Apustuļu kalpošanā centrālā persona bija Jēzus: sk. Mr. 6:12-13 par mācekļu kalpošanu un 14.p. „Viņa Vārds bija tapis zināms” (ne apustuļu vārdi, kaut gan, kā redzam 33.p., cilvēki viņus pazina). Apustuļi Jēzum izstāstīja visu, jo Jēzus bija viņus sūtījis – Jēzus bija viņu darba Kungs. Mācekļi bija gan darījuši (no ποιέω), gan mācījuši (no διδάσκω). Tas parāda, ka mācekļi no Jēzus jau bija pietiekoši saņēmuši arī mācības ziņā, lai mācītu citus. Viņiem pašiem vēl bija jāmācās, bet viņi jau bija iesaistīti mācīt arī citus. Varam domāt, ka mācībā arī centrāls bija Jēzus un Viņa skaidrojumi.
Jēzus vēlējās mācekļiem dot atpūtu, jo viņi bija neēduši un noguruši. Tas parāda Jēzus rūpes par Saviem mācekļiem. Darbs un atpūta ir savstarpēji saistīti; tur nav pretrunu.
Taču Jēzus un mācekļu kalpošana bija padarījusi viņus atpazīstamus un cilvēki tos ievēroja aizbraucam. Tādēļ arī viņi aizgāja viņiem priekšā.
Jēzum rūpēja cilvēku vajadzības: "... sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (34.p.) Saskaņā ar šo pantu, mācīšana (prezenta aktīva infinitīvs no διδάσκω) arī ir vajadzību apmierināšana. Vēlāk arī apustuļu un ganu uzdevums draudzē bija (un joprojām ir) mācīt cilvēkus.
Paēdināšanas brīnums sākās ar mācekļu rūpēm par cilvēkiem, lai tie varētu kaut kur iegādāties sev pārtiku un paēst. Taču tur, kur ir Jēzus, cilvēku vajadzības netiek apmierinātas viņus aizsūtot prom no Jēzus, bet gan saņemot Jēzus palīdzību. Taču mācekļiem bija jābūt iesaistītiem. Tas sākās ar Jēzus pavēli mācekļiem, sk. 37.p.: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Kā redzam no notikuma attīstības, risinājumu deva pats Jēzus, bet mācekļi tika iesaistīti.
Šis notikums nemāca nestrādāt vai nelietot dabīgus veidus, lai mums būtu darbs un dienišķā maize. Mēs nedrīkstam slinkot, sk. 2.Tes. 3:10-12, un mēs nedrīkstam strādāt ar zūdīšanos sk. Mt. 6:19-34; Ps. 127. Bet mums jāatceras, ka vienmēr tas ir Dievs, kurš par mums gādā.
Tur, kur Jēzus aicināja mācekļus atpūsties (31.p.), ieradās daudzi cilvēki, kas kļuva par mācekļiem nodomātās atpūtas līdzdalībniekiem. Jēzus nepārstāja strādāt. Sk. Jēzus sarunu ar mācekļiem citā gadījumā, Jņ. 4:31-34:
31 Pa to starpu mācekļi lūdza Viņu, sacīdami: „Rabi, ēd!”
32 Bet Viņš tiem sacīja: „Man ir ēdiens, ko ēst, ko jūs nepazīstat.”
33 Tad mācekļi sacīja cits citam: „Vai kāds Viņam atnesis ko ēst?”
34 Jēzus viņiem saka: „Mans ēdiens ir darīt Tā gribu, kas Mani sūtījis, un pabeigt Viņa darbu.”
Varbūt daļa no atpūtas, kas tika dāvināta mācekļiem, bija viņu iespēja klausīties Jēzus mācību kopā ar citiem. Un pēc tam, kaut arī viņi tika iesaistīti ēdiena izdalīšanā, arī paši mācekļi noteikti paēda lielisku maltīti.
Mt. 14:21 par šo pašu notikumu saka:
21 Un to, kas ēduši, bija ap pieci tūkstoši, neskaitot sievas un bērnus.
5000 (un pluss) paēdināšana bija unikāla iespēja Jēzus mācekļiem un visiem klātesošajiem cilvēkiem ieraudzīt Jēzū Dieva Dēlu. Dievs nemainās: tas pats Dievs, kas šeit vienā mirklī rada tik daudz maizi un zivis, ka tūkštošiem cilvēku tiek paēdināti, ir tas pats Dievs, kas radīja pasauli 6 dienās. Nav jāstrīdas par laika garumu radīšanas stāstā; ir jāredz viens un tas pats Dievs darbībā abos notikumos.
Ne Jēzus mācekļi (sk. Mr. 6:51.52 un 8:14-21), ne arī ļaudis (sk. Jāņa ev. 6.nod. par šo pašu notikumu), Jēzum veicot šo brīnumu, neieraudzīja Jēzus personā Dieva Dēlu. Tomēr mums šis notikums ir atstāts tieši ar šādu nolūku: lasi, dzirdi un tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls.
Komentāri
Apustuļu kalpošanā centrālā persona bija Jēzus: sk. Mr. 6:12-13 par mācekļu kalpošanu un 14.p. „Viņa Vārds bija tapis zināms” (ne apustuļu vārdi, kaut gan, kā redzam 33.p., cilvēki viņus pazina). Apustuļi Jēzum izstāstīja visu, jo Jēzus bija viņus sūtījis – Jēzus bija viņu darba Kungs. Mācekļi bija gan darījuši (no
ποιέω), gan mācījuši (noδιδάσκω). Tas parāda, ka mācekļi no Jēzus jau bija pietiekoši saņēmuši arī mācības ziņā, lai mācītu citus. Viņiem pašiem vēl bija jāmācās, bet viņi jau bija iesaistīti mācīt arī citus. Varam domāt, ka mācībā arī centrāls bija Jēzus un Viņa skaidrojumi.Jēzus vēlējās mācekļiem dot atpūtu, jo viņi bija neēduši un noguruši. Tas parāda Jēzus rūpes par Saviem mācekļiem. Darbs un atpūta ir savstarpēji saistīti; tur nav pretrunu.
Taču Jēzus un mācekļu kalpošana bija padarījusi viņus atpazīstamus un cilvēki tos ievēroja aizbraucam. Tādēļ arī viņi aizgāja viņiem priekšā.
Jēzum rūpēja cilvēku vajadzības: "... sirds Viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un Viņš sāka tos daudz mācīt.” (34.p.) Saskaņā ar šo pantu, mācīšana (prezenta aktīva infinitīvs no
διδάσκω) arī ir vajadzību apmierināšana. Vēlāk arī apustuļu un ganu uzdevums draudzē bija (un joprojām ir) mācīt cilvēkus.Paēdināšanas brīnums sākās ar mācekļu rūpēm par cilvēkiem, lai tie varētu kaut kur iegādāties sev pārtiku un paēst. Taču tur, kur ir Jēzus, cilvēku vajadzības netiek apmierinātas viņus aizsūtot prom no Jēzus, bet gan saņemot Jēzus palīdzību. Taču mācekļiem bija jābūt iesaistītiem. Tas sākās ar Jēzus pavēli mācekļiem, sk. 37.p.: “Dodiet jūs viņiem ēst.” Kā redzam no notikuma attīstības, risinājumu deva pats Jēzus, bet mācekļi tika iesaistīti.
Šis notikums nemāca nestrādāt vai nelietot dabīgus veidus, lai mums būtu darbs un dienišķā maize. Mēs nedrīkstam slinkot, sk. 2.Tes. 3:10-12, un mēs nedrīkstam strādāt ar zūdīšanos sk. Mt. 6:19-34; Ps. 127. Bet mums jāatceras, ka vienmēr tas ir Dievs, kurš par mums gādā.
Tur, kur Jēzus aicināja mācekļus atpūsties (31.p.), ieradās daudzi cilvēki, kas kļuva par mācekļiem nodomātās atpūtas līdzdalībniekiem. Jēzus nepārstāja strādāt. Sk. Jēzus sarunu ar mācekļiem citā gadījumā, Jņ. 4:31-34:
Varbūt daļa no atpūtas, kas tika dāvināta mācekļiem, bija viņu iespēja klausīties Jēzus mācību kopā ar citiem. Un pēc tam, kaut arī viņi tika iesaistīti ēdiena izdalīšanā, arī paši mācekļi noteikti paēda lielisku maltīti.
Mt. 14:21 par šo pašu notikumu saka:
5000 (un pluss) paēdināšana bija unikāla iespēja Jēzus mācekļiem un visiem klātesošajiem cilvēkiem ieraudzīt Jēzū Dieva Dēlu. Dievs nemainās: tas pats Dievs, kas šeit vienā mirklī rada tik daudz maizi un zivis, ka tūkštošiem cilvēku tiek paēdināti, ir tas pats Dievs, kas radīja pasauli 6 dienās. Nav jāstrīdas par laika garumu radīšanas stāstā; ir jāredz viens un tas pats Dievs darbībā abos notikumos.
Ne Jēzus mācekļi (sk. Mr. 6:51.52 un 8:14-21), ne arī ļaudis (sk. Jāņa ev. 6.nod. par šo pašu notikumu), Jēzum veicot šo brīnumu, neieraudzīja Jēzus personā Dieva Dēlu. Tomēr mums šis notikums ir atstāts tieši ar šādu nolūku: lasi, dzirdi un tici, ka Jēzus ir Dieva Dēls.