17 Un Jēzus, to dzirdējis, uz tiem saka: “Veseliem ārsta nevajag, bet neveseliem. Es neesmu nācis aicināt (atgriezties no grēkiem) taisnus, bet grēciniekus.
Jēzus negaidīja, lai mācekļi, kuri tika izjautāti, atbildētu; Viņš pats atbildēja. Tādā veidā Viņš aizstāvēja Savus mācekļus un, varam domāt, parādīja, ka jautātājiem nevajadzēja tikai atbildi, bet ka viņiem bija vajadzīgs rēķināties ar to, kas dod viņiem atbildi.
Jēzus sākumā lieto vienkāršu ilustrāciju, kuru neviens nevar apstrīdēt. Tad Viņš apliecina patiesību, kuru šī ilustrācija skaidro. Tādā veidā no vispār zināmā un visiem saprotamā Jēzus šos reliģiozos cilvēkus aizveda pie tās patiesības apliecinājuma, ko Viņš pats izdzīvoja un pret ko vairs nevarēja iebilst.
Grieķu val. nav frāze “atgriezties no grēkiem”.
Ja arī šo rakstu mācītāju domām kaut nedaudz bija izgājis cauri tas, ko atspoguļo farizeja Nikodēma sacītais, kas bija no jūdu valdības pārstāvjiem, proti: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis” (Jņ. 3:2, Nikodēms runāja daudzskaitlī), tad viņiem Jēzus vārdi, ka Viņš nav nācis “aicināt taisnus, bet grēciniekus” varēja būt neizprotami. Jēzus, kuram nevarēja uzrādīt nevienu grēku (Jes. 53:9: “nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē”), bija kopā ar tiem, kas bija grēcinieki, un aicināja pie Dieva tos, kas kā grēcinieki neatbilda dievbijīgo uzskatiem, standartiem, vērtībām un pārliecībai.
Par taisniem Bībele sauc cilvēkus, kas meklē Dievu no visas sirds un cenšas dzīvot pēc Dieva likumiem (sk. Lk. 1:6 raksturojumu par Cahariju un Elizabeti). Grēcinieki bija tie, kas to nedarīja un, varam domāt, pat netēloja, ka to dara. Varam domāt, ka par tādu cilvēku aicināšanu runāja Jēzus.
Komentāri
Jēzus negaidīja, lai mācekļi, kuri tika izjautāti, atbildētu; Viņš pats atbildēja. Tādā veidā Viņš aizstāvēja Savus mācekļus un, varam domāt, parādīja, ka jautātājiem nevajadzēja tikai atbildi, bet ka viņiem bija vajadzīgs rēķināties ar to, kas dod viņiem atbildi.
Jēzus sākumā lieto vienkāršu ilustrāciju, kuru neviens nevar apstrīdēt. Tad Viņš apliecina patiesību, kuru šī ilustrācija skaidro. Tādā veidā no vispār zināmā un visiem saprotamā Jēzus šos reliģiozos cilvēkus aizveda pie tās patiesības apliecinājuma, ko Viņš pats izdzīvoja un pret ko vairs nevarēja iebilst.
Grieķu val. nav frāze “atgriezties no grēkiem”.
Ja arī šo rakstu mācītāju domām kaut nedaudz bija izgājis cauri tas, ko atspoguļo farizeja Nikodēma sacītais, kas bija no jūdu valdības pārstāvjiem, proti: “Rabi, mēs zinām, ka Tu esi Mācītājs, no Dieva nācis” (Jņ. 3:2, Nikodēms runāja daudzskaitlī), tad viņiem Jēzus vārdi, ka Viņš nav nācis “aicināt taisnus, bet grēciniekus” varēja būt neizprotami. Jēzus, kuram nevarēja uzrādīt nevienu grēku (Jes. 53:9: “nekādu netaisnību viņš nebija darījis un viltības nebija viņa mutē”), bija kopā ar tiem, kas bija grēcinieki, un aicināja pie Dieva tos, kas kā grēcinieki neatbilda dievbijīgo uzskatiem, standartiem, vērtībām un pārliecībai.
Par taisniem Bībele sauc cilvēkus, kas meklē Dievu no visas sirds un cenšas dzīvot pēc Dieva likumiem (sk. Lk. 1:6 raksturojumu par Cahariju un Elizabeti). Grēcinieki bija tie, kas to nedarīja un, varam domāt, pat netēloja, ka to dara. Varam domāt, ka par tādu cilvēku aicināšanu runāja Jēzus.