5 Jūdejas ķēniņa Hēroda laikā dzīvoja priesteris no Abija vienības Caharija un viņa sieva no Ārona cilts, vārdā Elizabete.
6 Viņi abi bija taisni Dieva priekšā un staigāja nevainojami visos Tā Kunga baušļos un likumos.
7 Tiem nebija neviena bērna, jo Elizabete bija neauglīga, un abi bija jau labi gados.
Hērods Jūdejā valdīja no 37.-4.g.p.m.ē. Gan Caharija (vārda nozīme: Jahve atceras), gan viņa sieva Elizabete (vārda nozīme: mans Dievs ir zvērests) bija cēlušies no priesteru pēcnācējiem. Tas, ka viņi bija taisni Dieva priekšā nenozīmē, ka viņi bija bezgrēcīgi. Tas nozīmē, ka viņi ievēroja Dieva likumus, tai skaitā arī vajadzību nožēlot grēkus un pienest grēku upurus, kad bija izdarīts grēks. Taču viņiem nebija bērnu. Tas bija sāpīgi (Lk. 1:24.25), jo bērni ir Dieva dāvana (Ps. 127:3-5). Secība, kādā ir dots apraksts par viņiem, liek domāt, ka varētu secināt: neskatoties uz to, ka viņi bija uzticīgi Dievam (6.p.), viņiem nebija neviena bērna (7.p.). Mēs varam domāt, ka viņi baudīja citas Dieva svētības kā sirds mieru u.c., jo viņi dzīvoja pēc Dieva baušļiem un likumiem, t. i., gan morāles baušļiem, gan ceremoniālajiem likumiem. Kā stāsts atklāj, Dievam bija savs īpašs laiks padomā, kad dot viņiem bērnu.
Arī mūsu dzīvē: lai kas jau būtu tas labais, ko Dievs mums kā Viņa bērniem būtu dāvinājis, tas nenozīmē, ka tikai tāpēc, ka esam Viņa bērni caur Jēzu Kristu, visas mūsu vajadzības un vēlmes automātiski tiks apmierinātas. Tas jāuztic Dievam.
Komentāri
Hērods Jūdejā valdīja no 37.-4.g.p.m.ē. Gan Caharija (vārda nozīme: Jahve atceras), gan viņa sieva Elizabete (vārda nozīme: mans Dievs ir zvērests) bija cēlušies no priesteru pēcnācējiem. Tas, ka viņi bija taisni Dieva priekšā nenozīmē, ka viņi bija bezgrēcīgi. Tas nozīmē, ka viņi ievēroja Dieva likumus, tai skaitā arī vajadzību nožēlot grēkus un pienest grēku upurus, kad bija izdarīts grēks. Taču viņiem nebija bērnu. Tas bija sāpīgi (Lk. 1:24.25), jo bērni ir Dieva dāvana (Ps. 127:3-5). Secība, kādā ir dots apraksts par viņiem, liek domāt, ka varētu secināt: neskatoties uz to, ka viņi bija uzticīgi Dievam (6.p.), viņiem nebija neviena bērna (7.p.). Mēs varam domāt, ka viņi baudīja citas Dieva svētības kā sirds mieru u.c., jo viņi dzīvoja pēc Dieva baušļiem un likumiem, t. i., gan morāles baušļiem, gan ceremoniālajiem likumiem. Kā stāsts atklāj, Dievam bija savs īpašs laiks padomā, kad dot viņiem bērnu.
Arī mūsu dzīvē: lai kas jau būtu tas labais, ko Dievs mums kā Viņa bērniem būtu dāvinājis, tas nenozīmē, ka tikai tāpēc, ka esam Viņa bērni caur Jēzu Kristu, visas mūsu vajadzības un vēlmes automātiski tiks apmierinātas. Tas jāuztic Dievam.