīgi" – bērniem jābūt tajā pašā ticībā un uzticībā Jēzum, kur ir viņu tēvs. Kā rāda nākošie vārdi, šī ticēšana Jēzum nedrīks būt formāla, bet tai ir jātiek uzrādītai ar bērna dzīvi.
Bērni nedrīkst būt palaidīgi – burtiski, neglābjamības apsūdzībā. Bērni nedrīkst būt arī nepaklausīgi (tulkojams kā “nevaldīgs, nepakļauts”, līdzīgi ar “nolikt zem, pakļaut”). Tik tālu, cik bērnus skata attiecībās esošus tikai ar savu tēvu, šādas prasības attiecībā uz bērniem šodienas pasaulē kādiem var izklausīties nepieņemamas. Bet mums jāatceras, ka runa ir par to, ka bērni ir ticīgi. Un, ja Jēzus ir cilvēka dzīvē, tad viņš vai viņa saprot, ka tā ir glābšana no posta un vēl nepiedzīvotas grēka dzīves - neglābjamības, nevalāmības, no kuras visus pasargā Jēzus, kurš lieto arī vecākus.
7.-8. pants
Jo bīskapam jābūt nevainojamam kā Dieva namturim? – tas nozīmē, ka vārds bīskaps nozīmē pārraugs. Sk. arī 5.p., kas parāda, ka bīskapi bija tie paši presbiteri.
Jo ievada paskaidrojumu iepriekš izteiktajam norādījumam par bīskapa sievu un bērniem. Arī atkārtota vārda nevainojams lietošana rāda, ka tikko izteiktajam par sievu un bērniem ir ciešs sakars ar 7.p. sākuma skaidrojumu. Tas nozīmē, ka bīskapa spēja būt nevainojamam kā Dieva draudzes vadītājam ir cieši saistīta ar to, kāda ir viņa ģimenes situācija, jo tā ir Dieva draudze minimumā. Un, ņemot vērā, ka 1. gadsimtā daudzas draudzes pulcējās mājās, kur dzīvoja saime (kas ir lielāka par ģimeni), tad bīskapa spēja vadīt savu ģimeni saimes ietvaros dod pamatu tam, lai viņš spētu vadīt plašāku saimi.
Dieva namturim – tas ir termins, kur vārds bīskaps veidojas no nozīmes “nams, saime” un “likums”. Senajā pasaulē namturi darbojās kā mājsaimniecības pārraugi, kuriem saimes galva bija uzticēji dažādus pārraudzīšanas un lietu kārtošanas darbus. Draudze pieder Dievam, tāpēc katram tās vadītājam ir jābūt "nevainojamam" jeb "neapsūdzētam", jo viņu kvalitātes prasības nosaka Dievs.
Ne iedomīgam – šis nolieguma izteiciens, ko var salikt ar vārdiem, kas nozīmē “sev patīkošs” jeb “sev patīkamās” lietas (ar 3. personas vietniekvārdu, kas reiz tulkojas kā “sev”) un arī “bauda, iekare, spēcīgas alkas”. Bīskapu jeb draudzes ganu nedrīkst raksturot tas, ka viņš dzīvo sev un savai patikšanai, savu alku piepildīšanai.
9. pants
Draudzes ganam jābūt tādam, "kas cieši turas pie uzticamā vārda, kas ir saskaņā ar mācību." Tas parāda, ka vietējo draudžu ganiem ir jāzina mācība, kuru Jēzus mācīja (sk. Mt. 28:20a) un kas caur apustuļiem tika dota draudzei (Ef. 2:20). Tam visam ir nolūks: lai viņš būtu spējīgs darīt divas lietas: paskubināt veselīgu mācību (tulkots kā “mācība”) un atspēkot tos, kas runā pretim (tulkots arī kā “atspēkot” – t.i. pierādīt vainu, aizrādīt, atmaskot). Kā redzams šīs vēstules kontekstā, tas bija ļoti svarīgi.