13 Tad atnesa bērniņus pie Viņa, ka Viņš tiem rokas uzliktu un Dievu lūgtu; bet mācekļi norāja tos.
14 Bet Jēzus sacīja: "Laidiet bērniņus un neliedziet tiem pie Manis nākt, jo tādiem pieder Debesu valstība."
15 Un Viņš tiem uzlika rokas un tad aizgāja no turienes.
Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." ( τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)
Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.
Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.
Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.
Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.
Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:
Rom. 7:9: “Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.”
Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.
5.Moz. 1:39: “Un jūsu mazie bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka tie kļūšot par laupījumu, un jūsu jaunie dēli, kas tolaik nemācēja atšķirt labu no ļauna, tie tur nonāks tanī vietā; Es viņiem šo zemi došu, un viņi to iegūs sev par īpašumu.”
Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.
Komentāri
Ko nozīmē frāze 14.p. beigās: "jo tādiem pieder Debesu valstība." (
τῶν γὰρ τοιούτων ἐστὶν ἡ βασιλεία τῶν οὐρανῶν.)Tā kā lietots vārds "tādiem", tad: vai tas nozīmē, ka nav runa par to, ka bērniem pieder debesu valstība, bet burtiski "tādiem" kā bērni? Kas nozīmētu, ka Jēzus izmanto šo situāciju, lai skaidrotu vispārēju patiesību un runā par tiem, kas ir kā bērni, kas pēc savas uztveres ir vientiesīgi un paļāvīgi. Tajā skaitā tad būtu gan bērni, gan pieaugši, kas vien atbilstu šādam raksturojumam.
Vai tomēr šeit varētu būt domāts, ka burtiski bērniem tiešām pieder debesu valstība.
Kontekstā lasām, ka pie Jēzus tika atnesti bērni. Mācekļi tos negribēja pielaist pie Jēzus, bet Jēzus sacīja, lai tos laiž pie Viņa un neliedz pie Viņa nākt. Vai tiešām Jēzus bija noguris, vai arī mācekļiem likās, ka Jēzum ir nopietnākas lietas darāmas nekā bērnu svētīšana un aizlūgšana par tiem? Nedomāju, ka tas bija tas, ko domāja mācekļi.
Iespējams, ka atbilde mācekļu domāšanai un rīcībai ir Jēzus skaidrojumā par to, kam pieder debesu valstība. No citām rakstvietām redzam, ka mācekļu uztvere par debesu valstību bija atšķirīga no Jēzus. Piem.: Mt. 20:20-28 - Cebedeja dēlu mātes lūgums; Lk. 24:21 - vīri, kas bija ceļā uz Emavu, apliecina, ka viņi bija cerējuši, ka Jēzus atpestīs Israēlu. Iespējams, ka mācekļi domāja, ka tā valstība, kuru Jēzus ir atnesis un uz ko viss iet, ir tāda, kurā būs burtiski jānodarbojas ar Israēla valsts uzcelšanu un vadīšanu. Un tādas lietas veic pieauguši cilvēki, nevis bērni.
Savukārt Jēzus atbilde mācekļiem tomēr iekļāva bērnus. Pirmkārt, protams, "tādiem" kā bērni ir tie, kas uztver lietas nevis tā kā mācekļi, kas, iespējams, burtiski sagaidīja Israēlas valsts atjaunošanu un vadīšanu, bet gan tādiem, kas paļāvīgi ļāva Jēzum vadīt viņus debesu valstības celšanā. Bet, otrkārt: tā kā bērni bija tie, kurus Jēzus pieņēma un neatraidīja, tad arī viņi ir tie, kam pieder debesu valstība. Sk. vēl dažas rakstvietas par bērniem:
Varam domāt, ka Pāvils no bērnības tika audzināts zināt bauslību (sk. Fil. 3:5.6). Tas nozīmē, ka viņš, iespējams, domāja to vecumu, kad “nāca bauslis” pie viņa saprašanas nozīmē. Tad viņš kļuva atbildīgs par savu rīcību.
Šis pants parāda, ka grēki, kuru dēļ daudzi cilvēki nomira tuksnesī un neiegāja apsolītajā zemē, netika pieskaitīti bērniem viņu jaunības dēļ.