Galatieši mēģināja savu statusu, proti, ka viņi ir Dieva bērni, nostiprināt ar savu rīcību: apgraizīšanu, bauslības turēšanu; jo viņiem likās jeb pareizāk, kāds bija iestāstījis (2:4; 6:12), ka vajag vēl VD likumu turēšanu. Pāvils saka, ka, pievēršoties VD likumu turēšanai, viņi zaudē pestīšanu Jēzū.
Tā vietā Pāvils saka šo 6.p., kas parāda: tiem, kas tic Jēzum un paliek Jēzū, tiem viņu darbi nemeklē iegūt labvēlību un drošību pie Dieva (kā apgraizīšana un bauslības turēšana), bet tiem ticība Jēzum uzrādās darbos – tā darbojas caur mīlestību.
6.p. darbības vārds „spēj” ir tagadnē (prez., akt.) un “kas darbojas” ir tagadnē (tagadnes divdabis): “spēj ... ticība, kas darbojas”. Tātad nevis jau izpildīts likuma burts (piem., apgraizīšana), bet ticība, kas darbojas šobrīd ticīgā dzīvē caur mīlestību.
Tas nozīmē, ka patiesu piederību Jēzum nenosaka likumu pildīšana, bet to uzrāda ticība, kas darbojas. Iespējams, ka ar vārdiem: “nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana” Pāvils izslēdz jebko, kas nav ticība Kristum Jēzum un palikšana Viņā.
Vienīgie darbi piederībā Jēzum ir ticībā uz Jēzu darīti, ar/caur mīlestību (δι' ἀγάπης). Līdz ar to: tie nav aiz pienākuma veikti darbi vai aiz bailēm veikti darbi, lai mēs piederētu Jēzum. Tie ir liecības veikti darbi par to, ka piederam Jēzum; tie ir pateicības un priekā veikti darbi, jo Pāvils skaidri min kvalifikatoru: „caur mīlestību”. Un mīlestībā strādāšanu nevar notēlot: vai nu cilvēks mīlestībā kaut ko dara vai nemīlestībā. Un šāda veida darbiem mīlestībā ir iespējams tikai viens izejas avots: ticība uz Jēzu, pilnīga paļāvība uz Jēzū doto taisnošanu.
Komentāri
Galatieši mēģināja savu statusu, proti, ka viņi ir Dieva bērni, nostiprināt ar savu rīcību: apgraizīšanu, bauslības turēšanu; jo viņiem likās jeb pareizāk, kāds bija iestāstījis (2:4; 6:12), ka vajag vēl VD likumu turēšanu. Pāvils saka, ka, pievēršoties VD likumu turēšanai, viņi zaudē pestīšanu Jēzū.
Tā vietā Pāvils saka šo 6.p., kas parāda: tiem, kas tic Jēzum un paliek Jēzū, tiem viņu darbi nemeklē iegūt labvēlību un drošību pie Dieva (kā apgraizīšana un bauslības turēšana), bet tiem ticība Jēzum uzrādās darbos – tā darbojas caur mīlestību.
6.p. darbības vārds „spēj” ir tagadnē (prez., akt.) un “kas darbojas” ir tagadnē (tagadnes divdabis): “spēj ... ticība, kas darbojas”. Tātad nevis jau izpildīts likuma burts (piem., apgraizīšana), bet ticība, kas darbojas šobrīd ticīgā dzīvē caur mīlestību.
Tas nozīmē, ka patiesu piederību Jēzum nenosaka likumu pildīšana, bet to uzrāda ticība, kas darbojas. Iespējams, ka ar vārdiem: “nedz apgraizīšana ko spēj, nedz neapgraizīšana” Pāvils izslēdz jebko, kas nav ticība Kristum Jēzum un palikšana Viņā.
Vienīgie darbi piederībā Jēzum ir ticībā uz Jēzu darīti, ar/caur mīlestību (
δι' ἀγάπης). Līdz ar to: tie nav aiz pienākuma veikti darbi vai aiz bailēm veikti darbi, lai mēs piederētu Jēzum. Tie ir liecības veikti darbi par to, ka piederam Jēzum; tie ir pateicības un priekā veikti darbi, jo Pāvils skaidri min kvalifikatoru: „caur mīlestību”. Un mīlestībā strādāšanu nevar notēlot: vai nu cilvēks mīlestībā kaut ko dara vai nemīlestībā. Un šāda veida darbiem mīlestībā ir iespējams tikai viens izejas avots: ticība uz Jēzu, pilnīga paļāvība uz Jēzū doto taisnošanu.