57 Un, tiem aizejot, viens uz ceļa Viņam sacīja: "Es Tev iešu līdzi, lai kurp Tu ietu."
58 Bet Jēzus uz viņu sacīja: "Lapsām ir alas un putniem apakš debess ligzdas, bet Cilvēka Dēlam nav kur nolikt Savu galvu."
59 Un uz kādu citu Viņš sacīja: "Nāc Man līdzi!" Bet tas sacīja: "Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu."
60 Bet Jēzus uz to sacīja: "Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus, bet tu ej un sludini Dieva valstību!"
61 Un atkal kāds cits teica: "Kungs, es Tev iešu līdzi, bet atļauj man papriekš atvadīties no tiem, kas ir manā mājā."
62 Bet Jēzus uz to sacīja: "Neviens, kas savu roku liek pie arkla un skatās atpakaļ, neder Dieva valstībai."
No iepriekšējā konteksta: tikko Jēzus bija atraidījis Jēkaba un Jāņa priekšlikumu lietot spēku un varu, lai pierādītu Savu vietu tā laika sabiedrībā un pasaulē. Šīs sekojošās sarunas parādīja, kādu dzīvi Viņš ir atnācis dzīvot un uz kādu Viņš aicina arī savu sekotājus, proti, dzīvot grūtu un pašaizliedzīgu dzīvi.
Sarunā ar pirmo cilvēku (57.,58.p.) Jēzus māca, ka sekošana Viņam nozīmē grūtības. Tas prasa gatavību atstāt komfortu. Jēzus vārdi, acīmredzot, raksturoja Jēzus dzīves pieredzi (sk. arī dažus pantus iepriekš, 52.,53.p.).
Cilvēks, kurš šeit minēts, pats izvēlējās uzrunāt Jēzu. Viņš kaut ko zināja par Jēzu, iespējams, viņš bija arī dzirdējis Viņa mācību un redzējis Viņa darbus. Uz šī cilvēka lielo apņemšanos: „lai kurp Tu ietu”, Jēzus deva atbildi, no kuras varam noprast, ka visur, kur Jēzus iet, viņam ir grūtības. Jēzus šim cilvēkam neatteica, bet lika apdomāt sekošanas cenu. Nav runa par to, ka komforta atstāšana ir prasība, bet Jēzus saka, ka tas tā vienkārši notiek: Viņa sekotājam jārēķinās, ka dabīga atpūta netiek prognozēta vai arī cilvēki to nevēlēsies pieņemt un atbalstīt. Arī ap. Pāvila pieredze rāda, ka sekošana ir saistīta ar grūtībām un vajāšanām (sk. Ap.d.; 2.Kor.; sk. arī Jēzus mācību Mt. 7:13.14.).
Sarunā ar otro cilvēku (Lk. 9:59.60) Jēzus atklāj vajadzību sakārtot prioritātes un proti: pirmajā vietā nav ģimene, bet Dieva valstības sludināšana.
Šoreiz Jēzus ir aicinātājs. Iemesls, kas šim otrajam cilvēkam kavēja pilnīgi izšķirties par sekošanu Jēzum, bija tas, ka viņš sajuta lielāku atbildību saimes jeb ģimenes priekšā nekā Jēzus priekšā: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” (59.p.)
Šis vīrs lūdza sev atļauju kaut kam, kas pirmajā brīdī izklausās pieklājīgi pret savu ģimeni. Varētu būt divi iespējamie varianti: vai nu tēvs ir tikko miris, vai arī tas mirs tuvākā vai tālākā nākotnē. Lai kā tas būtu, šim vīram bija jārūpējas par tēva apglabāšanu.
Jēzus norādījums dalās divās daļās, proti: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus,” kam pretī ir “bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Otrā daļa viennozīmīgi būtu paklausība Jēzus nolūkiem, bet šī cilvēka gadījumā tā iespējama tikai tad, ja tas paklausa arī pirmajai daļai.
Gribās jau vienkārši iet un sludināt, bet: kas ir tas, kas “jāatļauj” darīt citiem jeb kas jāatstāj? Kas ir miroņi, kuru ziņā jāatstāj tēva apglabāšana? Jo varētu būt, ka minēto miroņu klātbūtne ir traucējoša Dieva valstības sludināšanai.
Noteikti, ka tie nav miroņi burtiski, jo tad tas nebūtu iespējams. No konteksta varam domāt, ka miroņi ir saime, kas nenodarbosies ar Dieva valstības sludināšanu vai pat to traucēs. Tātad katrs, kas nedarīs to, ko Jēzus pavēl un ko Jēzus pavēl darīt šim vīram, ir mironis: katrs, kas neseko Jēzum, kas neatstāj citus nesekotājus - miroņus - viņu darīšanās un kas neiet sludināt Dieva valstību.
Mr. 10:29.30:
29 Jēzus teica: "Patiesi Es jums saku: neviena nav, kas atstājis namu vai brāļus, vai māsas, vai māti, vai tēvu, vai bērnus, vai tīrumus Manis un evaņģēlija dēļ,
30 kas nedabūtu simtkārtīgi jau šinī laikā namus un brāļus, un māsas, un mātes, un bērnus, un tīrumus, kaut arī ar vajāšanām, un nākošā laikā mūžīgu dzīvību.”
Atstāšanas ieguvums ir Jēzus un Viņa evaņģēlijs. Zaudēt var to, kas šajā pasaulē ir dārgs un kas ieskauj ikvienu cilvēku, - kas ir viņa dzīvesvide. Ieguvums: 100-kārtīga dzīvesvide, bet ar vajāšanām (grieķu val. nav “kaut arī ar vajāšanām”, bet ir tikai “ar vajāšanām”).
Šāda izvēle starp Jēzu un visu citu nav nekas jauns Jēzum, bet mums liels izaicinājums. Sk. Lk. 14:25-35.
Sludināt Dieva valstību nozīmē pasludināt Dieva valdīšanu, kādu to atspoguļo Jēzus dzīve un mācība, kā arī Dieva valdīšanu, kādu to atklāj visa Bībele.
Tie, kas Jēzu neliek pirmajā vietā, lai rūpējas par sevi un līdzīgiem, bet šis cilvēks ir aicināts uz ko lielāku: sludināt Dieva valstību. Tas nozīmē, ka pat mūsu vistuvākajās attiecībās - attiecībās ar ģimeni, Jēzus un Dieva valstības pasludināšana ir pirmajā vietā.
Sarunā ar trešo cilvēku (Lk. 9:61.62) Jēzus norāda, ka sekošana Viņam nav iespējama, ja cilvēks vairāk pieķeras pagātnei nekā Jēzum.
Šo pēdējo Jēzus brīdināja par to, ka nedrīkst ar nožēlu atstāt līdzšinējo dzīvi (par to liek domāt atvadu rīkošana, 61.p.), - jo tad šis cilvēks skatās uz pagātni kā zaudējumu un neredz sekošanu Jēzum kā ieguvumu. Rodas iespaids, ka šis cilvēks vēlas nosvinēt iepriekšējo dzīvi.
Uzņemšanās sekot Jēzum nav savienojama ar pieķeršanos pagātnei. Jēzus lietotais salīdzinājums ir spēcīgs, jo tas, kurš arot lauku, skatās atpakaļ, dzen nevis taisnu, bet šķību vagu.
Patiesa sekošana Jēzum ir iespējama tikai tad, ja to redzam kā lielāku ieguvumu salīdzinot ar to, ko atstājam aiz sevis. Tam, kas seko Jēzum, ir jānovērtē Jēzus valdīšana pār viņa dzīvi un Jēzus ienākšana viņa dzīvē kā vislielākais iespējamais ieguvums.
Komentāri
No iepriekšējā konteksta: tikko Jēzus bija atraidījis Jēkaba un Jāņa priekšlikumu lietot spēku un varu, lai pierādītu Savu vietu tā laika sabiedrībā un pasaulē. Šīs sekojošās sarunas parādīja, kādu dzīvi Viņš ir atnācis dzīvot un uz kādu Viņš aicina arī savu sekotājus, proti, dzīvot grūtu un pašaizliedzīgu dzīvi.
Sarunā ar pirmo cilvēku (57.,58.p.) Jēzus māca, ka sekošana Viņam nozīmē grūtības. Tas prasa gatavību atstāt komfortu. Jēzus vārdi, acīmredzot, raksturoja Jēzus dzīves pieredzi (sk. arī dažus pantus iepriekš, 52.,53.p.).
Cilvēks, kurš šeit minēts, pats izvēlējās uzrunāt Jēzu. Viņš kaut ko zināja par Jēzu, iespējams, viņš bija arī dzirdējis Viņa mācību un redzējis Viņa darbus. Uz šī cilvēka lielo apņemšanos: „lai kurp Tu ietu”, Jēzus deva atbildi, no kuras varam noprast, ka visur, kur Jēzus iet, viņam ir grūtības. Jēzus šim cilvēkam neatteica, bet lika apdomāt sekošanas cenu. Nav runa par to, ka komforta atstāšana ir prasība, bet Jēzus saka, ka tas tā vienkārši notiek: Viņa sekotājam jārēķinās, ka dabīga atpūta netiek prognozēta vai arī cilvēki to nevēlēsies pieņemt un atbalstīt. Arī ap. Pāvila pieredze rāda, ka sekošana ir saistīta ar grūtībām un vajāšanām (sk. Ap.d.; 2.Kor.; sk. arī Jēzus mācību Mt. 7:13.14.).
Sarunā ar otro cilvēku (Lk. 9:59.60) Jēzus atklāj vajadzību sakārtot prioritātes un proti: pirmajā vietā nav ģimene, bet Dieva valstības sludināšana.
Šoreiz Jēzus ir aicinātājs. Iemesls, kas šim otrajam cilvēkam kavēja pilnīgi izšķirties par sekošanu Jēzum, bija tas, ka viņš sajuta lielāku atbildību saimes jeb ģimenes priekšā nekā Jēzus priekšā: “Atļauj man papriekš noiet un apglabāt savu tēvu.” (59.p.)
Šis vīrs lūdza sev atļauju kaut kam, kas pirmajā brīdī izklausās pieklājīgi pret savu ģimeni. Varētu būt divi iespējamie varianti: vai nu tēvs ir tikko miris, vai arī tas mirs tuvākā vai tālākā nākotnē. Lai kā tas būtu, šim vīram bija jārūpējas par tēva apglabāšanu.
Jēzus norādījums dalās divās daļās, proti: “Ļauj miroņiem apglabāt savus miroņus,” kam pretī ir “bet tu ej un sludini Dieva valstību!” Otrā daļa viennozīmīgi būtu paklausība Jēzus nolūkiem, bet šī cilvēka gadījumā tā iespējama tikai tad, ja tas paklausa arī pirmajai daļai.
Gribās jau vienkārši iet un sludināt, bet: kas ir tas, kas “jāatļauj” darīt citiem jeb kas jāatstāj? Kas ir miroņi, kuru ziņā jāatstāj tēva apglabāšana? Jo varētu būt, ka minēto miroņu klātbūtne ir traucējoša Dieva valstības sludināšanai.
Noteikti, ka tie nav miroņi burtiski, jo tad tas nebūtu iespējams. No konteksta varam domāt, ka miroņi ir saime, kas nenodarbosies ar Dieva valstības sludināšanu vai pat to traucēs. Tātad katrs, kas nedarīs to, ko Jēzus pavēl un ko Jēzus pavēl darīt šim vīram, ir mironis: katrs, kas neseko Jēzum, kas neatstāj citus nesekotājus - miroņus - viņu darīšanās un kas neiet sludināt Dieva valstību.
Atstāšanas ieguvums ir Jēzus un Viņa evaņģēlijs. Zaudēt var to, kas šajā pasaulē ir dārgs un kas ieskauj ikvienu cilvēku, - kas ir viņa dzīvesvide. Ieguvums: 100-kārtīga dzīvesvide, bet ar vajāšanām (grieķu val. nav “kaut arī ar vajāšanām”, bet ir tikai “ar vajāšanām”).
Šāda izvēle starp Jēzu un visu citu nav nekas jauns Jēzum, bet mums liels izaicinājums. Sk. Lk. 14:25-35.
Sludināt Dieva valstību nozīmē pasludināt Dieva valdīšanu, kādu to atspoguļo Jēzus dzīve un mācība, kā arī Dieva valdīšanu, kādu to atklāj visa Bībele.
Tie, kas Jēzu neliek pirmajā vietā, lai rūpējas par sevi un līdzīgiem, bet šis cilvēks ir aicināts uz ko lielāku: sludināt Dieva valstību. Tas nozīmē, ka pat mūsu vistuvākajās attiecībās - attiecībās ar ģimeni, Jēzus un Dieva valstības pasludināšana ir pirmajā vietā.
Sarunā ar trešo cilvēku (Lk. 9:61.62) Jēzus norāda, ka sekošana Viņam nav iespējama, ja cilvēks vairāk pieķeras pagātnei nekā Jēzum.
Šo pēdējo Jēzus brīdināja par to, ka nedrīkst ar nožēlu atstāt līdzšinējo dzīvi (par to liek domāt atvadu rīkošana, 61.p.), - jo tad šis cilvēks skatās uz pagātni kā zaudējumu un neredz sekošanu Jēzum kā ieguvumu. Rodas iespaids, ka šis cilvēks vēlas nosvinēt iepriekšējo dzīvi.
Uzņemšanās sekot Jēzum nav savienojama ar pieķeršanos pagātnei. Jēzus lietotais salīdzinājums ir spēcīgs, jo tas, kurš arot lauku, skatās atpakaļ, dzen nevis taisnu, bet šķību vagu.
Patiesa sekošana Jēzum ir iespējama tikai tad, ja to redzam kā lielāku ieguvumu salīdzinot ar to, ko atstājam aiz sevis. Tam, kas seko Jēzum, ir jānovērtē Jēzus valdīšana pār viņa dzīvi un Jēzus ienākšana viņa dzīvē kā vislielākais iespējamais ieguvums.