13 Jo jūs, brāļi, esat svabadībai aicināti. Tik ne tādai svabadībai, kas dod vaļu miesai, turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!
14 Jo visa bauslība ir vienā vārdā izpildīta, proti, tanī: tev būs savu tuvāku mīlēt kā sevi pašu.
15 Bet, ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!
Brīvība miesai (σάρξ) vai grēcīgai dabai nedrīkst tikt dota: mēs esam aicināti brīvībai, bet ne tādai, kurā izvēlamies grēcīgas izpausmes. Šīs grēcīgās izpausmes var būt vai nu
sevis izcelšana, kā piem., atgriešanās pie likumu turēšanas, ar kuru palīdzību iemantot Dieva godību; dzīvojot morāli skaidru dzīvi, bet salīdzinoties ar citiem, kā rezultātā ķīviņi (15.p. sk. arī 26.p.).
vai arī šīs grēcīgās izpausmes var būt nogrimšana atklātā grēka darīšanā. Gal. konteksts mums liek vispirms domāt par primāro grēcīgās dabas tieksmi: celt sevi, un pēc tam par otru: gremdēt sevi.
Kad cilvēks ceļ sevi, tad viņš nekalpo citiem. Tāpēc arī Pāvils kā pretējo rīcību grēcīgās dabas apmierināšanai aicina kalpot viens otram mīlestībā, 13.p. beigas. Tā ir bauslības izpildīšana, 14.p.
Košanās un ēšanās savā starpā norāda, ka viņi bija savtīgi un paštaisni. Par tādiem cilvēkus padara cenšanās Dieva likumus pildīt savā spēkā un tad salīdzināt sevi ar citiem, uzskatot, ka pašam tas izdodas labāk nekā citiem.
Tas, ka ar šadu skatījumu būtu jāskaidro 13.-15.p., lai caur šo prizmu uzlūkotu 16.-24.p., tiek apstiprināts arī ar 26.p.:
26 Nedzīsimies pēc tukša goda, cits citu izaicinādami, cits citu apskauzdami.
Proti, dzīvošana, apmierinot grēcīgās dabas izpausmes, ir dzīšanās pēc sava goda (sk. arī 6:12.13!). Tāda dzīve savā starpā salīdzīnās, izaicina citus un apskauž citus. Arī 15.p. vārdi: „ka jūs cits citu neaprijat” ar savu košanos un ēšanos norāda, ka 13.p. frāze „dod vaļu miesai” pirmkārt ir saistīta ar izturēšanos pret citiem (arī tūlīt sekojošais turpinājums „turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” uz to norāda), kas, pēc Gal. konteksta, ir pievēršanās bauslības turēšanai, - kas ir arī novēršanās no Kristus, un kas rezultātā noved pie savstarpējas salīdzināšanās, paaugstināšanās un sevis celšanas.
Tāpēc arī Pāvils 16.p. saka vārdus, kas ir kā ceļa rādītājs, aicinājums uz vienīgo pareizo rīcību:
16 Bet es saku: staigājiet Garā, tad jūs miesas kārību savaldīsit.
Komentāri
Brīvība miesai (
σάρξ) vai grēcīgai dabai nedrīkst tikt dota: mēs esam aicināti brīvībai, bet ne tādai, kurā izvēlamies grēcīgas izpausmes. Šīs grēcīgās izpausmes var būt vai nuKad cilvēks ceļ sevi, tad viņš nekalpo citiem. Tāpēc arī Pāvils kā pretējo rīcību grēcīgās dabas apmierināšanai aicina kalpot viens otram mīlestībā, 13.p. beigas. Tā ir bauslības izpildīšana, 14.p.
Košanās un ēšanās savā starpā norāda, ka viņi bija savtīgi un paštaisni. Par tādiem cilvēkus padara cenšanās Dieva likumus pildīt savā spēkā un tad salīdzināt sevi ar citiem, uzskatot, ka pašam tas izdodas labāk nekā citiem.
Tas, ka ar šadu skatījumu būtu jāskaidro 13.-15.p., lai caur šo prizmu uzlūkotu 16.-24.p., tiek apstiprināts arī ar 26.p.:
Proti, dzīvošana, apmierinot grēcīgās dabas izpausmes, ir dzīšanās pēc sava goda (sk. arī 6:12.13!). Tāda dzīve savā starpā salīdzīnās, izaicina citus un apskauž citus. Arī 15.p. vārdi: „ka jūs cits citu neaprijat” ar savu košanos un ēšanos norāda, ka 13.p. frāze „dod vaļu miesai” pirmkārt ir saistīta ar izturēšanos pret citiem (arī tūlīt sekojošais turpinājums „turpretim kalpojiet cits citam mīlestībā!” uz to norāda), kas, pēc Gal. konteksta, ir pievēršanās bauslības turēšanai, - kas ir arī novēršanās no Kristus, un kas rezultātā noved pie savstarpējas salīdzināšanās, paaugstināšanās un sevis celšanas.
Tāpēc arī Pāvils 16.p. saka vārdus, kas ir kā ceļa rādītājs, aicinājums uz vienīgo pareizo rīcību: