9 Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību:
10 "Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs - muitnieks.
11 Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki - laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks.
12 Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem.
13 Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!
14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts."
9.pants atklāj līdzības mērķauditoriju.
Farizeji un muitnieki bija cilvēki, kas atspoguļoja diametrāli pretēju staigāšanu Dieva ceļos, pretēju dzīvesveidu un viņu uzvedība izsauca diametrāli pretēju reakciju no cilvēku puses.
“Lai uztvertu šīs līdzības spēku šodien, tad par šo tēlu vietā varētu iztēloties kā visaktīvāko diakonu vai svētdienskolas skolotāju iepretī narkotiku tirgonim, geju aktīvistam vai negodīgam politiķim.”
Craig S. Keener (The IVP Bible Background Commentary, 239.lpp.)
No šīs līdzības uzzinām, ka viņi abi atspoguļoja ļoti atšķirīgus priekšstatus par Dievu un par sevi. Nenoliedzami, viņi abi bija dzirdējuši kaut ko par Dievu vai no Dieva, taču viņu reakcijas bija ļoti atšķirīgas.
Farizeji bija tā laika reliģiskās dzīves priekšzīmīgākie cilvēki. Viņi centās darīt Dieva gribu, pildot dažādus gan Dieva noteiktus, gan cilvēku izdomātus likumus. Viņu dedzību atspoguļo arī šī farizeja lūgšana Dievam. Cilvēki viņus uzlūkoja ar lielu apbrīnu un cieņu. Viņi bija reliģiskās un morālās dzīves paraugi. Farizejs uzskaitīja visu, kā viņš lietas redzēja. Pie tam, viņš sāka ar pateicību Dievam! Izskatās, ka viņš savu dievbijību pat nepierakstīja sev - kā savu nopelnu, bet kā Dieva nopelnu. Tomēr tur bija liela problēma: farizejs sevi salīdzināja ar citiem cilvēkiem un uz viņu fona jutās labi.
1.gs. laikā muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licenzes nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) g.v.; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem(1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda gan par to, ka viņi kā savas tautas pārstāvji strādāja pakļāvēju romiešu labā, gan arī tādēļ, ka viņi krāpās. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija grēcinieki. Līdz ar to muitniekiem ne tikai bija slikta slava, bet tā daudzos gadījumos bija pamatota. Lk. 3.nod. lasām, ka muitnieki prasīja Jānim Kristītājam pēc padoma, proti, kā dzīve atspoguļotu viņu atgriešanos no grēkiem. Jāņa Kristītāja atbilde bija: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." (Lk. 3:13) Tas nozīmē, ka viņiem bija raksturīgi to darīt. Lk. 19:8 lasām, ka virsmuitnieks Caķejs atzīstas Jēzum naudas izspiešanā.
Šodien tādi cilvēki būtu tā sabiedrības daļa, kas tiktu uzlūkoti kā tautas nodevēji, blēži, krāpnieki un sava labuma meklētāji uz citu rēķina. Cilvēki viņus nīstu un viņi zinātu, ka viņus nīst. Bet neskatoties uz to, viņi turpinātu darīt to, ko viņi dara.
Muitnieka lūgšanas veids un saturs rāda lielu izmisumu un sava grēcīguma apziņu Dieva priekšā. Toreiz Dieva lūgšana ar atvērtām acīm uz debesīm, ar paceltām rokām bija izplatīts lūgšanas veids, bet muitnieks rīkojās pretēji. Pie tam sišana pa krūtīm rāda lielas skumjas, šajā gadījumā – par saviem grēkiem. Muitnieks neuzskaitīja neko no tā, ko viņš bija darījis – labu vai sliktu. Viņš jutās slikti, jo salīdzināja sevi ar Dievu, kurš ir svēts un nesalīdzināmi pārāks par jebkuru no mums.
Jēzus vērtējums par šiem vīriem atrodams 14.p.:
14 Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.
Abi vīri saņēma Dieva spriedumu, kas atklāta Jēzus divējādi izteiktos vārdos:
1. “... viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru.”
Muitnieku Dievs taisnoja, bet farizeju nē. Ko nozīmē taisnošana? Protams, tajā laikā Jēzus vēl nebija nomiris par cilvēku grēkiem, līdz ar to pilnīgāku priekšstatu mēs saņemam tikai pēc tam. Tomēr varam ieskatīties Gal. 2:16, kas bija arī viens no svarīgiem Bībeles pantiem reformācijas laikā: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”
Taisnošana ir Dieva darbs, kad Dievs pasludina cilvēku par taisnotu, neturot pret viņu vairs nevienu apsūdzību. Šajā līdzībā muitnieks saņem Dieva pasludinājumu par to, ka viņš ir taisnots: Dievs pret viņu vairs neizvirza apsūdzību, viņa vaina ir noņemta. Farizejs šādu pasludinājumu nesaņēma.
Mutinieks Dieva priekšā meklējam saņemt Viņa žēlastību, ko Dievs viņam dāvināja. Farizejs, kurš taču arī bija grēcinieks, uzskaitīja savus sasniegumus un, varam saprast, netika Dieva taisnots.
2. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
Paaugstināšanās notiek uz kādu standartu fona. Mēs nevarētu teikt, ka cilvēks to dara vai vispār dara kaut ko nepareizu, ja nebūtu pēc kā mērīt. Šajā gadījumā tā ir Dieva atklātā griba Bībelē, kas kalpo kā standarts. Iepretī šim standartam farizejs paaugstinājās pār šo otru cilvēku, bet vēl vairāk: paaugstinājās Dieva priekšā. Savukārt farizejs pazemojās, pie tam viņš pazemojās augstākās instances, proti, Dieva priekšā.
Komentāri
9.pants atklāj līdzības mērķauditoriju.
Farizeji un muitnieki bija cilvēki, kas atspoguļoja diametrāli pretēju staigāšanu Dieva ceļos, pretēju dzīvesveidu un viņu uzvedība izsauca diametrāli pretēju reakciju no cilvēku puses.
No šīs līdzības uzzinām, ka viņi abi atspoguļoja ļoti atšķirīgus priekšstatus par Dievu un par sevi. Nenoliedzami, viņi abi bija dzirdējuši kaut ko par Dievu vai no Dieva, taču viņu reakcijas bija ļoti atšķirīgas.
Farizeji bija tā laika reliģiskās dzīves priekšzīmīgākie cilvēki. Viņi centās darīt Dieva gribu, pildot dažādus gan Dieva noteiktus, gan cilvēku izdomātus likumus. Viņu dedzību atspoguļo arī šī farizeja lūgšana Dievam. Cilvēki viņus uzlūkoja ar lielu apbrīnu un cieņu. Viņi bija reliģiskās un morālās dzīves paraugi. Farizejs uzskaitīja visu, kā viņš lietas redzēja. Pie tam, viņš sāka ar pateicību Dievam! Izskatās, ka viņš savu dievbijību pat nepierakstīja sev - kā savu nopelnu, bet kā Dieva nopelnu. Tomēr tur bija liela problēma: farizejs sevi salīdzināja ar citiem cilvēkiem un uz viņu fona jutās labi.
1.gs. laikā muitnieki no Romas varas nopirka franšīzes jeb licenzes nodokļu iekasēšanai. Roma noteica konkrētu summu, kuru muitniekam vajadzēja samaksāt Romas varai. Viss pārējais palika pašam muitniekam. Bija konkrētas lietas, kas bija pakļautas nodoklim: “galvas” nauda jeb to, ko maksāja katrs cilvēks vecumā 14-65 (vīriešiem) vai 12-65 (sievietēm) g.v.; zemes nodoklis, ko maksāja ar graudiem(1/10 no visiem graudiem), vīnu vai eļu (1/5); ienākuma nodoklis apm. 1% no ienākumiem. Bet bija daudzas citas lietas, kuras muitnieki paši aplika ar nodokli pēc pašu ieskatiem, piem., cilvēka biznesu; dzīvnieku, kas vilka ratus; produktus, kas tika pirkti un pārdoti u.c. Tā muitnieki kļuva bagāti. Viņus ienīda gan par to, ka viņi kā savas tautas pārstāvji strādāja pakļāvēju romiešu labā, gan arī tādēļ, ka viņi krāpās. Cilvēki ar viņiem nesagājās. Vienīgie, kas ar viņiem bija kopā, bija grēcinieki. Līdz ar to muitniekiem ne tikai bija slikta slava, bet tā daudzos gadījumos bija pamatota. Lk. 3.nod. lasām, ka muitnieki prasīja Jānim Kristītājam pēc padoma, proti, kā dzīve atspoguļotu viņu atgriešanos no grēkiem. Jāņa Kristītāja atbilde bija: "Neņemiet vairāk, kā jums nolikts." (Lk. 3:13) Tas nozīmē, ka viņiem bija raksturīgi to darīt. Lk. 19:8 lasām, ka virsmuitnieks Caķejs atzīstas Jēzum naudas izspiešanā.
Šodien tādi cilvēki būtu tā sabiedrības daļa, kas tiktu uzlūkoti kā tautas nodevēji, blēži, krāpnieki un sava labuma meklētāji uz citu rēķina. Cilvēki viņus nīstu un viņi zinātu, ka viņus nīst. Bet neskatoties uz to, viņi turpinātu darīt to, ko viņi dara.
Muitnieka lūgšanas veids un saturs rāda lielu izmisumu un sava grēcīguma apziņu Dieva priekšā. Toreiz Dieva lūgšana ar atvērtām acīm uz debesīm, ar paceltām rokām bija izplatīts lūgšanas veids, bet muitnieks rīkojās pretēji. Pie tam sišana pa krūtīm rāda lielas skumjas, šajā gadījumā – par saviem grēkiem. Muitnieks neuzskaitīja neko no tā, ko viņš bija darījis – labu vai sliktu. Viņš jutās slikti, jo salīdzināja sevi ar Dievu, kurš ir svēts un nesalīdzināmi pārāks par jebkuru no mums.
Jēzus vērtējums par šiem vīriem atrodams 14.p.:
Abi vīri saņēma Dieva spriedumu, kas atklāta Jēzus divējādi izteiktos vārdos:
1. “... viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru.”
Muitnieku Dievs taisnoja, bet farizeju nē. Ko nozīmē taisnošana? Protams, tajā laikā Jēzus vēl nebija nomiris par cilvēku grēkiem, līdz ar to pilnīgāku priekšstatu mēs saņemam tikai pēc tam. Tomēr varam ieskatīties Gal. 2:16, kas bija arī viens no svarīgiem Bībeles pantiem reformācijas laikā: “Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs kļuvām ticīgi Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem neviens cilvēks nekļūst taisnots.”
Taisnošana ir Dieva darbs, kad Dievs pasludina cilvēku par taisnotu, neturot pret viņu vairs nevienu apsūdzību. Šajā līdzībā muitnieks saņem Dieva pasludinājumu par to, ka viņš ir taisnots: Dievs pret viņu vairs neizvirza apsūdzību, viņa vaina ir noņemta. Farizejs šādu pasludinājumu nesaņēma.
Mutinieks Dieva priekšā meklējam saņemt Viņa žēlastību, ko Dievs viņam dāvināja. Farizejs, kurš taču arī bija grēcinieks, uzskaitīja savus sasniegumus un, varam saprast, netika Dieva taisnots.
2. “Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.”
Paaugstināšanās notiek uz kādu standartu fona. Mēs nevarētu teikt, ka cilvēks to dara vai vispār dara kaut ko nepareizu, ja nebūtu pēc kā mērīt. Šajā gadījumā tā ir Dieva atklātā griba Bībelē, kas kalpo kā standarts. Iepretī šim standartam farizejs paaugstinājās pār šo otru cilvēku, bet vēl vairāk: paaugstinājās Dieva priekšā. Savukārt farizejs pazemojās, pie tam viņš pazemojās augstākās instances, proti, Dieva priekšā.