11 Es jūs gan kristīju ar ūdeni uz atgriešanos no grēkiem, bet Tas, kas nāk pēc manis, ir spēcīgāks par mani; Tam es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.
12 Tam vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.
(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)
11.p. lietota μὲν … δὲ konstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārds βαπτίζω - iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.
11.p. Jēzus darbība tiek raksturota sekojoši: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Nākošais, proti, 12.p., kurā runa ir par divām grupām (kvieši, pelavas) un divām darbībām (kviešu sakrāšana, pelavu sadedzināšana), varētu likt domāt, ka arī 11.p. viena grupa cilvēku tiek iegremdēti Svētajā Garā, bet otra ugunī. Tie, kas tiek iegremdēti Svētajā Garā, tiek izglābti, bet tie, kas tiek iegremdēti ugunī, tiek sodīti.
Taču 11.p. rāda, ka viena un tā pati cilvēku grupa tiek uzrunāta ar “jūs”: “Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni”. Tāpēc un vēl citu sekojošu iemeslu dēļ varam domāt, ka 11.p. runā par vienu cilvēku grupu, proti, par tiem, kas tiek uzrunāti ar Jēzus atnākšanu gan no paša Jēzus, gan vēlāk caur vēsti par Jēzu. Savukārt 12.p. runā gan par tiem, kas tiek izglābti, gan par tiem, kas tiek sodīti.
Jēzus nākšana ir saistīta ar Svēto Garu. Bībelē ir tādas rakstvietas, kas par Svēto Garu runā saistībā ar Jauno derību un beigu laikiem. Joēla 3; Ecēh. 36; Jes. 32; Jer. 31:31-33.
Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas: ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּחבָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.
Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.
Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. - οὗ no ὅς) lietots, ievadot divas frāzes:
“Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”
“Tam (οὗ - kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”
Abi panti kopā pasaka, ka:
Jēzus kalpošana ir neizmērojami lielāka par Jāņa kalpošanu;
kopš Jēzus atnākšanas nevar būt neitralitāte attiecībā uz Viņu: vai nu cilvēki pieņem to, ko Svētais Gars caur Jēzu vai vēlāk caur evaņģēliju par Jēzu viņiem saka, vai arī cilvēki to noraida. Tie, kas pieņem, tiek šķīstīti, tie, kas nepieņem, tiek sodīti. Un pats Jēzus sasaistīja savu kalpošanu ar tiesas dienu, Jņ. 12:47.48:
47 Un, ja kāds Manus vārdus dzird un neievēro, Es to netiesāju; jo Es neesmu nācis pasauli tiesāt, bet pasauli atpestīt.
48 Kas Mani nievā un nepieņem Manus vārdus, tam jau ir savs tiesas spriedējs: Mans vārds, ko esmu runājis, spriedīs par viņu tiesu pastarā dienā.
Komentāri
(Paralēla rakstvieta šai ir Lk. 3:16.17.)
μὲν…δὲkonstrukcija, kuras doma ir: “no vienas puses …, bet no otras puses”. Tādā veidā Jānis pasaka, ka Viņa veiktai kristībai jeb pagremdei ir nozīme, taču tā ir neizmērojami mazāka salīdzinājumā ar To, kas nāk pēc viņa, un ar to, kādu kristību jeb pagremdi (lietots darbības vārdsβαπτίζω- iemērkt, pagremdēt) veiks Tas, kas nāk pēc viņa, proti, Jēzus.Jes. 4:4 runā par šķīstīšanas garu: “Kad Tas Kungs nomazgās Ciānas sievu un meitu nešķīstumus un iznīdēs Jeruzālemes vidū tās daudzos asinsgrēkus ar tiesas un šķīstīšanas garu …” Septuagintā (LXX) 4.p. beigas:
ἐν πνεύματι κρίσεως καὶ πνεύματι καύσεως, tulkojumā: “ar tiesas garu un sadedzināšanas garu”. Ebreju val. pēdējie vārdi arī nozīmē “ar dedzināšanas Garu” (וּבְר֥וּחבָּעֵֽר). Tādā veidā gan Gars, gan dedzināšana ir apvienoti vienā frāzē.Tāpēc varam domāt, ka 11.p. pagremdēšana Svētajā Garā un ugunī attiecas uz vienu un to pašu cilvēku grupu, proti, uz cilvēkiem, kurus uzrunā Jēzus, uz cilvēkiem, kas dzird evaņģēliju. Viņi tiek uzrunāti no Svētā Gara un sajūt iekšēju nemieru: Svētais Gars runā, bet viņu nepaklausība Dievam un grēku ieraudzīšana rada “dedzinošu” sajūtu viņos. Atsaucība evaņģēlijam ved pie tā, ka viņi tiek šķīstīti no grēkiem, viņos iemājo Dieva Svētais Gars un viņi iemanto mieru ar Dievu un no Dieva. Rezultātā vairs nav “dedzināšanas” sajūtas, kas bija saistītas ar grēku viņos un pretošanos Dievam. Par Svētā Gara darbības rezultātā izraisītu nemieru lasām Ap.d. 2:37. Caur Pētera sludināšanu darbojās Svētais Gars un daudzi cilvēki nespēja palikt tajā stāvoklī, kurā viņi atradās.
Tad 12.p. runā par taisnošanu un sodu atsevišķi no 11.p. izteiktās domas. Šajos pantos viens un tas pats attieksmes vietniekvārds (ģenetīvā, vīr. dz., viensk. -
οὗnoὅς) lietots, ievadot divas frāzes:οὗ- kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) es neesmu cienīgs kurpes nest, Viņš jūs kristīs ar Svēto Garu un ar uguni.”οὗ- kontekstā varētu tulkot “kam” jeb “kuram”) vēteklis rokā, un Viņš tīrīs Savu klonu, un Viņš sakrās Savus kviešus klētī, bet pelavas sadedzinās ar neizdzēšamu uguni.”Abi panti kopā pasaka, ka: