13 Un Viņš bija tuksnesī četrdesmit dienas, un sātans Viņu kārdināja, un Viņš bija pie zvēriem, un eņģeļi Viņam kalpoja.
Jēzus ir gājis to ceļu kārdināšanās un pārbaudījumos, ko ejam mēs katrs, un Viņš uzvarēja. Kārdināšanas un pārbaudījumi mūsu dzīvē nav nekas neparasts, jo tāda ir cilvēku pieredze šajā pasaulē. Un arī Jēzus piedzīvoja to pašu, ko piedzīvo katrs cilvēks. Ebr. 2:17.18:
17 Tāpēc Viņam visās lietās bija jātop brāļiem līdzīgam, lai par tiem varētu iežēloties un būtu uzticams augstais priesteris Dieva priekšā salīdzināt tautas grēkus.
18 Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti.
Tas pats Svētais Gars, kas tikko bija nācis pār Jēzu, aizveda Jēzu tuksnesī. Tas nozīmē, ka tā bija Dieva vadība, Kas tikko bija pasludinājis par Savu Dēlu: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.” (11.p.) Kaut arī Jēzus bija Dieva mīļais Dēls, tai pat laikā notikumi tuksnesī 40 dienas rāda, ka Viņa misija nebija piepacelts un izpušķots brīnums. Jēzus misija bija ļoti smaga, jo Viņš bija paša Dieva Dēls, kas, būdams šķīsts un nevainīgs, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, piedzīvoja sātana kārdināšanas, lai Viņu novērstu no Viņa misijas un padarītu nederīgu šķīsta upura nāvei pie krusta Golgātā par cilvēces grēkiem.
Jēzus tikko kristībā Sevi bija identificējis ar grēciniekiem. Un tā kā Jēzus sevi pielīdzināja grēciniekiem, tad šeit īsumā pateikts tas, ar ko Viņam bija jāsastopas.
13.p. Marks īsi un konkrēti apraksta to, kas notika:
sātans Jēzu kārdināja tuksnesī. Grieķu val. parāda, ka sātana kārdināšanas tiešā veidā ir saistītas ar to, ka Jēzus bija tuksnesī. 40 dienu nošķirtība no visa un visiem nepadarīja Jēzus uzturēšanos tuksnesī par aiziešanu no visa. Gluži pretēji: Matejs un Lūka savos evaņģēlijos, detalizētāk atstāstot to, kā Jēzus tika kārdināts tuksnesī (sk. 4.nod. katrā no minētajiem evaņģēlijiem), parāda Jēzus uzticību Dievam. Kad cilvēki ņem laiku prom no citiem, tad dažkārt tā ir sevis likšana pirmajā vietā, savu vēlmju piepildīšana. Bet Jēzus meklēja piepildīt Dieva gribu.
Jēzus bija pie zvēriem. Šī norāde varētu nozīmēt to, ka Jēzus bija tur, kur nebija cilvēki, jo zvēru piepildīta zeme VD ir tā, kur nedzīvo cilvēki. Bet VD rāda arī to, ka zvēri bija tur, kur Dieva soda dēļ vairs nedzīvoja cilvēki. Tādā gadījumā ar šiem vārdiem varētu būt norādīta Jēzus uzturēšanās vietās, kas liecināja par Dieva sodu (2.Moz. 23:29; Jer. 10:22; sk. arī Cef. 2:13-15).
Eņģeļi Jēzum kalpoja. Eņģeļu saistība ar Jēzus dzīvi pieminēta dažās vietās. Piem., saistībā ar Jēzus dzimšanu un agro bērnību (Mt. 1. un 2.nod.; Lk. 1. un 2.nod.). Tad šeit Mr. 1:13. Arī Ģetzemanes dārzā Lk. 22:43. Tādā veidā mums tiek dots ieskatīties tajā, kā Dievs ir visā klātesošs un visu kontrolē un vada.
Komentāri
Jēzus ir gājis to ceļu kārdināšanās un pārbaudījumos, ko ejam mēs katrs, un Viņš uzvarēja. Kārdināšanas un pārbaudījumi mūsu dzīvē nav nekas neparasts, jo tāda ir cilvēku pieredze šajā pasaulē. Un arī Jēzus piedzīvoja to pašu, ko piedzīvo katrs cilvēks. Ebr. 2:17.18:
Tas pats Svētais Gars, kas tikko bija nācis pār Jēzu, aizveda Jēzu tuksnesī. Tas nozīmē, ka tā bija Dieva vadība, Kas tikko bija pasludinājis par Savu Dēlu: “Tu esi Mans mīļais Dēls, uz Tevi Man ir labs prāts.” (11.p.) Kaut arī Jēzus bija Dieva mīļais Dēls, tai pat laikā notikumi tuksnesī 40 dienas rāda, ka Viņa misija nebija piepacelts un izpušķots brīnums. Jēzus misija bija ļoti smaga, jo Viņš bija paša Dieva Dēls, kas, būdams šķīsts un nevainīgs, pilnīgs Dievs un pilnīgs cilvēks, piedzīvoja sātana kārdināšanas, lai Viņu novērstu no Viņa misijas un padarītu nederīgu šķīsta upura nāvei pie krusta Golgātā par cilvēces grēkiem.
Jēzus tikko kristībā Sevi bija identificējis ar grēciniekiem. Un tā kā Jēzus sevi pielīdzināja grēciniekiem, tad šeit īsumā pateikts tas, ar ko Viņam bija jāsastopas.
13.p. Marks īsi un konkrēti apraksta to, kas notika: