11 Un, ja kādā vietā jūs nedz pieņems, nedz jūs klausīs, tad izeita no turienes un nokratait pīšļus no savām kājām viņiem par liecību.
Šis pants runā par kalpošanas robežu: tā ir cilvēku neatsaucība evaņģēlijam par Jēzu (sk. 14.p., kas liek domāt, ka mācekļi kalpoja Jēzus vārdā, kas tad bija tas vārds (ὄνομα – vārds, angl. name), par kuru runāja).
Tas nozīmē, ka brīdis un laiks, kad pārstāt kalpot, ir nevis kalpotāja bailes, nemācēšana vai kas cits, bet to cilvēku negatīvā attieksme, kuriem tu sludini vai liecini. Arī Pāvilam bija bailes (Ef. 6:18.19), sludināt un kalpot ir jāmācās (2.Tim. 2:2; 2.Pēt. 3:16). Valsts vara vai atsevišķi cilvēki arī ne vienmēr būs draudzīgi evaņģēlijam par Jēzu (sk. dažādus piemērus Ap.d. grāmatā).
Atraidīšana ir daļa no kristīgās dzīves pieredzes. Jēzus pats to bija piedzīvojis, sk. Lk. 4.nod. Nācaretē. Cauri visai kristīgās baznīcas vēsturei kristiešu vēsti daudzi ir atraidījuši. Tas nav nekas jauns. Atraidīšana var būt iemesls, lai pārtrauktu kalpošanu kādā vietā, bet tas nav iemesls, lai vispār pārtrauktu nest liecību par Jēzu.
Pīšļu nokratīšana bija tradicionāla jūdu rīcība, lai parādītu savu nicinājumu pret pagāniem jeb cittautiešiem: kad jūdi atgriezās savā zemē, viņi uz robežas nokratīja putekļus no sevis, tā parādot savu nicinājumu pret cittautiešiem. Apustuļiem tā rīkojoties pret tiem jūdiem, kas nepieņems vēsti par Jēzu, nozīmēs, ka šie jūdi ir atraidījuši Dieva labvēlību. Vienlaikus apustuļi parādīs, ka viņi, pārstāvot Jēzu, ir Dieva labvēlības pusē. Mums nav jāļaujas sevis žēlošanai, sevis noniecināšanai vai pat sātana apsūdzībām par mūsu neatbilstību liecināt. Jēzus dotā norāde par putekļu nokratīšanu no savām kājām par liecību tiem, kas nepieņēma liecību par Jēzu, ir skaidra norāde, ka atbildība ir to pusē, kas nepieņem Jēzu. Protams, mēs esam atbildīgi par savu stāju un lai runātā saturs uzrādītu patiesību par Jēzu, bet mēs nevaram ietekmēt cilvēku izvēli uzklausīt vai neuzklausīt evaņģēliju.
Komentāri
Šis pants runā par kalpošanas robežu: tā ir cilvēku neatsaucība evaņģēlijam par Jēzu (sk. 14.p., kas liek domāt, ka mācekļi kalpoja Jēzus vārdā, kas tad bija tas vārds (
ὄνομα– vārds, angl. name), par kuru runāja).Tas nozīmē, ka brīdis un laiks, kad pārstāt kalpot, ir nevis kalpotāja bailes, nemācēšana vai kas cits, bet to cilvēku negatīvā attieksme, kuriem tu sludini vai liecini. Arī Pāvilam bija bailes (Ef. 6:18.19), sludināt un kalpot ir jāmācās (2.Tim. 2:2; 2.Pēt. 3:16). Valsts vara vai atsevišķi cilvēki arī ne vienmēr būs draudzīgi evaņģēlijam par Jēzu (sk. dažādus piemērus Ap.d. grāmatā).
Atraidīšana ir daļa no kristīgās dzīves pieredzes. Jēzus pats to bija piedzīvojis, sk. Lk. 4.nod. Nācaretē. Cauri visai kristīgās baznīcas vēsturei kristiešu vēsti daudzi ir atraidījuši. Tas nav nekas jauns. Atraidīšana var būt iemesls, lai pārtrauktu kalpošanu kādā vietā, bet tas nav iemesls, lai vispār pārtrauktu nest liecību par Jēzu.
Pīšļu nokratīšana bija tradicionāla jūdu rīcība, lai parādītu savu nicinājumu pret pagāniem jeb cittautiešiem: kad jūdi atgriezās savā zemē, viņi uz robežas nokratīja putekļus no sevis, tā parādot savu nicinājumu pret cittautiešiem. Apustuļiem tā rīkojoties pret tiem jūdiem, kas nepieņems vēsti par Jēzu, nozīmēs, ka šie jūdi ir atraidījuši Dieva labvēlību. Vienlaikus apustuļi parādīs, ka viņi, pārstāvot Jēzu, ir Dieva labvēlības pusē. Mums nav jāļaujas sevis žēlošanai, sevis noniecināšanai vai pat sātana apsūdzībām par mūsu neatbilstību liecināt. Jēzus dotā norāde par putekļu nokratīšanu no savām kājām par liecību tiem, kas nepieņēma liecību par Jēzu, ir skaidra norāde, ka atbildība ir to pusē, kas nepieņem Jēzu. Protams, mēs esam atbildīgi par savu stāju un lai runātā saturs uzrādītu patiesību par Jēzu, bet mēs nevaram ietekmēt cilvēku izvēli uzklausīt vai neuzklausīt evaņģēliju.